Boriss Stomahins
Daudzkārt cietumsodu izcietis Krievijas disidents
Ieguvis politisko patvērumu Ukrainā
Dažādu ziņu sakritība laikā dažkārt sniedz spilgtāku ainu nekā katra atsevišķi un maina pašu skata leņķi. Vienlaicīgi notika divi svarīgi notikumi: Ukraina saņēma kandidātvalsts statusu uzņemšanai Eiropas Savienībā, un krita Severodoņecka.
Principā statusa saņemšana ir iemesls apsveikšanai, bet kaut kas traucē izjust patiesu prieku. Piemēram, dažu valstu pieredze, kuras šajā kandidātvalsts statusā ir iestrēgušas gadu desmitiem. Turcija ir kandidātvalsts dalībai ES kopš 1999. gada. Ziemeļmaķedonija, kas tolaik vēl nebija Ziemeļu, – kopš 2005. gada. Albānija – kopš 2009. gada…
Rietumu liekulība
Makroni un šolci ierodas Kijivā, pauž dedzīgu atbalstu ukraiņiem viņu karā pret absolūto ļaunumu, kas apdraud arī viņu valstis, sola iestāšanos ES un draudzīgi uzsit uz pleca… Tikmēr Ukrainas armija spiesta atdot pilsētu pēc pilsētas Donbasā. Kāpēc? Tikai tāpēc, ka trūkst smagās artilērijas, MLRS[1] un citas tehnikas, ar ko skaita ziņā Mordora[2] apsteidz Ukrainu 20 (!!!) reizes. Tas ir tas pats aprīkojums, ko šolci, makroni un Baidens zvēr piegādāt Ukrainai, un tajā pašā laikā viņi izvirza nosacījumus, lai Ukraina no tā nešautu Krievijas Federācijas teritorijas virzienā… Bet tikmēr Ukrainas armija zaudē pilsētas.
Zaudē tāpēc, ka tehnikas nav, un ja ir, tad ārkārtīgi niecīgos daudzumos, kā izsmiekls. Bēdīgi slavenos HIMARS – tos, no kuriem aizliedza šaut pa Krievijas Federāciju, – atsūtīja četrus (!!!) gabalus, tagad gatavojas sūtīt vēl četrus. Tikmēr viņiem vajag vismaz četrdesmit. Tā tas vilksies gadiem, kā ņirgājoties, – un Ukraina tikmēr zaudēs savu teritoriju un cilvēkus… Nepieciešamo ieroču sarakstā, kas publicēts neilgi pirms Šolca un Makrona ierašanās Kijivā, kā pirmās bija minētas 155 mm haubices – tās prasīja 1000 gabalus. Augstie viesi Kijivā visa starpā pieminēja šīs haubices un solīja atsūtīt pat… veselas 18!
Desmit procenti no nepieciešamā – lūk, cik daudz smago ieroču Ukraina saņēma no saviem Rietumu draugiem gandrīz četru kara mēnešu laikā. Īsi pirms daudzsološās Rietumu līderu vizītes par to paziņoja Ukrainas pavēlniecība.
Un balsis jau vairojas, vairojas sociālajos tīklos, kas neizpratnē (un ar pamazām pieaugošu sašutumu) saka: jā, viņi dod tieši tik daudz ieroču, lai Ukraina šo karu nezaudētu, bet arī neuzvarētu, lai karš ievilktos… Viņi vienkārši vadā aiz deguna kā muļķīšus, starojoši smaidot, atbalstot vārdos, solot visādu palīdzību, naudu, ieročus…. bet nedodot pietiekami daudz šo ieroču, lai Ukraina varētu uzsākt pretuzbrukumu, kamēr vasara atļauj, izsist okupantu no savas teritorijas un izbeigt karu.
Neviļus piezogas doma, ka Ukrainas uzvara viņiem nav vajadzīga, jo tā iedragās un satricinās vecās Eiropas vadību ES un kontinentā kopumā. Viņus laikam tāda vilcināšanās un pušu savstarpēja novārdzināšana apmierina visvairāk – un kā gan citādi lai saprot to, ka Ukrainai iedod niecīgu procentu no nepieciešamajiem ieročiem, kā nekā tomēr dod, – bet Maskavai visus šos mēnešus maksā par naftu un gāzi milzīgas naudas summas. Tā ir tā pati nauda, ar kuru Maskava ved šo karu un plāno turpināt līdz pilnīgai Ukrainas izsīkšanai un iznīkšanai.
