Saruna ar Irmu Bērziņu – “DDD” lasītāju Bauskā
No kā baidās bibliotekāri un kristieši?
DDD: Esat laikraksta “DDD” lasītāja un arī atbalstītāja. Kā Bauskā sabiedrība uztver laikrakstu “DDD”?
Irma Bērziņa: Jā, lasu pati un abonēju arī trim Bauskas bibliotēkām: Vecsaules pagasta bibliotēkai, Īslīces pagasta Rītausmu bibliotēkai un Bauskas Centrālajai bibliotēkai. Lasītavā pajautāju, bet radās iespaids, ka pati lasītavas vadītāja nemaz nezina, kas ir laikraksts “DDD” – nav pat ieskatījusies! Šāda attieksme pret laikrakstu “DDD” manī rada sašutumu, jo tieši lasītavas darbiniekiem vajadzētu pašiem lasīt un ieteikt arī citiem. Rītausmu bibliotēkā “DDD” pat brīdi bija uz galda, kur parasti izliktas reklāmas. Kā tas tā var būt! Personīgi runāju ar Bauskas Centrālās bibliotēkas vadītāju Māru Kuļikausku, ka tā ir necienīga attieksme gan pret laikrakstu, gan pret mani kā dāvinātāju. Arī Jānis Zemtauts, kurš Bauskas pusē ir pazīstams okupācijas laikos piedzīvoto represiju dēļ, ir laikraksta “DDD” lasītājs un bibliotēkā novērojis, ka lasītavā avīze nolikta gandrīz uz zemākā plaukta. Rodas sajūta, ka tas tiek darīts speciāli, lai mazāk cilvēku paņemtu un izlasītu. Vai tas nav nožēlojami?!
DDD: Kādēļ, jūsuprāt, bibliotēku darbiniekiem ir šāda attieksme? Vai tās ir bailes, gļēvums?
I.B.: Domāju, ka pirmspensijas vai pensijas vecuma bibliotēkas darbiniekiem ir citāda attieksme pret laikrakstu “DDD” nekā gados jaunajiem. Jaunie, kad viņiem kaut ko pajautā, vairāk nezina nekā zina. Man ir jāmāca pat elementāras lietas: kā ar cieņu jāizturas pret dāvanu – pret iespēju iepazīties un lasīt ar laikrakstu “DDD”. Diemžēl ir jāņem vērā, ka arī darbinieku reliģiskie uzskati var ietekmēt viņu attieksmi. Ticīgie katoļi un luterāņi-kristieši (nekad neesmu sapratusi, kādēļ šādi tiek sadalīti cilvēki) reizēm rīkojas kā īsti fanātiķi – pilnīgi neloģiski un pat naidīgi pret laikrakstu “DDD”. Tā laikam ir šo cilvēku specifika, jo arī citos jautājumos viņiem nedrīkst runāt pretim – tas man ir skaidrs (smejas).
Reiz ieliku sludinājumu avīzē “Bauskas Dzīve”, ka dāvinu laikraksta “DDD” abonementu. Man piezvanīja divi cilvēki: viens man pazīstams, labi situēts. Kādreiz pats bija abonējis. Tā kā uzskatīju, ka viņš pats var atļauties iegādāties “DDD” abonementu, es viņam atteicu. Savukārt otram zvanītājam, kurš, kā izrādījās, nelasa neko, vispirms nosūtīju vienu laikraksta numuru – lai sākumā izlasa un tad izlemj. Diemžēl atsauksmes nesaņēmu – laikam ķēra trieka! (smejas)…
Inde no Latvijas Pensionāru federācijas
DDD: Zinu, ka Bauskas vietējā laikrakstā ir bijušas vairākas jūsu intervijas, kurās atklājat savu paradumu daudz lasīt – arī laikrakstu “DDD”. Vai žurnālisti publikācijās iekļāva šo faktu?
