Turpinājums no:…KO RUNĀJA SVEŠI ĻAUDIS, TO TU LĪDZI NERUNĀ… 1. daļa
Saruna ar dizaineri Lieni Rijkuri
Nomaldināti ar “labo krievu” propagandu
DDD: Sarunas sākumā tu pieminēji varnešu un tā saucamo sabiedrisko mediju divsejainību.Tā ilgst jau visus trīsdesmit it kā neatkarības gadus. Prieks, ka okupekļi tiek nogāzti, taču kaut kādu spēku interesēs ārējie ienaidnieki šeit joprojām ir iekapsulēti un tagad vēl ar imigrantiem no Krievijas tiek papildināti.
Liene Rijkure: Patiesībā šiem profesionālajiem valsts apmaksātajiem medijiem vajadzētu daudz tiešāk paust, kādas ir problēmas Latvijā. Tagad ceram uz Ukrainas uzvaru un paši neapzināmies, cik ļoti esam novājināti pa šiem trīsdesmit gadiem. Mums pat nav savu spēcīgu bruņoto spēku, ir tikai sašķelta un valsts ienaidniekam pretoties nespējīga sabiedrība – latviešu tauta, kas sajaukta ar ārējiem ienaidniekiem.
Piemēram, Jāņa Dombura raidījums, kuru komentēju savā “YouTube” kanālā. Tur redzama tā pati divsejainība – runā, runā, bet tikai līdz kaut kādai robežai, nenonākot līdz problēmas cēlonim, kas ir jārisina. Visu laiku dažādas problēmas viļā pa muti kā karstu kartupeli, bet neko vajadzīgu nevar dabūt ārā, runas aiziet pa tukšo. Ar to es sastopos ikreiz, ieslēdzot TV vai Radio. Vienkārši riebjas klausīties.
DDD: Vai vēlies saklausīt dekolonizācijas jautājuma risināšanu? Šķiet, šobrīd ir veiksmīgais brīdis, lai tauta atmostos un uzdrošinātos atbrīvoties no okupācijas paliekām.
L.R.: Jā, manuprāt, 2022. gads saistībā ar karu Ukrainā parādīja, kas ir kas. Daudziem zuda ilūzijas par kaut kādiem “labajiem krieviem”. Izrādās, ka tādu nav… Izkristalizējās arī tas, ka tie, kuri noskaņoti pret Putinu, vēl nenozīmē, ka ies pret Krievijas impēriju. Viņiem nav pieņemams tas, ka Putins nerīkojas pietiekami efektīgi, piemēram, neiznīcina uzreiz visus ukraiņus un neiekaro Baltiju… Viņi ir pretputinisti, bet ir imperiālisti. Ar tādiem mēs reāli sastopamies. Nav tikai pats Putins vissliktākais, bet visa “krievu pasaule”. Krievu tauta patiešām šobrīd dzīvo ar lielu naidu pret ukraiņiem un visām pārējām par viņiem mazākām tautām, kuras kādreiz bija PSRS sastāvā, un uzskata, ka krieviem ir “jāatbrīvo” visa pasaule, jāievieš sava kārtība. Diemžēl ļoti daudz latviešu ir nomaldināti ar “labo krievu” propagandu.
Gluži kā Marks Tvens kādreiz teica: “Cilvēkus ir vieglāk apmānīt nekā pārliecināt, ka viņi tiek apmānīti.” Tāpat kā šie “kultūras un mākslas nozares darbinieki” uzskata, ka tikai Rietumu jaunās vērtības, piemēram, viendzimuma personu seksuālā kopdzīve, ir tās īstās un mūsu gaišā nākotne, tāpat ir arī pulks latviešu, kuri uzskata, ka mums tikai ar piekto kolonnu un Krieviju kopā ceļš ejams. Abos gadījumos dominē maldinoša, tā saucamās iekļaujošās sabiedrības ideoloģija – vienā jāiekļauj geji, lesbietes un transvestīti, kuri vēlas precēties un baudīt ģimenes tiesības; otrā – padomju okupanti un kolonisti, kuri vēlas baudīt LR pilsoņa tiesības.
Lai darbīgu, drosmīgu nacionālistu būtu vairāk!
DDD: Tavuprāt, kā vienkāršs latvietis var iesaistīties latviešu tautas un valsts aizsardzībā?
