Saruna ar žurnālisti, publicisti Elitu Veidemani
Nodevību vēsture atkārtojas
DDD: 24. februārī Krievija atkārtoti iebruka Ukrainā, nežēlīgi turpinot 2014. gadā aizsākto Ukrainas okupāciju. Vai vari izskaidrot, kā 21. gadsimtā Eiropas vidū iespējams karš, kuru mēnešiem ilgi nevar apturēt? Man tas galvā nesaliekas, jo, sākot ar Otrā pasaules kara beigām, it kā veidoti apstākļi, lai Eiropā nekad vairs nebūtu kara.
Elita Veidemane: Es par to domāju katru dienu un nevaru saprast šo fenomenu. Kad šis karš sākās, neviens neticēja, ka vispār tāds karš varētu sākties. Bet acīmredzot Krieviju nevar saprast ar prātu, ar sirdi arī to nevar saprast, jo zvērības, kas no tās puses ir katru dienu sagaidītas ar bažām un ar šausmām, turpinās. Un tajā jau nav vainīgs viens pats Putins – visa nācija ir vainīga. Visa krievu nācija ir vainīga pie tā, kas notiek ne tikai Eiropā, bet pasaulē.
Kā tas var būt, ka pašā kara sākumā valstis, kuras nostājās pret karu, vilcinājās sniegt militāru atbalstu Ukrainai, kāpēc uzreiz netika aizvērtas Ukrainas debesis? Kāpēc NATO tik vārgi pretojas tam? Man nav atbildes uz šo jautājumu. Un es nevaru saņemt šīs atbildes ne no viena cilvēka, kurš ir iedziļinājies tajā ārprātā. Pagaidām neviens man nav spējis atbildēt. Vienīgā klusā atbilde bija: nu jā, ja aizvērs Ukrainas debesis, tad NATO iesaistīsies karā. Es atvainojos, bet NATO jau sen ir iesaistījusies tajā karā. Varbūt es kaut ko nesaprotu un esmu diletants šajā jautājumā, bet es taču redzu, kas notiek. Un tas, ka Krievijas tā dēvētie “karavīri” ne tikai slepkavo mierīgos iedzīvotājus, bet izvaro, spīdzina, nogalina, laupa, nav svarīgi?! Kas tas ir? Pat viduslaikos kaut kā grūti, šķiet, iedomāties būtu, ka cilvēki varētu rīkoties šādi: vardarbīgi ārdās svešā valstī un viņiem par to nav nekāda soda. Un Krieviju, ko grūti nodēvēt par normālu valsti, vēl sauc uz kaut kādu G20 pasaules sanāksmi! Es atvainojos, bet kā var sēdēt pie viena galda ar slepkavām?! Viņus vēl aicina uz pasaules samitiem, uz kaut kādu Apvienoto nāciju organizāciju – es gan to saucu par apvienoto nespējnieku organizāciju. Kāda velna pēc tāda organizācija kā ANO, kas spēj tikai vārgi paust kaut kādu gļēvu nosodījumu, ir vajadzīga?
Visa pasaule diemžēl nenostājas pret Krieviju un neizolē pilnībā šo ārprātīgo bandītu valsti. Kāpēc? Gribas, lai viņi sapūst savā naidā. Kāpēc mums vispār ar viņiem kaut kāda saikne ir vajadzīga, kaut kādas diplomātiskās attiecības?
DDD: Vai tas neatgādina Otrā pasaules kara nodevību, kuru piedzīvojām un kurai pateicoties Latvija nokļuva padomju okupācijā? Arī tā Rietumu nodevīgā lišķība šobrīd, kad vajadzētu sakoncentrēt spēkus, lai pārtrauktu karu, ir vērojama ik uz soļa. Vārdos visi lieli brīvības atbalstītāji, bet darbi tādi švaki: kaut ko izdara, lai neteiktu, ka nepalīdz, bet tikai tik daudz, lai “kāds” nepadomā, ka Rietumi iesaistās karā pret Krieviju.
