Saruna ar Latvijas Ukraiņu kongresa valdes priekšsēdētāju Janu Streļecu
DDD: Šis laikraksta numurs pie lasītājiem nonāk 24. februārī – dienā, kad ir pagājis tieši gads kopš plašā Krievijas[1] iebrukuma Ukrainā. Atzīšu, ka man nav saprotams, kādēļ runā par gadadienu, ja patiesībā Krievija Ukrainā iebruka gandrīz pirms desmit gadiem.
Jana Streļeca: Jā, sākās desmitais kara gads…
DDD: Kādas ir tavas kopējās sajūtas par notiekošo, par cilvēku izpratni un attieksmi?
J.S.: Latvija, latvieši un Latvijas iedzīvotāji visos līmeņos no tīras sirds sniedz bezprecedenta palīdzību ukraiņiem, par ko mēs esam pateicīgi un bez kuras Ukrainas vairs nebūtu. Tomēr nevar arī nepamanīt (ironizējot, protams), ka tikai tas, kuram ir totāls slinkums, šobrīd necenšas iegūt kādu politisko kapitālu vai varbūt arī otkatu no palīdzības Ukrainai. Tas ir vienkārši pretīgi – ar to mēs nekur neatšķiramies no pašas Ukrainas.
Un tad nākamais, kas mani nenormāli kacina, ir tas, ka “mēs (Latvijas iedzīvotāji – red. piez.) pamodāmies pirms gada”. Ja jūs pamodāties pirms gada un neredzējāt, ka esat pamodušies kādus astoņus gadus par vēlu, tas nozīmē, ka īstenībā jūs turpināt gulēt dziļā miegā vai esat nākamajā murgā. Es teiktu, ka pirmo astoņu gadu laikā tika sakropļoti, apmēram, 30 tūkstoši cilvēku, nogalināti, apmēram, 15 tūkstoši. Krievijas cietumos bija, apmēram, tūkstoš cilvēku, un vēl nezināms skaits bērnu nolaupīts, ko atklāj arī daktere Liza[2], ko filmā, starp citu, spēlēja Latvijas gada aktrise Čulpana Hamatova.
DDD: Tā ir tā pati Čulpana Hamatova, kura atbalstīja Putinu 2012. gada vēlēšanās un kurai nebija iebildumu pret Krimas okupēšanu, gluži pretēji – viņa uzstājās Krievijas okupētajā Krimā, tādējādi atbalstot Putina agresiju? Pēc “Spēlmaņu nakts” pasākuma bija neliela šūmēšanās, taču Hamatova tik un tā saglabāja Latvijas gada aktrises titulu. Jāatzīst, ka es nesaprotu, kā šādā situācijā tādi “kādreizējie” Putina atbalstītāji saņem balvas Latvijā – sabiedrība pieņēma šādu izvēli, jo publiski nedzirdam aicinājumus boikotēt Jaunā Rīgas teātra izrādes…
J.S.: …jā, un šis fakts, ka Čulpana Hamatova ir Latvijā un ir Latvijas gada aktrise un mums sabiedrība nemaz netaisās pielietot cancel culture (atcelšanas kultūru – angļu val.) pret Jauno Rīgas teātri, man šķiet kā viens no indikatoriem, ka principā mēs kā sabiedrība neesam pamodušies.
Cilvēks… meklē, kur vieglāk
DDD: Man jāpiekrīt – arī es šaubos, vai sabiedrība, latvieši patiešām ir pamodušies. Gan Latvija, gan Ukraina piedzīvoja krievu okupāciju, līdz pat šai dienai neesam spējuši likvidēt šīs okupācijas sekas. Nesaprotu, kā cilvēki šādā situācijā vispār var aizmigt?!
Jana Streļeca: Nāk prātā slavenais teiciens: “Zivs meklē, kur dziļāks, cilvēks – kur labāk.” Šajā gadījumā to varētu pārfrazēt – cilvēks meklē, kur vieglāk. Un naivi cer, ka ar šo savu vieglāko risinājumu vai izvairīšanos no risinājuma nonāks tajā labākajā situācijā.
