Saruna ar Andri Ķiploku – vienu no Okupantu pieminekļa spridzinātājiem pirms 25 gadiem
DDD: Mūsu avīzes šā gada 16. numurā, kurš no tipogrāfijas tika saņemts tieši okupekļa gāšanas dienā, bija publicēta tava intervija. Stāstot par 25 gadus seniem notikumiem – par okupantu uzvaras pieminekļa spridzināšanu, tu uzsvēri: “Kamēr okupeklis Pārdaugavā stāv, latviešiem šis karš nav beidzies. Tāpat vēl joprojām ir sekas – civilokupanti, kas jārepatriē.” Nu okupeklis Pārdaugavā vairs nestāv. Vai latviešiem šis karš ir beidzies?
Andris Ķiploks: Protams, nav beidzies.
DDD: Vai no valdošās ideoloģijas preses puses, arī t.s. sabiedrisko mediju puses, ir bijusi kāda interese par tevi un citiem, kas iesāka okupekļa skaldīšanu jau pirms ceturtdaļgadsimta?
A.Ķ.: Nē, no tiem neviens nav interesējies. Nekādas intereses par tā laika notikumiem. Arī Jānis Bordāns, kurš šogad skaļi uzstājās par pieminekļa nojaukšanu, par mums neinteresējās. Protams, citi politiķi tāpat ne.
DDD: Vai tev ir gandarījums par paveikto?
A.Ķ.: Neapšaubāmi, ir. Mūsu visu cīnītāju garīgā enerģija, domas, spiediens uz valdību ir devuši rezultātu. Vienīgi sarūgtina fakts – ja nebūtu kara, Krievijas iebrukuma Ukrainā, tad ne šis, ne citi okupekļi netiktu novākti. Tagad vienkārši ir labvēlīgi ārēji apstākļi. Arī sociālajos tīklos iepriekš daudz biju norādījis, ka Latvijas varnešiem vajadzētu kaunēties no ukraiņiem, jo viņi it kā atbalsta ukraiņus, taču pašu mājās stāv okupeklis ar okupantu represīvo orgānu simboliku. Okupeklis ir Otrā pasaules kara sekas – okupācijas, boļševizācijas slavināšana. Tas ir loģiski, ka krievu pasaules artefakti ir jānovāc. Nu arī Daugavpilī tas ir nogāzts.
DDD: Tagad par okupantu sacelto pieminekļu gāšanu ir oficiāli atļauts priecāties. Vai tev kāds beidzot pateica paldies, ka piedalījies galvenā okupekļa spridzināšanas organizēšanā pirms 25 gadiem un par to izcieti pat cietumsodu?
A.Ķ.: Jā, piezvanīja studiju biedrs un pateicās man personīgi, ka biju piedalījies okupekļa sabojāšanā. Izrādās, ja pērkoņkrustieši nebūtu pieminekli paspridzinājuši, tad to nevarētu tik ātri noskaldīt. Zinot okupekļa dzelzsbetona konstrukcijas stiprību, paredzēju, ka skaldīšanas process ievilksies līdz vēlam vakaram. Tomēr, lūk, robiņa vietā, kuru izplēsa mūsu sarīkotais sprādziens pirms 25 gadiem, betons vairs nebija tik kvalitatīvs, un būvnieki spēja nogāzt stabu jau krietnā pēcpusdienā. Par to man pateica paldies. Liene Rijkure uzaicināja uz video interviju, kas ievietota internetā viņas jūtubes kanālā[1]. Protams, draugi un paziņas arī apsveica. Tas bija ļoti patīkami. Taču tas arī viss…
Bumba ar laika degli
DDD: Jūs rīkojāties varonīgi un esat pelnījuši godāšanu, morālu gandarījumu un materiālu kompensāciju no valsts puses. Paldies no laikraksta “DDD” un Latvijas Nacionālās frontes tev un visiem pērkoņkrustiešiem, kas piedalījās!
Andris Ķiploks: Paldies! Man ir gandarījums, ka darbs, kurš tika iesākts pirms ceturtdaļgadsimta, ir nesis augļus. Tas pierāda, ka vajag ticēt. Pienāca labvēlīga starptautiskā situācija, un mūsu iesāktais darbs tika pabeigts.
