Leonards Inkins
Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird,
Kam acis redzēt, tas lai redz,
Kam sirdis mīlēt, tas lai mīl!
Pirms gada šāds jautājums šķistu gana jocīgs, bet laiki mainās. Ja zini atbildi uz šo retorisko jautājumu, tad droši vari nelasīt un pievērsties kam citam, bet, ja nezini, tad kopā iedziļinies manās pārdomās.
Uzsveru, atgādinu un aicinu visus gramatikas zinātājus un zinātnisko terminu speciālistus mani nenosodīt un nemācīt, bet koncentrēties uz būtību. Manis minētie, lietotie un izmantotie termini un apzīmējumi var būt neprecīzi un pat aplami, bet tie ir aplami citādākam pasaules skatījumam un lietu vērtējumam. Šajā gadījumā gudrie sapratīs, bet muļķos es neieklausos.
Arī tos, kas ir, lasījuši gudras grāmatas, aicinu nemācīt mani, kādi formulējumi pareizi ir jālieto un kādas diagnozes jāizmanto, bet mēģiniet saskatīt un saprast būtību, un nepiedēvējiet man to, ko neesmu teicis. Ja vari pateikt labāk, tad neviens tev rokas nav sasējis un muti nav aizlīmējis. Dari!
Labs cilvēks
Sākšu ar uzvedinošu jautājumu: kā domā – vai vispār ir labi vai slikti cilvēki? Vai ir labas vai sliktas tautības, vai ir labi vai slikti dzimumi, vai ir labi vai slikti vecumi? Vai minētais patiesībā nav tikai nejaušu faktoru summa un nekas cits?
Kas, mūsuprāt, ir labs cilvēks un kāds ir slikts. Parasti par labu atzīstam un uzskatām to, kurš mums ir darījis ko patīkamu vai izdevīgu. Tāds mums šķiet labs, bet tas, kurš ir izrādījies mūsu vēlmēm nenoderīgs, – slikts. Tāpēc labs vai slikts ir tikai attieksmes jautājums, bet nebūt ne objektīvs un nemainīgs atzinums par kādu cilvēku, jo cilvēks ir ļoti mainīgs lielums un mūsu vērtējumi arī.
Un vēl. Pasaule nav melnbalta, un ap mums ir daudz dažādu ne tikai pelēkā toņa gradāciju. Ir pavisam slikti cilvēki, ir tikai nedaudz. Tas attiecas arī uz labiem cilvēkiem – ir pavisam labi, ir ne tik labi…
Neiebildīsi taču, ka jebkurš cilvēks savas dzīves laikā kaut reizi ir rīkojies slikti un jebkurš sliktais kaut reizi ir rīkojies labi. Tas lielā mērā ir atkarīgs no prizmas, caur kuru lūkojamies, bet mums taču ir kaut kāds priekšstats par to, kas ir labi un kas – slikti. Kas ir pareizi un kas nepareizi; kas saprātīgi un kas nesaprātīgi. Kas ir loģiski un kas neloģiski; kas ir sirsnīgi un kas ir ļauni.
Uzdrošinos apgalvot, ka jebkurš cilvēks, savas dzīves laikā, ir rīkojies slikti. Vai tas nozīmē, ka šis cilvēks vienmēr un visur rīkojas tikai slikti? Nebūt ne. Tāpat jebkurš cilvēks savas dzīves laikā ir rīkojies labi, pat tas sliktais, bet tas nebūt nenozīmē, ka viņa rīcība vienmēr ir laba.
Un vēl, ja kāds tev apgalvo, ka viņš ir labs, tad tas ir brīdinājums, ka no viņa ir jābēg, jo viņš ar savu labestību tevi var ļoti apdedzināt.
Manuprāt, nav nedz labu, nedz sliktu cilvēku. Vairumā gadījumu cilvēka rīcību nosaka apstākļi, iespējas, kā arī apziņa un zemapziņa. Zemapziņā ir paslēpts tas, kas cilvēkam vienmēr ir līdzi, bet apziņā atrodas tas, kā cilvēks vēlas, lai viņu redz citi, tas, kā cilvēks sevi pasniedz citiem.
