Igors Žuravskis
Domāju, uz katra kārtīga latviešu nacionālista galda ir jābūt Aivara Ruņģa grāmatai “…iet latvieši caur gadu simteņiem”. Tur precīzi definēta latviskā nacionālisma ideoloģija un filozofija, kā arī cīņas programma, kaut vai par “Pērkonkrusta” devīzi – “Latviju latviešiem”:
“Šī politiskā prasība, kamēr pastāvēs draudi latviešu etniskajai eksistencei, kamēr turpināsies sveštautiešu ieplūšana Latvijā un nekas netiks darīts vēsturiskā demogrāfiskā status qou atjaunošanai, neko nezaudēs no savas aktualitātes. Tā nav politiska prasība, kas definēta teorētiski. Tas ir no īstenības izaudzis cīņas sauciens. Tā ir zemdega, tā ir pagrīdes kustība. Tā neprasa dūres gaisā celt vai patētiski sist sev pie krūtīm. Joprojām varam vērot, ka pasaulē ir valstis, kas savus imperiālistiskos citu tautu iekarošanas, pakļaušanas un kolonizēšanas centienus itin manīgi attaisno, kā “valsts nacionālo interešu” un “nacionālās drošības” aizstāvēšanu, pasludinot savu iekarojumu robežas par svētām un neaizskaramām. Bet tajā pašā laikā pakļauto tautu nacionālismu visādi un bez žēlastības apkarojot.”
Kas ir nācija?
[..] Nacionālā kustība parasti sākas kā kulturāla darbība. Vispirms tā nodarbojas ar savas nacionālās valodas izkopšanu un literatūras radīšanu. Pēc tam seko nacionālā cīņa par valodas tiesībām – kā skolās, tiesās, administrācijā un armijā.
Nacionālajā cīņā rodas politiskas prasības, kas pakāpeniski pieaug – no prasības pēc tiesībām pašvaldībās līdz prasībām pēc administratīvās un politiskās autonomijas, un beidzot līdz prasībai pēc savas nacionālas valsts (pašreizējā situācija Basku zemē, Skotijā, Čečenijā, Ingušijā, Dagestānā). Tādā kārtā nācija ir valsts radītājspēks, un nacionālā cīņa izaug par nacionālu politiku. Katrs patiess nacionālisms prasa savai tautai vislielākās iespējas brīvi, patstāvīgi un sekmīgi attīstīties un nostiprināties. Tās uzdevums ir rūpēties par savas nācijas pašuzturu un brīvību. Tai jācīnās pret katru mēģinājumu apspiest vai ierobežot nacionālo patstāvību. Tā rada nacionālo pašlepnumu, kas nepieļauj labprātīgu nācijas padošanos svešai virskundzībai.
Katrai nācijai, kas grib pastāvēt un atrast pamatus savai nākotnei, jābūt pašlepnai un jāiemanto pašcieņa. Lielajām nācijām ir iemesls lepoties ar savu varenumu un dižiem notikumiem tās pagātnē. Bet bieži vēl daudz vairāk iemesla izkopt un nostiprināt savu pašlepnumu ir mazajām tautām, kas daudzkārt nelabvēlīgākos apstākļos, balstoties uz vairākkārt mazākiem spēkiem, pratušas ierakstīt savā cilvēces lapā ievērojamus darbus gan militāri politiskā ziņā, gan garīgās kultūras laukā.
Nacionālajam momentam cilvēku sabiedriskajā dzīvē vienmēr ir pieaugoša nozīme. Vēl arvien ir nebrīvas un apspiestas tautas, kuras cīnās par savas nācijas pašnoteikšanās tiesībām. Vēl vienmēr valstu robežas nesakrīt ar nacionālo teritoriju robežām, kādēļ pastāv nacionālas minoritātes, kurām ir tieksmes savienoties ar savas nācijas vairākumu. Katras dzīvotspējīgas nācijas nacionālās politikas galamērķis ir sava valsts. Šis apstāklis rada nāciju valstīs iekšpolitiskus sarežģījumus, kas ietekmē starptautiskās attiecības.
