Saruna ar mūzikas ierakstu kolekcionāru Juri Lapinski
DDD: Šis avīzes numurs iznāk 15. jūlijā – tieši tavā 80. dzimšanas dienā. Mēs, laikraksta “DDD” veidotāji, sirsnīgi sveicam tevi un novēlam labu veselību un garaspēku kopīgajā cīņā par taisnīgumu.
Juris Lapinskis: Paldies! Paldies jāsaka manam tētiņam un mammiņai! Bet es jūtos slikti šeit, Latvijā. Cilvēki ir novesti izmisumā. Tas ir arī mērķis globālajai izredzēto elitei – cilvēku iznīcināšana. Tos, kas ir gudrāki, izcilāki, ar smadzenēm, – tos viņiem vajag, lai viņiem kalpo. Pārējie ir lieki.
DDD: Ko mēs varam darīt?
J.L.: Neko. Palikt pie veselā saprāta. Zināt visu, ko esmu stāstījis vismaz 400 raidījumos “Gaismas pils”, kas rakstīts avīzē “DDD”, un vēl desmit reižu vairāk, lai mūs nevarētu apčakarēt un apšmaukt.
Iegrimis mūzikā līdz ausīm
DDD: Juris Lapinskis – 70.‒80. gadu leģendārais mūzikas ierakstu karalis. Tevi pazīst ikviens, kurš tolaik interesējās par mūzikas ierakstiem. Starp citu, arī tagad daudzi tevi labprāt iepazīst kā mūzikas ierakstu leģendu. Kā sākās tava skaņu dzīve?
Juris Lapinskis: Mūzika manir patikusi, cik vien sevi atceros. Manam tētiņam bija Latvijas laika “Vefsuper MD/39” radiouztvērējs, kurš vairāk nestrādāja nekā strādāja. Maz ko varēja dzirdēt, taču es aizgrābts klausījos pat tur dzirdamo mūziku. Aparāts uztvēra Varšavu, Somiju, Zviedriju, Rīgu, Maskavu, vēl Viļņu… Pamazām mana apetīte auga. Mūsu mājas saimniekam bija radiouztvērējs “Rīga T–689”, ar kuru bez jebkādiem traucējumiem varēja dzirdēt jau daudz ko vairāk: Nīderlandes Radio, Deutsche Welle, BBC, kas raidīja 16 un 19 metru diapazonā. Tomēr visam sākums bija Radio Luksemburga.
Arī pats es dziedāju Pionieru pils zēnu korī, braucām pat uz Maskavu dziedāt diriģenta Centa Kriķa vadībā. Pionieru pilī iemācījos spēlēt bajānu. Vienlaikus spēlēju dažādus instrumentus – raustīju kontrabasu skolas orķestrī, situ bungas, spēlēju ģitāru. Ballēs dziedāju, spēlēju.
Mūziku apgūt man bija iekšēja nepieciešamība, bez piespiešanas. Lai gan Bēthovenu tēvs ar slotas kātu un lietussargu esot dauzījis, lai viņš sēž pie klavierēm, lai trenējas, – un iznāca Bēthovens. Mani neviens nedauzīja, un arī Bēthovens no manis neiznāca. Taču man palaimējās, ka tētiņš par labu mācīšanos skolā 7. klasē, 1956. gada 19. janvārī, man uzdāvināja radioaparātu “Rīga 10”. Tas bija tālaika labākais radiouztvērējs. Un es jau drīz ieliku tajā īstos īsos viļņus (11, 13, 16, 19 m), tad man atklājās pavisam jauna pasaule – dzirdēju Austrāliju, Ameriku, Londonu… Tur skanēja jaunas, nedzirdētas dziesmas. Biju arī ierīkojis speciālas virziendarbības antenas labākai uztveršanai. Manas mājas rietumu pusē bija Bieriņmuižas parka lielie koki, un varēju savilkt dažnedažādas garās antenas… Un tā es pamazām augu mūzikā.
1957. gadā, kad mācījos 9. klasē, sameistaroju arī savu pirmo magnetofonu, varēju sākt rakstīt un atskaņot mūziku. Un vēl man laimējās, ka šis mans aktīvais agrās jaunības laiks sakrita ar maksimālo saules aktivitāti, pēdējo 200 gadu laikā tā bija lielākā saules aktivitāte (1958.–1959. gads).
DDD: Kāds tam sakars ar tavu izaugsmi?
J.L.: Ja nebūtu bijis šīs saules aktivitātes, es radio īsajos viļņos vispār neko nedzirdētu. Lūk, tā. Saules izvirdumi jonizē mūsu zemeslodes atmosfēras augšējos slāņus. Un pret šo jonizēto slāni, kas atrodas apmēram 70‒100 km augstumā, radioviļņi no BBC antenas atstarojās kā pret spoguli un plūda taisni manā antenā iekšā.