Kā domā, kāpēc dvēselei ir dots ķermenis? Ķermeņa esībai ir tikai viens nolūks – lai ar prātu un apziņu, kas mājo ķermenī, mainītu zemapziņu, jo tas, kas atrodas zemapziņā, jau arī ir šīs cilvēka dvēseles stāvoklis, nevis tas, ko mums ļauts saskatīt un ko ir koriģējusi apziņa un prāts. Vēl to dēvē par dvēseles stāvokli. Prāts ir sirds instruments, bet ķermenis ir dvēseles dakteris.
Kad ķermeņa vairs nav, tad nav iespējama arī dvēseles stāvokļa mainīšana, jo nav vairs tam nepieciešamā instrumenta – ķermeņa; taču šis instruments ir pieejams tikai ļoti īsu ķermeņa dzīves laiku, bet dvēsele dzīvo mūžīgi.
Ar ķermeņa palīdzību cilvēkam ir dota iespēja zemapziņā mītošās vēlmes un tieksmes ierobežot, izskaust vai, tieši otrādi, stiprināt. Kad ķermeņa nav, tad notiek tikai tas, ko vēlas dvēsele, un tā bieži vēlas ne to labāko un patīkamāko.
Prāta konstrukcija
Dienot padomju armijā, kādu laiku, atrados kara hospitālī Kalugā. Tur novēroju tādu ainu. Mēs, vairāki “pacienti”, sēžot gaitenī, tērzējām par mums svarīgām lietām. Pavērās vannas istabas durvis, un pa tām mēģināja izspraukties kāds uz kruķiem. Tai pašā brīdī gaiteņa galā no kabineta iznāca ārsts, viņš uz brīdi piestāja un lūkojās mūsu virzienā. Man blakus sēdošais, no Baku iesauktais, ātri noreaģēja uz radušos situāciju un lika ārstam domāt par viņu kā par labu, izpalīdzīgu un atsaucīgu cilvēku, bet, ja ārsts par tevi labi domā, tas nozīmē, ka tevi labāk ārstēs un izrakstā būs arī tas, kas tev atvieglos turpmāko dienestu. Viņš strauji pielēca kājās, atvēra plaši vannas istabas durvis un, satvēris aiz elkoņa kruķu īpašnieku, palīdzēja tam izkļūt no vannas istabas, un laipni pavadīja viņu līdz palātas durvīm.
Šī aina bija zibenīgā ātrumā sagudrota un izrādīta luga ārstam. Tā bija prāta konstrukcija, nevis dvēseles vai zemapziņas aicinājums. Patiesībā, ja nebūtu gaitenī iznācis ārsts, minētais kareivis turpinātu sēdēt un ļautu tam, kurš bija uz “trim kājām”, pašam tikt galā.
Nenoliedzami, tā bija apziņas konstruēta uzvedība, kas neatbilda viņa dvēseles stāvoklim, bet nenoliedzami ir arī tas, ka, ja kāds par kādu ilgi izliekas, viņš nedaudz par tādu arī kļūst. Izlikšanās kļūs par ieradumu. Ir kaitīgi ieradumi un ne tik kaitīgi…
Tas, kurš ir jau pieradis, lēkt ar “trim kājām”, uzreiz nepratīs skriet un droši iet ar divām. Pamēģini kādu mēnesi patēlot, ka esi klibs. Brīdī, kad vairs nebūs jāizliekas, pieklibošana saglabāsies, un atkal būs jāmācās pareizi staigāt.
Mūziķi to sauc par aplikatūru, tas ir, ar kuru pirkstu, kas un kā ir jādara, kurš taustiņš jāspiež vai kura stīga jārausta. Tas pats attiecas arī uz datorlietotājiem. Ja iemācīsies un pieradīsi spiest taustiņus nepareizi (katram pirkstam ir jāspiež tam paredzētais taustiņš, nevis kā liekas ērtāk), tad vēlāk iemācīties ātri un, uz tastatūru neskatoties, rakstīt būs ļoti grūti – un vairumā gadījumu tik grūti, ka cilvēks tam atmetīs ar roku un turpinās bakstīt ar vienu vai diviem pirkstiem.