DDD: Turklāt bez okupantu trakošanas, no kuras tik daudzi baidījās.
A.Ķ.: Ja stāvoklis frontē būtu pretējs, tad te būtu nemieri. Ja Putins būtu ieņēmis Kijivu un Zeļenskis tiktu krievu nagos, tad attieksme būtu pavisam cita. Tā kā krievi Ukrainā dabū pa pakaļu, šeit dzīvojošie krievi arī negrib trakot. Esmu provocējis šejienes krievu šovinistus, lai taču viņi brauc karot par savu mīļoto krievu pasauli… Bet viņi negrib, jo tik dumji nav, lai nesaprastu, ka, dodoties uz fronti, tie labākajā gadījumā mirs, bet sliktākajā – kļūs par kropļiem. Šeit, Latvijā, viņi tomēr dzīvo labklājībā… Interesanti, ka Krievijas vēstniecība nāca klajā ar paziņojumu, ka piešķirs Krievijas pilsonību uz atvieglotiem noteikumiem krieviem, kas Latvijā tiek politiski represēti. Neviens taču nav pieteicies. Jo, kļūstot par Krievijas pilsoni, neviens negrib braukt uz fronti, pamatoti baidās.
DDD: Bet… vai izvēlēšanās tupēt drošībā un baroties ar mūsu zemes labumiem padara šos naturalizētos vai nenaturalizētos okupantus, Latvijā dzīvojošos lielkrievu šovinistus, lojālākus latviešu tautai un valstij?
A.Ķ.: Nē, tā ir bumba ar laika degli. Viņi līdzinās aligatoram, kurš, kaut kur paslēpies, stundām snauž un gaida izdevīgu brīdi, lai aprītu upuri. Arī šeit dzīvojošie okupanti var gaidīt gadiem izdevīgo brīdi, lai atriebtos. Ja es, par spīti represijām, arī pēc 25 gadiem neesmu zaudējis savu nacionālismu, tad līdzīgi varu teikt par nelojālajiem pilsoņiem – arī viņi nav zaudējuši savu lielkrievu šovinismu. Cilvēks var runāt latviski, bet būt ārējo ienaidnieku pusē. Viss ir atkarīgs, kā mainās starptautiskā situācija. Ja Krievija gūs virsroku Ukrainā, tad krievu šovinisti Latvijā atkal izlīdīs laukā.
Pārbaudes akmens
Andris Ķiploks: 25. augusta vakarā, kad okupeklis bija nogāzts, ar draugiem to lieliski nosvinējām, pieminējām bojāgājušos biedrus – Aivaru Vīksniņu un Valdi Raupu. Atcerējāmies arī nelaiķi Eduardu Kumpiņu, kurš pirms vienpadsmit gadiem pakārās vai tika pakārts mežā, dažus mēnešus pēc Māra Ruka grāmatas “Spridzinātāji” iznākšanas. Manuprāt, viņš pats pakārās.
DDD: Kāpēc?
A.Ķ.: Es domāju, ka viņu mocīja sirdsapziņa par paveikto nodevību. Iespējams, viņš nebija pilnīgs sūds, bet ļāvās pierunāties, par ko pats pārdzīvoja. Cilvēks domāja, ka ies pa vieglāko ceļu, bet aizgāja pa visbriesmīgāko – pa nodevības ceļu. Ejot grūtāko ceļu, nosēžot savus divus, divarpus, trīs gadus cietumā, piemēram, kā es, viņš pēc tam spētu normāli dzīvot ar tīru sirdsapziņu.
DDD: Kā notika izmeklēšana?
A.Ķ.: Tas bija smags laiks. Esmu domājis par to, kāpēc. Manuprāt, mēs bijām, kā Nikolajs Rērihs raksta, pārbaudes akmens. Katrs – izmeklētāji, prokurori, žurnālisti – parādīja savu patieso seju. Vara gribēja mums atriebties. Piemēram, mana apsūdzība, kas ļāva mani turēt cietumā trīs gadus, bija safabricēta uz divu nodevēju liecību pamata. Starp nodevējiem viens bija Kumpiņš, otrs Aldis Bisāns, kuri atzina savu vainu un daudz ko sastāstīja arī par citiem.
