Saruna ar dzejnieci Liānu Langu
DDD: Vai, tavuprāt, varam lietot terminu “sabiedriskie mediji”, runājot par LTV un Latvijas Radio – medijiem, kuri saņem finansējumu no valsts?
Liāna Langa: Man jau daudzus gadus ir pārliecība, ka sabiedriskie mediji būtu jāfinansē no abonentmaksām. Šis jautājums ir vilkts garumā, muļļāts, apspriests gadu desmitiem, bet politiskās gribas nav bijis. Ļoti žēl, jo ir kaut kāda iekšēja nesaskaņa situācijā, ka medijs ir finansēts no valsts budžeta, bet tiek dēvēts par sabiedrisku mediju.
DDD: Tu pieminēji abonentmaksas, ar kurām cilvēks varētu paust savu gribu: gribu skatīties – maksāju; negribu – nemaksāju. Bet šobrīd LTV un Latvijas Radio saņem finansējumu no valsts budžeta, tātad nodokļu maksātāji jau maksā bez iespējas nemaksāt. Sanāk līdzīgi kā ar okupantu uzvaras pieminekli, ko cēla par “ziedojumiem”, kurus piespiedu “brīvprātīgi” atvilka katram no algas.
L.L.: Jā, šī paralēle ir ļoti precīza. Jā, tā tas ir.
DDD: Un tas, ko dara šobrīd t.s. “sabiedriskie” mediji – Latvijas Televīzija, Latvijas Radio –, vai, tavuprāt, ir latviešu tautai labumu nesošs darbs?
L.L.: Es domāju, ka daudz kas no tā, ko viņi dara, ir labi. Piemēram, divas lielas tiešraides, ko Latvijas Televīzija nodrošināja, par kurām esmu pateicīga. Piemēram, tiešraide no okupekļa gāšanas, kas bija visas dienas garumā ar interesantām intervijām utt. Bija ļoti labs Daces Stirānes sižets no notikumiem 10. maijā pie okupekļa, kur paradīja gan piekto kolonnu, gan mūsu puišus nacionālistus, kas tur stāvēja un pauda viedokli, demonstrējot savu stāju. Tas bija objektīvi ļoti labs sižets. Bija ļoti laba tiešraide jeb retranslēšana ar vietējiem komentāriem arī no Elizabetes II bērēm. Jā, ir labas lietas, bet tā jau vajadzētu būt, ka par ievērojamo daudzu miljonu lielo budžetu mēs arī kaut ko saņemam. Es negribu tikai kritizēt, mums jābūt objektīviem, es novērtēju labas lietas gan Latvijas Radio, gan Televīzijā. Problēma ir apstāklī, ka, manuprāt, sabiedriskiem medijiem akūti trūkst komunikācijas ar sabiedrību.
SEPLP jeb “čiks uz kociņa”
Liāna Langa: Ar lielām pūlēm vairākus gadus strādājot pie likuma, tika izveidota Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP), tika iecelti SEPLP locekļi, oficiāli mediju uzraugi, ar ievērojamām algām.
Viņi mums stāstīja, ka redakcionālās izvēles skaidros Latvijas Televīzijas galvenā redaktore Sigita Roķe. Viņa to nepavisam nedara: cilvēkiem ir jautājumi, uz kuriem atbildes nav saņēmuši nekad. Tātad šis solījums netiek pildīts, un sabiedriskie mediji ir izvēlējušies tādu ļoti formālu komunikāciju – nu, rakstiet iesniegumu Ombudam, tad Ombuds kaut ko atbildēs, un tādā garā.
Vairāki cilvēki vērsās pie Sabiedrisko mediju ētikas padomes (ombuda) par Rvīna Vardes (rakstnieks) un Māras Uzuliņas (redaktore) veidoto ierakstu-tekstu, kas kā jauns žanrs tika publicēts LSM mājaslapā ar nosaukumu “Kultūras asaciņa: Par Gunāra Astras pieminekli”. Tekstā piesmēja Gunāra Astras un viņa ģimenes piemiņu. Mediju ētikas padome atzina, ka šis raksts bijis neētisks, bet vai tas ko mainīja? Šis rasts joprojām nav izņemts no LSM vietnes. Tad kāda jēga, ka mediju ētika kaut ko konstatē, ja tam nav pilnīgi nekādu seku? Viņi ir formāli atbildējuši, bet publikācija joprojām ir LSM portālā.
Ievērojot, ka īpaši Latvijas Televīzijā atsevišķi žurnālisti ir atklāti kreisi orientēti, cilvēki ir vērsušies pie padomes ar jautājumu, vai nevajadzētu aizliegt žurnālistiem nodarboties ar politisku aktivitāti. Protams, katram žurnālistam ir sava pārliecība, bet viņiem ir jābūt neitrāliem, kā tas vērojams, piemēram, Francijas sabiedriskajos medijos. Ik pa brīdim paskatos Francijas sabiedrisko televīziju angļu valodā – tur es nemanu tādus kreisus aktīvistus kā pie mums.