Irma Bērziņa: Žurnālisti ir dažādi. Piemēram, Daina Ziemele publikācijā, kas tapa par godu manai apaļajai jubilejai, iekļāva visu – arī to, ka lasu laikrakstu “DDD”. Viņa bija ļoti pozitīvi noskaņota, tādēļ arī ierakstīja, ka “Irmas Bērziņas pasta kastītē iekrīt arī laikraksts “DDD””. Arī “Bauskas Dzīves” redaktorei Anitai Rozentālei iebildumu nebija. Šis pats raksts tika pārpublicēts arī Latvijas Pensionāru federācijas (LPF) izdevumā “Latvijas Pensionārs”, taču tas bija izvarots līdz nepazīšanai. Teikums, ka lasu laikrakstu “DDD”, protams, bija pilnībā izsvītrots. Dzintra Žilde (LPF priekšsēdētāja vietniece) tā nedrīkstēja rīkoties, ar mani pirms tam nesaskaņojot izmaiņas rakstā! Arī LPF vadītāja, kādreizējā Saeimas deputāte Aija Barča, tāpat kā Dzintra Žilde, ir ļoti indīga – esmu ar abām strīdējusies par dažādiem jautājumiem.
Arī no “VL-TB/LNNK” – šobrīd partizānu klusums
DDD: Man atkal jāuzdod tas pats jautājums – kādēļ latvieši tādi ir, jūsuprāt?
Irma Bērziņa: Bet jūs jau paši par to katrā laikraksta numurā rakstāt. “Brīvlaišanas periodā” latvieši ir ļoti degradējušies. Cilvēki nelasa neko – kur nu vēl laikrakstu “DDD”, kura lasīšanai un saprašanai vajag gan smadzenes, gan sirdsapziņu.
Pēc lielās teritoriālās reformas Bauskas novada domē tika ievēlēti vairāki “Nacionālās apvienības “VL-TB/LNNK”” (NA) deputāti. Es trijiem – Aivaram Okmanim, Aivaram Mačekam un Inārai Pētersonei – par godu 18. novembrim uzdāvināju laikrakstu “DDD” ar savu pavadvēstuli. Kaut viens būtu piezvanījis, pateicis paldies! Pilnīgs partizānu klusums. Pirmkārt, tas ir ļoti nepieklājīgi, bet otrkārt – tas liek domāt, cik nožēlojami ir pat it kā nacionāli domājoši NA deputāti!
DDD: Ukrainā notiek karš – cīņa pret mežoņiem, krievu okupantiem. Vai latvieši spēs apjēgt, ka tik ilgi, kamēr nav veikta Latvijas deokupācija un dekolonizācija, mūsu tauta un valsts ir lielās briesmās?
I.B.: Vairs neatminos, kurš to rakstīja, bet tieši laikrakstā “DDD” lasīju, ka Ukrainā notiekošā kara dēļ latvietis pamodies no letarģiskā miega. Beidzot! Trīsdesmit gadus latvietis ir gulējis un nav manījis, ka Latvija pilna ar okupantiem.
Vārds “okupants” tagad bieži izskan, taču tikai attiecinot uz krieviem Ukrainā. Bet kā tad ar okupantiem Latvijā?! Mēs novācām akmeņus, bet okupanti, kas patiesi dara ļaunumu mūsu tautai, var turpināt netraucēti bradāt pa mūsu zemi? Viņus pat neuzdrošinās publiski saukt par okupantiem un kolonistiem, lai gan tieši tādi viņi ir. Tas ir ļoti, ļoti slikti! Tā ir ļoti bīstama parādība.
Man ir bažas, ka, gluži tāpat kā Atmodas laikā, atkal latviešu tauta tiks piemānīta, nodota, neizmantojot unikālo iespēju beidzot atjaunot vēsturisko taisnīgumu, kas tika izjaukts padomju okupācijas laikā. 1996. gadā tika pieņemta “Deklarācija par Latvijas okupāciju” – ļoti labi atceros to lēmumu. Viss tika pastumts zem deķa vai noslēpts visdziļākajā šūplādē. Tagad būtu īstais brīdis šo deklarāciju beidzot īstenot dzīvē.
Latvieši ir it kā pamodušies, bet vēlme līdz galam atbrīvoties no krievu jūga joprojām nav. Vairums priecājas par okupācijas pieminekļu nojaukšanu, bet galveno darbu – okupantu padzīšanu – pat neapspriež. Tas mani ļoti satrauc, jo bez okupantu un kolonistu aizvākšanas no Latvijas, mūsu tautas nākotne ir apdraudēta.
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.1(519), 2023. gada 13.–26. janvārim