DDD: Tu pamatoti pajautāji: kur latvieši bijuši visus šos gadus, kādēļ gulēja? Man arī nav saprotams, kā visus tā saucamās neatkarības gadus varējām mierīgi dzīvot, domājot, ka viss ir labi. Taču tādu pašu jautājumu droši vien varētu uzdot arī ukraiņiem – kādēļ Ukrainas vadītāji neko nedarīja, lai likvidētu milzīgo Krievijas ietekmi? Kādēļ Zelenskis tikai pēdējā gadā izdomāja kļūt par varoni? Atzīšu, ka mani Zelenska varoņtēlojums nepārliecina. Varbūt kļūdos. Tu pazīsti vienkāršos ukraiņus Ukrainā – kā viņi vērtē savu vadītāju rīcību pēdējos desmit gadus?
J.S.: Kāpēc tad pēdējos desmit gadus, visus neatkarības gadus. Tās ir loģiskas totalitārisma sekas, jo – ko dara visi totalitārie valdnieki? Viņi iznīcina jebkādu opozīciju. Mēs arī esam tajās sekās, kur nav nekādas opozīcijas. Visi kaut ko grib, bet tauta sevi neizjūt kā kopumu. Tā tas ir, kad nav elites, kad daļa no elites īstenībā vēl ir čekas aģenti, – tad ej nu tu tiec skaidrībā.
DDD: Kas tiek saprasts ar vārdu “elite”?
J.S.: Nu… mākslinieki, dzejnieki. Tas mani vienmēr ir nenormāli besījis: kāpēc mums faktiski ir Imanta Ziedoņa kults, bet par Knutu Skujenieku vai Leonīdu Breikšu nerunā – bija… nebija… Bet Imants Ziedonis – viegli. Tā arī ir atbilde – viegli. Tiek vienmēr izvēlēts, “kā vieglāk”.
DDD.: Tāda “plānā galdiņa urbēju” filozofija, kas ved uz garīgu un fizisku degradāciju.
Kas stāv aiz Zelenska?
DDD: Pēc Ukraiņu kongresa vēstules, kurā tika pausts atbalsts lēmumam slēgt krievu raidstaciju “Doždj”, sarunā ar televīzijas žurnālistu tu neslēpi šaubas par Zelenska patiesajiem nodomiem. Kā tu uzskati, viņš tiešām ir varonis ukraiņu tautai?
Jana Streļeca: To jau esmu skaidri pateikusi, ka uzskatu, ka viņš nav varonis. Jau kopš viņa priekšvēlēšanu kampaņas laikiem neesmu slēpusi, ka viņa nākšana pie varas neiekļaujas demokrātisku vēlēšanu tradīcijās. Es domāju, jebkurā demokrātiskā valstī nekas tāds nevarētu notikt. Mums ir demokrātisko valstu likumi, kas padara tādas tehnoloģijas neiespējamas, – es vismaz tā ceru.
DDD: Kāpēc tev šķiet, ka viņš ieguva amatu nedemokrātiskā ceļā?
J.S.: Vairākus gadus jau pirms vēlēšanām, gatavojoties ieņemt prezidenta amatu, par valsts finansējumu tika uzņemts seriāls “Tautas kalps”, kurā viņš spēlē vēstures skolotāju Vasilu Holoboroģo. Protams, šīs ir tehnoloģijas, kas īstā demokrātijā, manuprāt, nebūtu pielietojamas. Teiksim, formāli prezidenta vēlēšanās viss notika it kā bez pārkāpumiem. Bet parlamenta atlaišana, ko Zelenskis izdarīja, bija atklāti antikonstitucionāla. Partija, kas uzvarēja parlamenta vēlēšanās, kuru pārstāvēja jaunievēlētais prezidents Zelenskis, tika faktiski nokomplektēta dažu mēnešu laikā jau pirms vēlēšanām, velns zina no kā savākta – piedalījās katrs, kurš grib… Tā nav demokrātija, tā ir tāda demokrātijas imitācija. Varbūt es kļūdos, bet es atradu tikai divus parlamentus, kas bija apsveikuši Ukrainu ar 2019. gada parlamenta vēlēšanām. Divas valdības: Latvija un Lietuva. Kāpēc apsveikt valsti ar antikonstitucionālu notikumu? Iespējams, vēlēšanu rezultāts mazliet vēlāk būtu bijis tāds pats, ja nebūtu pārkāpta konstitūcija, bet tas ir cits jautājums. Ja bija vēlēšanās rīkoties godīgi, kādēļ prettiesiski atlaida parlamentu?