Latvijas Mediju ētikas padomei cilvēki ir vaicājuši, vai nevajadzētu veikt tādu kā mediju ideoloģisko auditu, piemēram, par bēgļu krīzi, kas bija vērojama uz Latvijas–Baltkrievijas robežas. Pie mums ieradās bēgļi, kurus gan Valsts prezidents, gan mūsu politiķi uzskatīja par hibrīdkara pret Latviju sastāvdaļu. Diemžēl mūsu sabiedriskie mediji to atspoguļoja no pilnīgi cita skatu punkta: no starptautisko bēgļu organizācijas skatu punkta, kas būtībā neorientējās mūsu ģeopolitiskajā situācijā.
Kreisi ievirzītajām starptautiskajām cilvēktiesību organizācijām nav nekādas izpratnes par to, ko nozīmē dzīvot valstī, kurai ir nemitīgs Krievijas apdraudējums, kuras pamatnācija padomju laikā piedzīvojusi agresīvu rusifikāciju, masveidīgu padomju migrantu pieplūdumu. Gaidīt, ka viņi sapratīs, ka nevaram vairs atļauties uzņemt “bēgļus”, jo jau tagad cīnāmies par savas tautas pastāvēšanu… Ārpus šī konteksta starptautiskās organizācijas brēca par cilvēktiesību pārkāpumiem, nerēķinoties ar mūsu kontekstu. Un sabiedrisko mediju skatījums ir piekritīgs nevis mūsu valsts iekšlietu un ārlietu ministru, bet gan šo starptautisko kreisi orientēto organizāciju redzējumam.
Tagad, kad arī sociālajos tīklos izskan atkārtoti aicinājumi izvērtēt, kādā veidā šīs bēgļu krīzes tiek atspoguļotas sabiedriskos medijos, izrādās, ka neviens to nevēlas vai nespēj darīt. Nav neviena, kurš uzdotu veikt šādu ideoloģisku auditu vai kaut kādu analīzi, vērtējumu par bēgļu krīzes atspoguļojumu sabiedriskos medijos. Tad iznāk, ka ceturtā vara ir ārpus kontroles, bet, piedodiet, mēs neesam viņus ievēlējuši.
Nevis objektivitāte, bet visatļautība
DDD: Man liekas, ka viņi uzvedas nevis kā ceturtā vara, bet gan kā pašpasludināti svētie, kurus aizskart nedrīkst, aiz kuriem stāv neapgāžama galēja patiesība. Turklāt tikai viņiem vien zināmu iemeslu dēļ viņu teikto nedrīkst apšaubīt vai kritizēt. Ja tu runā pretēji tam, ko viņi saka, tad tu neesi objektīvs. Kad jautā, kāpēc tiek aicināti vieni un tie paši t.s. eksperti, viņi atbild, ka tā esot objektivitāte. Totāls absurds un visatļautība!
Liāna Langa: Nē, nē – tā nav nekāda objektivitāte, ja visu laiku tiek tiražēts viens un tas pats viedoklis, vērtējums. Kādēļ studijā ekspertu vidū nav, piemēram, kāds no laikraksta “DDD” veidotājiem vai Aleksandrs Kiršteins, kurš ļoti precīzi raksturo situācijas cēloņus un dod arī risinājumu.
DDD: Arī tavas kā radošās inteliģences pārstāves domas t.s. sabiedriskajos medijos neparādās. Mūs, laikraksta “DDD” veidotājus, neaicina pat uz tām t.s. žurnālistu diskusijām, kur žurnālisti apspriež aktuālākos notikumus.
L.L.: Jā, jā, nekad neaicina. 23. septembrī, man liekas, bija Latvijas sabiedrisko mediju ombuda un Andas Rožkalnes organizēta konference “Ieklausīties, ieraudzīt, izprast: sabiedriskie mediji un sabiedrība”, kurā piedalījās arī Igaunijas ombuds, daudzi speciālisti ar prezentācijām. Konferenci noslēdza diskusiju panelis, kas atstāja ļoti, ļoti bēdīgu iespaidu. Tur uzstājās redzamākie mūsu “sabiedrisko” mediju, un ne tikai, žurnālisti, kas sūdzējās un žēlojās, cik ārprātīgi viņiem uzbrūk. Bet no viņu puses neizskanēja neviens paškritisks vārds. Tas izskatījās vienkārši nožēlojami. Ir skaidrs, ka ir krīze, ka nav pārrauga, ir skaidrs, ka viņi ļoti krampjaini turas pie savas varas. Ir arī skaidrs, ka Latvijas Televīziju skatās aizvien mazāk cilvēku, ir ļoti liela konkurence – sociālie tīkli un YouTube. Taču viss ir viņu pašu rokās.
