Saruna ar filozofijas maģistru, LU VFF zinātnisko asistentu Krišjāni Lāci
DDD: Kāds ir organizācijas “Austošā Saule” mērķis? Kādēļ tā dibināta?
Krišjānis Lācis: Organizāciju izveidojām pirms diviem gadiem. Mēs, dibinātāji, saucam to par metapolitisku kustību, ar to domājot idejiska spiediena uzturēšanu – tātad, pašiem neatrodoties tiešajā politikā, tomēr ietekmēt politiskos procesus, formulējot politiskā nacionālisma prasības, uzturot klātbūtni masu informācijas līdzekļos un piedaloties politiskajās diskusijās, vārdu sakot, veidojot sabiedrisko viedokli, kas savukārt izdara spiedienu uz parlamentāro politiku.
Organizācijas vadītājs Raivis Zeltīts kādreiz bija Nacionālās apvienības “VL-TB/LNNK” (NA) biedrs. Domāju, ka “Austošās Saules” izveidošana radīja nelielu rosību tā saucamajā parlamentārajā nacionālismā, ko pārstāv Nacionālā apvienība. Partija augšāmcēla pat jauniešu organizāciju, lai nacionāli noskaņotie jaunieši nenāktu pie mums. Šāds ir Raivja Zeltīta situācijas skaidrojums, un es viņam tiecos piekrist.
Izveidojot šādu metapolitisku organizāciju, vēlējāmies, lai esošajiem un bijušajiem NA biedriem, kā arī citiem ārpusparlamentārā nacionālisma pārstāvjiem, būtu institucionāla platforma, kurā varētu skaidrāk, principiāli tiešāk un atklātāk izteikties. Protams, ja esi valdošās koalīcijas spēkam piesaistīts cilvēks, tad tas uzliek noteiktus ierobežojumus, kas neļauj brīvi runāt pat par tautai eksistenciāli svarīgiem politiskajiem lēmumiem, to varēja redzēt arī pie dažiem “Austošās Saules” biedriem, kuri vienlaikus ir NA locekļi, – viņiem visu laiku bija jāskatās pār plecu un rūpīgi jāizvēlas vārdi.
Iespējams, sākotnēji cilvēki pārprata un uzskatīja “Austošo Sauli” par Nacionālās apvienības atbalsta organizāciju, jo valdē trīs no pieciem bija NA biedri. Taču tas tā nav. Es pats dažādu iemeslu dēļ nekad neesmu vēlējies būt saistīts ar NA. Viens no tiem – mūžīgie kompromisi un lavierēšana, lai tikai nezaudētu vietu koalīcijā, it īpaši “Vienotības” paspārnē. Man tas nav pieņemami, jo pats vēlos skaidri un nepārprotami formulēt, paust un arī aizstāvēt latviešu nacionālisma principus.
Nacionālajai apvienībai ilgstoši darbojoties Saeimā līdztekus liberāli kosmopolītiskām partijām, nacionālisms pavērsās lingvistiskā jeb latviešu valodas nacionālisma virzienā, t.i., latvietis ir ikviens, kurš runā latviski, latviešu valoda kā šķietams nacionālās identitātes mugurkauls. NA paņēma latviešu valodu kā galveno un svarīgāko nacionālās un politiskās identitātes sastāvdaļu. Tātad šobrīd parlamentā vairāk sastopams valodas un pilsoniskais nacionālisms: pietiek tik kādam garāmbraucošam svešiniekam iemācīties valodu un nokārtot pilsonību – ar mūsu apbrīnojami zemajiem un caurlaidīgajiem pilsonības nosacījumiem –, lai cilvēks skaitītos valstij, zemei un tautai lojāls latvietis. Šķiet, arī prezidents Levits ir vēlējies veicināt tieši šāda nacionālisma nostiprināšanos sabiedrībā.
DDD: Tad kādu nacionālismu kā pamatu izvirza “Austošā Saule”?
K.L.: Etnisko jeb etnonacionālismu – tautisko nacionālismu, balstītu konkrētas tautas etniskajā kultūrvērsturiskajā identitātē, apziņā, izcelsmē un piederībā. Tā nav nejaušība, ka liberālismam, kas visu politiku pakārto atsevišķā indivīda neierobežotu izvēļu apmierināšanai, tiesiskai aizsardzībai un “cienīšanai”, parocīgs ir tieši valodas vai pilsoniskais nacionālisms – ja liberālis šodien var “brīvi izvēlēties” identificēties kā pretējā dzimuma pārstāvis, tad tikpat labi viņš var “brīvi izvēlēties” būt latvietis, jo, redz, viņš ir apguvis latviešu valodu. Liberālim jebkādas saistības, pienākumi un piederība ir “brīvi izvēlēti”. Etnonacionālisms savukārt liek uzsvaru uz jau tālāk nodoto, uzticēto, pārmantoto, jā, arī paša neizvēlēto, jo tauta, tāpat kā liela ģimene, vienmēr ir pirms tevis un ir laidusi tevi pasaulē kā noteikta lielāka stāsta daļu.
Pats vēlējos piedalīties organizācijā, kuras mērķis nav cīņa par amatu un mantas pārdali, bet gan būt par politisko procesu ietekmētājiem, pat neatrodoties parlamentā, esot konsekventiem un nelokāmiem. Tomēr, pēc Saeimas vēlēšanām un Raivim Zeltītam izstājoties no NA, sākām domāt arī par tiešu politikas veidošanu, ar laiku kļūstot par partiju, jo stratēģiski nav gudri uzreiz izslēgt kādu no politiskās cīņas laukiem. No ideoloģiski vienprātīgu domubiedru grupas, iespējams, nākotnē izaugsim par būtisku politisko spēku.
Pārmaiņas radīs “spiediens” no tautas
DDD: Mani vairāk interesē jūsu organizācijas mērķi. Laikrakstu “DDD” izdod “Latvijas Nacionālā fronte” (LNF) – nevalstiska organizācija, kuras mērķi nav mainījušies jau vairāk nekā divdesmit gadus. Esam stingri un nelokāmi prasījuši atjaunot vēsturisko taisnīgumu, veicot Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju. Vai bija nepieciešama vēl viena nevalstiska organizācija – vai nebija lietderīgāk pievienoties, piemēram, LNF?
Krišjānis Lācis: Droši vien, kā jau Latvijā vēsturiski ierasts, katram ir vēlme būt par kādas organizācijas vadītāju. To var nosaukt par mazo atšķirību narcismu. Tas bija īpaši raksturīgi deviņdesmito gadu beigām, divtūkstošo gadu sākumam, kad veidojās dažādu nacionālistu kopas, kur katrs tās vadītājs bija mazais ģenerālis. Taču, atbildot uz tavu jautājumu, nenoliedzu, ka arī pats mudinātu Raivi Zeltītu runāt un meklēt sadarbības iespējas ar organizācijām, kuru mērķi ir līdzīgi. Ilgstoši darbojoties NA, Raivis ir kļuvis uzmanīgāks un piesardzīgāks nekā es, kuram vispār nekādas saistības ar aktīvo politiku nekad nav bijis, – es vairāk dzīvoju ideju pasaulē.
