Aleksandrs Kiršteins
Saeimas deputāts
Lai īstenotu Krievijas un Baltkrievijas ieplānoto hibrīdkaru pret Latviju, protams, jāatrod vietējie piektās kolonnas pārstāvji vai viņu dedzīgie aizstāvji, kas katru mēģinājumu apturēt iebrukumu no Austrumiem iztēlos kā naida izpausmi, līdzjūtības trūkumu un cietsirdību pret bērniem, kuri salst sniega kupenās Baltkrievijā otrpus Latvijas robežai.
“Nabaga” sīrieši vai irākieši iztērē tūkstošiem dolāru, iegādājoties legāli aviolaineru biļetes un vīzas uz Baltkrieviju, šķērso ar īstiem dokumentiem vairāku valstu robežkontroles, atlido uz Minsku, organizēti ar baltkrievu robežsargu palīdzību tiek atvesti pie Polijas un Baltijas valstu robežām un dekoratīvi noguldīti sniega kupenās, lai varētu uzņemt efektīvas fotogrāfijas. Krievijas dāsni finansētās “Amnesty international” filiāles Eiropas nodaļas vadītājs Nils Muižnieks naski ir klāt un uzreiz sāk izplatīt informāciju par nežēlīgajiem latviešu robežsargiem, kas vienaldzīgi noskatās nāvei nolemto krampjos vai ar elektrisko strāvu spīdzina tos, kam izdodas izrauties no šīs elles, pārlienot pāri robežai Latvijas pusē. Uzreiz pieslēdzas Krievijas TV kanāli ar “Russia Today”, un ziņa aiziet starptautiski ar “objektīvu” cienījamu starptautisko institūciju amatpersonas Nila Muižnieka komentāriem. Interesanti, ka neviens pat neuzdod jautājumu, kāpēc šie “bēgļi” nedodas uz tuvāko arābu valsti vai nepaliek Baltkrievijā, kur laipni saņēmuši ieceļošanas vīzas, bet tā sasapņojušies par Latviju, ka ir gatavi riskēt pat ar savu bērnu veselību un dzīvību?
No Nila Muižnieka, centībā pakalpot Maskavas “ierobežotajai militārajai operācijai”, neatpaliek arī ANO ģenerālsekretāra palīdze cilvēktiesību jautājumos Ilze Brands-Kehris, iztēlojot Ukraiņu drošības iestāžu veiktās ieroču konfiskācijas Maskavas patriarhāta ēkās Ukrainā kā reliģisko tiesību ierobežojumu.
Latvijā atbalsta kampaņu “bēgļu” invāzijai nenogurstoši uztur daži žurnāla “IR” štata darbinieki, lietojot standarta klišejas: ksenofobija, naida runa, agresīva neiecietība… utt. Vēl neiztrūkstoši tiek piesaukts Tramps, kurš kādā runā nosaucis nelegālos robežpārkāpējus par izvarotājiem. Šādu klišeju sarakstā bieži piesaukti nacisti (laikam labi asociējas ar vārdu “nacionāls”), un tad jau tālu nav arī politiķi no NA. Atliek tik piepīt klāt “naida runas” piemērus un cerēt, ka neviens vairs neuzdrīkstēsies iebilst nelegālo imigrantu laipnai uzņemšanai pēc Merkeles piekoptās politikas piemēra Vācijā. Te nu labi noder bijušais laikraksta “Diena” censonis un nelikumīgais privatizētājs Pauls Raudseps, kurš pēc “Dienas” novešanas līdz bankrotam kopā savu redaktori Ēlerti un ar pārcentīgajiem naida runas un tradicionālo ģimeņu dekonstrukcijas triecienniekiem pārcēlās uz nākamo izdevumu “IR”.
Savā 3. numura janvārarakstā “Naids un tumsa” Raudseps metās apkarot vārdu “nēģeris”, nesaprotot, ka latviski vārds “melnais” ir ar daudz negatīvāku nozīmi – viņš laikam neko nav dzirdējis par “melnu sirdsapziņu” vai “melniem nodomiem”. Arī krievu okupantu uzspiesto obligāti lietojamo vārdu “ebrejs” Raudseps nekautrēsies izvilkt, lai kārtējo reizi piepītu klāt savu maizes pelnīšanas avotu – cīņu ar antisemītismu.
Latviešu vēsturnieks un starptautiski pazīstamais holokausta pētnieks Andrievs Ezergailis savā grāmatā “Starp velna zobiem” ir sniedzis lielisku šo Kremļa līdzskrējēju raksturojumu: “Visā Eiropā zem vācu okupācijas šāva žīdus un nekur citur, pat ne Vācijā, žīdu iznīcināšana nav bijusi par iemeslu samainīt vārdu “žīds” ar “ebrejs”. Interesanti būtu dzirdēt, kāpēc pat lietuvieši oficiālā saziņā lieto vārdu “žydas”, bet nelieto “ebrejs”. Varbūt tāpēc, ka PSRS vadība desmitiem gadu apkaroja “ebreju fašistisko cionismu”, kamēr baltiešu emigranti konsekventi lietoja vārdu “žīds”.”
Ezergailis savā grāmatā atgādina, ka jau 1997. gadā “Dienas” redakcijā ticies ar diviem sabaidījušamies cilvēkiem – Sarmīti Ēlerti un Paulu Raudsepu, kuri izņēmuši no “Dienas” materiālus par čekas pasūtītajiem safabricētajiem tiesas procesiem pret 21. policijas bataljona dalībniekiem. Kam toreiz bija jāpakalpo, Raudseps, protams, mums nestāstīs. Tas gan viņam netraucēs bez konkursa ņemt naudu no Latvijas Bankas, uzcepot slavas rakstu par Ilmāru Rimšēviču, kuru “Diena” par katru cenu centās iestumt amatā uz otro termiņu. Interesanti, ka tajā laikā nebija gandrīz nevienas pret Latviju vērstas provokācijas, kurā nepiedalītos to laiku “Diena” – vienalga, vai bija jāpārliecina tauta, ka Irākai ir ķīmiskie ieroči, vai par “ārpolitisko neveiksmi” nosaucot Latvijas Krievijas robežlīgumam pievienoto deklarāciju ar atgādinājumu, ka Abrene pievienota Krievijai okupācijas laikā (ko vēlāk latvieši noņēma, bet igauņi paturēja, un tas, pretēji “Dienas” meliem, netraucēja tiem pievienoties NATO).
Vai nav pārsteidzoši, ka vislielākie cīnītāji pret “naida runu”, atbalstot latviešu literārās valodas labošanu ar jaunvalodu, tradicionālo ģimeņu dekonstrukciju, sasaistot to ar nelegālo robežpārkāpēju pārsaukšanu par nabaga bēgļiem, ir tieši otrās paaudzes ASV augstskolās izglītību ieguvušie ārzemju latvieši, kā Nils Muižnieks, Ilze Brands-Kehris, Pauls Raudseps, Kārlis Streips, un virkne citu trimdas otrās paaudzes latviešu. Atcerēsimies, ka pēc Otrā pasaules kara ASV augstskolas pārpludināja no Vācijas emigrējušie Frankfurtes skolas kultūrmarksisma profesori, kas acīmredzami sagrozīja galvu arī daudziem latviešu studentiem. Cik no viņiem apzināti vai netīšām kalpo Krievijas interesēm, rādīs laiks.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.2(520), 2023. gada 27. janvāris–9. februāris