To sauc par muskuļu darbības atmiņu, līdzīgi notiek ar cilvēka apziņu un zemapziņu.
Ja sēklu sēj auglīgā augsnē, pastāv liela varbūtība, ka tā iesakņosies un dos ražu, bet, ja neauglīgā, tad tā nedīgs. Propaganda, lai kāda tā būtu, darbojas līdzīgi. Austrumos ir teiciens – lai cik reizes tu teiktu “halva”, mutē salduma garša no tā neradīsies. Garšas kārpiņām ir jābūt gatavām imitēt neesošas garšas – tad “halvas” propaganda darbosies un cilvēki būs labsajūtā pat bez reālas halvas. Tas ir vienkāršs piemērs daudz dziļākiem procesiem, kad apziņa un prāts tiek aizbīdīti un apziņas vietā ieperinās zemapziņa un tajā mītošās zemiskās tieksmes.
Okupantu valoda
Par zemapziņas esību, par to, kas tur mīt, var viegli pārliecināties gadījumos, kad āmurs netrāpa pa naglas galvu, bet pa pirkstu, – tad pirmā reakcija ir tā, kas nāk no zemapziņas, un prāta vai apziņas reakcija atnāk novēloti, sakot “nu taču, nevajadzēja tā teikt, vajadzēja savaldīties un nevajadzēja izmantot tādus vārdus”, bet tā ir novēlota apziņas spriedelēšana un tas, kas atrodas zemapziņā, ir ātrāks. Atceries taču slaveno filmu par Otro pasaules karu, kur padomju spiedze – radiste –nodeva sevi dzemdībās, krieviski saucot un piesaucot savu māti!
Arī es esmu kādu laiku domājis, ka krievi – tā ir viena tauta no daudzām, kurā ir gan labi un sirsnīgi cilvēki, ir arī slikti un ļauni. Tā domājot, man radās daži papildu jautājumi par krieviem un ne tikai. Piemēram, nopietni iedziļinājos dažādu reliģiju būtībā, saturā un to izcelsmē. Vai tām ir ārpus zemes izcelsme, vai arī tās ir tikai cilvēka fantāzijas auglis?
Aizdomājos, kāpēc mēs, manā jaunībā, sadzīvē nerunājām, ka iesim dienēt vai dienējām padomju armijā. Nē, mēs teicām – “iesim krievos” un “es biju krievos”. Vai tas nozīmē, ka uz diviem vai trim gadiem mēs mainījām tautību, vairs nebijām latvieši? Un citi, kurus arī iesauca dienēt, tāpat kļuva par krieviem?
Tad nonācu pie atziņas, kāpēc kristietība, lai kā to izplatītu, aģitētu un praktizētu, nekļuva par savējo Indijā. Arī Mātes Terēzes pašaizliedzīgais darbs šai ziņā neko nemainīja. Tā notika vai tā nenotika tāpēc, ka, vienalga ko sludina reliģija un kā to praktizē, Indijā tā vispirms ir okupantu reliģija. Un līdzīgi notika un notiek vēl šodien ne tikai Indijā, bet daļēji pat Latvijā.
Krievu valoda, būdama viena no pasaules valodām, Latvijā un citās krievu okupētajās teritorijās pārtapa par okupantu valodu, tāpēc tā, Latvijas gadījumā, nav liekama vienā rindā ar citām svešvalodām. Tā ir īpaša – tā ir okupantu valoda. Ja nav pieņemama okupācija, tad nevar būt pieņemama okupantu valoda un okupantu kultūra.
Attīstot šīs pārdomas un secinājumus, nonācu līdz tam, ko tu šobrīd lasi. Kāpēc labs krievs nav iespējams principā?