DDD: Pret šādām bailēm ir zāles: vienmēr teikt un darīt tikai to, kas ir pareizi, par ko esi pārliecināts, lai nevienam nebūtu iespēja pieķert pretrunās vai melos. Cīņa par taisnīgumu dod spēku un aizsardzību, kas cilvēkiem, kuri par katru cenu grib tikai varu un naudu, nekad nebūs. Godīgums, vēlme vienmēr pirmajā vietā likt Vispārības labumu varbūt rada pretestību no savtīgā vairākuma puses, bet dod apbrīnojamu spēku un drošības sajūtu.
K.L.: Ja “Austošā Saule” īstenos iecerēto un ies politiskā spēka veidošanas virzienā, tad no manas puses uzstādījums būtu: apvienot pēc iespējas vairāk t.s. neformālos nacionālistus, kuri šobrīd ir sadalījušies un savus spēkus izkaisījuši dažādās organizācijās un nav pārstāvēti Saeimā.
DDD: Latvijas Nacionālā fronte nav tiekusies pēc politiskās varas. Uzskatām, ka tautai ir jāparāda acīmredzama, nepārprotama griba, prasība politiķiem, ka ir jāveic deokupācija un dekolonizācija.
K.L.: Jūsu organizācija – LNF – ilgus gadus ir darbojusies metapolitiski, un tam ir redzamas sekas. Lielisks piemērs tam, kā no nelielas opozicionāru grupas izaug spēcīga kustība, ir Brexit Lielbritānijā. Viss aizsākās ar dažiem cilvēkiem, kuri izvirzīja sapņainu tēzi par izstāšanos no Eiropas Savienības – tolaik gandrīz fantastiska iedomu. Pamazām, divdesmit, trīsdesmit gadu laikā, tā pārvērtās par spēcīgu kustību, kas galu galā panāca Lielbritānijas izstāšanos no ES, pat nenonākot tiešā pārstāvniecībā britu parlamentā. Manuprāt, tas ir ļoti labs piemērs, kā, darbojoties ārpus parlamenta, kaut ko sasniegt.
Latvijas “demokrātiskā centrālisma” specifika tomēr ir skaudra: gandrīz nekas nav iespējams bez partiju politikas. Partiju kā nelielu īpašu varas, daļēji arī saimniecisko interešu, grupējumu ietekmes sviras stiepjas tik dziļi dažādos valsts sektoros – arī medijos un pusvalstiskos nodibinājumos –, ka partokrātiskā loģika savas sistēmiskās vilkmes dēļ šķiet neizbēgama. Protams, pastāv iespēja turpināt izdarīt netiešu sabiedriskā viedokļa spiedienu uz reālajiem lēmumu pieņēmējiem, vai arī – veidot kaut ko savu, citādāku, dedzīgāku. Un, pat ja jaunais, alternatīvais politiskais spēks netiek ievēlēts, tas tomēr liek sasparoties pamatstraumes politikāņiem, jo ir parādījies konkurents tālāk pa labi (ja izmantojam politisko flangu metaforu). Tas, protams, sāncensības apstākļos tīri izdzīvošanas labad liek sarosīties, lai asāk un pamanāmāk publiski izteiktu savas vismaz uz papīra deklarētās politiskās pārliecības.
NA ne tikai pēdējos četrus gadus var pamatoti pārmest: kāpēc neesat gatavi valstij kritiski svarīgajos jautājumos pamest koalīciju?! No vienas puses, nevar pamest koalīciju, jo ir šķitums, ka partija kaut ko ietekmē, bet, no otras puses, – nav vēlmes zaudēt labi apmaksātus amatus, jo kredīti par mājām Pierīgā ir jāmaksā. Tas ir cilvēciski saprotams, tomēr uz spēles ir Latvija.
Nacionālā tautsaimniecība
DDD: Ar ko tad “Austošā Saule” kā partija atšķirtos no šobrīd parlamentā pārstāvētās nacionālā politikā spēka? Ko, tavuprāt, latvieši līdz šim Saeimā nav izdarījuši? Jā, ierasts koncentrēt visus pārmetumus par latviešu interešu neaizstāvēšanu uz Nacionālo apvienību, bet patiesībā jau visi Saeimā ievēlētie latvieši no visdažādākajiem politiskajiem spēkiem ir atbildīgi par nenovērstajiem draudiem mūsu tautas pastāvēšanai un attīstībai.
Krišjānis Lācis: Šobrīd izaicinājums ir lielāks, jo nevar noliegt, ka tiek īstenotas dažas nacionāļu izsenis prasītas lietas. Var rasties ērta pašapmierinātība, ka neko diži jaunu nacionālisti vairs nevar prasīt, ka sabiedrība uzņēmusi drošu kursu tautiskā virzienā, nacionālisma aizmetņi ir manāmi pat lielākajos medijos, tiek gāzti padomju pieminekļi. Pāreja uz latviešu valodu valsts skolās arī it kā notiek – lēni, bet tomēr notiek. Tad nu var šķist, ka it kā visas vēsturiskās nacionāļu pamatprasības ir apmierinātas.
Es nevaru šobrīd runāt “Austošās Saules” vārdā, bet tikai paust personīgas domas. Manuprāt, nacionālistiem vairāk vajadzētu runāt par nacionālām interesēm pakārtotu tautsaimniecību, jo tas ir lauks, ko līdz šim ir uzurpējuši politiskie tēli, kurus es saucu vai nu par “saimniekpapiem”, vai arī Briseles tehnokrātiem. Iepriekšējā paaudzē tie varbūt bija kādreizējie “saimnieciskie” kolhoznieki (tādi kā ZZS), kādi no pragmatiski “apsviedīgajiem” padomju funkcionāriem. Jaunākā paaudzē šajā nišā parādījušies “Progresīvie”, kas piedāvā visādus ekonomiskos uzlabojumus. “Vienotība”ar savu Briseles tehnokrātiju partijas programmu arī balstījusi tikai ekonomiskās izaugsmes apsolījumos. Taču visa šī gadskārtējā “saimnieciskā” vai “labklājības celšanas” politika ir radījusi stāvokli, kurā Latvija tautsaimniecības rādītājos atpaliek pat no Lietuvas. Manuprāt, tas ir pazemojoši, atceroties, ka starpkaru periodā drīzāk leišu laukstrādnieki devās piepelnīties uz Latviju. Arī “Apvienotais saraksts”piedāvāja tikai kaut kādus tehnokrātiskus, menedžeriskus uzlabojumus.