E.V.: Kad Ukrainas prezidents, aizstāvēdams visu Eiropu, praktiski arī visu pasauli, lūdza būtiski palīdzēt, nevis ar kaut kādiem dažiem santīmiem un kaut kādiem pāris ložmetējiem, tad, piemēram, Vācijas prezidenta attieksme bija apmēram tāda: nu, varbūt, ka nevajag tomēr, cīnieties paši! Taču nedod, Dievs, ka Ukraina zaudēs, jo tad Vācija un visa Eiropa pārstās eksistēt, jo krievu huņņi ies pāri visam. Viņus pilnīgi neinteresē cilvēku dzīvības: mobilizēs miljonu vai piecus, ja vajadzēs, un visam ar masu pāries pāri tā, ka nekas dzīvs nepaliks. Vai tas kādam vēl nav skaidrs?
Brīnumainās ideoloģiskās pārvērtības
DDD: Karš Ukrainā arī pie mums ir veicis, nebaidīšos lietot šo vārdu, – brīnumu. Izrādās, nodevīgie pie varas esošie ļautiņi patiesībā ir patriotiski un nacionāli brīvības cīnītāji. Vairāk nekā trīsdesmit gadus veiksmīgi slēpuši savu vēlmi nojaukt tā saucamo “uzvaras” pieminekli, latviskot Latviju, likvidēt okupācijas sekas. Klausoties asaru pilnās runas par gadiem ilgajām cerībām, jutos kā šizofrēniķu realitātes šovā. Brīnumaina izdziedināšanās no nodevības vai tomēr atkal tikai teatrāla kažoka mešana uz otru pusi?! Tu biji arī “Atmodas” galvenā redaktore un redzēji tā laika “varoņu” brīnumainās ideoloģiskās pārvērtības. Vai ir kādas līdzības?
Elita Veidemane: Kaut kādas līdzības var saskatīt. Šodien tie, kuri Atmodas laikā uz patiesi pamodušos pleciem iekāpa Augstākajā Padomē un pēc tam Saeimā, izliekas, ka nekas tāds nav bijis, bet Atmodu viņi izmantoja savu personisko ambīciju realizēšanai. Es negribu rupji izteikties, bet tagad notiek tas pats.
Piemēram, Jaunā konservatīvā partija iekļuva Saeimā, nesdama kaut kādus konservatīvos lozungus, kas iepriekšējos četros gados tika pilnībā sagrauti, – viņu darbos nebija nekā no konservatīvisma principiem. Tad pēkšņi tie kļuva tik patriotiski – izrādījās, ka viņi ir pat nojaukuši t.s. “uzvaras” pieminekli jeb okupekli. Sitot sev pie krūts, lieloties ar savu priekšvēlēšanu laikā modušos patriotismu, viņi kaut kā aizmirsa (cerēja, ka sabiedrība aizmirsīs), ka sagrāvuši visus konservatīvisma principus, ko tie kādreiz postulēja. Piemēram, viņi atbalstīja viendzimuma “laulības”, kā mēs to atceramies, atdeva 40 miljonus eiro kaut kādiem trim afēristiem, kuriem nav nekāda sakara ar holokaustā cietušajiem ebrejiem. Absolūti nekāda. Viņi skrēja uz Ameriku nosūdzēt Latviju. Cēlie principi, ar kuriem viņi lielījās, tika sagrauti pilnībā.
DDD: Protams, tā saucamo “konservatīvo” aizslaucīšana politiskajā mēslainē ir adekvāta atlīdzība. Varu tikai vēl piebilst, ka tieši Bordāns, vēl pirms Levits ierosināja īpašu likumu, nostājās pret priekšlikumu, ka Latvijas Pareizticīgā baznīca ir jāatjauno tāda, kāda tā bija pirms okupācijas, lai tiktu atdalīta no Maskavas Pareizticīgās baznīcas. Bet izrādās, ka tā bijusi maskēšanās, lai neviens nenojauš, cik patiesībā patriotiski un latviešu tautu mīloši viņi ir… saku to, protams, ar ironiju, bet, vērojot politiķu liekulību, sirds sāp, cik cilvēki spēj būt nežēlīgi paši pret savu tautu un valsti.
