Kārlis Skalbe, JZ, 1925. gada 28. marts
Saeima ar savu lēmumu izņēmusi izglītības komisijai no rokām likumprojektu par vācu autonomiju, lai steidzīgā kārtā viņu pieņemtu. Tikpat steidzīgi publisko tiesību komisijā gatavo likumus par žīdu un krievu kulturelo autonomiju.
Kas še notiek? Nekas cits kā tautas suverēno tiesību izdāvāšana. Tauta savas suverēnās tiesības ir iekarojusi grūtās cīņās, un tās nav tāda manta, kuru vajaga dot projām pa durvīm, pa logu, katram, kas prasa. Tas ir neaizskarams kapitāls, no kura mums būs mūža dien’ jādzīvo.
Saeimas mūžs iet uz beigām. Viņa ir iestigusi politiskās kombinācijās, kuras saista viņas kustības. Viņa ir spiesta vairāk nodarboties ar pārejošām politiskām situācijām, nekā ar principieliem jautājumiem un vienas vai otras valdības atbalstīšanai upurēt principus. Turpat vēlēšanu priekšā viņa nedrīkstētu pieņemt likumu, kurš groza Latvijas satversmi, jo mūsu satversmē šādu atsevišķu tautību parlamenti (vēlētas nacionālās padomes) lai arī kultureliem jautājumiem – nav paredzēti. Pieņemot šos autonomiju projektus, Saeima atdotu daļu suverēnās varas šiem atsevišķiem mazākumtautību parlamentiem. Tā būtu nepieļaujama rīkošanās ar mūsu satversmi. Jo suverēnā vara Latvijā pieder tautai. Jautājumi par satversmes grozīšanu tautā plaši pārrunājami. Tos nedrīkst izšķirt zem galda politisku kombināciju ceļā, kā tas pie mums parasts. Ja ir latviešu partijas, kas grib vāciešiem, krieviem, žīdiem, poļiem un varbūt vēl citām tautībām, kas tikai pieprasīs, dot šādas autonomijas – lai viņas iet vēlēšanās atklāti pie tautas un saka: “Mēs prasām autonomiju vāciešiem, krieviem un žīdiem!” Lai iet ar šo prasījumu sapulcēs, lai sludina to vēlēšanu uzsaukumos. Un, ja viņas atrod tautā piekrišanu, lai tad lemj par to nākošā Saeimā.
Tas, ko vispār minoritātēm varam dot, ir jau dots likumā par mazākuma tautību skolām. Tā ir kulturela autonomija, kura ierāmēta valsts un pašvaldības robežās. Minoritātes ir pratušas šo autonomiju labi ievalkāt un praksē paplašināt likuma robežas. Viņu kulturēlās vajadzības ir apmierinātas. Viņas var ne tikai labi apgādāt savas skolas, bet mūsu dienās vēl nodarboties ar pārvācošanu un pārkrievošanu. Tas ir jau vairāk, kā tauta, kura sevi ciena, varētu atļaut.
Tas, kas minoritātēm ir dots skolu likumā, ir taisni tik daudz, cik mūsu latvieša mugura (pēc vācu interpretācijas mugurs) spēj nest. Uz mums, latviešiem, kā uz vairākuma tautību, gulstas visa atbildība par valsts likteni. Mēs esam nodibinājuši savu neatkarību pret vācu gribu (cīņas pie Cēsīm nav vēl aizmirstas). Mēs esam likuši par Latviju ķīlā savu pārliecību, savas asinis un gribu. Tāpēc mēs nedrīkstam uzņemties vairāk, kā spējam nest. Autonomija, ko mēs dotu vāciešiem, aiz vienkārša taisnības principa vien būtu jādod arī citām mazākuma tautībām: krieviem, poļiem, žīdiem. Ja nodibināsies piecas šādas cittautiešu autonomijas, tad mēs, latvieši, vairs neko neturēsim rokās un nezināsim, uz kurieni Latvija iet. Citi spēki viņu vadīs. Mums paliks tikai atbildība (bez iespējas kaut ko grozīt), cīņas un šo cīņu sekas. Ja mums ir drusku vesela prāta, mēs nevaram šādas autonomijas pieņemt. Ja Saeima to nesaprot, tauta ar savu dzīvo nojautu to sapratīs un tautas nobalsošanā šīs autonomijas atraidīs.