Vispār, ja spriež nevis pēc vārdiem, bet pēc darbiem, situācija ir diezgan skaidra. Ja gribētu, paši jau sen būtu izmetuši okupantus no Ukrainas zemes, slēguši gaisa telpu virs Ukrainas, sagādājuši kodolieročus, kā ieteica bijušais Polijas ārlietu ministrs Sikorskis. Vai vismaz būtu piegādājuši konvencionālos smagos ieročus pietiekamā daudzumā pretuzbrukumam un ukraiņu uzvarai. Vienīgais, kas to kavē, – gribas trūkums.
Tā vietā Makrons Kijivā beidzot atklāti atzina, ka sazvērestība – nedot Ukrainai tankus, lidmašīnas un citu uzvarai reāli nepieciešamo aprīkojumu – patiešām pastāv. Protams, lai nesadusmotu Putinu un nedotu viņam iemeslu… Vai šolci un makroni netic NATO līguma 5. panta spēkam, ja viņus tik ļoti biedē Putina uzbrukums? Joprojām cer kaut kā izlaipot un “gan mūsējiem, gan jūsējiem par trim kapeikām uzdancot”? Cer atsēdēties krūmos no jau četrus mēnešus ilgstoša kara un netikt “ievilktiem” tajā? Viņi – vēl jo vairāk viņu tautas – rūgti nožēlos šo gļēvulību, nekrietnību un cinisko mazdūšību, bet tikai tad, kad būs jau par vēlu…
Palaidējmehānisms šantāžai
Šādi lauka novērojumu rezultāti ļauj diezgan viegli noteikt prognozi. Diemžēl tā nesanāk iepriecinoša. Pakarinot valsti uz ES kandidātvalsts statusa āķa, Rietumi, it īpaši ES vadība, tagad sāks izgriezt Zeļenskim un viņa komandai rokas, lai viņi “sēstos pie sarunu galda” ar asinssuni un “izbeigtu karu sarunu ceļā”. Neņemot vērā ukraiņu tautas gribu, protams. Jo ukraiņi pēc visa, ko okupanti atnesa uz viņu zemi, ko tie tur ir sastrādājuši četru mēnešu laikā un turpina darīt joprojām, pat nevēlas dzirdēt par kaut kādām sarunām ar Maskavu. Turklāt ar to patiešām absolūti nav par ko runāt.
Kopumā ukraiņi grib būt Eiropas Savienībā (taču nav skaidrs, ko viņi tur tik pievilcīgu ir atraduši), tāpēc palaidējmehānisms šantāžai ir. Jo vairāk tāpēc, ka statuss tika atklāti iedots avansā – un ir skaidri pateikts, ka to var arī atņemt, ja kas. Tas ir, tā vēl nav iestāšanās ES, tas ir tikai āķis, uz kura var karāties gadiem ilgi…
Bet jebkuras sarunas un jebkurš “miers”, izņemot uzvaru pār Ordu un tās padošanās pieņemšana uz Kremļa drupām, automātiski nozīmē, ka visas Ukrainas zemes, kuras sarunu brīdī de facto ir sagrābuši okupanti, paliek viņiem. Viņu pārvaldībā. “Krievija ir šeit uz visiem laikiem!” – tā viņi lielās. Tāpat kā 2014. gadā palika puse no Doņeckas apgabala un puse no Luhanskas apgabala. Toreiz tā bija maza daļiņa no valsts – bet tagad taču ir okupēti pat 20 procenti no tās teritorijas, piektā daļa!!!…
Izgriezīs rokas (bet ŠĪM personām no Bankova ielas[3] to darīt īsti pat nevajag; tās bija apņēmības pilnas kapitulēt jau pirms kara, bet tauta un armija negribēja padoties) – un piespiedīs parakstīt kaut kādu līgumu “Minska-3”. Precīzāk, nē, sarunas vairs nebūs Minskā; iespējams tie būs, piemēram, “Stambulas līgumi”, kuriem par starpnieku būs nevis Lukašenko, kā tajos laikos, bet gan Erdogans. Bet būtība ir tāda, ka orki[4] ir nokoduši vēl vienu Ukrainas gabalu – un Rietumi to ir norijuši. Faktiski Rietumi ir Ukrainu nodevuši, saldinot šīs tabletes rūgtumu ar ES kandidātvalsts statusu…
Turklāt pastāv lielais jautājums, vai Ukrainai vispār tur vajag stāties iekšā – šajā ESPSRS, kā to trāpīgi nosauca nelaiķis Bukovskis, šajā “eiropadomijā”, faktiski PSRS-ligh. Skaidrs, ka Ukrainai tas galvenokārt ir prestiža jautājums – tā it kā oficiāli tiek atzīta par Eiropas daļu. Civilizēta izvēle, tā teikt. Lai gan tas ir tikai postpadomju pašapziņas trūkuma sindroms: Ukraina vēsturiski, jau no pašiem pirmsākumiem, ir Eiropa, ne mazāk Eiropa kā Francija vai Vācija, un, lai to saprastu, tai nevajadzētu neviena piekrišanu vai atzinību. Tā ir kā tas ubagu klaidonis no vecajiem romāniem, kurš, kā beigās izrādās, ir dzimis princis vai hercogs… bet par to uzzina tikai pašās beigās.