DDD: Cilvēki teiks – visādi gadījies, bet tagad, redzi, kā viņš cīnās, cik viņš pašaizliedzīgs, varonīgs.
J.S.: Jā, mana mamma arī tā saka: iespējams, ka nebija baigi labs, bet tagad… varonis.
Nu, tas atkal ir vieglais variants. Mēs negribam iedziļināties Ukrainas iekšpolitikā, mēs negribam droši vien iedziļināties arī Latvijas politikā, mēs gribam, lai mums pastāsta masu mediji, vēlams uzticami, ar labu reputāciju, kas ir labs un kas ir slikts. Latvijas mediji visu laiku to vien dara, kā rāda mums apaļīgo varoni kamuflāžā. Diemžēl problēma jau ir tā, ka Zelenskis, manā vērtējumā un ne tikai manā, nav patstāvīga figūra, pats viņš nav pat spējīgs patstāvīgi darboties, viņš ir lelle, ko vada…
DDD: Kas?
J.S.: Es nezinu. Ir dažādas versijas… Viena no versijām ir tā, ka Zelenska ievēlēšana bija Krievijas specdienestu plāns. Otra versija, ka tas ir Kolomoiska[3]plāns. Iespējams, un, manuprāt, tieši tā tas arī ir, ka abas no šīm versijām ir pareizas – tās viena otru neizslēdz, ir pat ļoti harmoniskas. Cilvēki uzskatīja, ka arī Kolomoiskis ir Ukrainas patriots, jo viņš 2014.–2015. gadā izglāba Dņipro[4], bet arī tam, visticamāk, ir merkantils skaidrojums – tas sakrita ar viņa biznesa interesēm. Tas ir tieši tikpat neadekvāti kā uzskatīt bataljonu “Tornado” par varoņiem. Tie, manuprāt, bija vienkārši bandīti, kuri saprata, ka viņiem nebūtu vērts dalīt savu ietekmes sfēru ar Krievijas bandītiem.
Bet problēmas ar Zelenski ir – to pierāda kaut vai viņa prezidenta ofisa vadītāji. Sākumā biroju vadīja Andrejs Bohdans (bijušais oligarha Igora Kolomoiska jurists, kuru dažkārt uzskata par viņa ietekmes aģentu – red.piez.), tagad Andrijs Jermaks. Viņi abi ir cilvēki, kas faktiski vada valsti, bet nav izgājuši kaut vai formālo procedūru, lai saņemtu pielaidi valsts noslēpumam.
Kara patiesie cēloņi
DDD: Patiesi, viss ir ļoti dīvaini, bet cilvēki atkal mums iebildīs: kara apstākļos tas nav svarīgi – galvenais, lai tiek sakauti krievi, lai Ukraina atgūst brīvību. Kas, tavuprāt, varētu izbeigt šo karu?
Jana Streļeca: Manuprāt, svarīgi ir saprast, kāpēc šis karš vispār sākās. Tas nesākās 2022. gada 24. februārī, pat 2014. gada februārī ne. Faktiski karš sākās vēl agrāk – ar Ukrainas Maidanu, ar to, ka ukraiņu tauta pieteica karu iekšējā frontē, visām šīm iekšējām gnīdām. Ukraiņu tauta pateica, ka vēlas virzīties uz Eiropu, uz Eiropas Savienību. Tas bija pilnīgi nepieņemami visiem ietekmes aģentiem, iespējams, arī oligarhiem, kuri par oligarhiem nav kļuvuši likumīgu procesu rezultātā. Viņiem šis “bizness” – jā, šis vārds ir jāliek pēdiņās, jo tas nav nekāds bizness, bet gan vienkārši kampšana, – nebūs iespējams ES. Līdz ar to ir pilnīgi skaidrs, ka Krievijas iebrukums bija tikai kā nākamā kara darbības fāze.
