Leonards Inkins
Tas, ko šajā rakstā izlasīsi, tevī [varbūt] neradīs pozitīvas emocijas, tā nebūs prieka vēsts. Es rakstu, nevis lai izklaidētu, bet lai brīdinātu un skaidrotu. Skaidrotu tā, kā to saprotu es.
Darba uzdevuma ietvaros man bija jārod atbilde retoriskam jautājumam: kam, kas un kā jādara, lai veicinātu sabiedrības iesaisti valsts aizsardzībā, tas ir, kā uzlabot latviešu un ne tikai latviešu attieksmi pret valsts aizsardzības dienestu. Vai tam jāmudina pieteikties arī sievietes? Kā palielināt interesi par Zemessardzi un bruņotajiem spēkiem?
Motivācija
Manuprāt, šajā gadījumā atslēgas vārds un būtība ir motivācijā, nevis zināšanās, naudā un prasmēs.
Visam pamatā ir motivācija, un tas ir attieksmes jautājums. Ja šis nav sakārtots, tad citi – pat labi – nodomi nedarbojas vai ir samāksloti; un valsts aizsardzības gadījumā izrādās, ka reāli nekādas aizsardzības var arī nebūt.
Karš – tā ir nopietna riskēšana ar savu dzīvību, tā ir apzināta savas dzīvības pakļaušana nāves riskam.
Kā domā: kāpēc cilvēki paiet garām, redzot, ka kādam citam dara pāri? Tāpēc, ka viņi nav motivēti aizstāvēt, jo upuris tiem ir vienaldzīgs. Cita lieta, ja runa ir par tuviniekiem vai draugiem.
Par naudu var nopirkt draudzību un pat mīlestību, bet tā nebūs nedz draudzība, nedz mīlestība; tas būs pārģērbts egoisms, kurš tērpies mīlestības drēbēs. Ja nav draudzības ar valsti, tad pastāv liela varbūtība, ka vairums paies garām…
Cilvēks aizstāv savus tuviniekus, draugus tāpēc, ka viņus mīl un tie viņam rūp. Ar valsti ir līdzīgi. Nav iespējams, ka cilvēks, nemīlot savu valsti, savu tautu un savu valodu, to aizstāvētu, riskēdams ar savu dzīvību un labklājību.
Tas viss izriet no motivācijas. Minētā Zemessardze un cits dienests ir tikai veids, kā šo motivāciju īsteno praksē.
Valsts vara
Šo, par ko rakstu, nevar atrisināt un ieviest vienā dienā, pat ne gadā. Tam ir nepieciešama desmitiem gadu mērķtiecīga valsts politika, tai pakārtota audzināšana, izglītošana un attieksme.
Ja valsts pārvaldītāji atļaujas nerunāt ar valsts iedzīvotājiem, bet izdod vienīgi rīkojumus, pieņem likumus, noteikumus un prasa pienākumu pildīšanu, tad tas darbojas tikai līdz brīdim, kamēr valsts varai ir reāla vara. Tikko ārēji spēki vājina valsts varu, tā arī iedzīvotāji atļaujas rīkoties tā, kā tie uzskata par pareizu, nevis tā, kā valsts vēlas.
Ja bērns izaug vidē, kurā valsts ir tikai kāda ģeogrāfiska vieta pasaulē, kur dzīvot, pelnīt un strādāt, kurā dominē visādas tiesības un nav pienākumu, ja mājās bērns augot nedzird un nevēro tuvinieku reālus pārdzīvojumus un uztraukumus par dzimteni, tad tikai retos gadījumos šādās ģimenēs izaugs tie, kuri vēlēsies iet sargāt un aizstāvēt savu valsti.
Būt nomodā par dzimteni un to sargāt dažiem ir kāds no darbiem, par kuru saņemt algu un sociālās garantijas, bet tas nebūt negarantē, ka briesmu brīžos viņi pieņems pareizu lēmumu. Jā, viņi var izvēlēties to kā labi atalgotu darbu, bet šo darbu viņi darīs tikai tik ilgi, cik saņems algu, jo alga būs noteicošais.
Ja ienaidnieks okupēs Latviju un okupanti piedāvās šādam “dzimtenes aizstāvim” darbu, tad vairumā gadījumu tie piekritīs.
Sievietes loma
Jaunajās kara metodēs aizvien mazāka nozīme ir dzimumam un prasmei tālu skriet, daudz nest, kā arī izdzīvot mežā. Tāpēc sievietes loma šajā brīdī kļūst pieejamāka – nevis tāpēc, ka tas izriet no vienlīdzības un līdztiesības, bet vienkārši jaunajās kara metodēs noteicošais ir intelekts, nevis fiziskās prasmes.
Lai kā mēs censtos, mums nebūs pietiekami spēcīgi bruņotie spēki, lai vienatnē spētu aizstāvēties pret Krievijas agresiju. Arī politiskā un ekonomiskā jomā Krievijas pārspēks ir acīmredzams.
Cita lieta, ja vairumam Latvijas pilsoņu nešķistu simpātisks tas, kas notiek Krievijā, ja tie neskatītos kaimiņzemes raidītos seriālus, neklausītos turienes mūziku un neaizrautos ar Krievijas komiķu citēšanu, – tad gan nekādi tanki nespētu mūs pakļaut.
Diez vai tev būs tāda iespēja kā sēdēt ierakumos un tēmēt uz pretinieku vai no slēpņa tam negaidīti uzbrukt. Šīs ainas ir no vēsturiskām filmām un romāniem. Pat ja būs tāda reta iespēja, tad tas praktiski nekā neietekmēs Krievijas agresiju.