E.V.: Vēl piebildīsim, ka savulaik Bordāns tika uztaisīts par katoļu baznīcas publisko seju. Jautāju par šādu izvēli arhibīskapam Zbigņevam Stankevičam, jo Bordāns, manuprāt, nenes to slodzi absolūti ne mazākajā mērā. Stankevičs tā ļoti diplomātiski izteicās: kamēr cilvēks nav vainīgs, tikmēr nevar vainot. Protams, nevainosim (smejas).
DDD: Man tomēr ir sašutums par tā saucamajiem “nacionālajiem varoņiem”, kuri latviešus nodeva, uzreiz pēc Atmodas neveicot deokupāciju un dekolonizāciju, un kuri tagad atkal taisās par “pašaizliedzīgajiem cīnītājiem”. Nožēlojami, piemēram, skatīties uz Sandras Kalnietes eksaltētajiem izteikumiem, cik ļoti latvieši gaidījuši t.s. “uzvaras” pieminekļa nojaukšanu. Tieši viņa, būdama ārlietu ministre, akli atbalstīja noziedzīgo iebrukumu Irākā. Kad jautājām, kas latviešiem būs par šāda atbalsta izrādīšanu amerikāņiem, vai viņa ir prasījusi ASV palīdzēt Latvijai atbrīvoties no padomju okupantiem, civilokupantiem un kolonistiem? Tad Kalniete mūs nikni nosauca par fundamentālistiem… Vai kāds no varā esošajiem šajos gados ir runājis par nepieciešamību nojaukt “uzvaras” pieminekli? Nē, viņi tikai nosodīja un sauca par naida kurinātājiem tos, kuri aicināja novākt okupekli. Tagad izrādās: ka pat Kariņš nav varējis sagaidīt, kad tad tas piemineklis pazudīs no Rīgas.
E.V.: Nu, protams, visi gribējuši – smiekli nāk! Ja jau būtu patiesi gribējuši, tad nekas neliedza to izdarīt jau ātrāk.
Par Sandru Kalnieti runājot, man ir brīnums, kāpēc viņa savulaik aizstāvēja iebrukumu Irākā. Viņa ir arī t.s. Likteņdārza patronese vai kāda cita svarīga persona – neesmu iedziļinājusies šajā jautājumā, tādēļ varu kļūdīties ar pareizu amatu nosaukumiem. Likteņdārzs man šķiet pilnīgi nenormāls, mākslīgs veidojums.
DDD: Tā taču ir lieliska iespēja apgrozīt miljonus…
E.V.: Tas gan. Kādam noteikti tas ir patīkami. Bet tādi mākslīgi veidojumi, kuriem nav nekāda vēsturiska vai emocionāla pamata, manuprāt, ir radīti, lai jauktu cilvēkiem prātus un novērstu uzmanību no svarīgākā. Bet katrs jau izvēlas to ceļu, kādu izvēlas. Un daži cienījami cilvēki tad kļūst par tādiem īpatnējiem frīkiem…
Žurnālista uzdevums: noskaidrot – “kāpēc?”
DDD: Interesanti būs vēlāk pārskatīt “baļķu nesēju” sarakstu. Droši vien tajā sevi ierakstīts arī tā saucamo “sabiedrisko mediju” žurnālisti, kas uzvedas līdzīgi kā politiķi: vēl nesen tos, kuri aicināja nojaukt pieminekli, apsaukāja par naida kurinātājiem, bet tad pēkšņi sajūsmas pilnas reportāžas un intervijas, tiešraide pie okupeļa nojaukšanas. Vērojot “sabiedrisko mediju” žurnālistu rosīšanos, rodas iespaids, ka viņi ir kaut kādi bezprincipu radījumi, kas atspoguļo to, ko liek, un tā, kā liek. Vai tiešām žurnālists nav noturīga personība ar augstu morāli ētisko vērtību sistēmu? Vai varbūt žurnālists ir tikai tehnisks informācijas atspoguļotājs?