Diemžēl nacionālisti vienmēr ir izvairījušies sniegt nopietnu un idejiski nacionālu piedāvājumu šajos it kā garlaicīgajos, bet tautas dzīvi noteicošajos jautājumos. Tā vietā Latvijā ilgstoši ir darbojies retoriskais nacionālisms: liekot piemiņas plāksnes, apsienot prievīti un ar lāpām dodoties manifestācijās, nodziedot kādu brašu, saviļņojošu dziesmu, lai nākamajā rītā atkal sūdzētos par politisko bezspēcību. Tas, protams, ir skaisti un labi, bet tam visam vajadzētu pārvērsties par kādu īstu rīcību, politiku, stratēģisku varas lietojumu, kas būtu pakārtots latviešu nacionālām interesēm un tautas kopīgajam labumam.
Viens no svaigākajiem piemēriem: jaunajā valdībā Nacionālā apvienība ir piekāpusies pārējo partiju, īpaši “Vienotības”, spiedienam kotēt valstij piederošos uzņēmumus biržā. Uzskatu, ka no īstas nacionālās tautsaimniecības viedokļa tas ir nepieļaujams lēmums, jo tās ir atbildīgās industrijas, kurām ir jādarbojas kopējā labuma vārdā, nepakļaujoties tirgus svārstībām un privāto lielkapitālistu peļņas gūšanas kaprīzēm. Nedrīkst pakļaut nabadzības riskam tautu, aizbildinoties ar “investīciju piesaisti”. Vidusmēra latvietis tāpat nekļūs par “akcionāru” šajos uzņēmumos, jo viņa nauda tāpat aiziet “atpērkoties” no valsts uzbāzības haotiskas un nedraudzīgas nodokļu sistēmas veidolā. Tai pat laikā nacionālās tautsaimniecības uzstādījumam jābūt tādam, lai pēc iespējas vairāk latviešu savā zemē būtu privātīpašums.
DDD: Saprotu, tu runā par tautas labklājības celšanu. Man tas mudināja atsaukt atmiņā tā saucamos Ulmaņlaikus, ko ierasts dēvēt par latviešu tautas zelta laikmetu. Zināms gan, kā beidzās tautas ieslīgšana labklājības celšanā – tikām okupēti, jo kā valsts vienoti necīnījāmies pret krievu okupantiem. Vai, tavuprāt, neveidosies līdzīga situācija – tauta domās tikai par materiālajiem labumiem, tautsaimniecības izaugsmi, aizmirstot par pienākumu pret tautu, valsti. Nenoliedzu, ir svarīgi latviešiem būt ekonomiski neatkarīgiem, būt savas zemes īpašniekiem un saimniekiem, bet kā ar drosmes, varonīguma un pašaizliedzības attīstīšanu?
K.L.: Kā uz to paskatās. Piemēram, migrācija. No vienas puses, tā ir nacionāla, bet otras – tīri banāla ekonomiska problēma. Vācijā trūkst darbaroku. Vācieši šo jautājumu izvēlējušies risināt, ievedot svešzemju darbaspēku, kas nozīmē vāciešu kā tautas nomērdēšanu. Šis ir piemērs, kā ideoloģiskā problēma pārklājas ar tautsaimniecību. Idejisko no materiālā nevar tik viegli nošķirt, jo cilvēks ar visu savu saprātu un gara spēku vienlaikus ir iemiesota būtne.
Ar tautastērpa uzvilkšanu nepietiek!
Krišjānis Lācis: Cilvēks ir vesela būtne, kuras ekonomisko rīcību, protams, ietekmē idejas. Vāciešus, piemēram, šobrīd vada sliktas idejas – tā kā viņi vēlas izbeigties kā tauta, tiek pieņemtas attiecīgas tautsaimniecības izvēles, kas mazina vāciešu skaitu Vācijā, kaut gan normālos apstākļos pilnīgi nekas netraucētu viņiem pieņemt saprātīgākas tautsaimniecības izvēles.
Drosme, varonība un pašaizliedzība neapšaubāmi ietekmē ekonomiskās izvēles. Piemēram, taupība ir tikums, kas paredz ievērojamas pašsavaldības prasmes. Pašsavaldīgs saimnieks ir labāks – saimnieciskāks – nekā izšķērdīgs saimnieks. Līdz ar to tautsaimniecības izvēlēs lielu lomu vienmēr spēlēs arī tīri morāli apsvērumi un rakstura īpašības.
Tiešām, no vienas puses Kārļa Ulmaņa saimnieciski praktiskā pieeja iemidzināja latviešus, bet no otras – uzstādījums, ka latvietim jābūt zemes īpašniekam, ka no savas zemes latvietis var plūkt sava darba augļus, ir un bija ļoti svarīgs. Tas radīja atmiņas, kas cauri okupācijai, pat esot trimdā, saglabāja sajūtu, ka latviešiem ir sava zeme, sava valsts, pamats, kas ir jāatgūst. Ulmaņlaiki saglabājās tautas atmiņā kā miglaina nacionālā taisnīguma un nodrošinātības apziņa, kā priekšstats, lai vai cik idealizēts, ka tautai svarīgākās tautsaimniecības nozares – īpaši lauksaimniecība, burtiski dienišķās maizes sagāde – nevar tikt pakļautas abstraktiem tirgus mehānismiem un privāto monopolistu peļņai.
Kas ir īstens nacionālisms?
DDD: Protams, latviešiem ir jābūt Latvijas saimniekiem, veidojot plašu ģimenes saimniecību tīklu un savā starpā kooperējoties. Taču, lai tautai būtu nākotne, ir jāizkopj tās raksturs, kļūstot par drosmīgu, taisnīgu tautu, kurai piemīt pienākuma apziņa likt vispārības labuma intereses pirms savām personīgajām. Īstens nacionālisms, manuprāt, sakņojas tieši šajās gara kvalitātēs. Kas, tavuprāt, ir nacionālisms?
Krišjānis Lācis: Latviešu nacionālisms ir vienkāršs: latviska Latvija un lai latviešiem savā valstī klātos labi visdažādākajās nozīmēs. Es nerunāju tikai par materiālo labumu, jo tas kā galvenais uzstādījums ir izskanējis jau gadiem. Reiz kādā Dombura raidījumā tā laika Ministru prezidente Straujuma kā vienīgo valsts pastāvēšanas mērķi spēja nosaukt tikai labklājību. Tā ir kuņģa pieeja, kas nenodrošina latviešu kā tautas un politiskās nācijas pastāvēšanu.
Nacionālisms vēlas un politiskā līmenī pieprasa, lai latvietim savā zemē klātos labi visās cilvēciskā veseluma un tautas kopīgās dzīves šķautnēs: klātos labi morālā, emocionālā, garīgā un materiālā nozīmē.