Liene Rijkure: Gribētos, lai mūsu, kas visu šo saprot un kaut ko dara, būtu vairāk. Izpratne rodas tad, ja ir kaut vai minimālas zināšanas par savas tautas patieso vēsturi. Piemēram, mūsu tautas Pirmās atmodas inteliģence neparedzēja draudošās krievu briesmas un ar savu krievisko orientāciju lielā mērā sagatavoja ceļu vēlākai pārkrievošanas politikai. No šīs kļūdas būtu jāmācās. Lasot Latvijas laika publicistus, top skaidrs, ka arī toreiz latvju pilsonības pasīvā izturēšanās, piemēram, 1905. gada revolūcijas laikā, nesa tautai lielu postu. Arī pēc tam latvju tauta turpināja būt gļēva un nekustīga. Latvjus raksturoja ar vārdiem – “tūļīgs, gļēvs, pazemīgs”. Tautai trūka nacionālu līderu, kas izvirzītu vispārnacionālus mērķus un lozungus.
Tolaik ļoti aktīvi tautā bija jaunstrāvnieki un vēlākie sociāldemokrāti ar Stučku priekšgalā (tie man atgādina mūslaiku #brīvībasstudija, #brīvvalsts, #boikotapartija un vēl visādas “brīvos”), kuri par zemu novērtēja dziļās nacionālās tieksmes latvju tautā. Šo nacionālo momentu ignorēja latvju sociāldemokrātija, un tā bija viena no viņu lielākajām politiskajām un vēsturiskajām kļūdām. Kad apmēram divdesmit tūkstoši strēlnieku 1914. gadā stājās pulkos zem latviešu karogiem, arī tad cīņas lozungs bija ļoti pieticīgs – “Par Latvijas provinces autonomiju”. Tikai 1917. gadā, kad sākās revolūcija Krievijā, Vidzemes Zemes sapulcē Jānis Lapiņš uzstājās ar drosmīgu runu, kurā pirmo reizi izteica stipros vārdus: “Mēs kliedzam visai pasaulei: mēs prasām patstāvīgu un neatkarīgu Latvijas valsti.”
Latvijas valsti izcīnīja latviešu karavīri, kas bija slaveni ar savu tēvzemes mīlestību, inteliģenci, varonību, disciplīnu un nacionālo lepnumu. Viņi bija nacionālisti un diemžēl daudzi krita kaujās. Vēlāk, vērojot Latvijas valsts vīru darbības, nevaru teikt, ka tur vadošie būtu bijuši nacionālisti.
DDD: Kādēļ tā?
L.R.: Nu, piemēram, Satversmē taču varēja ierakstīt, ka suverēnā vara pieder latviešu tautai, nevis Latvijas tautai. Latviešu karavīri atdeva pašu dārgāko – savu dzīvību, bet, izrādās, beigās nav pat savai tautai izcīnījuši tiesības uz savu valsti! Vēl tagad ciešam no šī nepareizā vārda – Latvijas tauta. Satversmes Sapulces stenogrammās neatradu pat strīdus par to, ka suverēnajai varai būtu jāpieder latviešu tautai. Vai nu tas ir izņemts, vai arī par to nemaz nerunāja. Strīdējās par pavisam nejēdzīgām lietām, piemēram, vajag vai nevajag Satversmes ievadā piekabināt vārdus “no Dieva žēlastības”, ko ierosināja dažādas kristīgās savienības. Nenoliedzami, kopumā divdesmit Latvijas neatkarības gadi bija zelta laiks latviešu tautai, kad visi rādītāji, galvenokārt demogrāfiskie, gāja uz augšu. Veiksmes stāsts bija agrārreforma 1920. gados, kad ar likuma spēku atguva visas muižu zemes bez atlīdzības, tādējādi izbeidzot gadsimtu ilgušo un nevienlīdzīgo latviešu cīņu par savu tēvzemi. Šīs veiksmes pamatā bija, pirmkārt, drosme un politiskā griba. Mūsu uzdevums ir analizēt pagātnes kļūdas un veiksmes.
Šodienas lielākā kļūda ir tā, ka latviešu nacionālisti nespēj apvienoties darbībā, lai savā tautā izplatītu ideju par dekolonizāciju.
