Saruna ar latviešu nacionālistiem, ilggadējiem laikraksta “DDD” atbalstītājiem Ēriku un Edgaru Bindemaņiem
Vai latvieši beidzot ir pamodušies?
DDD: Tagad vairums latviešu ir kļuvuši lieli patrioti – Ukrainas kara dēļ it kā labāk saprot reālus draudus no Krievijas. Lai nogāztu galveno okupekli, pēkšņi notika pat vesels gājiens un varnešiem piepeši “pieleca”, ka nekādas starptautiskās vienošanās neliedz šo okupācijas kauna stabu likvidēt. Ļoti labi. Jūsuprāt, vai latvieši beidzot ir pamodušies?
Ērika Bindemane: Kā nu kurš…
Edgars Bindemanis: Visinteresantākais – gribu zināt, kas uz šo visu galu galā pamudināja. Oficiālajā gājienā ar prasību nogāzt attiecīgo pieminekli, šķiet, stiprākais lozungs bija “Latviju bez staļinisma” – un viss. Toties pēc tam varēja kaut ko runāt, kaut ko reāli darīt. Tātad šis process tiek organizēts, centralizēts.
Ē.B.: Un diez vai tikai ar feisbuka palīdzību, kuram, protams, ir kāda loma cilvēku organizēšanā.
DDD: Sociālajiem tīkliem kopumā.
E.B.: Tāpēc tos tik ļoti uzmana un cenzē.
Ē.B.: Pēc sociālo tīklu cenzūras var spriest par valdošajām tendencēm. Vēl nesen nedrīkstēja pieminēt vārdu “krievi” neslavinošā nozīmē. Es pati par to esmu sēdējusi tā saucamajā “feisbuka karcerī” – pirms nepilna gada pavasarī veselu nedēļu. Tikko kādam krievam manis rakstītajā kaut kas nepatika, viņš pasūdzējās administratoriem – un manu profilu uz nedēļu nobloķēja. Tagad tā vairs nav. Feisbuks ir labs līdzeklis, kā atrast un sazināties nacionāli domājošiem latviešiem. Ir dažādas kopas, kur pulcējas nacionālisti, grāmatnieki… atrodas jauni draugi, domubiedri. Tāpēc tur arī ir pastiprināta kontrole.
E.B.: Bet galvenais tomēr, ka šis it kā patriotiskais vairums nerunā par vissvarīgāko – par to, ka okupantus ir jāmet ārā. Neviens neatgādina pie varas esošajiem, ka pastāv legāla iespēja tagad pateikt amerikāņiem: lūk, jūs redzat, kur mūs esat iebīdījuši. Kangari panāca, ka paliek okupantu armijas pensionāri – viss indes zobs atstāts! Vienīgā iespēja taču ir viņiem pateikt: “Čemodan, vokzal, Rossija!” Nacionālā apvienība iestājas, ka tagad nu notiks valsts valodas prasmju pārbaude… Ko tad tur pārbaudīt? Okupantiem ir jāatstāj Latvija.
Ko negrib redzēt Raivis Dzintars, Ināra Mūrniece ar domubiedriem?
DDD: Okupantu piemineklis ir nogāzts, tiek parādīts liels atbalsts ukraiņiem karā pret Krieviju. Viss it kā labi – okupekļi vairs nerēgojas. Tomēr paši okupanti no Latvijas ārā raidīti netiek, bradā mūsu zemi, un izskatās, ka visi šie aktīvie “patriotiskie” varas pārstāvji turpina virzīt latviešus uz saliedēšanos ar okupantiem, respektīvi, veido šeit kaut kādu “politisko nāciju”.
Edgars Bindemanis: Jā. Vēl pagājušā gada 24. februārī Krišjānis Kariņš par šo saliedētību muldēja, bet tagad viņš tādus vārdus nelieto, taču praktiski šis process mērķtiecīgi notiek. Integrācijas fondam ar Zaigu Pūci priekšgalā nauda tiek piešķirta – kultūras ministrs Nauris Puntulis no Nacionālās apvienības to piešķir, nevis šo kantori likvidē.
DDD: Dažādos pasākumos jūs ierodaties ar plakātiem, pieprasot padzīt okupantus no Latvijas.