Patiesībā varam sadalīt Krievijas iebrukumu fāzēs: Krimas aneksija, karš Donbasā. Starp citu, mēs arī nezinām, kā šis karš Donbasā būtu izvērties, ja krievi nebūtu notriekuši lidmašīnu MH17[5]. Diemžēl tas arī ir fakts, kuru mēs, protams, varam politkorekti noklusēt, bet es tomēr politnekorekti to pateikšu: krievi taču vispirms notrieca ukraiņu lidmašīnu[6]. Vai tas kādu satrauca? Vai bija kāda reakcija? Nē. Tas jau “sīkums” – gāja bojā kaut kādi ukraiņu karavīri, skaitā ap 50. Taču tad notrieca MH17, un diemžēl jāsaka – paldies Dievam, ka notrieca. Esmu ļoti pateicīga tiem cilvēkiem, kuri, protams, paši negribot, bet lika savu dzīvību uz Ukrainas altāra.
DDD: Bet vai ukraiņi paši saprot, par ko viņi karo, ir vienota nācijas apziņa?
J.S.: Ukraiņi ir tik daudz un bezgala dažādi. Latvieši – cik mēs esam, pieņemsim, 2 miljoni,–vai mēs principā varam par kaut ko vienoties vai nevaram? Ukraiņi jau tieši tāpat nevar. Ukraiņiem ir teiciens: “Два українці – три гетьмани.” (“Kur divi ukraiņi, tur trīs hetmaņi.”) Skaidrs, ka ukraiņi saprot, ka cīnās par to pašu Maidanu. Cīnās, lai Ukraina ietu demokrātiskas attīstības ceļu, lai kāds tas tur būtu, ērkšķains vai rožains, vai uz zvaigznēm, bet cita varianta jau nav.
KARŠ NESĀKĀS 2022. GADA 24. FEBRUĀRĪ, PAT 2014. GADA FEBRUĀRĪ NE. FAKTISKI KARŠ SĀKĀS VĒL AGRĀK – AR UKRAINAS MAIDANU, AR TO, KA UKRAIŅU TAUTA PIETEICA KARU IEKŠĒJĀ FRONTĒ, VISĀM ŠĪM IEKŠĒJĀM GNĪDĀM.
Arī ziedojot jāsaglabā veselais saprāts
DDD: Sarunas sākumā tu pieminēji iespējamos “otkatus”, politiskā kapitāla krāšanu uz Ukrainas kara rēķina. Vai, tavuprāt, ziedojumu vākšanas kampaņas ir uzticamas? Vai saziedotie līdzekļi, mantas, tehnika sasniedz tos, kuriem tie patiešām vajadzīgi?
Jana Streļeca: Kā lai atbild tā, lai mani neiesēdina par nepatiesu ziņu vai baumu izplatīšanu?… Minēšu dažus piemērus. Pirms gada marta sākumā Instagramā pēkšņi parādās ziņa, ka no Latvijas tiks sūtīta palīdzība uz Mariupoli – tiks vākts palīdzības vilciens. Mariupole jau bija aplenkta, attiecīgi – aizbraukt uz Mariupoli bija iespējams tikai caur Krievijas kontrolētu teritoriju. Un šādā situācijā no Latvijas, no Daugavpils tiek sūtīts vilciens… Izskatījās, ka to visu organizē “Dzintara” jaunie īpašnieki[7], kas ir, uzsveru, Igaunijas bagātākie cilvēki…
DDD: …kas nav igauņi, vai ne?