DDD: Mazliet absurdi izklausās, bet, pateicoties karam Ukrainā, mūsu bāliņi atļāvās pieņemt dažus drosmīgus lēmumus. Viens no tiem – nojaukt krievu okupāciju slavinošus pieminekļus, tajā skaitā arī monstru Pārdaugavā. Varējām vērot cilvēku brīnumainās pārvērtības. Atklājās, ka visi, kuri līdz tam gadiem ilgi bija pretojušies, apzināti kavējuši šī pieminekļa nojaukšanu, patiesībā visu laiku ir sapņojuši par tā saberšanu putekļos. Masu informācijas līdzekļos varēja vērot gluži šizofrēnisku šovu, kurā pie varas esošie nodevēji lēja aizkustinājuma asaras un atcerējās, ka ir latvieši. Interesanti, bet dažus šis šovs pārliecināja – pat daži mūsu lasītāji izteicās, ka varēsim tagad slēgt laikrakstu, jo visi izvirzītie mērķi būs beidzot sasniegti. Viss beidzot notiekot! Vai tev arī tā šķiet? Vai tiešām viss notiek? Neesmu manījusi, ka okupanti un kolonisti, ko mēdzam saukt par nepilsoņiem, krievvalodīgajiem, kravātu savus čemodānus un dotos prom no Latvijas. Tikai latviešu valodas apguve latviešiem naidīgos okupantus, kolonistus un viņu pēctečus nepadarīs par latviešiem draudzīgiem likumīgiem Latvijas iedzīvotājiem.
K.L.: Pilnīgi piekrītu. Pāriesim valsts skolās uz mācībām tikai latviešu valodā, bet tas jau nemainīs etnisko proporciju, ka, piemēram, Bolderājas vai Daugavpils skolās būs divdesmit procenti latviešu “iezemieši” pret astoņdesmit procentiem krievu. Ir nacionālisti, kuriem ar to pietiek, bet es nevēlētos laist savus bērnus tādā skolā. Pat ja mācības notiks latviski, tas nemainīs latviešiem nedraudzīgo sabiedrisko vidi noteiktās mūsu valsts pārkrievotajās daļās.
Uz Ukrainas notikumu pacēluma fona var rasties mānīgs priekšstats par latviešu stāvokļa uzlabojumiem. Arī Liānas Langas nenoliedzami labvēlīgā valodiskā nacionālisma akcija “Atkrievisko Latviju!” var radīt sajūtu, ka viss jau notiek, ka Latvija atkrieviskojas. Bet vai tiešām? Latvijā prettiesiski nometinātie padomju okupanti un kolonisti, lielkrievu šovinisti taču nekur nav pazuduši, viņu klātbūtnes sabiedriski graujošā un savstarpēju sabiedrisko neuzticību vairojošā ietekme taču nav izgaisusi. Pēdējās vēlēšanās vismaz 160 000 “pilsoņu” nobalsoja par prokrieviskām, Latvijai un latviešiem naidīgām partijām, nemaz nerunājot par mazajā Latvijā dzīvojošajiem 195 000 nepilsoņu un 51 000 agresorvalsts Krievijas pilsoņu.
Turklāt runa jau nav tikai par sveštautiešiem – ir jādomā arī par, Edvarta Virzas vārdiem runājot, latviešu garīgo Satversmi, kuras dēļ joprojām atrodamies šādā stāvoklī. Kādēļ mēs, piemēram, neatsavinām krievu oligarhu uzņēmumus, kamēr vairākas ierasti “prokrieviskākas” Eiropas valstis to dara? Kāpēc vienkārši nenacionalizēt “Maskavas namu” Rīgas centrā? Kādēļ ir nepieciešami bezgalīgie birokrātijas riņķa danči ap sanatoriju “Dzintarkrasts”? Tie ir tikai divi objekti, bet ierēdnieciskā ņemtne liela. Acīmredzot Latvijas politiskās elites sasaiste ar Krievijas oligarhisko un politisko eliti ir bijusi pietiekami ilga un dziļa, lai nebūtu iespējams to tik vienkārši pārraut. Jā, uz āru tiek rādīts, ka it kā saites ir sarautas, bet dziļākie ekonomiskie sakari, arī par labklājību allaž gādājošās Jaunās Vienotības vadībā, joprojām ir pietiekami stipri. Ja tauta, kas tik ļoti ir mocīta un pazemota, pēdējās vēlēšanās aiziet un tik lielā skaitā atkal nobalso par JV, tad drīzāk ir jājautā par pašu latviešu garīgo Satversmi.
Jūsma nerada pamatu nākotnei
DDD: Laikraksta “DDD” veidotāji vienmēr ir uzskatījuši, ka vēlēšanu rezultātā radikālas pārmaiņas, kas nestu tautai labumu, nav iespējamas. No vienas puses, nekur nav pazudis princips, ko definēja Staļins, – vinnē tas, kurš skaita balsis. Bet no otras, kas ļoti spilgti redzams Latvijā, – masas ir tik apmuļķotas, ka nav pat jāvilto vēlēšanu rezultāti. Ja latvieši var domāt, ka ar okupācijas slavinošo pieminekļu nojaukšanu ir beidzot pilnībā likvidētas krievu okupācijas sekas, tad ar mūsu tautu patiešām ir slikti!
Krišjānis Lācis: Par pieminekļa nojaukšanu ir jāpriecājas, bet tā ir tikai viena kauja plašākā karadarbībā. Uzvara karā sastāv no šādām uzvarām daudzās, nelielās kaujās. Pieminekļa nojaukšana ir svarīgs simbolisks solis, kas var radīt morālu pacēlumu, ticību saviem spēkiem, lai ķertos pie praktiskāku jautājumu risināšanas. Vai latvieši šīs uzvaras psiholoģisko iespaidu ir pietiekami izmantojuši?
Mani vienmēr ir pārsteidzis pretstats starp atsevišķiem sakāpinātiem tautiskas jūsmas uzplūdiem latviešu dzīvē, kas gandrīz nekad neīstenojas noteiktā politiskā rīcībā. Raksturīgākais piemērs ir milzīgais emocionāli garīgais uzskaņojums, vienotība, spēja sadarboties, ko vērojam Dziesmusvētkos. Tā ir vienreizēja parādība, kurai vajadzētu sakausēt latviešu tautu vienā veselumā, taču tas nenotiek. Padzied, padejo un tad katrs uz savu pusi, lai katrs pats par sevi virtuvēs īgņotos par Saeimu un valdību. Tas ir baiss pretstats, kam nevaru atrast izskaidrojumu.