DDD: Tikai, atšķirībā no privātajiem medijiem, par t.s. “sabiedrisko mediju” žurnālistu histēriskajām kaprīzēm maksā nodokļu maksātāji, turklāt bez jebkādas iespējas ko ietekmēt. Ja, piemēram, deputātus vismaz reizi četros gados var mēģināt nomainīt, tad LTV un Latvijas Radio žurnālistu esamību ēterā un to, ko viņi saka, nevaram ietekmēt. Esmu pret to, ka kāds par manu naudu bojā manai tautai apziņu! Ir cilvēki, kuri tic joprojām ka tas, ko runā televizors un saka radio, ir taisnība.
L.L.: Es tikai piebildīšu, ka viņi tiešām četrus gadus tā ļoti saudzīgi un reti kad kritiski pozicionēja un atrādīja sev simpātisku politisko spēku “Attīstībai/Par!”. Pie katras mazākās iespējas tika atrādīti ministri, neuzdodot viņiem kritiskus jautājumus jeb darot to ļoti reti.
Es vēroju un vērtēju. Domāju, mediju ieguldījums sabiedrības integrācijā ir bijis ļoti, ļoti slikts, beidzies ar ļoti sliktu rezultātu. Ne krieviem, ne latviešiem īsti nav stāstīts, kas ir šī valsts, kāpēc tā ir, kādā veidā tik ļoti ir mainījies valstī etniskais sastāvs pēc 1940. gada. Ne LR4, ne LTV7 savai krievvalodīgajai auditorijai nav skaidrojuši, kā lielākā daļa krievu vai krievvalodīgo šeit nokļuvuši. Pēc tam mēs brīnāmies, ka cilvēki nesaprot, kādā valstī dzīvo.
Kā vēji pūš, tā “žurnālisti” lokās
DDD: Esmu gandrīz simtprocentīgi pārliecināta: ja nebūtu kara Ukrainā, tad okupantu piemineklis Pārdaugavā joprojām stāvētu. Jo tā saucamie “sabiedriskie” mediji, kuriem bija jārūpējas par taisnīguma atjaunošanu, par Latvijas pamatnācijas interesēm, visu laiku bija pret domu, ka okupantus slavinošais piemineklis ir jānojauc. Viņi ar putām uz lūpām aizstāvēja šo stabu un noniecināja visus, kuri pat mēģināja ierosināt padomāt, cik nepareizi, ka Latvijas galvaspilsētā joprojām ir okupantus slavinošs piemineklis, kas ik gadu 9. maijā pulcē tūkstošiem pret latviešiem naidīgi noskaņotu krievvalodīgo. Tagad, kad oficiālā vara atbalstīja okupekļa novākšanu, arī “sabiedrisko” mediju žurnālisti uzstājās ar kaismīgām runām un sajūsmas pilnām tiešraidēm par to, cik ļoti, izrādās, visi ir gribējuši šī pieminekļa nojaušanu. Tā, manuprāt, ir šizofrēnija, nesaprotu, ko vēl teikt.
Liāna Langa: Jā, pagriezās vējš, un viss izmainījās.
DDD: Šajā gadījumā mēs varam pateikties Putina stulbumam, kas mums ļāva novākt to pieminekli. Bet tas jau ir tikai piemineklis – tā nojaukšana vien neatrisina visu, par ko tu runāji. Kolonistu un viņu pēcteču naidīgums pret latviešiem neizzuda reizē ar pieminekļa nogāšanu. To pierāda arī Rosļikova – ekstrēma latviešnīdēja – uzvara Saeimas vēlēšanās.
L.L.: Ja līdz šim krievvalodīgie vēlēja vismaz par daudzmaz mēreno “Saskaņu”, tad karš viņus radikalizēja – parādījās jauna iespēja nobalsot par Rosļikovu. Tie ir atklāti Latvijas valsts ienaidnieki!
DDD: Mediji jau par to nerunā, nejautā politiķiem, kad tiks pieņemts likums, kas šādus ekstrēmus latviešnīdējus ļaus neitralizēt? “Varonīgajai” Bērtulei LTV1 vajadzētu pajautāt: kad jūs, Kariņ, pieņemsit likumu par pilsonības atņemšanu cilvēkiem, kuri ir klaji naidīgi pret latviešiem un Latviju? Vai tad viņa par to runā? Nē. Bērtule, kuru Aleksandrs Kiršteins nodēvēja par politprostitūti, atkal runā par nepieciešamību pievienoties Stambulas konvencijai.