Laiki ir mainījušies, strēlnieku ieroči ir lietojami teroristisko grupu likvidācijai vai noziedznieku aizturēšanai. Šodienas karš un karošana notiek attālināti, kurā aizvien lielāka nozīme ir tālās darbības ieročiem, tas ir, artilērijai un raķetēm, kā arī aviācijai. Vēl nesen iemācījāmies attālināti strādāt un mācīties; nu nāksies iemācīties arī karot attālināti.
Saraksti
Krievija karo tikpat “moderni” un “humāni”, ar tām pašām metodēm, ar kādām karoja Otrajā pasaules karā un agrāk.
Vispirms noposta visu, nolīdzina ar zemi, un tad izpostītā zemē ienāk iebrucēja mehanizētās vienības. Ja izrādās, ka kādā bedrē vai krūmā vēl kāds ir izdzīvojis, tad to nogalina vai paņem gūstā, jo ordai ir milzīgs skaita pārspēks.
Pēc tam viņi ātri vien uzmeklēs visus, kuri “laikojuši”, komentējuši un citādi pauduši savu attieksmi un nostāju, kā arī patriotiskus viedokļus un pārliecību. Notiks tā, kā notika un notiek Ukrainas okupētajās teritorijās.
Pēc kājnieku ienākšanas okupētajās teritorijās ienāk speciālās vienības ar jau gataviem upuru sarakstiem, kurus ir jāiznīcina, kurus jāpratina un kurus jāspīdzina.
Kas šos sarakstus veido? Nu, tur personiski piedalies arī tu, jo internets šodien nav anonīms, un bieži, lai padižotos, tu pats sevi esi šajā sarakstā iekļāvis. Tas ir tikai laika jautājums, kad pēc tevis atnāks. Un nekur tu neaizbēgsi, nebūs tādas iespējas, Latvija ir pārāk maza, arī okupantu līdzskrējēju te ir daudz.
Tu teiksi, bet tu pats?! Jā, es šajā ziņā esmu nolemts, jo manas darbības dēļ Krievija Latvijai ir iesniegusi divas notas. Es apzinos, ka esmu saraksta augšgalā, bet tas nemaina to, ka arī tu esi kādā no sarakstiem.
Algoritmi
Bet tu viņiem nepielabināsies, neizkalposies viņu priekšā, un tev neizdosies paslēpties, ja jau esi vai tikai vēl būsi viņu sarakstos. Saraksti ir ļoti gari, un modernas datorprogrammas un algoritmi palīdz tos veidot, pilnveidot un uzturēt.
Tomēr neatkarīgi no valsts uzbūves, iekārtas un izglītības sistēmas vienmēr ir kāda daļa patiesi patriotisku pilsoņu, bet ar to ir par maz, lai spētu apturēt vēstures rata griešanos un ordu iebrukumu.
Vairums no viņiem vāji orientējās politiskās norisēs, viņi maz lasa grāmatas un nav aktīvi politiskajās partijās, bet briesmu brīžos viņi izaug kā no zemes. Viņi ir tāli no ideoloģijām, tikai iedzimtais senču sauciens un vēlme aizsargāt savus pavardus tos virza.
Streļķi – vai tad viņi bija cariskās Krievijas patrioti? Leģionāri – vai tad viņi bija nacistiskās Vācijas aizstāvji? Nē, bet gadās, ka mazais cinītis gāž lielo vezumu, jo tam paveicas būt īstajā vietā un īstajā laikā. Bet īsto vietu un laiku viņi neveido un nerada, viņiem vienkārši dažreiz paveicas tur būt un noderēt. Reti, bet arī tā gadās.
Vai uz šādu gadīšanos var paļauties, un vai valsts aizsardzību drīkst pakļaut gadījuma raksturam? Nē, tai jābūt mērķtiecīgai, sistemātiskai un patiesai.
Mēs piedalāmies Ukrainas karā, jo uzbrukts ir arī mums, tikai uzbrukums sākās Ukrainā, un karadarbība pagaidām notiek Ukrainā.
Ja Krievija okupēs Ukrainu, orda atnāks arī pie mums. Tāpēc mums un ne tikai mums nav jāsaudzē savi daži helikopteri un lielgabali. Tiem jāpiedalās izšķirošajā cīņā Ukrainas plašumos, jo, kad pienāks mūsu kārta, tie mūs vairs neglābs, toties Ukrainai palīdzēs.
Ja Krieviju sakaus Ukrainā, tai vairs nebūs spēka mums uzbrukt, bet ja taupīsim patronas sev, tad var izrādīties, ka būsim nākamie un mūsu patronas mūs neglābs.
Tikai nestāsti, ka tu to jau sen zini! Iespējams, ka zini, iespējams, ka es savos vērtējumos kļūdos, bet šis ir mans profils, kurā es paužu savu viedokli un klāstu savus uzskatus, ja to uzskatu par nepieciešamu.
Tā var būt un var nebūt. Kā domā, no kā tas ir atkarīgs? No zvaigžņu stāvokļa debesīs vai no tā, ka esi ieņēmis savā galvā: tas uz mani neattiecas, tās ir negācijas, es domāju tikai labas un gaišas domas, un tāpēc vien labais uzvarēs… Tāpēc vien labais neuzvarēs.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 20(514), 2022. gada 28. oktobris–10. novembris