Tā es klausījos pasaules skaistāko mūziku. Līdz 1960. gadam jau biju sarakstījis kādas 100‒150 lielās 500 metru lentas ar vislabākajiem pasaules dziedoņiem, orķestriem, skaistāko mūziku – man bija tas, kas praktiski nebija nevienam citam (vismaz Latvijā), un vēl superkvalitātē: kā tagad uz FM, tikai mono. Tāds bija sākums. Ap 6 000 dziesmām!
DDD: Un kad tu kļuvi par vadošo ierakstu speciālistu Latvijā?
J.L.: Ar platēm sāku nodarboties, kad šī radiouztveršana praktiski vairs nebija iespējama, kad iestājās saules aktivitātes minimums – 11 gadu periods. Pieprasījums pēc mūzikas bija liels, un es biju spiests noorganizēt to, ko šajos laikos sauc par MLM sistēmu. Es atrados pašā spicē; tie, kuriem ierakstīju mūziku, protams, neturēja sveci zem pūra un atkal rakstīja saviem draugiem, kas bija nākamie klienti. Un tā visa sistēma vērsās plašumā. MLM sistēma ir tas pats padomju kolhozs, jeb cietumā to sauc par “obščaku”. Un es biju šī “obščaka” turētājs.
DDD: Tādējādi Latvija piepildījās ar mūziku?
J.L.: Jā, Latvijā man bija vismaz 2–3 tūkstoši tā saucamo klientu. Faktiski jau tie neskaitījās klienti, jo es mūziku netirgoju. Vienkārši – cilvēki sameta naudiņu kopējā katlā, un es to godprātīgi izmantoju labāko skaņuplašu un pasaules kvalitatīvākās atskaņošanas tehnikas iegādei. Es biju iegrimis mūzikā līdz ausīm. Citi gan domāja, ka es tirgoju jeb spekulēju ar platēm, lentām, tātad mūziku.
DDD: Vai esi rēķinājis, cik ierakstu savā mūžā radīji?
J.L.: Nē, to nevar sarēķināt. Daudzus miljonus.
Mūzika izsmalcina dvēseli
DDD: Tu vēl joprojām esi iegrimis mūzikā līdz ausīm. Tevi satiekot, vienmēr dod iespēju noklausīties kādu izcilu dziesmu izcilā ierakstā. Ko tev nozīmē mūzika?
Juris Lapinskis: Visu. Mūzika – tā ir ļoti smalka dvēseles lieta. Bet laba mūzika! To, kas šodien skan kā mūslaiku vieglā mūzika, pat nevar saukt par mūziku. Šobrīd līmenis ir tik nožēlojams, cik vien var būt, – nav ne ko redzēt, ne ko dzirdēt. Kad te sākās disko laiki, televīzija ar klipiem faktiski nokāva mūziku, tā pārvērtās par piedēkli, par pavadījumu lēkātājiem. No mūzikas ir maz kas palicis. Ir tikai bezjēdzīgi šovi, mākslīgi veidojumi, kas radīti mūzikas izķēmošanai un prātu apdullināšanai. Tās ir radošā pagrimuma sekas un šī pagrimuma līmeņa rādītājs. Izpildītāji ķērc, spiedz, čiepst, vēkšķ, auro, gaudo, bauro, rēc, sēc, vaid, raud, ņaud, rukšķ, rej, runā, tikai neviens vairs nedzied…
DDD: Kāds, tavuprāt, ir mūzikas uzdevums?
J.L.: Nekas cits cilvēku tik ļoti un tik spēcīgi neattīsta kā mūzika. Līdzīgi kā valoda – ja tu bērnam neiemāci runāt līdz 7 gadu vecumam, viņš būs dziļi atpalicis. Bet mūzikā ir vairāk skaņu kombināciju nekā valodā. Japānā katram bērnam pamatskolā ir jāiemācās spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Mūzika ir pavisam cita, daudz augstāka, gudrāka pasaule.
DDD: Vai mūzika varētu palīdzēt latviešiem iziet no kultūras krīzes?
J.L.: Šobrīd krīze jau ir pašā izglītībā ‒ arī muzikālajā, mākslinieciskajā izglītībā. Tā būtu jānovērš vispirms. Bērnu dzīvē ir jāienes harmonija. Bērniem ir jānodarbojas ne tikai ar sportu, bet arī ar dziedāšanu, sākot jau ar pirmo klasi, pat bērnudārzu. Dziedāšana un laba mūzika kopumā attīsta bērna dvēseli. Tas ir viens no galvenajiem faktoriem. Un tieši tas mums, latviešiem, ir nepieciešams.
DDD: Svarīgi, kādas dziesmas un kā tās dzied… Citādi, kā teici, sanāk nebaudāma vēkšķēšana.