Varbūt tiešām jūsmīgumā nav risinājuma un Dziesmusvētki nav nekas cits kā liela jūsma, kas nepārvēršas drosmīgā, pašaizliedzīgā rīcībā tautas kopīgā labuma vārdā? Tāpēc mēs nevaram balstīties tikai uz jūsmas uzjundīšanu – ir nepieciešama sakopots, pārdomāts spēks noteiktam mērķim, kas šajā vēsturiskajā brīdī būtu sistemātiska okupācijas seku novēršana, atjaunojot tādu valsti, kurā latvieši tiešām būtu saimnieki savā zemē. Ja paskatāmies uz starpkaru periodu, latvieši ir bijuši ļoti praktiski un pragmatiski cilvēki – es to sauktu par Zemgales nacionālismu, kam raksturīgs saimniecisks piegājiens, ko var izmērīt sviesta un bekona cenās. Svētkus rīkoja, lai saliedētu cilvēkus, lai viņi labāk paši strādātu un spētu sastrādāties. Manuprāt, šodien latviešu nacionālistiem spējas sadarboties praktisku nolūku labā drīzāk pietrūkst – visur tikai jūsma.
DDD: Diemžēl mūsu tautai tiešām patīk tikai uzdziedāt un uzdejot, bet padzīt okupantus, kļūt par īsteniem savas zemes saimniekiem, uzņemoties pilnu atbildību par visu, pietrūkst drosmes, uzņēmības. Šī gļēvuma simbols, manuprāt, ir Nila Ušakova iedibinātā tradīcija svinēt Jāņus Daugavmalā. Latviešiem okupantu-kolonistu pēctecis rada iespēju svinēt latviešu etnogrāfiskos svētkus, un latvieši par to priecājas?! Kāds absurds! Tā vietā, lai parādītu tādiem ušakoviem ceļu uz viņu etniskajām Dzimtenēm, ļaujamies kaut kādai iemidzinošai jūsmai… okupanti par to tikai priecājas – lai latvieši dzied un dejo, galvenais, lai neiedomājas veikt deokupāciju un dekolonizāciju. Aizbrauc latvieši uz Briseli – uzdzied; atnāk protestēt pie Saeimas – uzdzied.
K.L.: Tā ir mana pēdējo gadu sāpīgākā atklāsme, ka atliek tikai Pavļutam vai Staķim uzvilkt tautastērpu, lai cilvēki viņus uzskatītu par nacionāli noskaņotiem, drīzāk patriotiem. Piedalīšanās korī tiek uzskatīta par augstāko patriotisma virsotni. Jāatzīst, ka ne tikai latvieši, bet arī igauņi sirgst ar šo slimību. Piemērs ir Igaunijas premjerministre Kaja Kallasa, kas nebūt nav draudzīga igauņu nacionālajai identitātei, bet atliek viņai uzvilkt tautastērpu, padziedāt, lai viss tiktu piedots. Vai bijušais prezidents Tomass Ilvess – uzvelk tautisko kamzoli ar tūka platmali, un viņam tiek piedots viss. Tas nekas, ka gan Ilvesa, gan Kallasas vadībā igauņi tiek pataisīti par bezsejainu starptautisko programmētāju tautu, bet pati Igaunija par bezpersonisku digitālo transfēru valsti. Igauņu vēsturiskās tradīcijas, tautas identitāte tiek pārdefinēta jaunās, bezgalīgi staipāmās un atvērtās digitālās identitātes vārdā, bet bagātā daba – izsaimniekota un nopārdota lielākajam solītājam. Cilvēkiem beidzot ir jāapjēdz, ka ar tautastērpa uzvilkšanu nepietiek!
DDD: Saprotu tavas bažas. Kad pirms vairāk nekā divdesmit gadiem sākām savu darbību, arī mēs cerējām uz latviešu atsaucību, jo likās, ka nekas nevar būt vienkāršāk uztverams kā patiess nacionālisms un ilgas pēc īstenas brīvības, likvidējot krievu okupācijas sekas. Sākotnēji patiešām piedzīvojām atbalstu, sajūsmu, bet tas noplaka, kad aicinājām reāli arī kaut ko darīt – piemēram, piespiest Saeimu īstenot dzīvē 1996. gada deklarāciju par Latvijas okupāciju.
K.L.: Latvijas deokupācijas procesam, protams, ir jānotiek ar likuma spēku. Taisnību sakot, deokupācija ir iespējama jau esošo likumu un tiesisko aktu ietvaros.
DDD: Trūkst tikai gribas un drosmes to īstenot. Latvieši ir gatavi aizstāvēt citus – ukraiņus, “labos krievus”, tibetiešus –, tikai ne savu tautu. Pat pozitīvās diskriminācijas principus paši savā valstī nespējam īstenot, lai nodrošinātu savas tautas pastāvēšanu un attīstību.
K.L.: Bēdīgākais ir tas, ka lietu virzība parasti notiek pēc shēmas: viens solis uz priekšu, divi atpakaļ. Mīņāšanās durvīs. Viens no pēdējā gada laikā pieņemtajiem likumiem, ko varētu varbūt uzskatīt kā nelielu solīti dekolonizācijas virzienā, ir lēmums par uzturēšanās atļauju atņemšanu. Taču pat tur ir savi “bet” un vesela virkne atrunu, caurumu un mīkstinājumu. Un šis “bet” ir balstīts valodas nacionālismā: iemācieties tikai latviešu valodu un varat palikt… Valodas zināšanas nedrīkst būt kā vienīgā prasība sveštautietim, lai viņš drīkstētu legāli dzīvot Latvijā.
DDD: Kāpēc, tavuprāt, nav uzdrīkstēšanās reāli kaut ko izdarīt? Kādēļ tāda mīņāšanās un lavierēšana?
Latvija – ierēdņu valsts
DDD: Es nebrīnīšos, ja drīz praids būs centrālais “kultūras” pasākums.
Krišjānis Lācis: Tā var gadīties. Ja, piemēram, runājam par skolām, Latvija ir diezgan centralizēta valsts labākajās PSRS laiku tradīcijās. ASV ir citādāk: Covid laikā daudzi vecāki beidzot uzzināja, kādu neprātu bērniem īstenībā māca. Spēcīgo demokrātijas tradīciju ietekmē ASV pilsoņi brīvprātīgi iesaistās dažādās sabiedriskās organizācijās. Apgabalu izglītības padomēs vecāki var piedalīties no skolas un valsts puses piedāvātā mācību satura apspriešanā. Vecāki var ietekmēt bērnu skološanas procesu – viņi var, piemēram, sākt celt traci par to, ka bērniem māca muļķības par 36 dzimtēm vai to, ka Amerikā baltie cilvēki, anglosakši, ir apspiedēji, paverdzinātāji. Latvijā tas nav iespējams, jo “demokrātiskais” padomju centrālisms noteic, ka izmaiņas rada tikai no augšas nākoši rīkojumi. Vienīgie rīcībspējīgie un ietekmīgie te būs pat ne ierēdņi, bet labākajā gadījumā darbīgs ministrs vai deputāti, kuri pakratīs ar pirkstu vai sasauks kādu izmeklēšanas komisiju. Pārmaiņām pretosies ierēdniecība, jo Latvijā (un ne tikai) tas ir motors, kas darbojas pats pēc savas lēnās inerces, pašgājējmašīna, kas īsteno pati savus projektus, bet ministrs ir tikai mainīgs amats.