Elita Veidemane: Es domāju, ka žurnālists tomēr ir kaut kas vairāk, ja viņš patiešām ir žurnālists. Tehnisku lietu atspoguļotājs varētu būt pirmā kursa students, kurš atbild uz trim jautājumiem: kas, kur, kad – notika tas, notika tur un tad. Nākamais jautājums, uz ko ir jāatbild žurnālistam, ir: kāpēc tas notika. Tātad meklēt iemeslu, pamatu visam, kas ir dziļumā. Un tiklīdz žurnālists var atbildēt uz jautājumu “kāpēc”, viņš sāk kļūt par īstu žurnālistu, nevis par tehnisku atspoguļotāju. Kad prasa kaut kādus viedokļus par kaut ko, es jau neatspoguļoju tikai to, kas kaut kur un kaut kad ir noticis, bet mēģinu saprast, kāpēc tas ir noticis. Es sniedzu savu viedokli par to, dodu savu vērtējumu tam, kāpēc tas ir noticis. Es domāju, ka jebkurš žurnālists, kurš ir izgājis no pirmā kursa studenta statusa, mēģina kļūt par īstu žurnālistu. Tas ir normāli.
DDD: No tevis teiktā izriet, ka par žurnālistiem vajadzētu būt principā sabiedrības augstākās morāles paraugam, kurš, izpildot savu darbu pēc vislabākās sirdsapziņas, veicinātu vispārējo labumu, nevis aizstāvētu šauras, varaskāras grupiņas savtīgās intereses. Vai var būt, ka žurnālisti, apzinoties sava darba ietekmi uz cilvēku domāšanu, izmanto, lai kaitētu, lai iesakņotu pozitīvu attieksmi pret patiesībā nosodāmām lietām?
E.V.: Es nedomāju, ka žurnālisti, kuri ir jau savu vārdu attaisnojuši, kaut kā apzināti mēģinātu kaitēt Latvijai. Varbūt esmu naiva, bet es negribu, ka nāktos pārliecināties par to, ka konkrēts žurnālists speciāli raksta vai runā kaut ko, lai kaitētu Latvijai. Es pieņemu, ka daudziem žurnālistiem ir kaut kāda sava emocionālā, politiskā, morālā nostāja pret dažādiem jautājumiem un parādībām, pret dažādām lietām, kas vērojamas Latvijā. Viņos ir šī pārliecība, kas droši vien radusies kaut kādu konkrētu apstākļu iespaidā.
Piemēram, ja sabiedriskā medija žurnālisti vairākas reizes pēc kārtas tik ļoti reklamē kādu konkrētu partiju vai vienu kaut kādu virzienu, tad manī sāk rasties domas: vai viņi paši nav šī virziena, šīs politiskās pārliecības sastāvdaļa. Viņi acīmredzot vairs nespēj spriest un vērtēt bezkaislīgi, tātad mēģināt saprast kaut ko līdz galam. Protams, ir daži indivīdi arī žurnālistu vidū, kas darbojas, lai Latvijai kaitētu, bet, manuprāt, par tiem nav vērts runāt.
“Sabiedriskie mediji” = smadzeņu skalotāji
DDD: Arī tu savos komentāros neslēp sašutumu par “sabiedrisko mediju” (apzināti lieku šos vārdus pēdiņās, jo Latvijā nav sabiedrisko mediju – ir tikai valsts finansēti mediji, kurus dēvē par “sabiedriskajiem”) žurnālistiem, kas nekritiski tiražēja Nila Muižnieka – tagad jau bēdīgi slavenās organizācijas Amnesty International pārstāvja – safabricētos melus par Latviju un latviešu attieksmi pret bēgļiem. Aleksandrs Kiršteins, piemēram, LTV žurnālisti Bērtuli nosauca par politprostitūti, jo citu apzīmējumu žurnālistu fanātiskajai tendenciozitātei laikam nevar atrast.
Elita Veidemane: Aleksandrs ir ass, bet viņa vārdos jāmeklē patiesība. Nils Muižnieks pēc ilgāka laika atkal uzpeldēja šādā diezgan pretīgā veidā, nelietīgi apmelojot Latviju. Arī es savā e-pastā saņēmu Amnesty International ziņojumu. Paskatījos, palasīju un aizsūtīju viņiem atbildi: vienkārši pasūtīju viņus trīs sādžas tālāk, jo man tādus mēslus nevajag. Bet ko izdarīja “sabiedriskie mediji”? Burtiski nākamajā dienā pēc tā melīgā pētījuma publiskošanas Nils Muižnieks tiek uzaicināts izteikties, intervijās turpinot tikpat nelietīgi nogānīt Latviju. Vai žurnālisti iebilda? Kāpēc vispār tādam mēslam ļaut izteikties? Vai tā nav “maucība”?