J.L.: Protams.
Padomju okupācijas cietumā taisnības vairāk?
DDD: Pirms intervijas tu atzinies, ka jūties ļoti slikti Latvijā un padomju okupācijas laikā, sēdēdams cietumā, tu esi labāk ēdis nekā tagad. Vai nav pārspīlēti?
Juris Lapinskis: Domāju, ka nē. Cietumā bija vairāk taisnības nekā ārā. Kam bija nauda, cietuma kioskā varēja halvu nopirkt, šokolādi, konfektes, bulciņas, kafiju u.tml. Kam no mājām atnesa, tiem bija vēl mājas barība. Mums bija daudzmaz sakarīgi cilvēki tur, nevis kaut kādi bandīti, huligāni un idioti. Un tajā cietumā bija vairāk taisnības, patiesības un kārtība nekā šodien Latvijā. Tagad mums valda bandīti baltās apkaklītēs un banksteri, faktiski nauda, bet mēs esam vergi…
DDD: Kā tu nokļuvi cietumā – padomju okupācijas cietumā?
J.L.: LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja Pētera Strautmaņa sekretāre uzrakstīja dižu vēstuli par mani – Jurim Lapinskim ir firma, kā mežonīgos Rietumos, viņš ir pagrīdes miljonārs, bojā padomju jaunatnes morālo seju ar riebīgo kapitālistu, fašistu un emigrantu mūziku, tātad ir padomju varas un ekonomikas grāvējs un ideoloģiskais diversants.
DDD: Kurā gadā?
J.L.: Aptuveni 1979.–1980. gadā. Vēstule tika aiznesta LĻKJ CK sekretārei Mārītei Rukmanei, tagadējai Rukmanei-Teivānei. Viņa nezināja, ko darīt ar mani, tādu briesmoni, tādēļ šo vēstuli pārsūtīja partijas centrālkomitejai, un tur tā nokļuva uz galda jaunatsūtītajam Maskavas sekretāram – LKP CK otrajam sekretāram Valentīnam Dmitrijevam, būtībā Maskavas pelēkajam kardinālam, kurš noteica dzīvi Latvijā. Pirmais sekretārs – tolaik Augusts Voss – bija vietējais jeb “nacionālais” kadrs, bet otrais sekretārs – Maskavas ieliktenis.
Tā šī vēstule nokļuva uz galda Maskavas sekretāram, un viņš pavēlēja: “Prokuroru pie manis, iekšlietu ministru pie manis! Kas tur pie jums notiek, tieciet skaidrībā un ziņojiet man!” Un, kad šādu pavēli saņēma… KGB nebija ko darīt, par nekādām ideoloģijām man nebija ko piesieties, tāpēc saimniecisko lietu man piesēja – nodarbošanās ar aizliegtu mājrūpalu. Man bija 300 liecinieku – visi liecināja man par labu, ieskaitot 3 miličus, un pirmā tiesa mani attaisnoja nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Bet tad viņiem bija jāatdod atpakaļ viss, ko sešās kratīšanās bija paņēmuši. Kopumā zaudējumi man ap 10 miljoniem… Tas nederēja. Pēc tam nāca augstākā tiesa, kas arī prasību noraidīja. Un Ļeņina rajona tiesas priekšsēdētājs Orlovskis tiesāja mani trešo reizi. Ko teica 300 liecinieku, to viņš neklausījās, savai sekretārei ar pirkstu rādīja – viņš melo, viņš melo, tiesa netic, rakstiet tā… Un tā arī visu sarakstīja – divus ar pusi gadu cietumā, mantas konfiskācija… Augstākā tiesa to apstiprināja… Bet pēdējā, pēc skaita piektā, tiesa bija Augstākās tiesas Prezidijs, kurš noņēma pusgadiņu un nelikumīgo peļņu 8228 rubļu. Tātad nelikumīgās peļņas nebija. Ar kādu tad aizliegto mājrūpalu es nodarbojos?!
DDD: Un cik tev tās mantas bija?
J.L.: Tur bija viss kas. Viņi grāba visu, kas patika, – viena atskaņotāja galviņa vien maksāja žiguļa cenu, tobrīd man tādas bija sešas.
DDD: Lai kvalitatīvus ierakstus radītu?
J.L.: Protams.
DDD: Tev bija moderna tehnika.
J.L.: Jā. Man bija vislabākais, kas tobrīd pasaulē bija. Cilvēki sanesa naudiņu, meta kopējā katlā, kā padomju kolhozā, tā bija kopmanta. Tā varēju iegādāties un nodrošināt kvalitatīvus ierakstus.
Kādēļ neskan “Gaismas pils”?
DDD: Cilvēki zvana uz “DDD” redakciju un jautā, kādēļ vairs neskan “Radio Merkurs” raidījums “Gaismas pils”, kuru tu vadīji?