Arī Andris Liģeris salūza un iegāza savu sešpadsmitgadīgo brāli Jāni, kuru bija tā nomelnojis un apmelojis, ka policijā viņam latviešu policisti pateica: “Gribi tikt ārā, lūk, šie divi – Kumpiņš un Bisāns – tika, tāpēc raksti visu, ko zini par visiem!” Un viņš arī rakstīja. Beigās sarakstīja tik daudz, ka dabūja vislielāko cietumsodu no visiem. Atceros, ka izmeklētājs Arnis Štrauss nopratināšanā pieķēdēja arī man rokas pie krēsla, sita ar mapi pa galvu, ienāca kaut kāds krievs, kurš mani kārtīgi saspārdīja… Teicu, ka viņi no manis neko ārā nedabūs. Tad sišana apstājās, un viņš pastāstīja, kā Liģeris jau visu saliecinājis… Taču es klusēju.
Kad mani nopratināja SAB, Maigurs Strīķis man skaidroja: “Saproti, tev 15 gadi draud, tev mājās jauna, smuka sieva!” Sākumā viņš man prasīja, kas tev patīk? Teicu, man motocikli patīk. – “Saproti, tu nekad nebrauksi ar motociklu, tev jaunā sieva tagad vakariņas taisa, saproti, ka viņu neredzēsi! Un tagad no šīs brīža te ir robežšķirtne: vai nu tu sadarbojies, vai tev viss pazūd, paliek melns bezdibenis, Golgātas ceļš.” Teicu, es neko nevaru palīdzēt. – “Bet tad tu brauksi tagad uz Centrālcietumu, nevis uz māju, apdomājies.” Atteicu: “Es jums nevaru palīdzēt.” Tā, lūk, centās mūs salauzt, bet es nesalūzu.
Prokurors Georgs Skudra, kas bija izmeklējis Klāva Elsberga nāvi un secinājis, ka viņš pats ir izlēcis pa logu, muļķis tāds… Tātad prokurors Skudra mūsu lietu pārkvalificēja uz pantu par svešas mantas tīšu bojāšanu bīstamā veidā, par ko pēc Kriminālkodeksa 146. panta draudēja līdz pat 15 gadiem cietumā. Un tad visiem draudēja: “Jūs sēdēsit 15 gadus!” Bet advokātiem kopējiem spēkiem izdevās pierādīt, ka nav nekādas svešas mantas, jo tas piemineklis nevienam nepieder. To pantu atcēla, un lietu pārkvalificēja. Tikām tiesāti par pieminekļa bojāšanu. Otrs smagais pants bija par personas nolaupīšanu. Viens tāds burlaks bija Mālpilī, kuru policija ar varu atveda uz tiesu, jo viņš atteicās liecināt.
DDD: Kāpēc viņš negribēja liecināt?
A.Ķ.: Visa lieta bija safabricēta, tāpēc. Un kāpēc varēja notiesāt? Tāpēc, ka bija tāds Aldis Bisāns, kurš visu sastāstīja. Jā, mēs nekādi labie puikas nebijām. Ekstra ordināri laiki prasa ekstra ordinārus pasākumus. Matīsa cietums bija pilns ar policijas darbiniekiem, kas iesaistīti noziedzīgajā pasaulē. Mums bija specvienība, lai cīnītos pret to. Valsts neuzņēmās šīs funkcijas, to darījām mēs, palīdzot latviešu uzņēmējiem.Veicām pārrunas mežā. Kādam taču bija jādara netīrais darbs. Tādi gadījumi, kā tagad utainie sakropļo, piekauj mūsu bērnus, tad nevarētu notikt – mēs tādus utainos gluži vienkārši savāktu, lai veiktu audzinoša rakstura darbu. Un tāpēc mūs kriminalizēja, lai uz visiem laikiem izslēgtu no politiskās aprites – tu esi tiesāts… Tā kā es maksimāli pretojos, apsūdzības puse mani ļoti centās salauzt, ieliekot pie krievu šovinistiem kamerā, pusgadu vispār saules gaismas neredzēju. Tātad, cik man varēja sariebt, dzīvi sagandēt, tik arī darīja. Taču es nepadevos.