J.S.: Nu, nē… Es saprotu, ka ar specdienestu iesaisti šo palīdzības plānu izbeidza. Paralēli skatoties FB, redzēju, kā cilvēki rāva sev no krūtīm kreklus par to, ka viņi skries un nesīs, un dos, jo vajag taču Mariupolei palīdzēt! Nezinu, varbūt būtu loģiski pavaicāt, kur ir sabiedrības, ziedotāju un žurnālistu jautājumi par akcijas norisi, par to, vai izdevās piegādāt Mariupolei ūdeni, pārtiku un medikamentus? Mūsu publiskajā telpā uzrodas un pazūd vesels vilciens – ne čiku, ne grabu. Tās emocijas ir pārmēru daudz, bet smadzeņu pieslēgšanās ir pārmēru maz. Tas ir, ko es gribu teikt.
Vēl kāds aspekts. Mēs taču tagad redzam korupcijas skandālus par 50 miljoniem, kas tika izzagti no Ukrainas aizsardzības budžeta tieši 2022. gada marta sākumā. Nozaga miljonus, kas bija paredzēti, lai iepirktu bruņu vestes, bruņu ķiveres, nakts redzamības iekārtas, munīciju.
DDD: Saki, ko latvietim vienkāršajam, kurš vēlas ziedot, palīdzēt ukraiņiem, šādā situācijā darīt? Kā izvērtēt, kuram var uzticēties?
J.S.: Manuprāt, ir jāsazinās ar voluntieriem (brīprātīgajiem – red.piez.), kuri jau gadiem palīdz, kuri zina, kā to darīt, un kuriem ir reputācija. Vai tie, kas šobrīd, 2023. gada februārī, ir atjēgušies, to spēj – nezinu. Svarīgi vēl kāds aspekts, ja runājam par palīdzību Ukrainai. Pieņemts to saukt par labdarību, bet es to nesauktu par labdarību galīgi nekādā ziņā. Tā noteikti ir laba lieta, tā ir vajadzīga, bet, ja mēs ņemam naudu no Ukrainas kaut kādiem fondiem, no Ukrainas labdarības iestādēm un pērkam un piegādājam viņiem, vai mums ir tiesības to nosaukt par labdarību? Par šīm organizācijām, kas šādiem “labdarības” mērķiem ir saradušās visnotaļ nesen un kuru kabatās, kā runā, paliek vismaz 20 procenti, es nevaru neko pozitīvu pateikt. Un tieši uz kurieni tiek piegādāts viss savāktais, tas arī nav vienmēr zināms. Un ne jau velti ir skandāls, kas saistīts ar “Коля-котлета” jeb partijas “Tautas kalps” frakcijas vadītāja vietnieku Nikolaju Tiščenko, kurš “karoja” kara sākumā “Aizkarpatu frontē”. Cik šajā “Aizkarpatu frontē” ir palicis humanitārās palīdzības, to neviens nevar pateikt, bet Ukraina atzīst, ka notika ziedojumu vākšana. Un ziedojumi diemžēl ir nonākuši Koļas-kotļetas privātajos kontos. Shēmās diemžēl esot bijušas iesaistītas arī vēstniecības. Nu, jāskatās visam līdzi. Jautājums, cik katrs cilvēks spēj izskatīties līdzi. Es droši vien izklausos kā saucēja balss tuksnesī. Mēs visi zinām, ka Ukrainā ir briesmīga korupcija, un karš ir tikai šīs korupcijas sekas. Es nerunāju par korupcija privātajā sfērā, jo ko tur privātā sfērā var korumpēt. Protams, kaut ko varbūt var, bet tik un tā pamatā tā ir valsts prerogatīva. Līdz ar to, vai tas ir adekvāti, ka Latvijā, mēģinot sniegt Ukrainai palīdzību, mēs uzrunājam Ukrainas varas pārstāvjus?
DDD: Ne jau pie varas esošiem nepieciešama palīdzība. Ja situācija ir tik dramatiska, tad patiešām jautājumu ir vēl vairāk…
J.S.: Es domāju, ka jābūt ļoti skeptiskiem un jātur prātā, ka Ukrainas korupcija ir milzīga – un tā ir šī kara cēlonis.