Juris Lapinskis: Pirms Jaungada skanēja raidījums, kurā piedalījās Aivars Andersons un Ieva Skangale, tas bija pēdējais raidījums. Priekšpēdējais bija ar Eināru Graudiņu. Pēc tam NEPLP paprasīja iesniegt raidījumus no 13. decembra līdz 19. decembrim.
DDD: Iesniedzāt?
J.L.: Kas bija jāiesniedz, iesniedzām.
DDD: Kas notika?
J.L.: Nekas nenotika. Līdz šim brīdim neesam saņēmuši atbildi.
DDD: Bet kāpēc vairs neraidāt?
J.L.: Ja es tur runātu tik brīvi kā ar tevi, droši vien sēdētu aiz restēm… Mūsu valdība prasa atbalstīt viņu viedokli. Līdz šim pa radio man izdevās stāstīt patiesību, arī par žīdiem un okupantiem. Bet jūs jau iepriekš par to tiesāja, arī Leonardu Inkinu tiesāja.
DDD: Tad var saprast, ka nevar atjaunot raidījumu “Gaismas pils”?
J.L.: Pie šīs varas un šajā situācijā – nē. Bet galvenais jautājums, ka mums nav ne 1000, ne 5000 eiro, ko maksāt, esam vēl parādā, neesam pat par elektrību samaksājuši.
DDD: Tātad ir arī naudas trūkums?
J.L.: Jā. Sākumā mums izsita lielo raidītāju. Vislabāk varēja dzirdēt pašā sākumā, kad bija antena Ulbrokā, kuru nogāza. Ulbrokas muižu privatizēja, līgumu ar mums lauza ātrāk par pusgadu un izsvieda mūs laukā. Tad mēs atnācām šeit, uz veco televīzijas māju, uzkārām TV tornī antenu, par to mēs maksājām kādus 100 latus mēnesī. TV tornis tad piederēja krieviem, SIA “Interneta pasaulei”, bet tad šo tornīti nopirka Krasovicka znots Andrejs Feldmans par 200 tūkstošiem. Un mums paprasīja par antenu kādu pusotru tūkstoti mēnesī. Mums nav ne reklāmu, ne sponsoru, tāpēc nevaram tādas naudas samaksāt. Tad pārvācāmies uz Bolderājas veco armijas daļu, radio amatieru būdiņu īrējām par kādu simtiņu, maksājām vēl igauņu biedrībai par šīm telpām Āgenskalnā, kur atrodas studija. No Āgenskalna pa internetu signāls gāja uz Bolderāju un tad skanēja ēterā. Tā bija, līdz lielo raidītāju izsita zibens.
DDD: Nebija līdzekļu, lai salabotu?
J.L.: Nē. Pareizāk sakot, salabojām mēs paši, nopirkām visas detaļas, blokus, visu, ko vajadzēja. Taču, lai samaksātu parādus, īpašnieks Raimonds izīrēja šo lielo raidītāju, tagad to izmanto baznīca – tai naudas pietiek atliektiem galiem. Mums pašiem palika mazais. Taču no tā nebija sevišķas jēgas. Slikta dzirdamība, tādēļ pārgājām pilnībā uz internetu.
Taču šobrīd “Radio Merkurs” vairs neskan valdošās nelatviskās politikas dēļ… Ja latvieši beidzot neapjēgs, cik nepieciešama ir neatkarīgo masu informācijas līdzekļu darbība, lai mainītu nenormālo situāciju Latvijā, un nenāks palīgā, tad es redzu bezcerīgu ainu. Manis teiktais, protams, attiecas arī uz laikraksta “DDD” nepieciešamību. Ja nebūs šādu brīvu, nacionālu mediju, esošie okupanti un vēl nākamie mūsu tautu un valsti iznīcinās, jo latvieši muļķīgi padevīgi to pieļaus un atļaus. Tādēļ neatkarīgie masu informācijas līdzekļi, kas cilvēkiem parāda notiekošā patieso būtību, nevis skandē valdošo propagandu, ir mūsu vienīgā cerība.
Skumīgākais ir tas, ka nevaram patieso informāciju un zināšanas, kas notiek pasaulē un Latvijā, līdz visiem cilvēkiem aiznest, jo vismaz 95 procenti masu informācijas līdzekļu ir Sātana bērnu rokās – viņiem ir nauda…
1 procentam pasaules iedzīvotāju pieder bagātības vairāk nekā visiem pārējiem 99 procentiem kopā! Šī tad arī ir reālā pasaules vareno bagātnieku – Sātana bērnu – sazvērestība. Un tās realizēšanas labad notiek arī tautu sajaukšana, lai degradētu cilvēkus.
Turpmāk vēl…
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.13(507), 2022. gada 15.–28. jūlijs