Dekolonizācija: lakmusa papīrs latvietim
DDD: Organizāciju juridiska apvienošanās, domāju, šobrīd nesanāks. Un tieši tādēļ, ka, par spīti draudīgajam stāvoklim, nav vēl apvienošanās domās, lai tiktu izplatīta ideja par dekolonizāciju. Gada nogalē ļoti sarūgtināja kāds komentārs feisbukā zem manis publicētās tēmas par dekolonizācijas nepieciešamību. Agris Purviņš, kurš aktīvi darbojas Nacionālajā Savienībā “Taisnīgums”, tātad partijā, kas sevi pozicionē kā latviešu nacionālistus, publiski man atbildēja (saglabāju lietoto ortogrāfiju un interpunkciju): “Dekonalizācija ir neļš uz nekurieni. Laiks būtu samierināties. Tas VAIRS nav iespējams PRINCIPĀ. Šī spītīgā turēšanās pie nerealizējamas idejas ir protams apbrīnojama un cieņas vērta, bet tā ņeļauj mums apvienoties un iet tālāk un pēc savas būtības šķeltnieciska.” Būtu interesanti noskaidrot, vai partijas priekšsēdētājs Viktors Birze un citi valdes locekļi arī domā tāpat kā Agris Purviņš? Varbūt šāda attieksme ir izskaidrojums, kāpēc NS “Taisnīgums” turas pa gabalu no “DDD”?Šī attieksme arī mums liek būt piesardzīgiem un apbēdina. Tādā gadījumā – kā gan varam būt vienoti? Kā gan ir iespējams patiess latviešu nacionālisms bez mērķa veikt dekolonizācijas procesu? Tāpēc mēs ļoti apsveicam tavu darbošanos, jo redzam, ka mūs vieno kopējs mērķis. Jo vairāk būs šādu cilvēku, jo lielāks kļūs tautas spēks.
Liene Rijkure: Runājot par NS “Taisnīgums” valdes locekļiem, varbūt būtu vērts sasaukt apaļo galdu, kur visi varētu satikties un pārrunāt šo lietu. Vienīgi no savas puses vēlos piebilst, ka, ja mēģina izdabāt pūlim, kuram jēdziens “dekolonizācija” šķiet abstrakts, un uzskatīt, ka, ja jau avīze “DDD” divdesmit gadu laikā nav varējusi iedvesmot tautu, tad jau to nevarēšot izdarīt neviens, tādā gadījumā mēs smagi riskējam, ka savus nacionālos mērķus nesasniegsim nekad. Turklāt nedrīkst neņemt vērā, ka visus šos gadus 4. maija režīms ir darījis visu, lai avīze “DDD” nebūtu, bet brīnumainā kārtā tā joprojām ir.
Otto Šarmers, kurš pētījis sabiedriskos procesus un vēsturi, ir teicis: “Vai jūs domājat, ka ir vajadzīgi desmit tūkstoši cilvēku, lai kaut ko uzsāktu? Nē, vajadzīgi ir četri, pieci motivēti cilvēki.” Savā pētnieka darbā viņš bija secinājis, ka līdzšinējie lielie pagriezieni šajā pasaulē ir notikuši tad, ja ir bijuši četri, pieci motivēti cilvēki, kuri bijuši klāt milzīgu pagriezienu sākumā. Visiem latviešu nacionālistiem vajadzētu apvienoties ap dekolonizācijas ideju un atbalstīt laikraksta “DDD” darbu, lai šī ideja izplatītos tautā. Mācāmies no mūsu tautas Otrās atmodas, kad latviešu inteliģence bija drosmīga un izvirzīja spēcīgus nacionālus mērķus un lozungus, kas pacēla tautas garu un deva spēku tai atbrīvoties no gadsimtu važām un nodibināt savu valsti. Arī šodien dziļās nacionālās tieksmes snauž mūsu tautā, tās tikai jāatmodina. Tas kā vienmēr ir nacionālistu uzdevums.
Tautai ir jāmostas un jāpiespiež valsts vara paveikt dekolonizāciju, tai ir jāgrib beidzot atbrīvoties no postošajām padomju okupācijas sekām. Tautas brīvība pati par sevi ir abstrakts jēdziens. Lakmusa papīrs ir: vai tu esi “par” vai “pret” dekolonizāciju. Ja tu uzskati, ka dekolonizācija nav iespējama vai pat nav vajadzīga, tad tu neesi par patiesu Latvijas neatkarību, par valsts atjaunošanu. Tik vienkārši tas ir.
Turpmāk vēl…
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.1(519), 2023. gada 13.–26. janvārim