Saziedotā nauda – nozīmītēm un cienastiem?
DDD: Nebūsim naivi – jebkurš karš jebkurā vēstures laikā, jebkurā valsts, pasaules malā ir tomēr bijis bizness kādam. Karš Ukrainā, es domāju, nav izņēmums. Tādēļ droši vien naivs ir jautājums, kā tas var būt, ka Eiropas vidū 21. gadsimtā notiek karš, kuru neviens nevar, varbūt neviens negrib, pārtraukt?
Jana Streļeca: Nu, kam tad tas karš būtu jāpārtrauc šobrīd, – kam?
DDD: Krievijai…
J.S.: Krievija to nedarīs, pilnīgi noteikti ne. Un kam tad tas būtu jāpārtrauc? Kāpēc tās ārzemju ieroču piegādes tā ieilgušas? Ja varbūt Ukraina būtu izrādījusi lielāku gatavību saņemt šos ieročus, visas sistēmas būtu savās vietās un kārtībā, tad arī varbūt viss jau sen būtu beidzies. Zini, kā tas ukraiņu teiciens skan: “Якби в роті росли гриби, то і в ліс би не ходили.” (“Ja mutē augtu sēnes, tad uz mežu nebūtu jāiet.”) Tas viss tādā vēlējuma izteiksmē. Jautājums par ziedojumiem ir ļoti sāpīgs…
DDD: Man šis ir sāpīgs temats no cita aspekta, jo liek padomāt arī par ziedojumu kampaņām tepat Latvijā. Regulāri tiek vākti ziedojumi slimajiem bērniem, dzīves sistajiem, nelaimē nokļuvušajiem. Tas, protams, ir labi, ja spējam cits citu grūtā brīdī pabalstīt, bet, kad dzirdu, ka ziedojumu vācēji par naudas “pārpalikumiem” nopērk miljonus vērtus īpašumus, rodas jautājums: vai tad visiem jau palīdzēts?
J.S.: Tevis teiktais atsauca atmiņā 2015. gadu. Tad Latvijā notika, manuprāt, tobrīd veiksmīgākā ziedojumu piesaistes akcija “Kara bērni”, ko organizēja Latvijas “Rotary” klubi. Man ļoti gribētos, lai kāds žurnālists izpētītu, kādā veidā tika izlietoti līdzekļi. Akcijā tika savākti tam laikam rekordliela summa – gandrīz 100 tūkstoši. Akcijas “www.karaberni.lv” mājas lapā līdz salīdzinoši nesenam laikam atrodamā informācija, manuprāt, liecina, ka līdzekļu izlietojums nav skaidrs. Publiskā informācija liecina, ka akcijā savāktie līdzekļi izlietoti par pusdienām “Rotary” klubos, cienastiem preses konferences dalībniekiem, nozīmītēm un plakātiem, kas ir absurds. Ja tu vāc līdzekļus bērniem, tad arī bērniem tie ir jāizlieto, nevis nozīmītēm un cienastiem.
Manuprāt, šis ir kaut kas Latvijai raksturīgs. Ar ko Rietumu sabiedrības atšķiras diemžēl no mums? Es zinu, ka Rietumos darbojas vienošanās, džentlmeņa vienošanās, kad abas puses noslēdz līgumu ar mērķi to pildīt. Bet diemžēl mūsu sabiedrībās viss jāapraksta sīki un smalki, jo tu nezini, vai otra puse šo līgumu gribēs pildīt. Tas pats ir arī ar šo labdarības organizāciju kontroli – mēs it kā labticīgi uzskatām, ka ziedojuma vācēji gribēs izlietot ziedojumus savāktajiem mērķiem, bet, kā tas notiek īstenībā, mēs nezinām.
DDD: Varam tikai minēt un cerēt, ka viss nav tik slikti, kā izskatās.
Turpmāk vēl…
Intervēja
Liene Apine
[1] Lai gan, paužot attieksmi pret Krievijas teroristisko fašismu, pamazām nostiprinās tradīcija rakstīt Krievijas nosaukumu ar mazo burtu “k”, šoreiz saglabāsim gramatikas principus, paturot prātā, ka šobrīd krievija ir valsts ar mazo burtu.