Šoreiz “krievs” un “labs” nav zinātnisks termins, bet tikai māksliniecisks paskaidrošanas, apzīmēšanas un skaidrošanas jēdziens. Precizējot virsrakstu “Vai krievs var būt labs?”, uzsveru, ka runa ir par tiem (viņiem pasē var būt rakstīta pat cita tautība), kuriem zemapziņa ir ņēmusi virsroku pār apziņu. Tas var būt arī ar ļoti latvisku uzvārdu apdāvināts “vates galva”, ja ar viņu ir notikuši līdzīgi procesi.
Cilvēks sadzīvē pie galda bieži ir citāds nekā guļamistabā, jo tur virsroku ņem tas, kas ir zemapziņā, bet pie galda – galda kultūra. Arī pēc cilvēka uzvedības tualetē var nekļūdīgi novērtēt viņa kultūras līmeni. Cilvēks ir daudzšķautņains, un mums ir ne viena vien šķautne, kuru mēs nelabprāt rādām citiem.
Zini taču, ka ir cilvēki – pūces un cīruļi. Ko darīt, ja apkārtne ir tā iekārtota, ja darba vietā darba laiks neatbilst manam bioloģiskajam ritmam? Ko darīt? Ciest un dzīvot tā, kā darba devējs ir to noteicis. Daudzi cilvēki nemaz nav tik ļauni, kā izliekas, bet, starp vilkiem dzīvojot, jākauc kā vilkam, un otrādi, daudzi cilvēki patiesībā ir labāki, nekā mēs viņus vērtējam un nekā mēs par viņiem domājam. Daudzi patiesībā ir nelietīgāki un daudzi cēlāki, un tas ne vienmēr saskan ar mūsu viedokli par viņiem.
Krievs
Ir apgalvojums (no kura izriet) un pat plaši izplatīts viedoklis, ka putins ir nelietis, ka viņš ir slikts cilvēks, kurš ir ar dažādām viltībām sagrābis varu un liek krieviem darīt to, kas ir pret viņu gribu?
Es uzskatu, ka putins ir tikai собирательное kolektīvo izjūtu kopums un viņš pilda Krievijas pilsoņu vēlmes. Runa nav tikai par tiem, kuriem pasē ir rakstīts “krievs”, bet arī par tiem, kuri ir burjati un citu tautu Krievijas pilsoņi, kurus dēvējam par vateņiem vai “vates galvām”.
Esmu dzirdējis asprātīgu skaidrojumu, kāpēc laulāti vīri mēdzot iet “pa kreisi”. Tāpēc, ka vīrs esot galva, bet sieva kakls. Uz kurieni kakls galvu pagriež, turp tā arī dodas. Ja kakls ģimenes galvu pagriež citas sievietes virzienā, tad nevajag brīnīties par iznākumu.
Kā domā, vai putins ir tikai tautas kakls un griež tautu turp, kurp viņš vēlas, vai arī Krievijas pilsoņi ir kakls un groza putinu (galvu) krievu zemapziņā mītošām tieksmēm un nosliecēm vēlamā virzienā?
Grozi, kā gribi, bet tas ir jautājums par kolektīvo atbildību. Var jau teikt, ka kakls nav pie vainas un vainīga ir tikai galva, var apgalvot, ka pie visa vainīgs ir kakls un galvai nav izvēles. Tomēr pareizā atbilde ir, ka viena pagale nedeg, un tās ir kopējas kolektīvas rīcības un vēlmju sekas. Bet, ja ir darbība, tad agri vai vēlu nākas plūkt kopdarbības augļus vai atbildību.
Atbildīga par kopējo rīcību vienmēr ir galva. Pat tajos gadījumos, kad kakls to groza turp, kurp vēlas un galvai atļauju neprasa. Tā esam pieraduši.
Kaut arī uzvaras laurus plūc galva un neveiksmes gadījumā galvu nocērt, bez atbildības kaklam neiztikt. Ja galvu nocirtīs, atradīsies cita galva, jo svēta vieta tukša nemēdz būt, bet vainīgais vienmēr un visur ir kakls, un galva ir nolemta lūkoties turp, kurp to griež kakls.
