Saruna ar dizaineri Lieni Rijkuri
Turpinājums no:…KO RUNĀJA SVEŠI ĻAUDIS, TO TU LĪDZI NERUNĀ… 2. daļa
Visur dzird krievu valodu
DDD: Manuprāt, nepietek ar saukļiem “Latviskosim Latviju” vai “Atkrieviskosim Latviju”, ja tie neietver okupantu obligātu izraidīšanu. Ja visiem ārējiem ienaidniekiem, kas atrodas Latvijā, mēs iemācīsim latviešu valodu un viņus šeit paturēsim, situācija kļūs vēl bīstamāka.
Liene Rijkure: Redzu, ka, pateicoties nepilnu gadu ilgajai kampaņai “Atkrievisko Latviju”, patiešām notiek atkrieviskošana vismaz valodas līmenī dažādās iestādēs un uzņēmumos. Tas ceļ latviešu pašapziņu. Tomēr, piemēram, Rīgā šī kampaņa nav palīdzējusi izveidot latviskāku vidi. Visur dzird krievu valodu, jo neviens nevar aizliegt viņiem savā starpā lietot šo valodu. Veikalā, parkā, transportā – visur viens vienīgs krieviskums.
Valoda var pastāvēt tik ilgi, kamēr ir tās nesēji. Pašlaik latviešu valodas nesēju jeb latviešu Latvijā ir tikai 60 procenti. Tā ir ilūzija, ka varēsim savā tautā asimilēt 40 procentus svešos. Tik nenormāla pamattautas īpatsvara attiecība pret svešajiem nav nekur citur Eiropā, un pie tādas proporcijas ir paredzama vienīgi latviešu tautas bojāeja. Tā ka par situācijas bīstamību tev pilnībā piekrītu.
Ideja par “politisko nāciju”, kas ir lozungs partijai “Jaunā Vienotība” un kas diemžēl ir pamatā arī “Atkrievisko Latviju” kampaņai, savā dziļākajā būtībā apdraud latviešu tautas pastāvēšanu. Tāpēc es pievēršu uzmanību mūsu tautas Trešās atmodas augstākajam sasniegumam – Pilsoņu Kongresam, jo tas bija vienīgais tiesiskais ceļš, kā varējām atjaunot valsts neatkarību. Pilsoņu Kongresa programmā bija ietverts viss, par ko avīze “DDD” šodien raksta un kas ir pirmais priekšnosacījums, lai atjaunotu mūsu valsts neatkarību, – deboļševizācija, deokupācija, dekolonizācija. Bet diemžēl, kā jau mēs visi zinām, tie, kas piedalījās Pilsoņu Kongresa vēlēšanās, pēc tam piedalījās arī Augstākās Padomes rīkotajās 5. Saeimas vēlēšanās; un tagad visi gudri teic: lūk, tauta pati šādi gribēja, viss taču notika demokrātiski. Bet, kā zināms, tas notika ar lielu tautas maldināšanu, jo komunistu rokās bija mediji – un paskaties, ko ar mediju un lielas naudas palīdzību var izdarīt.
DDD: Visticamāk, ka čeka, kas vadīja visus procesus, skatījās, kas notiek ar Tautas fronti un Pilsoņu Kongresu. Latvijā ievēlētais Pilsoņu Kongress varēja izrauties no viņu plāniem, tādēļ process strauji tika aizdzīts pa Augstākās Padomes ceļu. Igaunijā, savukārt, Pilsoņu Kongresam atļāva nokļūt pie varas, bet tur dekolonizācija tāpat nav veikta. Var jau būt, ka šis aspekts mums pat ir labs, jo 18. novembra Republika tiesiski nemaz vēl nav atjaunota – stingri runājot, to var atjaunot tikai likumīgie Latvijas pilsoņi. Protams, dekolonizācijas veikšana būtu šis ceļš uz valsts atjaunošanu, jo nav iespējams atjaunot valsti pēc okupācija un kolonizācijas bez deokupācijas un dekolonizācijas.
L.R.: Jāņem vērā, ka Pilsoņu Kongress visus šos gadus, delegātu un aktīvistu iespēju robežās, savu darbību ir turpinājis. Šobrīd ir izveidota Pilsoņu Kongresam veltīta mājaslapa www.pilsoņukongress.lv. Manuprāt, būtu ļoti vērtīgi, ja godīgi juristi veiktu izpēti un sniegtu savus atzinumus par to, vai Latvijas valsts neatkarības atjaunošana pēc okupācijas notika atbilstoši Satversmei. Cik man zināms, līdz šim savus atzinumus par šo tēmu ir publicējusi vienīgi Latvijas Latviešu biedrība rakstā “LR Satversmes 13 rupjākie pārkāpumi”.
Dekolonizācija: politiskās gribas jautājums
DDD: Nacionālu cilvēku, kas vēlas patiesu Latvijas brīvību, nevis surogātu, trūkst visās jomās, bet jurisprudencē it īpaši.
Liene Rijkure: Latvijas laikā jurists Arveds Švābe atzinis: “Nevienā citā garīgās dzīves laukā latvieši nebija tik ilgi un pilnīgi atstumti no katra radoša darba kā taisni jurisprudencē. Tas sakāms ne vien par latviešu nāciju, bet arī par atsevišķiem juristiem.”