Atriebības centieni
DDD: Tu teici, ka vara gribēja jums atriebties?
Andris Ķiploks: Arī šodienas vara ir diezgan toleranta pret ārējiem ienaidniekiem, bet neiecietīga pret latviešu tautas patriotiem. Visi, kas ir mēģinājuši aizstāvēt latviešu tautu pret ārējiem ienaidniekiem, ir cietuši no valsts varas. Piemēram, Dainis Rūtenbergs.
DDD: Viņu tiesāja par Krievijas karoga kāta izraušanu no bļaujoša lielkrievu šovinista rokām un šī slotaskāta salaušanu. Arī “DDD” žurnālistus vajāja un tiesāja vairākās krimināllietās pēc panta Krimināllikuma sadaļā “Noziegumi pret cilvēci…” – par aicinājumiem izraidīt ārējos ienaidniekus, tas ir, par Latvijas dekolonizācijas aktualizēšanu…
A.Ķ.: Šādi atriebjas latviešiem, kas iet pret varu. Pēc mūsu tiesas un izrēķināšanās man bija skaidrs, ka te nekā laba nav, nekādas neatkarības nav, ir pilnīga okupācija.
DDD: Tu runā par atriebību?
A.Ķ.: Jā, ja vara jūt, ka nav uzvarējusi, nav salauzusi latviešu nacionālistu, tā meklē veidus, kā atriebties, kā salauzt un izjust uzvaras garšu. Līdzīgi arī krievi grib atriebties. Vislabāk to var redzēt Ukrainā. Krievi cerēja ātri sakaut ukraiņus, negaidīja, ka tie pretosies. Taču tagad viņi var nogalināt, nomocīt, bet viņos paliek bailes, jo ukraiņi nav salauzti, nav padevušies. Krievi nevar uzvarēt ukraiņus. Karavīra liktenis ir cīņā krist vai uzvarēt. Ja tu ej bojā, bet neesi palicis par rāpuli, ja tu, pat mirstot, skaties ienaidniekam acīs un nepadodies, viņš tevi nogalinās, izķidās, taču viņam paliks bailes, jo ienaidnieks nav tevi uzvarējis.
Tāpēc galvenais ir mūsu cīņas turpināšana, nepadošanās. Pērkoņkrustiešu devīze ir: “Cīņai sveiks!” Lai ienaidnieks baidās. Cietumā pa nakti krievi kamerā runāja, ko ar mani darīs, bet es klausoties mierīgi gulēju. No rīta šie brīnās, nevar saprast, kādēļ es nereaģēju uz draudiem. Nu labi, viņi varēja man rīkli pārgriezt, bet es biju mierīgs, un viņi saprata, ka var mani iznīcināt, bet uzvarēt nespēj. Ja es sāktu lūgt žēlastību, viņi justos kā uzvarētāji.
DDD: Kā tev liekas, vai latvieši kā tauta kopumā ir salauzta?
A.Ķ.: Domāju, ka negatīvā selekcija noteikti ir bijusi, okupanti izveda labākos, daudzi drošsirdīgākie aizgāja bojā karā, emigrēja, bet pa retam kāda “nezāle” izdīgst. Kamēr mums ir šādas “nezāles”, tikmēr cerība ir. Procentuāli grūti pateikt – varbūt viens no desmit, varbūt viens no tūkstoša.
DDD: Lai nu kā – kritiskās masas vēl pietrūkst, lai latvieši kā tauta atdzimtu un atjaunotu savu nacionālo valsti?