DDD: Nevaru tev nepiekrist – sašutums vietā. Aleksandrs Kiršteins gan izvēlējās tādu piedienīgu, pat cēlu apzīmējumu – politprostitūcija.
E.V.: Es šoreiz izmantoju vienkāršu tautas izteiksmes veidu (smejas). Bet tas, ko es dzirdēju “sabiedriskajos medijos”, nekas cits nebija. Kā kaut kāds “cilvēktiesību aizstāvis”, kura vecāki bija ļoti patriotiski, var būt tik nodevīgs? Varu tikai iedomāties, ko var izjust vecāki, kuru dēliņš ir aptaisījis Latviju no augšas līdz apakšai.
DDD: Atgriežoties pie tiem žurnālistiem. Liāna Langa izteica pieņēmumu, ka žurnālisti, vismaz tie, kas strādā t.s. “sabiedriskajos medijos”, ir tikai izpildītāji – viņi bez ierunām klausa redaktoriem. Ja man kāds liktu runāt vai rakstīt muļķības, es ne par kādu naudu to nedarītu! Vai tad žurnālistu personības nav tik spēcīgas, lai pretotos vai nevēlotos šādi tirgoties?
E.V.: Es domāju, ka žurnālisti sadalās vairākās grupās. Ne visi ir, teiksim, nevarīgi, ne visi ir spēcīgi, ir tomēr dažādi cilvēki. Negribu viņus vārdā saukt, bet nedomāju, ka daži žurnālisti, kuri strādā “sabiedriskajos medijos”, būtu nespēcīgi pretoties redakcionālam spiedienam. Es domāju, ka tur starp žurnālistiem un redaktoriem ir izveidojusies tīrā saskaņa, jo, kā jau teicu, jābūt pārliecinātam par kaut ko, lai paustu to, ko tu paud. Nedomāju, ka žurnālisti melotu vai ietu pret savu pārliecību. Vienkārši viņi ir daļa no konkrēta politiskā virziena, nevis neitrāli cilvēki, nevis žurnālisti, kas pārstāv sabiedrību un kuriem vajadzētu atspoguļot sabiedrības dažādos viedokļus. Visi sabiedrībā taču nevar būt liberasti.
DDD: “Sabiedriskie mediji” šobrīd ir sabiedrības smadzeņu skalotāji.
E.V.: Jā, diemžēl, tā tas ir, te notiek smadzeņu skalošana.
Mītiskā žurnālistiskā objektivitāte
DDD: Tu droši vien arī pati esi piedzīvojusi pārmetumus, ka esi nopirkta, ka neesi objektīva. Vai kādreiz esi saskārusies ar spiedienu, piedāvājumu kaut ko rakstīt vai, gluži pretēji, – nerakstīt?
Elita Veidemane: Man ir kaut kā laimējies. Vienīgais spiediens un pasūtījums man bija Tautas frontes pašā sākumā, kad sāku strādāt laikrakstā “Atmoda” par galveno redaktori. Daži Tautas frontes, domes un valdes locekļi mēģināja mani piespiest kaut ko rakstīt – to, ko es nedomāju. Bet, tā kā es viņus atšuvu ļoti ātri, tad līdz šim laikam kaut kā neesmu jutusi, ka man kaut kāds politisks virziens vai konkrēts cilvēks čukstētu ausī, kas man jāraksta, vai zvanītu katru vakaru, tagad, lūk, raksti par to un neraksti pa šito. Tā nav bijis. Laikam man dzīvē ir laimējies.
DDD: Bet pats termins “žurnālistikā objektivitāte” – kas tas tavā izpratnē ir? Es nesaprotu. Piemēram, kad interesējāmies, kādēļ žurnālisti mūs neaicina uz diskusijām, viena no atbildēm, ka mēs neesot objektīvi.