Tādēļ arī notiek tā, ka visas juristu lietas ir tik tālu samudžinātas, ka neviens vairs neko nesaprot, kā tad būtu jārīkojas. Kaut patiesībā tiesiski viss ir ļoti skaidrs. Dekolonizācija – tas ir politiskās gribas jautājums, kas attiecīgi jānodod juristiem-lietpratējiem izpildīšanai. Tieši tāpat kā 1920. gados likums par visu muižu zemju atsavināšanu bez atlīdzības.
DDD: Tieši tā. Vairāk nekā divdesmit gadu laikā mēs jau esam ļoti dziļi pamatojuši dekolonizācijas procesa nepieciešamību arī no juridiskā aspekta. Gluži vienkārši pietrūkst gribas to izdarīt – pietrūkst gan likumdevēju, gan izpildvaras, gan tiesu varas gribas. Un te nu liela atbildība ir pašai tautai, kas ļauj sev apstulboties un uztur šo noziedzīgo stāvokli – ļauj saliedēties ar ārējiem ienaidniekiem. Mēs, protams, varam runāt par Pilsoņu Kongresu, varam runāt par ko citu, bet, ja nebūs tautas kritiskās masas, kas to pieprasa, nekas labs nenotiks. Tad arī neviens jurists neradīsies, jo arī jurists nāk no tautas. Nav neviena drosmīga jurista, kurš tagad ietu ar mērķi tiesiski iedzīvināt dekolonizāciju. Ja būtu, tas būtu liels ieguvums. Bet jurisprudencē izskolotais uzreiz parēķina – ar to es zaudēšu klientus, tas man sitīs pa kabatu, mediji mani nomelnos, valsts varas turētāji atriebsies… un viņš izvēlas pārtikušu dzīvi. Tā ir latvieša vislielākā problēma – cilvēks, kurš varbūt vēl nav zaudējis veselo saprātu un sirdī gribētu atbrīvoties no okupantiem, tomēr izvēlas pārtikušu, mietpilsonisku dzīvi – tā teikt, lai visu dara tie, kuriem “nav ko zaudēt”. Kā šo pašlabuma meklēšanu izsist laukā? Vai tiešām tikai karš spēj atgriezt realitātē?
L.R.: Diemžēl arī karš Ukrainā lielāko daļu latviešu tautas realitātē īpaši nav atgriezis. Tā vien šķiet, ka vairums domā, ka ukraiņi mūsu vietā izdarīs pilnīgi visu un mums tikai jācenšas neprovocēt, jācenšas mīļi sadzīvot ar piekto kolonnu, kaut vai paši kā tauta ejam bojā. Mūsu valsts vara paliek vienaldzīga arī tajos brīžos, kad Putins aicina krievus un “krievu pasaulei” piederīgos atgriezties Krievijā, kad Pleskavas gubernators sauc: “Mums vajag Latvijas krievus!” Tā vietā, lai sadarbotos ar Krieviju un palīdzētu krieviem atgriezties savā tēvzemē, – tā vietā mūsu pamuļķie varturi bļauj: “Mēs mūsu krievus neatdosim!” Pat tad, kad karš Ukrainā ir izgaismojis, kas patiesībā slēpjas aiz krievvalodīgajiem “līdztautiešiem”. Tie tagad atklājas kā mūsu valsts ārējie ienaidnieki.
Neviens cits to mūsu vietā nedarīs
DDD: Vai tu izjūti no latviešiem, kas ir tavu paziņu lokā, lielu atbalstu savai darbībai?
Liene Rijkure: Nu, nē.Ļoti daudzi norobežojas. Bieži dzirdu, ka nacionālisma idejas, ne tikai manas, bet arī citu latviešu, esot naidīgas, ka nacionālisti esot naida runas teicēji. Sastopos ar to, ka cilvēki pamatā domā par savām ģimenēm, kas, protams, ir apsveicami. Diemžēl esmu to jau pieņēmusi, ka man ir maz atbalstītāju. Nacionālistu vienmēr ir bijis maz. Bet, kā vēsture rāda, tieši nacionālās idejas, latviešu tautai vienmēr ir bijušas izšķirošās augšupejošas valsts dzīvē. Arī Gunārs Astra bija nacionālists tumšajos padomju okupācijas laikos – pilnīgi apbrīnojami, kāds gan viņam no tā labums. Bet viņš gluži vienkārši citādi nevarēja. Gribu rosināt latviešu nacionālistus vairāk darboties publiski, sākt runāt, kaut varbūt sākumā liekas, ka nesanāk. Neviens cits to mūsu vietā nedarīs.
Neesmu nekāda runātāja, bet klusēt arī vairs nespēju. Protams, vajag izkopt savu valodu un runas spējas, bet lai tas neattur no darbošanās jau tagad. Gribu iedrošināt, jo, manuprāt, nav nacionālistiem tukšu runu. Tie jautājumi, kas uztrauc nacionālistus, ir ļoti svarīgi, vissvarīgākie, un par tiem ir jārunā, kaut vai nemākulīgi, bet jārunā.
DDD: Vajag sākt, tad jau aizvien prasmīgāk sanāks.
L.R.: Tieši tā. Darbs dara darītāju.
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.2(520), 2023. gada 27. janvāris–9. februāris