Vēl viena motivācija iestāties ES, izņemot prestižu, var būt subsīdijas, ko tā piešķir savām trūcīgajām dalībvalstīm. Tādu valstu jau ir daudz – un šķiet, ka valda vārdos neizteikta vienošanās nevienu citu vairs neuzņemt (vēlreiz par apsveikumiem sakarā ar kandidēšanu…). Prestižs ir prestižs, bet ES iekšienē tā ir austrumu autsaideru līga, kas dzīvo no subsīdijām, – tomēr dzīvošana no padačkām (no tā, ko atmet – tulk. piez.) diez vai ir savienojama ar augstu prestižu vai ar brīvību kā tādu. Citiem vārdiem sakot, tā ir atkarība vai vismaz daļas savas suverenitātes atdošana Briselei, kas komandēs, kā dzīvot savienības biedriem, kādus likumus ieviest, reglamentējot visu dzīvi līdz pēdējiem sīkumiem. Ar grūtībām izkļuvuši no PSRS un piedalījušies šausmīgā asiņainā karā par savu brīvību – kaut kā dīvaini šķiet šo brīvību nodot cita, maigi izsakoties, “savienības centra” rokās. Vai Ukraina nav spējīga pati nopelnīt sev iztiku?
Kāpēc Ukrainu neuzņem NATO?
Lielbritānija izstājās no ES tālajā 2016. gadā ar lielu skandālu, ar referendumu, kas sadalīja valsti uz pusēm, bet tomēr izstājās. Tas darīja labu – lai palīdzētu ukraiņiem vairāk kā jebkurš cits Eiropā. Kā tā palīdz tagad, Lielbritānija nevarētu, ja būtu ES dalībvalsts. Citas tur esošās valstis jau arī sāk domāt par izstāšanos – Dānijā, piemēram, šis noskaņojums ir īpaši spēcīgs, tur vismaz puse iedzīvotāju ir par izstāšanos. Lielbritānija izstājās no ES, tā teikt, uz augšu, – tā ir pacēlusies līdz augstākam civilizācijas līmenim nekā tas, uz kura atrodas ES. Skandināvijas valstis, ja arī izstāsies, arī celsies uz augšu, pievienosies Lielbritānijai. Ne velti Džonsons jau ierosināja veidot citu, alternatīvu ES savienību – ar Ukrainu, ar Baltijas valstīm, ar Poliju. Ukraina JAU TAGAD, šajos četros kara mēnešos, ir parādījusi, ka tā un tās tauta stāv pāri ļenganajai, letarģiskajai, gļēvajai un liekulīgajai Vecajai Eiropai, franču-ģermāņu Eiropai. Ukrainai nekavējoties būtu jāpārkāpj pāri pakāpienam un jāpaceļas augstāk – līdz tam līmenim, līdz kuram Lielbritānija pakāpās pēc 2016. gada. Tā vietā Ukraina piesakās ES un naivi priecājas par kandidātvalsts statusu, ko pavada virkne nosacījumu ar prasībām izveidot jaunas un nostiprināt vecās birokrātiskās struktūras…