E.V.: Kādā ziņā jūs neesat objektīvi?
DDD: Nu, tur ir jautājums, kas ir šī žurnālistu objektivitāte? Kā tu to saproti? Kas tas ir?
E.V.: Es saprotu tā, ka ir fakti, un fakti ir objektīvi, bet faktus var interpretēt dažādi. Es nedomāju, ka faktus vajadzētu interpretēt sev kaut kādā izdevīgā gaismā, bet faktus vajag analizēt, un tad šie objektīvie fakti kļūst par objektīvu pamatu kaut kādiem objektīviem secinājumiem. Kad žurnālists raksta viedokļa rakstu, eseju vai jebko citu, viņš šajā rakstā ieliek savu pārliecību, virzot savu pārliecību caur šiem faktiem, bet tas nenozīmē, ka viņš interpretē faktus. Faktus nedrīkst sagrozīt, fakti ir tādi, kādi tie ir, bet faktus ir jāprot parādīt caur savu pārliecības prizmu.
DDD: Tas, ko saki, protams, tā ir, bet faktu interpretācijai ir ļoti svarīga loma. Žurnālisti var ar savu attieksmi pret notiekošo veidot arī sabiedrības uzskatus. Saprotama ir privāto mediju politika, reizēm pat ļoti atklāti demonstrējot īpašnieka uzskatu un vērtību skalu. Bet “sabiedriskajiem medijiem”, kurus būtībā uzturam mēs visi ar saviem nodokļiem, vajadzētu tomēr spēt atspoguļot sabiedrības, nevis šauras interešu grupiņas iegribas. Tu jūti, ka tie atspoguļo arī manu vai tavu domubiedru viedokļa esamību?
E.V.: Lielākoties, nē. Es neesmu tāds ļoti uzmanīgs “sabiedrisko mediju” klausītājs un skatītājs, bet es pieslēdzos, kad ir kaut kas svarīgs. Arhīvā paskatos intervijas, kādu komentāru. Diemžēl mans un manu domubiedru viedoklis gandrīz nemaz netiek atspoguļots, bet kaut kādas partijas, kaut kāds ideoloģiskais virziens tiek tiražēts nepārtraukti. Šī ir tā pati smadzeņu skalošana. Kāpēc tad īstenais konservatīvais viedoklis, ko pārstāv arī tava avīze, netiek gandrīz nemaz atspoguļots? Uz šo jautājumu atbildes nav.
Arī žurnālistus drīkst kritizēt!
DDD: Mani novērojumi liecina, ka žurnālisti ļoti slikti uztver kritiku, jo viņi paši uzskata, ka ir gandrīz “svētās govis”, kuras nevienam nav tiesību aiztikt. Vai žurnālistus drīkst kritizēt?
Elita Veidemane: Protams, drīkst, ja žurnālists kļūdās kaut kādos faktos. Bet žurnālistu nav jāsoda par viņa viedokli, ko viņš izsaka. Tas gan neizslēdz situāciju, ka kādam šis viedoklis nepatiks un viņš to arī pateiks. Arī par to nevajadzētu apvainoties.
DDD: Var būt dažādi uzskati, var par to diskutēt, pat strīdēties, bet ir smieklīgi vērot, kad žurnālisti fanātiskā pārliecībā, ka ir svētāki par pašu Dievu, slimīgi reaģē uz mazāko aizrādījumu, jo viņu teikto neviens nedrīkst apstrīdēt, kur nu vēl politiķi!
E.V.: Visādi politiķi mums ir, ar pēdiņām un bez pēdiņām, bet kāpēc viņi nedrīkst izteikt savu viedokli par kaut kāda žurnālista fakta interpretāciju, kas varbūt tā politiķaprāt ir aplams? Tiklīdz kaut kāds politiķis pasaka kaut kādu savu viedokli – ā, viņi tur mūs mēģina spiest. Es atvainojos, vai tad diskusija nav iespējama, vai kā? Diskusijās žurnālists domā tā, bet politiķis citādi, vai tad nedrīkst par to jautājumu diskutēt, par pilnīgi pretēju viedokli? Nesaprotu.