“Par spīti visam, nacionālisms ir dzīvs – vissvarīgākais faktors, visdinamiskākais spēks tautu dzīvēs un savstarpējās tautu attiecībās. Neviens nevar paiet garām nacionālismam, ignorējot to, it kā tā nebūtu. Nacionālisms ir klāt mūsu ikdienā katru brīdi. Lielās valodas kā starptautiskās sazināšanas līdzekļi un visjaunākās informācijas krātuves ļoti ierobežo un netieši apšauba mazās tautas valodas lomu un vietu. Lai cik vienkāršots izliekas šis nākotnes skatījums, abos gadījumos, sadzīves stratēģiju un dzīvības stratēģiju plānojot, galvenā prasība būtu – izprast nacionālismu visos tā aspektos. Kamēr pastāvēs mazās, atsevišķās tautas, pastāvēs, lai arī kā to mēģinātu maskēt vai slēpt, nacionālisms – šo tautu radītājs un sargātājs, princips un spēks; nacionālisms, kas kontekstā ar tautu cilvēces attīstības gaitā pagaidām ir augstākais sasniegums, kam grūti iedomāties turpinājumu pa kādu citu atšķirīgu ceļu.”
Nacionālismam ir divi ceļi – sadzīviskais un aktīvais nacionālisms.
Par aktīvo nacionālismu
Latvijas vēsturē ir saglabājies mīts, ka Latvijas brīvvalsts (1920–1940) bija nacionāla valsts. Patiesībā nacionālisma trūkums valsts politikā bija novedis līdz stāvoklim, kad, kā deklarēja aktīvie nacionālisti, “nekas īpatnēji nacionāls, nekas valstisks un cildenu darbu saturošs nav saskatāms mūsu dzīvē”, un kādreizējās vienprātības un saderības vietā “valda partiju kultivēts šķiru naids”.
85 procentus no Latvijas kapitāla pārvaldīja cionistu plutokrāti, sveštautiešu parazīti, kuru galva atradās aiz Latvijas robežām, bet vēders pie Daugavas. Izveidojās plaši sazarots ienaidnieku tīkls, vienota ienaidnieka fronte, kurai vienā galā bija boļševisms, sociālisti un “koruptīvā demokrātija”, inteliģenti – kolaboranti; bet otrā – iedzīvošanās kāre, garīgs trulums un stulbums. To pašu var attiecināt arī uz mūsu valsts pašreizējo stāvokli.
Savā nostājā pret 1934. gada 15. maiju (tāpat pret iepriekšējo parlamentāro demokrātiju), šobrīd arī pret jaunās nacionālās buržuāzijas dibinātajām partijām, kuras finansē cionistu kapitāls, pret dažādām sorosistu apvienībām, plutokrātiem-kapitālistiem, viskonsekventākie ir “pērkonkrustieši” (Gustava Celmiņa Centrs). Viņi kļuvuši par nacionāli noskaņotās opozīcijas vienojošo centru.
Savu brīvību latvju tauta ir pirkusi ar asinīm, un latvji visi kā viens liktenīgā stundā atkal aizstāvētu šo brīvību. Bet, par ko tagad latvju tauta cīnīsies, ja pie varas atrodas šī kapitālisma aizstāvju plutokrātu partijas, kas rūpējas par ārzemnieku trestiem un sindikātiem, Volstrītas kapitāla interesēm? Latvieši viņiem ir kāju pamesls, bet pati Latvija – “Muļķu zeme”!
Cīņai sveiks!
Latviju latviešiem!
Latviešiem darbu un maizi!
Pirmpublikācija: “DDD” Nr.15(193), 2009. gada 17.–30. jūlijs
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 20(514), 2022. gada 28. oktobris–10. novembris