[2] Jeļizaveta Gļinka jeb Doktor Ļiza pati tieši nodarbojās ar ukraiņu bērnu zagšanu un masveida izvešanu uz Krieviju.
[3] Oligarhs Kolomoiskis darbojas Ukrainas mediju, metālrūpniecības un aviācijas uzņēmumos. Valdība viņu apsūdzējusi vairāk nekā piecu miljardu ASV dolāru atmazgāšanā caur “PrivatBank” (Kolomoiskis ir tās līdzdibinātājs), pirms tā 2016. gadā tika piespiedu kārtā nacionalizēta.
Kolomoiskis arī tiek vainots vardarbīgu un nelikumīgu paņēmienu izmantošanā, lai pārņemtu varu viņa nopirktajos uzņēmumos. Starp citu, seriāls “Tautas kalps”, kurā Zelenskis spēlēja pieticīgu vēstures skolotāju, kurš negaidīti kļūst par Ukrainas prezidentu un apkaro korupciju, tika izrādīts Kolomoiskim piederošajā telekanālā “1+1”, kas priekšvēlēšanu kampaņas laikā atbalstīja Zelenski. 2019. gada novembrī Kolomoiskis intervijā NYT izstāstīja, ka vēlas, lai Ukraina atjaunotu partnerattiecības ar Krieviju un aizņemtos no Krievijas 100 miljardus ASV dolāru. No 2021. gada marta Kolomoiskis ir iekļauts ASV sankciju sarakstā korupcijas dēļ. Vēl 2019. gada nogalē ES ārējās politikas nodaļas vadītājs Luks Devils izteica šaubas par to, vai ir mērķtiecīgi sniegt finansiālo palīdzību Ukrainai, tai skaitā tāpēc, ka nav sodītas personas, kas atbildīgas par kapitāla aizplūdināšanu no “PrivatBank”.
[4] Kolomoiskis 2014. gadā kļuva par Ukrainas austrumos esošā Dņempropetrovskas apgabala guberatoru. Viņš vairāk nekā desmit miljonus dolāru ieguldīja tā dēvētajā “Dņipro bataljonā”, kas apspieda prokrieviskos mēģinājumus pārņemt varu.
[5] Malaysia Airlines reiss 17 (MH17/MAS17) bija Malaizijas lidsabiedrības Malaysia Airlines starptautisks pasažieru lidmašīnas reiss no Amsterdamas Nīderlandē uz Kualalumpuru Malaizijā 2014. gada 17. jūlijā. Boeing 777-200ER lidmašīna zaudēja kontaktu, apmēram, 50 km no Krievijas–Ukrainas robežas un avarēja 40 km no robežas netālu no Hraboves Doņeckas apgabalā, tātad Ukrainā, kur notika karadarbība. Lidmašīnā atradās 283 pasažieri un 15 apkalpes locekļi, no kuriem visi (kopā 298 personas) gāja bojā. Saskaņā ar ASV un Vācijas izlūkdienestiem, lidmašīnu notrieca prokrieviskie nemiernieki ar zenītraķešu kompleksu Buk zeme–gaiss tipa raķeti, kas tika izšauta no viņu kontrolētās teritorijas.
[6] 2014. gada 14. jūnijā (trīs dienas pirms MH17) krievi pie Luhanskas lidostas notrieca Ukrainas bruņoto spēku transporta lidmašīnu Іл-76, bojā gāja 49 Ukrainas karavīri un apkalpe. Iepriekšējā dienā – 13. jūnijā – Ukrainas armija un brīvprātīgo bataljoni bija patriekuši krievus no Mariupoles.
[7] 2020. gadā izsolē “Dzintaru” nopirka Igaunijas industriālā grupa “Skinest Group”, kuras īpašnieks ir Igaunijas miljonārs Oļegs Osinovskis.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.4(522), 2023. gada 24. februāris–9. marts un Nr.5(523), 2023. gada 10.–23. marts