DDD: Tu teici, ka žurnālistam ir jābūt savam skatījumam, un es tev pilnīgi piekrītu. Arī laikraksta “DDD” veidotāju darba pamatā ir konkrēta pārliecība, konkrētas nostādnes, un mēs tās neslēpjam, mēs runājam un varam visu pamatot ar faktiem, ar vēsturiskiem piemēriem.
E.V.: Protams. Pārliecībai ir jābūt.
DDD: Pārliecībai ir jābūt. Bet, ja paskatās t.s. “lielos medijus”, žurnālistu pārliecības transformācijas, nevar nesamulst: kura tad ir viņu pārliecība? Vai tā, ka okupekļa novākšana ir naida kurināšana vai ka tās ir latviešu tautas likumīgās tiesības? Vai tās ir viņu domas, vai, kā psihoterapeits Viesturs Rudzītis saka, – nauda un bailes pazaudēt amatu tomēr ir dominējošais faktors. Kā tev šķiet?
E.V.: Ar viņiem nekad neesmu runājusi par šādām tēmām. Kā jau teicu, katrs žurnālists, kuram ir sava kaut kāda pārliecība, viņš ir apņēmies pie tās turēties, es tā pieņemu. Bet iespējams, ka tā turēšanās pie amata un vietas kaut kādā konkrētā situācijā izrādās svarīgāka. Tāpēc arī pārliecība pamazām pārtop par tādu merkantilu pārliecību. Mana politiskā pārliecība ir veidojusies, sākot no astoņdesmito gadu vidu, cauri Atmodas gadiem. Nu ne jau uzreiz tas viss notika, bet es vienkārši zinu ģenēzi, un es zinu, kā šī pārliecība manī ir veidojusies, kas, par laimi vai par nelaimi daudziem citiem, nav mainījusies. Mana pārliecība ir kļuvusi tikai stiprāka. Es to novēlu visiem.
DDD: Katrā ziņā notiekošais Ukrainā, arī pie mums Latvijā, liecina, ka pārliecība par nepieciešamību veikt deokupāciju un dekolonizāciju ir bijusi pamatota un taisnīga. Starp citu, es atceros vienā no sarunām ar Aivaru Brīzi, kad mēs runājām par to, kādēļ latvieši ir tik bailīgi, kādēļ nespējam veikt deokupāciju un dekolonizāciju, viņš izteica domu, ka Atmodas laikā pārāk maz lija asiņu, un tādēļ cilvēki nesaprot patiesas brīvības vērtību. Tagad karš Ukrainā liek atzīt, ka tā tas ir. Bailēs, ka varētu būt karš šeit, mēs sākam pamazām ieraudzīt, cik liels apdraudējums latviešu tautai un valstij ir piektā kolonna – padomju okupanti, kolonisti un viņu pēcteči. Kā tev liekas, mums izdosies beidzot līdz galam paveikt šo okupācijas seku likvidāciju?
E.V.: Es nedomāju, ka to varētu paātrināt vai ka to iespaidotu izlieto latviešu asiņu daudzums. Paldies Dievam, ka deviņdesmito gadu pašā sākumā asinis lija maz. Mēs saudzējām savu tautu un kaut kā spējām no tā laika iziet ar salīdzinoši nelieliem zaudējumiem. Jau ar tiem upuriem, kurus piedzīvojām, pietiek, jo jebkura cilvēka dzīvība ir svarīga. Bet es domāju, ka iešana deokupācijas un dekolonizācijas virzienā, kas Latvijas gadījumā ir vienīgais pareizais un nepieciešamais, ir atkarīga nevis no izlieto asiņu daudzuma, bet gan no sabiedrības pieaugšanas un izglītotības. Kamēr latviešu sabiedrībā būs tik daudz vatņiku, kuri nesaprot, cik tas ir svarīgi – deokupēt un dekolonizēt mūsu valsti, tikmēr mēs būsi tādi paši vatņiku valsts pārstāvji, kādi ir Krievijā. Nekas jau nemainīsies no tā, cik te mūs nogalinās – nedod, Dievs! Pārmaiņas sāksies, kad latvieši patiesi vēlēsies būt tauta ar pašcieņu.
