Saruna ar Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktoru, litertūrzinātnieku un rakstnieku Ilgoni Bērsonu
Kārļa Skalbes “Mūža raksti”
DDD: Tikko izdevniecībā “Domas spēks” klajā nācis jūsu sastādītais Kārļa Skalbes “Mūža rakstu” 9. sējums.
Ilgonis Bērsons: Devītais “Mūža rakstu” sējums aptver četrus gadus – no 1925. līdz 1928. gadam. Astotajā sējumā bija tikai trīs gadi, bet tas liecina par nelielu publikāciju samazināšanos. Iemesls ir arī tāds, ka Skalbe tad tikai dažus mēnešus bija Saeimas deputāts, tāpēc nav vairs nekādu runu. 1928. gadā viņš diemžēl netika no jauna ievēlēts. Deputāta pilnvaras atguva tikai 1931. gadā.
Šajā sējumā ir spoža publicistika, kas rāda Skalbes kaujinieciskumu. 1925. gada 28. martā, aizstāvot Satversmes sapulcē pieņemto, iestājas pret Saeimas komisijās runāto par autonomijas piešķiršanu vāciešiem un žīdiem (Lasīt: “Tautas suverēnās varas izdāvāšana”). Skalbe pats piederēja demokrātiskajam centram. Viņš bija par tautas vienotību un nacionālām, nevis šķiriskām interesēm, kādas aizstāvēja Zemnieku savienība un sociāldemokrāti.
1928. gadā tiek svinēta Latvijas desmitgade, kam Skalbe velta dzejoli “Latvijai 10 gadu jubilejā”.
Sēsties, saulīte, dimanta krēslā,
Valdi pār Latvijas pakalniem brīviem.
Sēsties, saulīte, skaidrības kalnā,
Aizdzen miglu no birzēm un druvām,
Susini purvus, susini dangas,
Rādi tautai skaidrības ceļus.
1926. gadā Skalbe saņem Triju Zvaigžņu ordeni un Kultūras fonda balvu par grāmatu “Vakara ugunis”, taču dabū lasīt arī nepelnītus, vulgārus pārmetumus no Padomju Krievijas latviešu literātiem par it kā aiziešanu no revolucionārās cīņas, Skalbes izturēšanos saistot pat ar fašismu, kurš taču Latvijā nebija.
Skalbe tiešā veidā uz šiem apvainojumiem neatbild, taču netiešu atbildi dod savā rediģētajā žurnālā “Piesaule” 1928. gadā ievietodams Zvārguļu Edvarda dzejoli “Četras sveces”, kur arī šāds pants:
To otro sveci – manai tautai,
Kam ilgs bij bāra bērnu jūgs,
Kas, atguvusi brīvestību,
Vēl savā garā brīva nav.
Lasītājiem iesaku lasīt Skalbes pasakas “Melnais Pēters”, “Dvēseļu mežs” u.c., bet īpaši uzmanību pievērst mazāk pazīstamiem stāstiem: “Mātes leģenda” (par jaunu sievieti, kuru tēvs padzen no mājām, jo viņa gaida bērnu), “Mežvidos” (par hernhūtiešiem, kur vīrietis dzīvo ar divām sievietēm), “Suņu dārzs” u.c.
No dzejas darbiem šajā sējumā atrodami gari vēstījošie dzejoļi. Piemēram, ir dažādi dzejoļi, kuri sākas ar vienādu pirmo rindu: “Šūpojat mani, Daugavas viļņi”. Dabas tuvība ir apbrīnojama.
DDD: Kāpēc radās doma radīt jaunus Kārļa Skalbes darbu kopotos rakstus, ko esat nosaucis par “Mūža rakstiem”? Zinu, ka pirms Otrā pasaules kara Jāņa Rozes apgāds jau izdeva Kārļa Skalbes kopotos rakstus.
I.B.: Pirmkārt, ir pagājuši ļoti daudzi gadi un Ulmaņa laikā izdotie kopotie raksti ir ļoti liels retums. Tikai retajam mājās ir visi rakstu sējumi. Otra motivācija: tie nebija pilnīgi kopotie raksti, tur daudz kā trūka. Treškārt, pēc tam, līdz 1945. gadam, taču radās vēl jauni darbi.
DDD: Kāpēc apgādā “Jānis Roze” izdotajos kopotajos rakstos daudz kā trūka?
I.B.: Tāpēc, ka tam laikam ne viss, ko rakstīja Kārlis Skalbe, patika – Ulmaņa laikā nedrukās taču kritiku par Ulmani! Kad Kārlis Ulmanis veidoja pirmo valdību, Skalbe “Mazajās piezīmēs” kritizē, ka valdībā ir pārāk daudz vāciešu. Ka tie var sākt dominēt. Ar lielām pūlēm izkaroja Latviju, ir jāsargā viņas brīvība. Arī rakstos, kas publicēti tikko izdotajā “Mūža rakstu” sējumā, atrodami raksti, kuros Skalbe neslēpj satraukumu par Latvijas nākotni, ka nedrīkst ar grūtībām izveidoto valsti sadalīt mazos parlamentos, autonomijās. Sadaloties valsts kļūs vāja un iznīks.