A.Ķ.: Vēl nesen Ukrainas elite uzskatīja, ka, uzbūvējot māju Bučā, ukrainis kļūst par baigo veci. Divās nedēļās ienāca krievi, un viss – to ukraini tur nošāva, viņa sievu izvaroja, bērnus nomušīja… viss ar to arī beidzās. Būtu viņš desmito daļu armijā ieguldījis, “Azovam” vai labējam sektoram maksājis, lai iegādājas ieročus, viņš pats, ģimene un māja veseli paliktu. Arī latviešu stulbums ir šodien mierīgi mājā dzīvot, neredzot, kas patiesībā notiek.
Kurš aizsargās latviešu lolotos īpašumus?
DDD: Vairākus gadu desmitus vairumam latviešu vissvarīgākā ir bijusi mierīga dzīve – pilns vēders, ceļojumi, īpašums, mašīnīte…
Andris Ķiploks: Pats fakts, ka mums ir kādi 300 tūkstoši nelojālu pilsoņu, kas karadarbības gadījumā šaus latvietim mugurā, liecina par okupāciju – tā nav nekāda neatkarība. Šī ir okupācijas piektā kolonna. Kurš tad aizsargās šos latviešu lolotos īpašumus? Pieņemsim, notiekot karadarbībai Rīgā, es paņemu snaipera šauteni, uzkāpju uz jumta, – uzreiz krievs zvana: “Te viens latvietis sēž!” Varbūt pats man iešaus mugurā. Kā tad aizsargāsimies, ja daudzie krievvalodīgie mūs nodos? Bet lielākā daļa latviešu to negrib saprast.
DDD: Būtībā šī latviešu saliedēšana ar okupantiem ir noziegums pret cilvēci.
A.Ķ.: Jā, šis “Latvijas ceļš”, visas varas partijas to ir panākušas. Bet viņi jau paši ir tik stulbi savā aprobežotībā un nesaprot, ka viņu īpašumi pirmie tiks izlaupīti, ja te ienāks krievi.
DDD: Vispār jau nav nemaz jāienāk – okupanti ir mūsu valsts teritorijā, pareizāk sakot, kopš kara beigām nekur nav aizgājuši.
A.Ķ.: Man liekas, notika viens liels tirgus – pateica, ka nevajag te karu. Boļševiki vienojās ar ārzemju latviešiem. Okupantiem ļāva privatizēt dzīvokļus, piemēram, Bolderājā, bet tādus latviešus kā es un mans tēvs izmeta no denacionalizētā nama. Es jau pašā sākumā savā tēvzemē tiku nolikts plauktu zemāk. Okupanta privatizētais dzīvoklis Rīgā maksā vismaz 50 tūkstošus eiro, remontēts, neremontēts, vienalga. Bet es, latvietis, ko darīšu? Man jāiet pie tā krieva īrēt vai jālien bankā ņemt kredītu. Kāpēc nevarēja tās mājas Bolderājā latviešiem atdot?! Savukārt, denacionalizēto namu likumīgie īpašnieki uzskatīja, ka, ja pamet viņiem kaulu, tad tā jau ir neatkarība… Īsts latviešu stulbums.
Vēl ir bīstami, ka, sākoties Ukrainas karam, Latvijā no Krievijas kā bēgļi, kā tā saucamie “labie krievi”, ieradās ļoti daudz vīriešu iesaukuma vecumā. Jautājums: kāpēc Putins atļāva aizbēgt saviem opozicionāriem, oponentiem, ja starp viņiem nav neviena iefiltrēta aģenta? Pietiek iefiltrēt kādus piecus procentus, lai operācijas izdotos. Tā teikt, žurkas tīru žurku indi neēd, tāpēc to iejauc kādā ēdienā. Tā mums iebaroja viņus. Ar iepriekš noteiktu prognozējamību es varu apgalvot, ka starp Putina opozicionāriem šeit ir iesūtīti Krievijas aģenti. Vai Valsts drošības dienests ir izvērtējis visas situācijas?
Ko darīsim uzbrukuma gadījumā?
DDD: Kas, tavuprāt, jādara, lai mēs, latvieši, aizsargātu savu valsti, savu tautu?
Andris Ķiploks: Mums ir jāmācās no ukraiņiem. Jācenšas izdibināt Krievijas ietekmes aģentus, kuri tagad ir nomaskējušies. Nelojālie, ja nav pilnīgs stulbenis, vairs Georga lentītes neliek. Visi, kas izrādījuši simpātijas krievu imperiālismam, ir jāņem uzskaitē – tas bija jādara jau sen.