Tu teici, ka ļoti liels spēks ir valsts amatpersonu teiktajam. To pierāda iepriekšējais Saeimas sasaukums, konkrēti – Bordāns tieslietu ministra amatā. Varam dažādi vērtēt viņa lēmumus, patmīlību un laipošanu, bet viņš bija piemērs, ka darbīgs, apņēmīgs, mērķtiecīgs ministrs kaut ko tomēr var ietekmēt. Tātad daudz ir atkarīgs no vadošu amatu ieņemošas personas rakstura īpašībām un gribas izmantot politisko varu.
Degradēšanās viduvējā laiskumā…
DDD: Ministrs, ja vien grib, ļoti daudz var izdarīt pat ar vienu tālruņa zvanu – tam nevajag četrus gadus. T.s. “Uzvaras pieminekļa” nojaukšana, prasība pierādīt latviešu valodas zināšanu līmeni tiem, kuri grib atjaunot uzturēšanās atļaujas Latvijā, tam ir pierādījums. Lēmumus, ja vien ir vēlme, var pieņemt ātri, un, ja ir griba, to īstenošana arī nav ilgi jāgaida.
Krišjānis Lācis: Un nav pat vajadzības sekot Latvijā spēcīgajai tradīcijai – katrai lietai, sabiedriskai parādībai pieņemot jaunu likumu, jo vecie likumi, lūk, nestrādā. Arī Levita kungs savos senākos rakstos smejas par šo apgalvojumu, ka “likums nestrādā”. Likumi ir jāīsteno dzīvē. Un likumu galvenais īstenotājs, izpildītājs, protams, ir ministrs, kurš pārvalda attiecīgo nozari, lūkojot, lai pārvaldes aparāts neripotu tukšgaitā. Aiz katra likuma izpildes vai nolaidības ir konkrēti vārdi un uzvārdi – likums neīsteno pats sevi. Daudzas lietas Latvijā varētu sakārtot, nepieņemot jaunus likumus: vienkārši vajadzīga radoša un darbīga attiecīgās nozares izpildvaras pārstāvju – ne tikai ministra, arī vadošo ierēdņu – iesaiste jautājumu risināšanā. Arī okupācijas pieminekļa nejaukšanai varbūt pat nevajadzēja atsevišķu likumu, jo to varēja izdarīt jau esošo normatīvo aktu ietvaros.
DDD: Man liekas, ka latviešu problēma ir tā, ka mums ir ļoti daudz juristu un nav politiķu-valstsvīru ar valstisku domāšanu. Pie varas nav cilvēku, kas spētu tvert lietu būtību, veidot un vadīt valsts attīstību, ņemot vērā nācijas raksturu, vajadzības un prasmes. Tautas ir atšķirīgas, katrai ir savs temperaments, raksturs. Latvieši ir atšķirīgi pat no saviem tuvākajiem kaimiņiem – lietuviešiem, poļiem, igauņiem.
K.L.: Latvieši ir atšķirīgi arī no ukraiņiem.
DDD: Atšķirīgais ir jāņem vērā, veidojot savas valsts attīstības politiku. Kā tev šķiet, vai tie cilvēki, kas pieņem likumus, – vai viņi ir tik stulbi, ka to nesaprot, vai tomēr šeit ir svarīgs personiskā labuma, savtīgā izdevīguma moments?
K.L.: Daudzos gadījumos jārunā par savtības un izdevīguma meklēšanas lielo spēku. Ne visi, bet diemžēl vairums no Saeimā un izpildvarā nonākušajiem nedomā par Latviju kā kopīgu latviešu tautas lietu. Tāpēc populistiskais novērojums ir pareizs: jā, viņš tur lien amatā, lai tikai raustu sev naudu.
Taču ne mazāk svarīgs ir cits aspekts. Vairums cilvēku tomēr ir nedaudz zemiski dzīvnieki, viņi vēlas gūt arī kādu sabiedrisku prestižu – apziņu, ka strādā tautas kopīgam labumam, bet tajā pašā laikā ne mirkli neaizmirstot par savu labklājību, izmantojot katru iespēju kāpt augšup pa karjeras kāpnēm. Piemēram, paskatīsimies uz “Jaunās Vienotības” vēlētājiem. Viņu galvenais patoss ir: šī partija ir atbildīga izvēle, mums vajag, lai valstī viss ir stabili, lai viss ir normāli, lai viss ir tāpat kā iepriekš un lai nav sliktāk nekā šobrīd. Visa Covid afēra tika ielikta šajā frāzē. Tomēr mums vajag patiesi valstiskas, latviešu tautas kopīgo labumu vairojošas politiskās izvēles, uzdrīkstēšanos, nevis sentimentā, ieradumā un patosā balstītu “stabilitāti”, ko vairāk jāuztver kā degradēšanos viduvējā laiskumā.
No Kurzemes skatupunkta, nevar nepamanīt “Vienotības” salīdzinoši lielāko popularitāti Vidzemē, ko varbūt jāsaista gan ar daudz skarbākiem vēsturiskajiem dzimtbūšanas apstākļiem, gan ar hernhūtiešu sentimentālā jūsmīguma tradīcijām: no vienas puses aizgrābta jūsma par kādu skolnieciski iedresētu, drīzāk iedomātu “pareizo”, “pieklājīgo” izvēli, bet no otras – kaut kāds kalpības un apstulbuma sajaukums. Nav dziļas izpratnes par īstu tautas kopīgo labumu, jo priekšplānā ir konkrētā brīža atļautā, visu atzītā, “normālā” pozīcija.
Tautas kopības apziņas trūkums
DDD: Šeit vietā kārtējo reizi pieminēt nelaiķi rabīnu Barkānu, kurš rosināja latviešus pamācīties no žīdiem, kā viņi cits citu aizstāv. Mūsu tikšanās reizē viņš teica: “Ja kādam žīdam kaut kur pasaulē ir grūti, tad visi iet palīgā. Tas nekas, ka mēs paši savā starpā pēc tam strīdamies, viens otram neuzticamies. Galvenais, lai uz āru mēs rīkojamies kā vienota nācija.” Domāju, ka latviešu problēma ir nācijas apziņas trūkums. Latvietim Kuldīgā nezin kāpēc šķiet, ka viņam nav jāuztraucas par to, ka latvietis Purčikā nedzird latviešu valodu. Kuldīdzniekam liekas, ka tā ir tikai tur dzīvojoša latvieša problēma. Viņš to neuztver kā personisku problēmu. Latvieši pat bailīgi lieto terminu “latviešu tauta”.