Var apgalvot, ka vainīga ir propaganda. Jā, zināma ietekme un pat liela loma ir propagandai, bet, lai tā darbotos un nestu augļus, ir jābūt paredzētai augsnei, kurā šo sēklu sēt. Kas padarīja šo augsni tik uzņēmīgu, atvērtu un auglīgu šai propagandai?
Miljoniem pazemotu padomju dvēseļu nespēja samierināties ar padomju impērijas sabrukšanu. Daudzi pat šī iemesla dēļ gāja bojā, jo nespēja pielāgoties jaunajiem dzīves apstākļiem. To var apzīmēt un definēt kā pazaudētās diženības un varenības zaudēšanas sindromu. Nav vairs lielvalsts un nav piederības tai, bet kas tu bez piederības kam varenam? Nulle, tāpēc ļoti daudzi padomju pilsoņi un viņu atvases alkst šīs zaudētās varenības, kur pašam nekas nav jādara, ir tikai jābūt vienam no. Ir arī tādi, kas vēlas vecāko brāli, lai arī viņiem ir piederības sajūtas.
Šis sindroms radās deviņdesmitajos gados līdzās tam, ka vienlaicīgi ar padomju impērijas izjukšanu padomju pilsoņiem tika iedota brīvība izvēlēties nākotni. Un viņi izvēlējās! Viņi izvēlējās darīt to, kas pat Svētos rakstos ir skaidrots, ka divas reizes vienā un tai pašā upē ieiet nav iespējams.
Līdz tam bija verdziska piederība, dzimtbūšana, un nu tās vietā atnāca pilsoniskās brīvības un cilvēktiesības. Apstiprinājās tas, ka vergam verga dzīve nepatīk, bet tas ļoti baidās no brīvības, jo verdzībā viņš ir iemācījies izdzīvot un pat dzīvot, bet brīvībai nespēja pielāgoties, nespēja pats domāt, pats secināt, pats vērtēt, pats plānot un, galvenais, pats izdarīt.
Viņi alkst un alka brīnišķīgo pagātni, kaut daudzi šo pagātni nav piedzīvojuši un tikai kādā filmā par to redzējuši sižetu. Un tomēr viņi alkst to laiku, kad jau bērnudārzā viņiem teica, kas un kā ir jādara, kas ir labi un kas ir slikti, kas ir pareizi un kas ir nepareizi. Šo jaunākajās klasēs nostiprināja oktobrēnu pulciņš, vēlāk pionieru vadītāji, taure, bungas un soļošana, kas noslēdzās ar dalību komjaunatnē un, ja izrādījies noderīgs, – arī komunistiskās partijas rindās.
Viņi domā tā – vēl vakar no mums visi baidījās un visi ar mums rēķinājās, un te pēkšņi man jāpārtiek no zilajām “buša kājiņām”. Vai tad normāls cilvēks ar tik krasām un tik pazemojošām izmaiņām var samierināties un nealkt revanša? Tā bija šī labvēlīgā augsne, un propagandai atlika tikai parādīt ar pirkstu, kurš vainīgs. Vainīgi izrādījās latvieši, ukraiņi, igauņi un pat amerikāņi.
Tu domā, ka šī propaganda iedarbojās tikai uz krieviem? Tu domā, ka šī labvēlīgā augsne bija tikai Krievijā? Nē, arī uz daļu latviešu. Varbūt ne visa, bet daļa no Maskavā radītās propagandas nostrādāja un ir spēkā vēl šodien arī ārpus Krievijas.
Marksistiskā domāšana
Tev liekas, ka tā ir sena pagātne un tikai? Es tā nedomāju.
Kā to ieraudzīt un pamanīt? Kā par to pārliecināties? Marksistiskais un komunistiskais pasaules skatījums balstās apgalvojumā, ka esot kaut kādas šķiras. Valdošās, strādnieku, zemnieku, amatnieku, un katrai šķirai ir savas vajadzības un metodes, kā panākt vēlamo un kā ekspluatēt citas šķiras.
