Edvarts Krusts
LU maģistrants, zemessargs
Kopš bērnības atceros vecāsmātes Lidijas stāstīto par mācībām pamatskolas klasēs padomju okupācijas laikā. Dzimusi 1942. gadā, viņa pieredzēja pēckara gadu izglītības sistēmu. Ņemot vērā tā laika cilvēku atmiņas par neatkarīgo Latviju un aktīvu nacionālo partizānu pretošanās kustību, okupācijas vara tiecās audzināt jauno paaudzi par īsteni ticīgiem komunistiem šķietami elementārā veidā – pasniedzot politiskās audzināšanas stundas, kur valda nevis domas brīvība, bet partijas diktāts, kur ir viens “pareizais” un pārējie – “buržuāziskie”, “fašistiskie” jeb “kaitīgie” uzskati. Kādēļ to tagad pieminu?
Jo pašlaik akadēmiskajā vidē atgriežas šī tieksme noteikt “pareizos” un “nepareizos” uzskatus.
“Pareizie” un “Nepareizie”
Patlaban es studēju Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, esmu vēstures maģistra programmas 1. kursa students. Programmas ietvaros ir jānoklausās arī obligātie filozofijas sekcijas kursi. Šā semestra kursu “Kultūras teorijas un prakses” docē trīs mācībspēki. Līdz šim biju domājis, ka akadēmiskā diskusija paredz vārda un domas brīvību, taču kursā iegūtā pieredze liecina, ka daži ideoloģiski postulāti tiek traktēti par neapgāžamām patiesībām, jebkuru no auditorijas nākušu pretargumentu, kas pierāda mācītā aplamību, noraidot kā nederīgu.
Šajā gadījumā runa ir par “Dzimtes studijām”, ko docē filozofs Igors Gubenko. Lekciju kursa ietvarā uz savu jautājumu “Cik dzimumu ir?” saņēmu atbildi, ka vismaz pieci. Turklāt ar piebildi, ka tā esot novecojusi koncepcija, patiesībā esot vairāk. Tiesa, uz nākamo jautājumu (ko uzdevu vairākkārt), lūdzot nosaukt manā mūžā vēl nedzirdētos papildu variantus, docents tā arī neatbildēja. Saprotams, mūsu diskusija izvērtās polemiskā strīdā, kur sadūrās divi pasaules uzskati – konservatīvais un galēji liberālais. Taču ar to pietika, lai es uzzinātu, ka cilvēka izpratne par savu dzimumu balstoties izjūtās, tās neesot absolūtas un varot mainīties. Turklāt tā dēvētā “dzimtes identitāte” jeb dzimums, ar ko sevi asociē cilvēks, varot atšķirties no “dzimtes izpausmes”. Proti, vīrietis var izpaust sevi kā sievieti. Manuprāt, tas normalizē acīmredzamo pretrunu starp pašidentifikāciju un pašizpausmi jeb, kā to dēvē docents, performanci. Cilvēka identitāti, saskaņā ar mums mācīto, veidojot dzimtes identitāte, dzimtes performance, anatomiskais dzimums, seksuālās jūtas, romantiskās jūtas…
Neiedziļinoties jēdzieniskos pinekļos un nepārstāstot kursa saturu, jāatzīst, ka apzināti tiek dekonstruēts konservatīvs pasaules redzējums. Turklāt netiek skaidrots, kāpēc. To pasludina par “atpakaļrāpulīgu”, tādējādi apvainojot lielāko daļu Latvijas iedzīvotāju, un docents turpina runāt par viendzimuma “ģimeņu” aizstāvēšanu ceļā uz iekļaujošu sabiedrību.
Ironiski, ka iekļaujošas sabiedrības sludinātājs nerēķinās ar vairuma uzskatiem, savos ierakstos vietnē “Twitter” konservatīvos dēvē par “putinistiem” un aizstāv “Dožģj” atstāšanu Rīgā.
Uz manu argumentu, ka dabā pastāv tikai divi dzimumi, saņemu atbildi, ka šāds uzskats ataino “institucionalizētu heteroseksualitāti”, turklāt cilvēks nedzīvo dabā, bet kultūrā, attiecīgi dzimumam kļūstot par ideoloģisku jēdzienu, ļaujot to interpretēt, kā paši vēlamies. Tomēr es tā arī nesapratu, kādēļ mana “interpretācija” ir nepareiza.
Tiesa, nekas nesākas ar “Dzimtes studijām”. Igors Gubenko ir poststrukturālists. Vienkāršojot skaidrojumu: strukturālisti domā, ka pasaule ir bināra, lietu absolūtā daba ir skaidra un nemainīga. Ir “melns-balts”, “vīrietis-sieviete”, “tēvs-māte”, “labs-slikts” un tā tālāk, savukārt poststrukturālisti to noliedz, sakot, ka starp vīrieti un sievieti pastāv vēl neskaitāmi dzimumi. Nekas nav objektīvs, tā neesamību aizvietojot ar subjektīvismu un sajūtām. Līdz ar to tiek nojaukts jebkāds pamats zem kājām, stingro klinti aizvietojot ar smilšu kaudzi.