L.L.: Es domāju, ka atbildīgām personālijām arī nav bijusi nekādas rotācijas, piemēram, Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta vadībā. Nekā personīga ne pret vienu, bet kaut kas nav kārtībā “sabiedriskajos” medijos. Ir ļoti daudz neskaidrību. Piemēram, no tiem, kuriem interesē darbs medijos, man teikuši, ka nekad neatrod darba sludinājumus žurnālista, reportiera, producenta vietai LTV. Ir pilnīgi neskaidrs, kādā veidā kaut kādi cilvēki nonāk darbā Latvijas Televīzijā, LSM un Latvijas Radio. Tas nav zināms – caur kādiem konkursiem, jo tādu vienkārši nav. Ja cilvēki uzdod šādus jautājumus, tad Sigitai Roķei vai kādai citai personai, kas nodarbojas ar komunikāciju, uz tiem ir jāatbild. Taču atbildes nav, lai gan kadru izvēle nedrīkstētu būt nekas slepens, noslēpumains. “Sabiedriskie” mediji ir valsts struktūra, tādēļ visam vajadzētu būt sabiedrībai atklāti redzamam. Vajadzētu būt kādai iespējai arī cilvēkiem ietekmēt procesus.
Tikpat nesaprotama kā redaktoru un žurnālistu izvēle, ir arī principi, pēc kādiem tiek izvēlēti tā saucamie “eksperti”, kas ar uzkrītošu regularitāti tiek aicināti piedalīties visdažādākos raidījumos. Un kādēļ, piemēram, laikraksta “DDD” veidotāji, kuriem ir vairāku desmitgažu ilga pieredze okupācijas seku novēršanas jautājumos, vispār netiek aicināti piedalīties diskusijās? Arī mani, kopš esmu sākusi runāt atklātāku un tiešāku valodu, vairs neaicina uz diskusijām. Tas ir aplami, jo, manuprāt, karš ir parādījis, ka mēs vairs nevaram atļauties runāt pusēnā, pusvārdos, izlikties, piespēlēt kaut kādai konjuktūrai.
Man tiešām ir tāda pasaules izjūta: vai nu tu runā taisnību, vai mēs vienkārši iesim bojā. Eiropa izlikās, koķetēja ar Krieviju, tēlojot, ka nesaprot, kas patiesībā ir Krievija. Gadiem ilgi Eiropas politiķi, lai arī vārdos nosodīja, darbos turpināja izturēties draudzīgi pret Krieviju. Tagad mēs redzam, ar ko tas beidzās: ar ukraiņu nāvēm!
DDD: Bet kā tev šķiet, vai žurnālisti, kuri izpilda konjunktūras pasūtījumus, nesaprot savas rīcības aplamību? Kāpēc viņi baidās no tiešiem jautājumiem, piemēram: kad beidzot tiks likvidētas padomju okupācijas sekas, kad no Latvijas tiks izraidīti civilokupanti un viņu pēcteču?
L.L.: Žurnālisti jau pilda tos darba uzdevumus, kurus viņiem uztic redakcija. Būtībā viņi ir tikai izpildītāji. Tas, ko redzam ekrānos un dzirdam ēteros, ir tā saucamā redakcionālā politika. Žurnālisti ir tikai vairāk vai mazāk cītīgāki uzdevuma izpildītāji.
DDD: Padomju okupācijas laikā bija cenzūra, cilvēki zināja: ko drīkst un ko nedrīkst teikt. Vai tu varētu piekrist, ka šobrīd šādu atklātu cenzūru ir nomainījusi ne mazāk nežēlīga pašcenzūra? Žurnālistus redaktori ir tā izdresējuši, ka viņi bez liekiem aizrādījumiem zina, ko drīkst un ko nedrīkst, kādus cilvēkus drīkst un kādus nedrīkst iztaujāt.
L.L.: Jā, pašcenzūra ir ļoti spēcīga. Tās virzienu, tematiku maina politiskā vide un gaisotne valstī, kuru ļoti lielā mērā nosaka politiskā vide. Atlika mainīties politiskajam uzstādījumam – un okupekļa novākšana tika izņemta no cenzējamo tematu saraksta.
Domāju, ka šī bēdīgā situācija, kāda mums ir ar tā saucamajiem “sabiedriskajiem” medijiem,ļoti lielā mērā pastāv tādēļ, ka nav mums nopietnas mediju kritikas.Mediji pierod dzīvot ārpus kritikas, tad viņi jebkuru kritisku vārdu sāk uztvert kā uzbrukumu. Tā ir slimība.
DDD: Viņiem kaut kur starptautiskās organizācijas ir iestāstījušas, ka viņi ir svētās govis, neaizskarami, un tā viņi arī uzvedas.
L.L.: Jā, bet tā tas nav. Tā ir ļoti maldīga pašizpratne.
DDD: Paldies tev par sarunu!
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.19(513), 2022. gada 14.–27. oktobris