E.B.: Pirms pāris gadiem ar Ēriku bijām aizbraukuši uz Mores kauju piemiņas pasākumu. Lendroveram aizmugurē tika piestiprināta liela apaļa finiera plāksne ar uzrakstiem. “Prasām ievērot Saeimas deklarācijas, divas par okupāciju un vienu par leģionāriem!” “Nedāvināt pilsonību nekad!” Un vēl bija Steidzītes dzejolis par Dziesmusvētkiem. Piebraucām ar nelieku kavēšanos, un bija grūti atrast brīvu stāvvietu. Beidzot nostājāmies aiz kādas automašīnas – izrādās, tai bija saistība ar Raivi Dzintaru… Lendrovers ar purnu iebrauca mazliet grāvī, un plakāts vēl vairāk izcēlās. Pēc pasākuma Raivis Dzintars grozījās pie savas automašīnas, un nāca kāda jūsmīga sieviete viņu sveicināt. Nu Raivis sarunājoties tik uzkrītoši sagriezās – tā, lai šī sieviete neredz plakātu uz mašīnas, acīmredzot lai neuzdod liekus jautājumus. Pēc tam lendrovers pārbrauca citur, lai vairāk cilvēku redz plakātu. Vienu brīdi blakus tam nostājās mersedess, ar kuru bija atbraukusi bijusī Saeimas priekšsēdētāja, tagadējā aizsardzības ministre Ināra Mūrniece. Viņas šoferītis sēdēja mierīgs, skatījās, lasīja, taču tad saņēma kaut kādu norādi un strauji pabrauca krietni atpakaļ, lai kundzei nav jākāpj iekšā, lasot viņai netīkamo plakātu. Mēs ar Ēriku ievērojām, ka arī Jānis Dombrava, tagadējais Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšnieks, tuvojoties mūsu mašīnai, ļoti, ļoti saguma un garām gāja, acis nodūris, lai tikai nebūtu jālasa…
DDD: Jūsuprāt, Nacionālās apvienības spice negribēja to redzēt, jo uzrakstīta patiesība?
E.B.: Jā, tas bija ļoti uzkrītoši. Šo izvairīgo uzvedību nevarēja nepamanīt, pretīgi un kauns par tiem cilvēkiem. Pirms gada 4. martā biju klāt varnešu organizētajā gājienā no Brīvības pieminekļa uz Krievijas vēstniecību. Runas, nosodījums Krievijai, bet atkal nekas par nacionālo situāciju Latvijā. Labi, ka paspēju uztaisīt jaunu plakātu, atgādinot, ka nav tādu “mūsu krievu”. Daudzi izlasa, bet bailīgi nolaiž acis. Tikai kāds vecāks vīrs parādīja īkšķi uz augšu un vēl divi gados jaunāki neslēpa atbalsu. Taču šie daži pozitīvie gadījumi nevar nosegt bailes, jo tikai retais spējīgs izlasīt manus plakātus līdz galam. Mediju pārstāvji izliekas mani neredzam… Un arī 16. martā Nacionālās apvienības pārstāvji izliekas neredzam manus plakātus. Kāda bailība un gļēvums!
Lūk, piemērots citāts no Jāņa Freimaņa grāmatas “Dullā veča piezīmes”: “Kangaru iztapībai nav robežu. Nesaprotu un nekad nesapratīšu, kā latviešu cilvēks neredz, ka krievu palikšana Latvijā un pilsoņu tiesību iedošana viņiem, nozīmē mūsu tautas un valsts galu. Vai latvietim vēl arvien nav skaidrs, ka Krievijai vajadzīga mūsu zeme, bet bez latviešiem. Mūsu senču gari ar nicināšanu no saviem kapiem raudzīsies uz mums par mūsu gļēvumu un lētticību. Bet mums ir iespēja bez šāviena, bez asins piliena nodrošināt pilnīgu brīvību. Tas bija tik neiedomājami vienkārši…”
Nu kas tie par nacionālistiem?! Kad brauc uz Siguldu, Vangažiem beidzoties, ir briežu dārzs, no kurienes brieži pazūd… Pēdējā laikā es braucu uz Siguldas pusi, tur divi briežu papi palikuši, izbēguši. Nacionālā apvienība – tie ir pēdējā briežu dārza gani, kas tevi, briedīti, mierina: viss ir labi, mēs krieviem liksim mācīties latviešu valodu… Nekas nav labi. Man liekas, ka viņi paši iekšēji to sajūt. Aivars Slucis, latviešu ārsts Amerikā, savulaik jau brīdināja – nedomājiet, ka Zemessardzi varēs izmantot kaujās Krievijas iebrukuma gadījumā, jo tai būs piektā kolonna jāneitralizē. Un ne velti Zemessardze jau tiek apmācīta, ja valstī izceļas nemieri. Tātad viņi to saprot.