Krišjānis Lācis: Jā, tas ir koks ar diviem galiem. No vienas puses, mēs priecājamies par viensētnieciskumu, kas nozīmē, ka tu esi saimnieks savā pilī, tev ir savs īpašums, uz kura tu sev audzē pārtiku, ko valsts tev nevar, nedrīkst atņemt, tā ir tava privātā telpa, kur tu būvē savu miniatūro, feodālo karaļvalsti. Šāda pašpietiekamas dzīves forma ļauj saaugt ar zemes ritmu un nekas nav labāks par to. Bet no otras puses, to īpaši redzu Zemgalē, katrs ieraujas savā privātajā karaļvalstī. Ja paskatāmies uz Zemgales līdzenumu, redzam tur koku pudurus, viensētas kā salas okeānā, starp kurām nav savienojumu. Ceļš gan ir, bet labāk citam citu nesatikt, otrs, svešs cilvēks šādā pašpietiekamības ainavā drīzāk ir kā apgrūtinājums, sabiedriskā dzīve – kaut kas otršķirīgs, jo dzimtā sēta ar tās darbīgajām prasībām ir kopība pati par sevi.
Priecē tas, ka izšķirošajos brīžos latvieši tomēr spējuši apvienoties. Ne tikai 1918. gadā un ne tikai mobilizējoties Pirmajā pasaules karā, bet arī vēlāk. 19. gadsimtā latvieši pat bez kopīgas politiskās identitātes uzsāka ļoti rosīgu sabiedrisko dzīvi, 20. gadsimta sākumā kooperatīvu un dažādu biedrību kustība bija īpaši spēcīga. 1905. gada revolūcija arī ir latviešu sabiedriski organizatoriskā brieduma piemērs. Latviešu zemniecība agrāk mācēja sadarboties, pārkāpt pāri savām privātajām, dzimtas vai klana interesēm. Spēja apvienot līdzekļus, sadarboties kaut vai pagasta ietvaros bija ļoti vērtīga, bet kaut kā esam to zaudējuši.
Varam jau priecāties par kopā dziedāšanu koros, kas patiešām ir vajadzīga un veicina sadarbību, bet ar to ir par maz. Es varu tikai piekrist, ka latviešiem ir jāiemācās domāt ne tikai saimnieciski valstiski, bet arī tautiski. Mums jāsaprot, ka bez latvietības kā tautiskās kopības apziņas nebūs arī latviešu valsts.
DDD: Domāju, ka aiz pļāpām par sociāli atbildīgu rīcību, patiesībā slēpjas neizpratne par kopējā labuma darbības principiem. Vairumam šķiet, ka darbs kopējam labumam ir vēršanās pret savu personīgo labklājību. Bet tas ir absurdi, jo, ja kopumā ir labi, tad arī katram kopumu veidojošajam indivīdam ir labi. Tas taču ir tik elementāri!
K.L.: Šobrīd ASV notiek diskusijas par kopējā labuma konservatīvismu. Tiek piedāvāts ASV konstitūciju tulkot caur kopīgā labuma prizmu – šo politiskajā filozofijā spēcīgo jēdzienu jau kopš Aristoteļa, Platona un Viduslaiku filozofijas.
Viņi jau sen ir parādījuši, ka kopīgais labums nav, kā iedomājas liberālā individuālisma pārstāvji, kā tāda kūka, no kuras nogriež gabalu – vienam lielāku, citam mazāku, citam vispār neko. Nē, kopīgais labums ir kaut kas viens, nedalāms, kurā, daloties ar citiem, arī pats iegūsti arvien vairāk. Šajās filozofiskajās diskusijās kā piemērs tiek lietots komandu sports: komandai kopīgais labums ir iesist vārtus, uzveikt pretinieku un kopā svinēt uzvaru. Tieši uzvara ir kopīgais labums, kurā visi dalās un nevienam nekas netiek nolaupīts, jo visi kopā ir strādājuši, lai uzvarētu – viņi ir pakārtojuši savas personīgās dzīves kustības kopējam labumam, no kā visi iegūst.
Vai latvieši izmantos vēsturisko mirkli?
DDD: Kādēļ latvieši ir tik bailīgi, kas robežojas pat ar nodevību?! Mēs pat savā starpā nevaram vienoties, ka krievu okupācijas laikā iebraukušie un viņu pēcteči ir jāizraida no valsts, veicot Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju. Turklāt šī pat nav vienkārši “DDD” iegriba, tas ir latviešu tautas pienākums!
Krišjānis Lācis: Jā, tas ir pienākums – atbrīvoties no okupācijas režīma sekām!
DDD: Mēs apzināmies, cik grūtā situācijā ir mūsu tauta. Tavuprāt, kāda būs latviešu tautas nākotne?
K.L.: Daudz kas atkarīgs no ārpolitikas notikumiem.Mani pašu Krievijas uzbrukums Ukrainai tādā formā, kā tas notika, pārsteidza. Biju paredzējis kādas vietējas militārās sadursmes Donbasā, iesaldētā konflikta izvērsumu, tomēr Krievijas vadība izlēma tik milzīgu valsti kā Krievija pārvērst Ziemeļkorejā. Šobrīd vēsturisko iespēju loks ir plaši atvēries, kas Latvijai ir jāmāk satvert. Kādā virzienā tas aizies, grūti pateikt. Ukraina, protams, uzvarēs. Jautājums tikai, kādā veidolā.
Ja Ukrainas uzvaras pārsvars būs ievērojams, tad arī būs pārmaiņas Eiropā, spēku samērs mainīsies par labu Polijai, katrā ziņā prom no Vācijas un Francijas. Un optimistiskākajā scenārijā poļi un ukraiņi varēs darīt paši savas lietas, risināt savas iekšējās problēmas, iegūstot jaunu morālu pacēlumu, politisko un idejisko konsolidāciju. Protams, Intermarium ģeopolitiskās idejas pārsviedīsies uz visu mūsu reģionu, kaismīgākie Ziemeļvalstu kursa sludinātāji sapratīs, ka esam drīzāk vienā laivā ar poļiem kā reģionālo hegemonu. Turklāt ukraiņi ir viena no konservatīvākajām un arī nacionālistiskākajām Eiropas tautām, tie ir nacionālisti, kuri būs bruņoti ar labākajiem ieročiem Eiropā. Viņi, protams, būs spiesti kaut ko maksāt Rietumiem, bet tas nemainīs kailo faktu, ka viņiem būs viena no spēcīgākajām Eiropas armijām. Pat pēc kara ukraiņi militārās gatavības būs labākā pozīcijā, nekā visas Baltijas valstis kopā ņemtas. Ukraina ar asinīm būs ieguvusi tiesības gan Krievijai (jeb tam, kas būs palicis pāri no Krievijas), gan Eiropai teikt to, ko paši domā, nevis iztapīgi pieņemt uzspiestās Rietumu “pseidovērtības”.
