Kas tad nu – sāk skandēt brīves dziesmu,
Ko kādreiz nedrīkstēja – liegta bij?!
Un kurināt sāk taisnīguma liesmu –
Ir jāglābjas, lai tumsa neaprij.
Kas beidzot apziņu tā modināja?
Ak, Ukraina – no tās, lūk, pārņēma.
Bet “DDD” kad cīņai mudināja,
To krimināli sodīt nolēma.
Lūk, naidu kurinot – to nedrīkst pieļaut,
Ka okupantus grasās projām dzīt.
Ir labāk klanīties un tautā iekļaut,
Kaut nāktos viņu mēlē teikt – labrīt.
Nu tagad redz, ka “mīļie” okupanti,
Ka piektā kolonna šeit savu veic,
Tad okupeklis jālaiž vien uz grunti –
Un okupantu triumfs jāizbeidz.
Bet “DDD”, kas visu to jau pauda,
Nu, šodien vajadzētu godā likt.
Bet par to klusē, “taisnīguma jauda” –
Vēl neiespēj līdz patiesībai tikt.
Pat prāto daži: esot jāpierunā,
Lai “mūsu krievi” spētu pamanīt,
Ka viņu vēlmē dalāmies jebkurā,
Un negrasāmies viņus projām dzīt.
Un tā nu, okupanti, smaidiet droši,
Kaut esat parazīti, auklēs jūs.
Pie mums ir tādi, kas to pieprot spoži,
Un lai vai kas, par vasaļiem jums būs.
Bez dekolonizācijas, ko baidās
Joprojām izteikt, stomās, lavierē –
Nav taisnīguma guvums bez tās,
Vien gļēvulīgums kaut ko penterē.
Ak, latvietīši, jūsu brīves dziesma
Tik liekulīgi, drebelīgi san.
Ne ukraiņiem mums uzsaukt celsmes liesmu,
Bet pašiem, drošsirdīgi, tā, lai SKAN!
Steidzīte
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 17(511), 2022. gada 16.–29. septembris