Katram ir kaut kas jādara dekolonizācijas labā
DDD: Jau trīsdesmit gadu ir pagājis, bet tikai tagad dažs attopas, ka mūsu valsts teritorijā atrodas Krievijas piektā kolonna – jā, nu ir traki… Bet atkal tā vietā, lai beidzot veiktu dekolonizāciju, tiek spriedelēts, ka jāatkrievisko Latvija, gluži vienkārši iemācot te dzīvojošajai piektajai kolonnai latviešu valodu.
Edgars Bindemanis: Man ir krievu skolu saraksts, kas piedalījās demonstrācijās pret mācīšanos latviešu valodā.Vai šodien kāds ir pārbaudījis, vai šo skolu direktori ir lojāli Latvijas valstij? Nesen televīzijā skatījos interviju ar Rīgas 80. vidusskolas direktori, bijušo Rīgas vicemēri Annu Vladovu. Kopš viņa vairs nav Rīgas domes deputāte, ir kļuvusi mazāk agresīva pret pāreju uz latviešu mācību valodu, taču stāsta, ka vajag naudu, lai iemācītu latviešu valodu pedagogiem. Nodomāju: “Mīlulīt, laiks ir pagājis!”
Ērika Bindemane: Bet mums ir partijas, kas gadiem ilgi draudzīgi spiež rociņu, lai tik saliedētos.
DDD: Varneši labāk iedos naudiņu okupantu skolotājiem latviešu valodas apguvei, nevis likumīgi izraidīs no valsts šo nacionālo drošību apdraudošo pūli. Briesmīgākais, ka sabiedrības krējums atbalsta tādu nacionālo pašnāvību.
E.B.: Atceros, kā aktivizējās sabiedrības krējums, kad brīdi pirms okupantu pieprasītā Valodas referenduma bija jāparaksta izlīgums ar okupantiem – tā saucamais “Labas gribas manifests”, kuru pēc Jura Rubeņa tēzēm ierosināja toreizējais prezidents Andris Bērziņš. Izlīgumu parakstīja daudzi – Edgars Rinkēvičs, Karina Pētersone, Juris Rubenis, Marina Kosteņecka, Solvita Āboltiņa, Žaneta Jaunzeme-Grende, Andris Teikmanis, Renārs Kaupers, Marija Naumova, Jānis Streičs un daudzi citi. Uzreiz taisīja kaut kādu deklarāciju, izlīgumu ar okupantiem. Daudz par to runāja, rakstīja un mudināja atbalstīt, bet pēc režisora Alvja Hermaņa pretstāvēšanas publiskajā telpā viss pieklusa. Un referenduma galarezultāts bija, ka krievu valoda nebūs otra valsts valoda. Tad visi atkal salīda kaktos. Ļoti interesanti būtu paskatīties, kur tad populārākie izlīguma parakstītāji ir šodien. Droši vien pirmajās rindās, kas bļauj “urrā – piemineklis nojaukts”.
DDD: Tāpēc, ka tas ir atļauts. Bet, kad pērkoņkrustieši centās uzspridzināt okupantu pieminekli, viņi tika notiesāti ar cietumsodu, un kad laikraksta “DDD” veidotāji un citi latvieši daudzus gadus pieprasīja okupekļa nojaukšanu un 9. maijā okupantu pūlī pauda reālu protestu par neslēpto lielkrievu šovinisma uzvaras sludināšanu, tad tikām lamāti par “ekstrēmistiem”, “naida kurinātājiem”, “skandalozi slavenajiem”…
Ē.B.: Jā, bet tagad par jums klusē, it kā šīs cīņas nebūtu bijis.
E.B.: Tomēr, lai panāktu dekolonizāciju, katrs var kaut ko darīt lietas labā. Esmu nolēmis rakstīt pasta atklātnes, parakstīt ar savu vārdu, atklātu vēstuli vienkāršā valodā Ministru prezidentam Kariņam, kopiju presei. Kā adresi, kur sūtīt atbildi, norādīt vienas redakcijas adresi…
Ē.B.: Atbildi sūtīt laikrakstam “DDD”.
E.B.: Tas ir pieļaujams?
DDD: Jā, protams.
E.B.: Jautājumu ir daudz. Kādēļ netiek pildīta Deklarācija par Latvijas okupāciju? Kādēļ tiek ignorēta Deklarācija par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā, kādēļ tiek pieļauta leģionāru goda aizskaršana? Kādēļ netiek veikta dekolonizācija? Par šīm tēmām ir jāraksta. Pie varas esošie ir jāpārpludina ar šādām prasībām, un to var darīt katrs latvietis. Raksim augšā, protestēsim, pieprasīsim dekolonizāciju.