No tā izriet apgalvojums, ka – amerikāņi grib, Amerikai vajag… Patiesībā nav nekādu šķiru, bet, gan strādnieki, zemnieki, ražotāji un neražotāji sastāv no indivīdiem, kuriem ir dažādas vajadzības, dažādas noslieces un tieksmes. Tie ir dažādi cilvēki, veci un jauni, gudri un ne tik gudri, veiksmīgi un neveiksmīgi, un nav tādas Amerikas, kas kaut ko grib. Arī ASV sastāv no dažādiem cilvēkiem, dažādām tautībām, rasēm, dažādām reliģijām, un tiem ir ļoti dažādas vajadzības un vēlmes, kā arī dažādas iespējas. Vienīgais, kas vairumam ir kopīgs, – katram savs un ne viens vien ledusskapis un tālrādis.
Zaudētā varenība un pārestības sajūtas nebija vienīgās, kas šo augsni padarīja auglīgu kremļa propagandai. Liela nozīme bija arī reliģiskajai videi. Jā, lielā mērā Krievijā, un ne tikai Krievijā, patiesi reliģisku cilvēku un kopienu praktiski vairs nav, bet ir reliģiskās piederības pagātnes sekas. Šajā gadījumā, kad tika sludināts, ka cars ir Dieva vietnieks uz zemes un ka cars tāpat kā Dievs nekļūdās, radās vide, kurā gadsimtiem tika praktizēts, ka kungam vienmēr ir taisnība, un vēl ir mongoļu dižās kopējās valsts sekas, kurā galvenā savstarpējo attiecību modeļa īpašība bija – ja es esmu priekšnieks, tad tu esi sūds, bet, ja tu esi priekšnieks, tad sūds, protams, esmu es.
Reliģija veidoja arī ģimenes modeli un arī sabiedrības modeli. Tas viss kopumā radīja to, ko šodien varam vērot un ne tikai vērot, bet arī izbaudīt, kaut šeit baudas piesaukšana ir nevietā. Drīzāk mums nākas izciest.
Kremļa propaganda sasniedza daudzu zemapziņu, tas nostrādāja, un rezultāts ir acīmredzams. Miljoniem cilvēku ir sajukuši prātā jeb, politkorekti runājot, viņi arī ir cilvēki, tikai citādāki… Šī citādība izpaužas tādējādi, ka viņiem apziņas vietu ir aizņēmusi zemapziņa. Apziņa ir mirusi un mirstot atbrīvojusi vietu, atbrīvojusi savu dzīves telpu zemapziņai. Nav vairs apziņas, kas apvalda un kontrolē zemapziņu. Viņi vairs nav spējīgi saprātīgi un adekvāti domāt un rīkoties, viņu rīcību nosaka nevis apziņa, bet zemapziņā mītošās tieksmes. Ir tapis agresīva naida pilnu, visus neieredzoša, asiņu un nāvju alkstošu, kā arī atriebības kāres pārņemtu radījumu kopums, kas vēlas uzbrukt visiem un nogalināt, iespējams, visus. Arī savējo viņiem nav žēl.
Tas nebūt nenozīmē, ka viņi ir vienoti un draudzīgi. Nē, viņi arī ir dažādi – bieži cits citu neieredz, bet viņus vieno tas, ka viņiem saprāta vietā ir iemājojusi zemapziņa un tā diktē uzvedību un spēles noteikumus. Tas ir kā odžu mudžeklis, kur, cita citai dzeļot, viņas šņāc un rīvējas vienā kamolā.
Tā ir briesmīga diagnoze, bet, izliekoties, ka tas tā nav, briesmas kļūs vēl nāvējošākas.
“Jūs odžu dzimums,
kā jūs varat labu runāt,
paši ļauni būdami?
Jo no sirds pilnības mute runā.”
Mateja 12:34
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.23(517) (2022. gada 9.–22. decembris) un Nr.24(518) (2022. gada 23. decembris–2023. gada 12. janvāris)