Vita Ņikitina
Kamēr problēma nepārkāpj tavas mājas slieksni, nereti nemaz nenojaut par tādas eksistenci.
Tāpat es dzīvoju savā “burbulī”, līdz kādu dienu meita sāka sūdzēties, ka sāp zobs. Vērsāmies pēc palīdzības Stradiņu slimnīcā, Stomatoloģijas institūtā, bet tur mums atbildēja, ka ir vai nu rinda, vai bērnus nepieņem, vai ir nepiemērots pulksteņa laiks, ka nerauj, bet tikai griež vai labo žokļus… Tā mēs bijām spiestas vērsties kādā privātklīnikā, kur arī veco piena zobu uzreiz neizrāva, jo ieteica atrādīties ortodontam, pie kura, izrādās, ir veselu gadu gara rinda… Kad tikām tajā pašā privātklīnikā uz zoba raušanu (ko es sāku pieprasīt, jo man, zobārstniecībā neizglītotam ierindas mirstīgajam, kļuva skaidrs, ka ar sapuvušu piena zobu gadu nedrīkst staigāt un tas ir jāizrauj), bija pagājusi gandrīz jau nedēļa – bērnam sapampis limfmezgls, sapampusi smagana un jāsāk lietot antibiotikas.
Stāsts varētu būt par mammu, kas šādi likusi bērnam ciest un nav cīnījusies, ar kāju sperot vaļā durvis un taisot skandālus ārstniecības iestādēs ar apsarga (labākajā gadījumā) iesaistīšanos… Bet es taču uzticējos tam, ko man saka dakteri, māsiņas – cilvēki, kas ir savas jomas speciālisti ar diplomiem.
Šajā visā pingpongā skaudri sajutu, ka tas, kā šodien kapitālisma iekārtas medicīnas sistēma izturas pret bērnu – topošo pieaugušo, faktiski ir slēptā vardarbība, kas smako pēc cinisma un vienaldzības. Tikai pamēģiniet pakritizēt! Mēs taču no bērnības esam mācīti “nespļaut akā, no kuras būs jādzer”. Dažādi eksperti uzreiz sāks vaimanāt par speciālistu trūkumu, par to, cik šajās nozarēs maz maksā (un kā maksā, tā strādā) u.tml. Es to visu zinu, jo pati piederu pie vidusslāņa iedzīvotāju kārtas, kas saņem tādas pašas algas, apgrozās tādā pašā infrastruktūrā. Man sāpēja, ka mēs šajā burvīgajā pasaulē, kas mums pavērās aiz dzelzs priekškara krišanas, nesaņemam to saulaino palīdzību no tiem cilvēkiem, kuri ir devuši Hipokrāta zvērestu. Tā mums it kā pienāktos un vajadzētu būt brīvi pieejamai jebkurā akūtā brīdī. Ir taču noticis gan zinātnes progress, gan psiholoģiski gudrāki attīstāmies utt., bet pakalpojumu saņemšanas jomā it kā degradējamies. Te man bija jāatceras bērnības laiks PSRS okupācijā – ar nostaļģiju, kaut gan tam tā nevajadzētu būt. Un tomēr… Tur mēs bez problēmām tikām pie zobārsta, kad sāpēja zobiņš; mūs pat no skolas ar visu klasi veda pie zobārsta regulāri; tur ārsts bez liekas domāšanas rāva ārā puvušu piena zobu, jo mutē nav veselīgi turēt šādus infekcijas perēkļus. Es arī tagad, brīvajā Latvijā, gribu būt lepna par šāda veida apkalpošanu, mieru un uzticību dakteriem, sajūtu, ka man nav jābūt gudrākai par viņiem, lai tikai mani neapšmauktu.
Reiz, klausoties LU pasniedzēju, kuram pie mums bija paredzēts tikai vienas dienas lekciju kurss, man nāca atskārsme par to, kādai ir jābūt valsts iedzīvotāju mīlestībai pret savas valsts bērniem – un tikai no vienas frāzes: “Viņi ir mūsējie.” Katrs mūsu valsts bērns ir jāuztver kā paša bērns[1]. Un bērni veidojas kā sociālas būtnes un nākamie sabiedrības pieaugušie locekļi no tā, kādu attieksmi viņi jūt jebkurā sabiedriskā vietā, iestādē – poliklīnikā, veikalā, sabiedriskajā transportā u.c. Nedaudz vēlāk man laimējās izlasīt arī zviedru pediatra un tēva Larsa H. Gustavsona grāmatu “Bērnu tētis”. Tur viņš runā par to, cik milzīga nežēlība valda vēl tagad, mūsdienu modernajā pasaulē pret bērniem, ka Bērnu aizsardzības likums ir samērā jauns un nācis ar grūtībām – tikai pēc dzīvnieku aizsardzības likuma…
Kad
es redzu, cik maz ir krietnu cilvēku, kas ziedo savu dzīvi skaistas un
mīlestības pilnas pasaules veidošanai, tad gribas aicināt katru pieaugušo vismaz
sirdī, dvēseles dziļumos, negaidot, ka kāds no malas visu sakārtos mūsu vietā, kļūt
par mūsu bērnu tiesību aizsardzības un faktiski mūsu nākotnes pasaules
mīlestības sūtņiem, advokātiem ikdienas dzīvē, kuri neuzvedīsies kā
ciniķi-sadisti, bet ar savu piemēru dzīvos un elpojot sasildīs pasauli ar rūpēm
par vēl vārajiem asniņiem.
[1] Te nav runas par okupantu atvasēm, kad jāņem vērā juridiskie aspekti un kas ir atsevišķa raksta vērta tēma.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.5(523), 2023. gada 10.–23. marts