Ē.B.: Jo pie varas ir partijas, kā “Progresīvie”, arī “Jaunā Vienotība”, un citas nav labākas, kas mīļuprāt draudzīgi rociņu spiež “labajiem krieviem”.
DDD: Jā, šobrīd ir ļoti izdevīgs brīdis, lai mēs atbrīvotos no okupācijas sekām – uzsāktu dekolonizāciju. Taču, kā jau Ērika teica, pie varas ir liberasti un tie, kas ar viņiem sadarbojas koalīcijā, kuri labu darbu ēnā, nojaucot okupantu pieminekļus un atbalstot Ukrainu karā pret Krieviju, spiež rociņu “labajiem jeb liberālajiem krieviem” un fonā velk jaunu meldiņu par pediņu un lesbiešu “laulībām” un citām draņķībām… tātad, atstājot nacionālās drošības apdraudējumu – okupantus – mūsu valstī, stumj vezumu uz otra grāvja pusi, tas ir, uz Rietumu liberastu sludināto nāves kultūru.
Ē.B.: Tieši tā.
E.B.: Un viņi tagad taisa troksni, lai cilvēki mestos pret šīm pediņu un lesbiešu “laulībām”, piemirstot, ka pamatjautājums ir deokupācijas un dekolonizācijas steidzama veikšana.
Piektā kolonna ir – risinājuma nav
DDD: Nu jau daudzi runā par Krievijas piektās kolonnas klātbūtni Latvijā. Nesen radio dzirdēju, kā pat Abrenes nodevējs, bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris atzīst, ka šeit ir piektā kolonna… bet ar to viss beidzas – neviens neuzdrošinās pateikt, ka ārējā ienaidnieka atbalsta masa no Latvijas ir jāizraida.
Edgars Bindemanis: Viņi baidās. Bet mums ir visi nepieciešamie dokumenti, lai uzsāktu šo darbu. Zināmi ir tie, kas parakstījās par Valodas referenduma ierosināšanu, lai Latvijā ieviestu otru valsts valodu – krievu. Tie taču visredzamāk pieder pie piektās kolonnas.
DDD: Jā, tiem pirmajiem ir jāatņem Latvijas pilsonība un jāizraida uz valsti, kuras valsts valodu viņi vēlējās ieviest Latvijā. Lai to izdarītu, nepieciešama tikai politiskā griba, jo tiesības ir mūsu pusē.
E.B.: Protams. Šādiem sarakstiem ir jābūt. Jo tādiem nedrīkst arī ieročus dot. 16. martā biju ar diviem plakātiem – vienā norādīju arī jaunpilsoņu skaitu, kas parakstījās par krievu valodu kā valsts valodu. Un atkal – Nacionālās apvienības vadoņi izlikās to neredzam!
Ērika Bindemane: Toreiz Edgara māsai arī bija teksts angļu valodā uz atrullēta papīra. Atceros, kā viņa gāja, centīgi meklējot sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, lai viņiem parādītu. Jā, arī šo plakātu viņi visi “neredzēja”.
E.B.: Es jau viņai teicu, ka šī attieksme ir kaut kas baiss.Arī 25. martā represēto atceres pasākumā stāvam ar māsu un turam plakātus. Atceros, uz mūsu pusi nāk Rīgas vicemērs Edvards Ratnieks. Es māsai skaļi saku: “Skaties, viņš tūlīt mūs “neredzēs” un plakāta dēļ pagriezīsies uz citu pusi.” Saku: “Kas tad tie par nacionālistiem!” Tuvumā esošā dāma nosarka. Bet tā arī notika – Ratnieks plakātus “neredzēja”…
DDD: Tagad piektā kolonna tiek papildināta ar jauniem kadriem no Krievijas, kas it kā bēg no režīma… Tie ir tā saucamie “labie krievi”.
E.B.: Jā, “naši ģeķi”…
Ē.B. Mēs taču redzam, kādi viņi ir no “Doždj” piemēra.
E.B.: Pat Navaļnijs atzina: “Krima pieder Krievijai.”
Ē.B.: Viņiem jau ģenētiski iekšā ir imperiālisms. Iespējams, ka tā saucamie “demokrāti” grib nomest Putinu, varbūt pat visu militāro spici, bet negrib, lai Krievija zaudētu savu hegemoniju. Viņi labprāt atjaunotu Krievijas impēriju, kurā ietilptu arī, piemēram, Latvija.