Poststrukturālisma ietvaros lasījām Rolāna Bārta tekstu “Autora nāve”. Iesaku izlasīt ikvienam, kas grib izprast šīs ideoloģijas pamatus. Konspektīvi pārstāstot domu, rakstītājam vairs nepieder autora loma, ir zudusi oriģinalitāte, tādēļ autora centrs tiek pārnests uz lasītāju, tā interpretāciju liekot pirmajā vietā. Pavisam īsi sakot, subjektīvisms pāri objektīvismam. Sajūtas pāri prātam. Izdoma pāri racionālajam. Patiesi – karš ir miers, brīvība ir verdzība, nezināšana ir spēks.
IZVĒLE, AIZVAINO TOS, KAS ZINA,
KA IR DIVI DZIMUMI. KA DZIMUMS IR
NEVIS “IZVĒLE”, BET ATBILDĪBA.”
Studenti nesaprot, kādēļ tieši poststrukturālisms un dzimtes studijas izpelnījušās vietu akadēmiskajā laukā un studiju saturā. Kādēļ mums jālasa par drag queen? Kādēļ jālasa par to, ka cilvēka dzimums ir balstīts nevis bioloģijā, bet sajūtās? Ka nepastāv patiesība, ir tikai interpretācijas? Tiek nocirstas saknes, un cilvēks kļūst par vēja tramdītu apses lapu. Taču galvenais – par nodokļu maksātāju naudu universitātes līmenī tiek izplatīta tā dēvētā dženderisma ideoloģija.
Jā, ļaunākais ir tas, ka saturs, ko māca, tiek atzīts par ideoloģiju. Šādu atklāsmi panācu no docenta, vienlaikus ar piekrišanu manis teiktajam, ka tā ir cīņa par cilvēku prātiem. Pretargumenti, kas pierāda mācītā aplamību, netiek izskatīti. Acīmredzot tie vienkārši nav svarīgi, jo visu nosaka cilvēka pārliecība. Lekcijas vada nevis profesori, bet jaunie poļitruki.
Tagad “dzimtes studijas” ir kļuvušas par tādu kā modes lietu. Daudzi studenti pieņem mācīto kā stilīgu sevis identificēšanas parametru. Vismaz tā studiju saturu cenšas atdarināt pats docents. Līdz ar to tiem studentiem, kam vēl tikai veidojas izpratne par pamatvērtībām, tiek atņemta iespēja šo jautājumu uzlūkot objektīvi. Nosaucot mani par “atpakaļrāpuli” vai “putinistu”, tādēļ ka es zinu tikai divus dzimumus, tiek diskreditēts ne vien mans viedoklis, bet arī es kā personība. Ne katrs ir gatavs šādam pārbaudījumam. Un tas, ka ne jau Putins vai Orbāns, bet mūsu gēni nosaka to, ka esam divdzimumu būtnes, netiek pat uzklausīts.
Īstenībā tā ir ļoti viltīga totalitāra ideoloģija. Jo LGBT propaganda “dzimtes studiju” ietvarā ir cieši saistīta ar marksismu un tā kultivēto “upura” un “apspiedēja” sindromu. 19. gadsimtā apspiestie bija strādnieki jeb tā sauktais vispasaules proletariāts, tagad upura loma tiek piedēvēta dažādām seksuālām minoritātēm, ko it kā apspiežot “heteronormatīvās domāšanas” pārstāvji jeb tie, kas sevi apzinās kā vīrieti vai sievieti. Pat laulības gredzena nēsāšana ir kļuvusi par apspiešanas izpausmi. Aizstāvēt upuri ir izdevīgi, jo ar to var nopelnīt. Vēl izdevīgāk ir pašiem izdomāt jaunas nabaga apspiesto formas, lai darbs tik drīz nebeigtos.
Humanitārās un sociālās zinātnes Rietumeiropas un ASV universitātēs jau kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem ir kļuvušas par marksisma ideju centriem. Diemžēl tas pats patlaban vērojams arī Latvijā. Marksisms tiek atzīts par labu un pareizu zinātnisku pieeju kultūras parādību analīzei.
Ceru, ka šo sadzirdēs iespējami daudz cilvēku, it īpaši tie, kam ir instrumenti un spēks situācijas risināšanai. Ne visi vēlas dzīvot pasaulē, kur patiesība un lietu dabiskā kārtība tiek noliegtas, tās aizstājot ar cilvēka iegribām un sajūtām, sevi noliekot Dieva vietā. Vēlos, lai mana paaudze dzīvo pasaulē, kur katrs apzinās savu lomu.
Varbūt docents nav tik tālu aizdomājies, taču apgalvojums, ka dzimums ir izvēle, aizvaino tos, kas zina, ka ir divi dzimumi. Ka dzimums ir nevis “izvēle”, bet atbildība. Ka vīrietis vēlas būt vīrietis, rūpēties par sievieti un saviem mīļajiem, aizsargāt savu ģimeni, zemi un valsti. Savukārt sieviete vēlas būt sieviete, vīrieša mīlēta, gudra un gādīga, tā, kas neļauj apdzist ģimenes pavardam.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.24(518), 2022. gada 23. decembris–2023. gada 12. janvāris