Nav vienmēr tā, kā izskatās, mēdz sacīt,
Ne vienmēr balts ir balts un melns ir melns.
Lai arī tā, bet jāprot tomēr manīt –
Nav tumsas vampīrs eņģelis, bet velns.
Lai labi pasaulei, mēs sūtām domu,
Bet tepat gaisā skumji kokle skan.
Ja tumsas monstrs piekopj savu lomu,
Tad apkārt smirdoņas ir arīdzan.
Bet ja nu mūsu domai pietrūkst spārnu,
Kas sirdsugunīs kvēl un augšup nes,
Un Gaismas putna vietā sveicam vārnu –
Mums nesaskatīt Tālās Pasaules.
Ja tumsa sakur iznīcības sārtus,
Laiks pienācis, kad Jauna Zvaigzne dzimst.
Vien zina Augstākais, cik atvērt vārtus,
Lai Daile celties var, bet draza grimst.
Kāds vīpsnā – Dievs? Un pieņem to kā joku.
Lūk, tikai cilvēks visu sadarīs.
Ja gribēs – nospiedīs to kodolpogu,
Ko tur vairs Dievs, ja viss būs nodarīts.
Bet tomēr cilvēkam šo brīvo gribu,
Ir devis Augstākais, lai izvēlas –
Vai pieņemt zaņķī iznīcības cibu,
Vai Gaismu nest, kas ir no mūžības.
Un neviens nenospiedīs kodolpogu,
Ja negribēs to pieļaut Augstākais.
Gan cilvēks atstūmis ir Dieva Roku,
Bet notur pasauli Dievs Vienīgais.
Un jāiet ir uz virsotnēm bez mitas,
Uz mērķi jātiecas, lai tur vai kas.
Mēs palikt nedrīkstam pie zemes slitas –
Mūs Dailes dārzi sauc, nost pabiras!
Ir Jaunai Gaitai visi ceļi vaļā,
Vien jāizsmalcina ir apziņa –
Būs arī sirdsugunij gaisma zaļā –
Ja uzticamies – nebūs neziņa.
Steidzīte
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.13(507), 2022. gada 15.–28. jūlijs