E.B.: Krievs ir krievs, un tur neko nevar izdarīt. Šobrīd trūkst krievu, kas spētu šaut uz savējiem, nevis latvietim mugurā.
DDD: Gan jau ir kāds dārgakmens, taču tas ir retums kopējā lielkrievu šovinisma un imperiālisma masā. Es zinu vienu krievieti, īstu latviešu draugu – Luīzi Zīverti. Viņa ir arī “DDD” lasītāja.
Ē.B.: Tādu jau ir ļoti maz, jāsasprindzina atmiņa, lai atcerētos kādu.
DDD: Un tas, lūk, mums, latviešiem, ir jāpatur prātā – nav jāaizmieg ar dziesmiņu par “labajiem krieviem” Latvijā…
Ē.B.: Mēs, latvieši, esam ļoti lētticīgi. Varbūt pat labticīgi – ticam un ceram uz labo. Taču šovinisms, kas kādam krievam ir gluži gēnu līmenī, tik vienkārši mainīties nevar.
Arvien dziļākā bedrē…
Edgars Bindemanis: Kad zemes lietu priekšniecei pateicu, ka okupants uz māsas zemes ir ierīkojis kanalizācijas izvadu, viņa nolika telefona klausuli… nepatika vārds “okupants”. Tagad arī tiesībsargs Juris Jansons vēršas pie Saeimas, ka viņiem, 14. Saeimai, esot jāratificē Stambulas konvencija. Kungs atkal taisās par prezidenta amata kandidātu… atkal viņš ir burās… Šķiet, okupants arī vairs nav saucams par okupantu, lai, pēc tiesībsarga domām, nesanāktu naida runa…
DDD: Visās tiesu instancēs laikraksta “DDD” veidotāji ir pierādījuši, ka pieprasīšana padzīt okupantus no valsts nav nekāda naida runa. Gluži pretēji – pieprasīšana saliedēt latviešu tautu ar okupantiem patiešām ir naida runa.
E.B.: Politiķi ved pa nepareizo vagu, arvien dziļāk mežā. Mums ir visi nepieciešamie tiesību dokumenti, lai mēs tiem nedraugiem, piektajai kolonnai, šobrīd pateiktu: “Sveiki, uz neredzēšanos!” Un no pārpalicējiem varētu atšķirot tos, kuri ir tiesīgi te dzīvot un kuriem ir jābrauc prom ar visiem saviem radiem. Tie, kas raksta burtus Z, tie, kas lauž latviešu nacionālistu, arī manus, plakātus, kas uzbrūk cilvēkam ar Ukrainas karogu Āgenskalnā, – tie nav vecie, tie ir mūsu skolās mācītie, kur ir tādi direktori un skolotāji kā Anna Vladova.
Ērika Bindemane: Jā, un tam visam vēl klāt – pavisam “progresīvs” virziens, kura sastāvdaļa ir Stambulas konvencija. Jau pirms desmit gadiem bērnudārzos ar Labklājības ministrijas gādību popularizēja grāmatas “Todien, kad Kārlis bija Karlīna” un “Todien, kad Rūta bija Rihards”. “Progresīvie” atbalsta dzimuma maiņu pat bērniem.
E.B.: Norvēģijā ir spēkā likums, kas bērnam jau sešu gadu vecumā ļauj mainīt dzimumu.
DDD: Īstenībā to ir grūti aptvert.
Ē.B.: Un trakākais, ka ziemeļnieku tautas – zviedri, norvēģi, dāņi – visi ir iekrituši tādā bedrē.
E.B.: Ar savu pārprasto humānismu. Tagad viņi paši sāk uztraukties, ka dažās pilsētās zviedri ir krietni mazākumā. Iebraucēji diktē pašvaldības politiku.
DDD: Neticu, ka zviedri kādā pilsētā būtu tādā mazākumā kā latvieši lielākajās pilsētās okupantu dēļ. Protams, Zviedrijā imigranti ar citu ādas krāsu ir labāk pamanāmi, bet okupants Latvijā ir tādā pašā krāsā kā latvietis, toties dvēsele viņam ir šovinistiska un agresīva dūre ir kabatā.
Ē.B.: Imigranti Zviedrijā tik ļoti nenosaka valsts politiku, viņi izmanto ekonomiskos labumus. Bet mums okupanti grib pie varas būt – šis ir vislielākais apdraudējums.