Domāju, ka šodien Skalbe norādītu uz šiem pašiem draudiem. Sīkās partijas sadala politiku un varu. Notiek nevis apvienošanās nacionālo interešu vārdā, bet dalīšanās. Ja būtu tikai dažas lielas partijas, tad valsts varētu normāli attīstīties. Tad lielākai ļaužu kopai būtu kopēja doma, ap kuru tad varētu vienoties, nevis īstenot savu sīko ideju un izcelt savu personību. Šāda dalīšanās patērē līdzekļus un spēku, ko varētu izmantot lietderīgi.
Kas ir patiess dzejnieks?
DDD: Domāju, ka vairums latviešu Skalbi zina tikai kā pasaku autoru. Retais lasījis viņa “Mazās piezīmes”, stāstus vai runas no Saeimas tribīnes. Vai varam teikt, ka Skalbe vairāk bija politiķis-nacionālfilozofs?
Ilgonis Bērsons: Manuprāt, nav pretrunas starp rakstnieku un politiķi. Skalbe bija gan viens, gan otrs. Viņa publicistika, raksti par Latviju ir neparasti, jo viņš bija tuvu tautai. Iedomājieties, Kārlis Skalbes – smalks kungs ar šiku cepuri, smēķi. Viņš plūdu laikos brien pa ūdeni kopā ar cilvēkiem, palīdz glābšanas darbos, lai kā štata korespondents iegūtu patiesu informāciju saviem rakstiem. Tikai ārēji viņš ir smalks kungs – patiesībā, viņš klausās, redz, kā dzīvo vienkāršā tauta. Viņš ir ļoti demokrātisks un sirsnīgs. Braucot vilcienā, viņš klausās, ko tauta runā, iesaistās sarunās. Jā, viņu varētu saukt arī par filozofu, taču, manuprāt, nav nepieciešams visas šīs viņa personības šķautnes nodalīt, jo tās veido viņa unikālo personību.
DDD: Uzskatu, ka patiesam dzejniekam tādam ir arī jābūt – filozofam, politiķim un taisnības cīnītājam. Diemžēl, vērojot šodienas sabiedrībā plaši zināmos rakstniekus un dzejniekus, man rodas sajūta, ka mums ir tikai pantiņu rakstītāji bez dziļas filozofiskās jēgas. Neredzu, ka mūsdienās latviešiem būtu plaši pazīstamu dzejnieku, kuri, kā Rainis teica, atrastos soli priekšā un vestu tautu uz cēlu ideju. Kārlis Skalbe ar savu politisko darbību, rakstiem un dzeju bija patiess dzejnieks un filozofs.
I.B.: Es jums piekrītu. Šobrīd tādu dzejnieku, ko varētu uzskatīt par Skalbes turpinātāju, nav. Var jau ņemt dzejas stilistiku, nodarboties ar formas meklējumiem, bet ne jau tāda ir dzejnieka patiesā misija. Māksla ir nevis ārējā formā, bet domā, ko rakstnieks vēlas izteikt. Ja domas, cēlas idejas nav, tad vārdi ir tukši un bezjēdzīgi.
Mantojumā saņēmu Skaidrītes Kaldupes arhīvu. Lai arī dzejniece raksta pamatā tikai par dabu, viņa uzsver, ka spēj rakstīt tikai tad, kad viņā ir nobriedusi kāda doma vai atziņa – nekad otrādi. Tagad ir modē ņemt kaut kādas modernas reālijas un tās aprakstīt. Galvenais mērķis mūsdienās esot šokēt, runāt tā, kā neviens vēl to nav iedrošinājies darīt. Pliki dibeni, pornogrāfija – vai cik tas gan ir interesanti!… Vai tad tā ir patiesa māksla? Manuprāt, nē!
L.A.: Pazīstu tikai dzejnieci Steidzīti, kura mūsdienās savos darbos ieliek viscēlākās idejas. Varbūt tādēļ viņa nav pazīstama plašākai sabiedrībai kultūras pagrimuma laikā…
I.B.: Labākie dzejoļi rodas, kad ir dziļa doma vai jūtas, ko dzejnieks sevī radījis un vēlas izteikt. Piemēram, tautā mītoša jūta – patriotisms. Vispirms radītājā šī jūta ir jāsaprot, lai atrastu pareizos tēlus. Un nevis otrādi – vispirms tēli un tad, varbūt, ja paveiksies, radīsies kāda doma.
DDD: Varbūt vienkārši mūsdienu “dzejniekiem” nav ko teikt. Sirds un prāts ir tukšs un taisnīguma izjūta sveša…
I.B.: Iespējams. Diemžēl vērojama tēlu degradācija. Mūsdienu jaunatne varbūt pasmaidīs, ka pirms okupācijas dzejnieki izmantoja, piemēram, zobena tēlu: liec zobenu zem galvas un neiemiedz.Taču zobens kā detaļa modernajā laikā nes sevī lielu jēgu, kas nāk no senčiem, no mūsu tautas vēsturiskās pieredzes. Zobens un Imanta kā nedaudz arhaiski tēli sevī nes lielu jēgu: pašaizliedzību, gatavību upurēties tautas labā.
Turpmāk vēl…
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.15(509), 2022. gada 12.–25. augusts