Turklāt Putins vairākkārt runāja tādā garā, ka būtībā neiebilst pret Ukrainas uzņemšanu ES. Bet viņš kategoriski iebilst pret iestāšanos NATO – tik ļoti, ka tas tika izvirzīts kā viens no galvenajiem 2022. gada 24. februāra agresijas iemesliem. (Tiesa, Ukrainas vietā no dienvidrietumiem viņš tagad saņēma “NATO pietuvošanos Krievijas robežām” no ziemeļrietumiem, no Somijas puses, kas liecina par viņa kā ģeopolitiķa ģenialitāti… :))) ). Lūk, tieši NATO Ukrainai pat ļoti vajadzēja iestāties, un sen jau, dzīvojot blakus tādam kaimiņam, – bet Ukrainas pieteikumu, kā zināms, Merkele torpedēja jau 2008. gadā, jo Merkele jau tolaik visai atklāti strādāja Putina labā. Pieteikums formāli netika atsaukts un tā arī guļ kaut kur NATO, un NATO jau sen varēja par to pieņemt lēmumu. Bet – uzņemšana notiek ES, nevis NATO. Tas ir, tur, kur Putins atļāva, tur arī pieņem (precīzāk, SOLA pieņemt. Kaut kad.).
Cilvēki, kuri pastāvīgi dzīvo Rietumos un pazīst tās struktūru no iekšpuses, stāsta, ka Ukrainas atbalsta eiforija, kas bija pirmajos kara mēnešos, jau ir pilnībā pārgājusi, lai gan pati tēma joprojām informācijas laukā figurē. Bet tonis ir mainījies: tagad dominē “pragmatiskais” (tas ir, ciniskais) viedoklis, ka lieki upuri nav vajadzīgi – un vainīgs tajā ir tas, kurš spītīgi atsakās padoties pārspēka ienaidniekam un it kā piespiež šo ienaidnieku nogalināt ukraiņus tālāk. Tas ir, Ukrainai vajag tikai atdot Putinam visu, ko viņš jau ir sagrābis (piekto daļu Ukrainas), parakstīt pamieru… un gaidīt nākamo karu pēc dažiem gadiem. Kad moskaļi atkal atnāks un nokodīs vēl kādu gabalu. Viss ir vienkārši, loģiski un ciniski…
Ir veca anekdote: “Kā sauc cilvēku, kurš grib, bet nevar? – Impotents. – Un to, kurš var, bet negrib? – Maita.” Vai ir kāda cita, precīzāka Rietumu līderu definīcija, izņemot varbūt tikai Lielbritānijas premjerministru Džonsonu, kuri varētu, ja ne paši ātri nolikt Krieviju pie vietas, tad vismaz dot iespēju Ukrainai to izdarīt, – bet vienkārši un atklāti NEGRIB to darīt?…
Ieroči, ieroči, ieroči!!! Smagie ieroči, haubices, tanki, MLRS, HIMARS un citi! Šis ir tas, ko Ukrainai tagad ļoti vajag, vajag kā gaisu!… Ar tiem, kas jau ir, nekavējoties jāsāk šaut uz agresora teritoriju, un, ja iespējams, tad tieši uz Maskavu. Nogalināt pēc iespējas vairāk orku gan šeit, gan tur, sagraut viņu pilsētas drupās, tāpat kā viņi sagrauj ukraiņu, nodarīt ienaidniekam maksimālu kaitējumu. Lai vismaz zināmā mērā viss tas, visi upuri un pūles, un visas pirmo kara mēnešu cerības nebūtu veltas, ja Rietumi arī šoreiz nodos Ukrainu…
Tulkoja Vita Ņikitina
[1] MLRS – multiple launch rocket system (angļu val.) – daudzkārtējas palaišanas raķešu iekārta.
[2] Mordora – tā ukraiņi tagad sauc Krieviju. – Red.piez.
[3] Bankova ielā Kijivā atrodas Ukrainas prezidenta administrācijas un dažādas citas administratīvās telpas. – Red.piez.
[4] Orki – tā ukraiņi tagad sauc krievu okupantus.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.14(508), 2022. gada 29. jūlijs–11. augusts