Saņemies, latvieti!
Edgars Bindemanis: Starp policistiem Latvijā ne jau latvieši ir vairumā. Arī policijā ir piektā kolonna, turklāt apbruņota! Zviedrijā tā nav. Krievs uz ielas man salauza plakātu ar uzrakstu “Pamjatņik okupantov sņesķi do… maija” (“Okupantu pieminekli novākt līdz… maijam”). Es iesniedzu par to sūdzību policijā Matīsa ielā – Rīgas Centra iecirknī. Dodot iesniegumu, sacīju, ka gribu nodot arī salauzto plakātu. Pa labi no lodziņa sēž trīs cilvēki – visi krievi, bet labi runā latviski. Paņem, izlasa, tad atveras gala durvis, piesarcis policists saka: “Labi, pieņemam.” Es redzēju, ka viņam lielākā velēšanās ir mani pa trepēm nolaist zemē ar vienu spērienu, bet nedrīkst, jo strādā policijā. Plakāta otrā pusē bija par ukraiņiem angļu valodā – par debesu aizsardzību ar aicinājumu ASV nenokavēt un uzraksts par pasauli bez Krievijas… Pieņēma, bet uzbudināts bija ļoti.
DDD: Kā notika izmeklēšana?
E.B.: Bija zināms pat uzbrucēja mašīnas numurs. Kaut kāds SIA pie Siguldas, it kā juridiska persona. Tad nu jautājums, kas brauca ar šo mašīnu. Policija ir rakstījusi aicinājumu, bet neviens neieradās. Tad tā mašīna tika pārdota. Nu ir pagājis jau gads, un es gribu rakstīt policijai pasta atklātnes: “Ziniet, ātrāk zilonis dabūs bērnu no bebra, nekā jūs te atklāsit uzbrukumu, kad pat mašīnas numurs ir iedots.” Ko var vairāk gribēt no tādas policijas?!
DDD: Izmeklētāji bija krievi vai latvieši?
E.B.: Krievi, kas runā latviski. Tā kā bija tikko noticis 9. maijs, es tiem policistiem skaidri pateicu: “Jums vajag mainīt saukli – mūsu darbs okupantu drošībai.” Nelikvidētās okupācijas sekas ir kā vēzis, kas pārņem visu.
DDD: Kādēļ latvieši to pieļauj?
Ērika Bindemane: Vairums grib tikai mīļu mieru, lai nav jādomā par šiem jautājumiem. Ir bērni, mazbērni, mājiņa, darbiņš, teātris, kur aiziet, kāpēc savā galviņā būtu jātur vēl šādas problēmas?
DDD: Un tad viņi ir dusmīgi par tiem…
Ē.B.: … par tiem, kuri atgādina, ka ir problēma, kas stāv pāri visam, un, ja to nerisinās, visiem būs ļoti slikti. Bet latviešu vairums to negrib redzēt. Man jau ir maz mana gada gājuma draudzeņu, kas gribētu lasīt “DDD”.
DDD: Kāpēc?
Ē.B.: Tāpēc, ka viņām to nevajag. Viņām šīs problēmas neinteresē.
DDD: Neinteresē tas, ka te ir piektā kolonna, ārējais ienaidnieks?…
Ē.B.: Jā, varbūt piekrīt, bet tomēr neinteresē. Vēl jau arī jaunie puiši un vēl viņu mammiņas un vecmammiņas negrib neko dzirdēt un negrib, lai puiši ietu armijā. Daudzi domā bēgt, ja Krievija uzbruks…
E.B.: Daudziem šīs mikroklimats ir pieņemams un okupanti Latvijā nemaz netraucē. Lasīju nupat “DDD” publicētajā Edvarta Krusta rakstā par Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes maģistru programmas ietvaros apgūstamo. Ja studentiem ir pasniedzēji tādi pasniedzēji kā Igors Gubenko, kurš apgalvo, ka cilvēkiem ir vismaz pieci dzimumi, tad ko varam gaidīt no šādi skolotiem jauniešiem?
DDD: Ko novēlat mūsu lasītājiem objektīvi tik neapskaužamā situācijā?
Ē.B.: Saņemties!
E.B.: Saņemies, saņemies, draudziņ! Nedomā par desu vien, varbūt vari ziedot mazliet arī avīzei “DDD”, iedod kādam izlasīt, iedod savai bibliotēkai.
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.2(520), 2023. gada 27. janvāris–9. februāris un Nr.3(251),2023. gada 10.–23. februāris