DDD: Ja to nedara valsts, tad to darīt pašiem pilsoņiem?
A.Ķ.: Jā. Jāraugās, kurš un kad fotografē, pēta kritisko infrastruktūru, arī, piemēram, slimnīcas. Bijuši gadījumi, ka no mašīnām ar Baltkrievijas numuriem to dara. Vajadzētu veidot kartotēku. Ukrainas karš pierāda, ka krievam nekā svēta nav – ja var iešaut pa dzemdību namu, tad iešaus… Otrkārt, pašiem ir jāgatavojas evakuācijai.
DDD: Tas ir – kā evakuācijai?
A.Ķ.: Pēc Bučas, Irpiņas mēs saprotam, ka nevajadzētu nokļūt ienaidnieka aizmugurē. Sievietes un bērni ir jāevakuē pirmie…
DDD: Parasti es jūtos ļoti sašutusi, ja latvietis kā pirmo savas zemes aizstāvības līdzekli min evakuāciju. Zinu cilvēkus, kuri gādā jahtas, kaļ plānus, kā aizbēgt, ja sāksies karš. Vispirms taču ir jādomā, kā cīnīties, nevis bēgt. Jā, sievietes ar maziem bērniem un sirmgalvji ir jānogādā drošā vietā, taču tā ir tikai kopējā aizsardzības plāna detaļa. Katram latvietim, pat sievietēm un bērniem, ir jāzina taktika, kā cīnīties, nevis aizbēgt no cīņas. Katrs kaut ko var darīt, lai aizsargātu savu zemi. Tas, kurš evakuējas un necīnās, ir jau uzvarēts. 1940. gadā mēs bez cīņas atdevām Latviju okupācijai – vēl joprojām dzīvojam šīs pavēles sekās.
A.Ķ.: NATO plāns ir mūs atbrīvot.
DDD: Mēs nevaram gaidīt, ka kāds mūs atbrīvos, ja mums pašiem kā tautai nebūs sava plāna, kā cīnīties.
A.Ķ.: Nonākot ienaidnieka aplenkumā, mēs tiksim iznīcināti. Krievi, pirmkārt, iznīcina inteliģenci – žurnālistus, skolotājus u.c.
DDD: Jā, tā ir. Tāpēc arī ikvienam žurnālistam, skolotājam, māksliniekam vai kādam citam inteliģences pārstāvim ir jācīnās – jāzina, ko un kā darīt, kā kaitēt ienaidniekam, nevis kā aizbēgt no viņa. Tevis minētā evakuācija var būt tikai kā taktikas detaļa, ja zūd iespējas cīnīties. Zinu, ka, piemēram, es būšu okupantu saraksta augšdaļā, lai iznīcinātu. Bet es neplānoju bēgt, jo tāpat no okupantu aģentiem nekur neaizbēgšu. Tāpēc cīnīšos tajos apstākļos, kuros nonākšu, un ar tiem resursiem, kas būs manā rīcībā. Tomēr man gribētos zināt, ko es, militāri netrenēta sieviete, varu darīt līdz pēdējam elpas vilcienam, kara apstākļos aizstāvot savu tautu un valsti. Lūk, par to mums jārunā un par to mums jādomā, lai katrs latvietis varētu kļūt par tautas aizsardzības mehānisma sastāvdaļu.
A.Ķ.: Es runāju nevis par bēgšanu, bet par pārgrupēšanos. Uzskatu, ka teritorijas var atkarot. Bet, zaudējot labākos cilvēkus, viņus vairs atgūt nevar.
DDD: Vai sapratu pareizi – tu uzskati, ka vajag atkāpties, lai pēc tam uzvarētu?
A.Ķ.: Jā. Valdība, tāpat kā Ukrainā, nav neko darījusi, lai mēs spētu cīnīties. Mums trūkst armijas. Krievs savā būtībā ir gļēvs, viņš uzbrūk tikai tad, ja jūtas pārāks. Ja gribam, lai mums neuzbruktu, vajag 150 000 lielu armiju un labu bruņojumu.