DDD: Nav nevienam noslēpums, ka laikraksts “DDD” ir vienīgais izdevums, kurš vairāk nekā divdesmit gadus ir rakstījis par nepieciešamību likvidēt okupācijas sekas. Esam, tēlaini sakot, izurbušies šim jautājumam cauri līdz saknei. Kā tev šķiet, kāpēc laikraksta “DDD” veidotāji nekad netiek aicināti uz diskusijām par šo tematu?
Elita Veidemane: Man jau liekas, ka no jums baidās (smejas). Baidās tāpēc, ka domā – ai, viņi pateiks kaut ko ekstrēmu, kaut ko tādu, ko nedrīkstam atļaut. Es tā pieņemu. Neviens “sabiedriskajos medijos” jau jums nav pajautājis, ko tad jūs īsti vēlaties?
DDD: Nē.
E.V.: Es taču zinu, ka neesat ekstrēmisti, ka runājat par elementārām patiesībām, par kurām citi baidās pat domāt. Visas jūsu intervijas ir saprātīgas, interesantas, tās ir ar cilvēkiem, kuriem ir sava doma, sava pārliecība, man šķiet, tie ir cilvēki, kuros pārliecība veidojusies gadiem, nevis tādi, kuriem tā mainās ik pēc vēja pūtiena.
DDD: Jā, ir visai dīvaini, kad citi izsakās par to, ko mēs it kā “patiesībā vēlamies”. Vieni saka: visus saliksim lopu vagonos, citi – nošausim. Nekad neko tādu neesam ne rakstījuši, ne domājuši, bet citiem jau laikam labāk zināms…
E.V.: Tās ir muļķības! Sociālajos tīklos parādās visādas ģeķības ar apgalvojumiem par to, ko darāt vai nedarāt. Kad pajautāju konkrēti, kur un kad kāds no jums ko tādu teicis vai rakstījis, – atbildes nav.
DDD: Uz šādiem komentētājiem varētu attiecināt teicienu: katrs spriež pēc savas samaitātības pakāpes.
E.V.: Tieši tā! Viņi kaut ko izdomā savā slimajā galvā un pasludina to par faktu. Kad lasu, ka esmu nopirkta, tad man uzreiz gribas pajautāt: kurš un kad, par kādu summu?
Pieminekļa nojaukšana bija vieglākais darbiņš
DDD: Ir tādi, kas uzskata, ka līdz ar okupekļa nojaukšanu viss valstī ir sakārtots, ka okupācijas sekas varam uzskatīt par likvidētām. Vai tiešām ir tā?
Elita Veidemane: Nē, tā nav. Piemineklis, paldies Dievam, ir nojaukts, bet, kā jau teicu, bez tautas izglītotības un muguras iztaisnošanas, un bez pārliecības, ka deokupācija un dekolonizācija ir obligāti jāveic, nekas nenotiks. Tas sūda piemineklis paliks galvā un sirdī daudziem, un tas ir daudz smagāk: to visu izkratīt laukā un iedēstīt tur kaut ko latvisku un patriotisku. Tas ir ļoti grūti. Tā ka pieminekļa nogāšana ir tikai pirmais solis.
DDD: Vieglākais no visiem darbiņiem.
E.V.: Vieglākais no visiem darbiņiem.
DDD: Žurnālistiem īstenībā būtu darbiņš iedvest šo pārliecību cilvēkos.
E.V.: Žurnālistiem un skolām tagad ir jāstrādā, lai veidotu latviešu tautas uzskatus. Un, ja skolās pārstāj mācīt vēsturi, tad es jautāju: kas tas vispār ir? Kā var pārstāt mācīt vēsturi, tikai kaut kādus fragmentiņus no kaut kā izrauj, – pat domāt bērniem vairs neliek. Tad piedzīvojam tik absurdus laikus kā tagad: kad bērni pēkšņi vairs nespēj atrast savu identitāti, grib mainīt dzimumu, noliedz nacionalitātes vērtību.
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD”: Nr. 20(514), 2022. gada 28. oktobris–10. novembris;
Nr.21(515), 2022. gada 11.–24. novembris un Nr.22(516) 2022. gada 25. novembris–8. decembris