Protams, šobrīd Zelenskis var politiskos nolūkos pieņemt Stambulas konvenciju u.tml., bet vēsture liecina, ka pēc kara valsts izvēlas iekšēji konsolidējošus vadītājus. Jācer, ka pēc kara Ukrainu vadīs nacionālistiskāk noskaņota valdība nekā pēdējos gados, jo daudzus Maidana nacionālistus pēc 2014. gada atkal nogrūda pagrīdē. Un no tā, kas notiks starp Poliju un Ukrainu, daudz būs atkarīgs arī Latvijai, cik brīvi varēsim runāt ar Eiropas Komisiju un Eiropas Parlamentu.
Skumji, bet Latvijas suverenitāte šobrīd ir pamatīgi apcirpta. Internetā lasot Satversmi, var atrast vairākas tās redakcijas. Viena no redakcijām pēc 2003. gada referenduma paredz, ka, iestājoties Eiropas Savienībā, Latvijas tauta ir atteikusies no savas suverenitātes daļas, atdodot Briseles ierēdņiem tiesības un varu lemt latviešu apdzīvotajā teritorijā. To latvieši ir zaudējuši muļķības un naivuma dēļ, ja atceras milzīgo, demagoģisko un negodīgo mediju kampaņu pirms 2003. gada referenduma, kas “atgriešanos Eiropā” vienādoja ar “iestāšanos Eiropas Savienībā”, kaut gan ES ir darījusi daudz, lai demontētu un dekonstruētu īsto, vēsturisko Eiropu. Tuvākajos desmit gados lielajās ES valstīs – Vācijā, Francijā, Itālijā – būs stabila stagnācija, kas, protams, ilgstoši ir arī Latvijas ikdiena. Tādēļ Ukraina šobrīd iedvesmo – ja viņi var, kāpēc tad ne latvieši? Taču tas ir skats no globālās politikas viedokļa. Ja runājam par iekšpolitiku, vai ir kādas cerības?…
Sagrupēšanās skaidrās nometnēs
DDD: ..lietosim Ļeņina teicienu – jo sliktāk, jo labāk.
Krišjānis Lācis: Jā, es piekrītu – jo sliktāk, jo labāk. Smalkā vārdā šo principu sauc par “akseleracionismu”, kas paredz, ka, visam paliekot aizvien sliktāk, lietas skaidrāk izgaismojas, samilzušās pretrunas iznāk dienasgaismā, varas mašinērija atsedzas pilnā kailumā, un tad pilsoņiem vairs nav nekādu ilūziju. Cerība ir tāda, ka, visam paliekot aizvien sliktāk, arvien vairāk latviešu modīsies no Sniegbaltītes miega un ieraudzīs skarbo patiesību par tautas pašreizējo stāvokli.
Protams, arī Covid atvēra acis – manā gadījumā par Nacionālo apvienību. Neiespējami balsot par šo koalīcijas “stabilitātes” garantu, kas Covid gados palīdzēja pieņemt tik amorālus lēmumus, cik vien iespējams. Ja citās Rietumvalstīs Covid gadu patvaļu izmeklē, pārbauda, vētī, tad Latvijā iestājusies kolektīvā amnēzija. Cilvēkus atlaida no darba dažu interneta histēriķu dēļ. Jājautā, vai tas notika ārvalstu virskungu vai tomēr pašmāju bāliņu pārcentības dēļ.
DDD: Es domāju, ka gan-gan: no ārpuses pateica, un mūsējie pārcentīgi izpildīja.
K.L.: Pēdējie divi trīs gadi patiešām bijuši ekstrēmisma zīmē, kas izdzēsa pustoņus, noklusējumus un iecietības atliekas. Ierastā latvieša atturīgā, kurnošā pieklājība tika aizstāta ar atklātiem un tiešiem vārdiem. Tieši šādos brīžos atklājas, kurš ir ļauns un morāli samaitāts, kurš kaut cik vispārējā haosā jūrā mēģina turēties pretī, saglabājot kaut nedaudz sirds skaidrību, par spīti tumsai, kurā viss pārējais krīt. No šāda aspekta skatoties, jāpiekrīt – jo sliktāk, jo labāk.
Tomēr ieilgušais vētru laiks Eiropā un pasaulē reiz beigsies. Kādā brīdī vētra norims, un mēs varēsim izlīst no telts, lai saprastu, kur varam ieklāt jaunus pamatus. Pēc vētras jau zināsim, kuri ir neatgriezeniski samaitājušies, kuras sociālpolitiskās struktūras ir pilnīgi sapuvušas un vispār neturas kopā. Sagrupēšanās skaidrās draugu un ienaidnieku nometnēs palīdz cīņas laukuma pārskatāmībai.
Šie gadi atgādināja, ka, visticamāk, tikai mazākums spēs saglabāt stingru nostāju un taisnu muguru. Nedrīkstam aizmirst, ka lielākās vēstures pārmaiņas, arī Latvijas vēsturē, nav nesušas masveida kustības, bet gan nelielas idejiski konsekventu, bezkompromisu pārliecības aktīvistu grupas.
DDD: Evolūciju virza mazākums. Tieši tādēļ novēlu “Austošai Saulei” būt karojošai. Laikā, kad pustoņi neder, lietas ir jāsauc īstajos vārdos. Ir skaidri jāpasaka: okupanti Latvijā ir drauds, okupācijas nelikvidētās sekas. Mums ir jāuzdrošinās pajautāt “labajam krievam”, uz ko viņš šaus, ja Latvijai uzbruks Krievija?!
K.L.: Es pat neuztraucos par krieviem-“latvijiešiem”, jo par viņiem tāpat viss ir skaidrs: asinis ir biezākas par ūdeni (angļu teiciens). Piektā kolonna labi dara savu darbu pašsaglabāšanās interesēs. Mani drīzāk interesē, ko mēs kā latvieši liekam pretī? Vai tiešām blakus sēdošais latvietis, kurš grib būt tik eiropeisks, apgaismots un pareizs, pagriezīs pret mani savu ieroci, iedurs dunci mugurā, kad gribēsim izlēmīgi rīkoties, lai glābtu latviešu tautu? Diemžēl redzam, ka ir pietiekami daudz intelektuāļu, žurnālistu, akadēmiķu, kuriem vajadzēja sargāt okupācijas pieminekli, kuriem vajag šobrīd sargāt krievu opozīcijas kanālus un jārīko kampaņas, ja kādu Krievijas pilsoni grib izraidīt. Man par šiem nodevīgi kaunīgajiem latviešiem ir lielākās bažas.
DDD: Tu pats zini, nebūtu nodevēju, nebūtu iekarojumu… Paldies tev par sarunu!
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 3(521), 2023. gada 10.–23. februāris, Nr.4(522), 2023. gada 24. februāris–9. marts, Nr.5(523), 2023. gada 10.–23. marts un Nr.6(524), 2023. gada 24. marts–13. aprīlis