DDD: Protams, ka vajag. Bet jāatceras, ka padzīt šeit iesakņojušos okupantus arī vajag, lai viņi mums nešautu mugurā. Dekolonizāciju sākt varam jau šodien, tam ir ļoti labvēlīgi starptautiskie apstākļi.
A.Ķ.: Būsim atklāti, te nav laba situācija. Deokupācijas, dekolonizācijas plāns ir labs, bet kurš to reāli īstenos? Izcila okupantu elite ir dabūjusi labus īpašumus, rūpnīcas Latvijā. Bet parastie okupanti jeb civilokupanti – dzīvokļus. Acīmredzot tāda ir bijusi vienošanās. Viņi to visu tik vienkārši atdot negribēs. Kamēr nebūs kaut kāds reāls naža asmens, kad jāizvēlas, kurā pusē esi, tikmēr nekas nekustēsies. Ja vien kāds spētu izdomāt ideoloģiju, kas apvienotu latviešus!
Kad beigsim kašķēties?
DDD: Manuprāt, ideja par savas zemes atbrīvošanu no ārējiem ienaidniekiem ir tautu lieliski vienojoša. Ja vien netraucē bailes un personiskā labuma meklējumi. Tāpēc, ja cilvēkiem pašiem nav gribas apvienoties un viņi savas personiskās intereses vērtē augstāk par tautas interesēm, tad nekāda ideoloģija viņus neapvienos rīcībspējīgā tautā. Manuprāt, latvieši šobrīd grib būt sašķelti.
Andris Ķiploks: Cilvēkus šķeļ, tas ir “skaldi un valdi” princips. Mums arī starp nacionālistiem ir tāds kašķis! Cilvēki ieņem kaut ko galvā un nav gatavi piekāpties.
DDD: Jā, ir kašķis. Arī “DDD” to ļoti izjūt – vieniem nepatīk Himalaji, otriem Ļeņins, trešiem mēs paši… kristieši kaujas ar dievturiem, Rietumu nīdēji kašķējas ar Austrumu nīdējiem… un šajos aizspriedumos, pretrunu meklējumos pazūd vienošanās ap mērķi atbrīvot Latviju no okupantiem.
A.Ķ.: Ukraiņiem bija tāpat, kā viņi teica, viņi kasījās, plēsās, bet kritiskais brīdis viņus apvienoja.
DDD: Diemžēl ir traģiski, ja mums jāgaida vēl kritiskāks brīdis. Latvijā jau tagad ārējais ienaidnieks ir dziļāk, nekā Ukrainā bija pirms kara. Taču latvieši jau trīsdesmit gadus nespēj apvienoties ap dekolonizācijas ideju. Pat “DDD” iznākšanu nespēj atbalstīt, kas būtu nepieciešams, lai šīs domas iekļūtu arī tur, kur pašlaik vai nu nemaz nezina par mūsu avīzes eksistenci, vai izjūt dusmas pret to.
A.Ķ.: Vienīgas variants ir patiešām radīt apstākļus, lai visi nelojālie brauktu prom. Piekrītu, mums ir jāpretojas. Piemēram, bija Gunārs Astra – viens, kurš gāja par visiem, cieta par visiem. Ja nebūtu Gunāra Astras un vēl citu brīvības cīnītāju, okupanti varētu teikt: “Jūs taču labprātīgi padevāties!” Tāpēc ir jāizrāda pretestība nelietībai. Gribētu novēlēt ikvienam latvietim izrādīt pretestību, jo tad tie, kas mums grib ļaunu, dabū karmisku sitienu. Bet, ja mēs pilnībā pakļaujamies, tad savu karmu sabojājam. Tas ir galvenais, manuprāt, visā mūsu cīņā.
Intervēja Līga Muzikante
[1] https://www.youtube.com/watch?v=YVihzv-X48M
Publicēts laikrakstā “DDD”:
Nr.21(515), 2022. gada 11.–24. novembris un Nr.22(516) 2022. gada 25. novembris–8. decembris