NO “DDD” ARHĪVA: JOPROJĀM AKTUĀLI
Smagas pārdomas mani pārņem, domājot par to, cik traģiski tagadējās paaudzes iespaido patiesas informācijas trūkums par Latvijas neseno pagātni, kas iespaido arī tagadni, – par okupāciju. Šī gara nabadzība vērojama apstākļos, kad pastāvošais režīms ar dažādu masu saziņas līdzekļu palīdzību nekautrējas bazūnēt par informācijas pārbagātību un tās unikālajām iespējām. Tajā pašā laikā nevienu neuztrauc un lielākā daļa nemaz neaizdomājas par to, cik lietderīga vai kaitīga ir šī informācija, it sevišķi tiem, kuru attīstības pakāpe vēl nav pietiekama, lai patstāvīgi spētu atšķirt graudus no sēnalām. Šādi tiek audzinātas nākamās paaudzes ar apziņu, ka nodevība nav nekas slikts… Liberālajā demokrātijā esot dota izvēles brīvība – galvenais, prast dzīvot un pareizi izmantot radušos situāciju savā labā.
Mēs visi ļoti labi zinām, ka mākslas nozares komunistiskajā režīmā visupirms kalpoja kā propagandas līdzeklis, lai maldinātu sabiedrisko domu. Par savu iedzīvotāju domām rūpējās represīvie orgāni. Tagad visus šos mākslas “šedevrus”, it sevišķi kino jomā, rāda bez jelkādiem komentāriem. Šādi turpinās tas pats propagandas darbs, kas okupācijas gados.
Ja par okupāciju, okupantiem, kolonistiem un viņu bīstamību rakstītu visi latviešu laikraksti, ne tikai “DDD”, tad Latvijā stāvoklis būtu pavisam citāds – nesalīdzināmi labāks, un es neuztrauktos. Taču tagad patiesas informācijas bads lielu daļu latviešu ir pārvērtis par truliem cilvēkiem, un mūsu tautai negatīva propaganda nekavējas aizpildīt šo radušos informācijas vakuumu. Par to, ka lielākā cilvēku daļa ir apbrīnojami viegli pakļaujama valdošajai propagandas ietekmei, varam nešaubīties, citādi neviens netērētu tik milzīgas naudas summas vēlēšanu aģitācijai vai parastai reklāmai.
Kad es biju krievu koncentrācijas nometnē Vorkutā un man izdevās sastapt kādu latvieti, tad mūsu saruna vienmēr gribot negribot aizmaldījās līdz pilnajiem galdiem Latvijā. Tagad ēšanas vietā mani bez pārtraukuma nomoka kļūmīgā situācija, kurā esam nokļuvuši, – ne jau ekonomiskā, bet politiski tiesiskā. Un tādējādi, lai arī par ko sāktu runāt, viss beidzas ar politiku Latvijā. Daudzi kļūst nikni, paziņo, ka politika viņus neinteresējot; citi zina tikai okupācijas laikā ieskoloto versiju; vēl citi pļāpā, ka krievs labāks par latvieti… Tā es bieži palieku viens ar savām domām, gluži tāpat kā okupācijas gados.
Lai arī “DDD” viens eksemplārs kioskā varbūt ir dārgāks un nav tik biezs kā daža laba nagliņavīze, tomēr tur katrs uzrakstītais vārds man ir kā spirgts ūdens malks līdz nāvei izslāpušajam, es to izlasu, aizmirstot elpot, un sajūtu, ka neesmu viens. Ja katrs sajutīsim, ka esam daudzi, tas iedrošinās arī citus, un tad sāksies Īstā Atmoda, kas mūsu tautiešus uzvedīs uz pareizā ceļa.
Jāatceras, ka daudz sliktāki par okupantiem ir pašu nodevēji un pielīdēji.
Alfons Valters Gremze
Pirmpublikācija: “DDD” Nr.24(202), 2009. gada 20 . novembris–3. decembris
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 20(515), 2022. gada 11.–24. novembris