Saruna ar laikraksta “DDD” galveno redaktori Līgu Muzikanti
Kā pa laipiņu pāri bezdibenim
DDD: Kad no Kultūras akadēmijas studentes kļuvi par laikraksta “DDD” redaktori, tev nebija vēl trīsdesmit. Bez pieredzes žurnālistikā uzņēmies vadīt laikrakstu, kas raksta par vissvarīgāko – nepieciešamību veikt Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju. Kas tevi iedrošināja uzņemties šo lielo, svarīgo pienākumu? Vai nebija bail, ka neizdosies?
Līga Muzikante: Par īstām bailēm tās nevar nosaukt. Protams, bija nedrošība, taču vienlaikus arī neatlaidīga apņemšanās šo darbu darīt godprātīgi un visas grūtības pārvarēt. Tieši Aivars Garda piedāvāja un iedrošināja kļūt par “DDD” galveno redaktori. Tas bija liels pagodinājums un uzticēšanās no mana dzīves Skolotāja puses.
Man nekad nav bijis bail aizstāvēt nacionālās un taisnīgās idejas, nav bijis bail arī no iespējamām represijām, jo pēc rakstura esmu karotāja. Taču, lai vadītu laikrakstu, ir vajadzīgas zināšanas, intelektuālais potenciāls un organizatoriskās spējas. Sākumā ļoti šaubījos, vai to spēšu. Taču mans Skolotājs saskatīja manis pašas neapjaustos talantus un kā ziediņus uzplaucēja. Viņš manī ir ieaudzinājis daudzas labas īpašības un joprojām audzina. Vadīt nacionāli radikālu laikrakstu ir kaut kas krietni vairāk nekā stāvēt piketā, diskutēt feisbukā, sadot kādam okupantam pa muti vai apbraukāt Latvijas svētvietas. Laikraksts – tas ir rakstīts vārds, kurš nonāk pie lasītāja un saglabājas vēsturē. Tātad atbildība. It īpaši šajos apstākļos, kad drošības dienesti seko katram iespiestajam vārdam – ir jāsajūt un jāsaprot, kā pateikt skudru patiesību un vienlaikus nosargāt šo ruporu no valsts mašinērijas represijām.
Sākumā, pirms divdesmit gadiem, bija līdzīga sajūta, kāda varētu būt cilvēkam, kuram ar aizsietām acīm pa šauru laipiņu ir jāpāriet pāri bezdibenim. Taču Skolotājs ar savu pieredzi un zināšanām nāca palīgā, viņš atbalstīja un iedvesmoja. Tēlaini izsakoties, viņš bija manas acis un sargs. Turklāt viņam izdevās sapulcināt arī izcilu komandu – lielu paldies saku tiem, kas vēl joprojām, visus šos 20 gadus, ir palikuši ierindā: paldies pašam Aivaram Gardam, Lienei Apinei, Steidzītei Freibergai, Maijai Redelei, arī Vitai Ņikitinai un manai mammai Ausmai Muzikantei. Paldies arī Ilzei Liepai, Līgai Krieviņai un Ārijai Kazakai, kuras bija klāt “DDD” izdošanas sākumposmā, – ļoti žēl, ka viņas pusceļā sagura no mūsu spartiskā dzīvesveida un šo cīņu pameta. Tāpat paldies ikvienam, kurš vēl joprojām gan ar ziedojumiem, gan ar darbu palīdz tapt avīzei, kāda ir vienīgā visā pasaulē.
Līgai 50
Pirms piecdesmit Tu ieradies kā dzeja,
Kā ziediņš brīnumains lai uzplauktu.
Un satiekoties, izgaismojās seja,
Lai Gaismas lāpu kopā paceltu.
Tev visi šodien paldies sakām, Līga
Par Tavu drošsirdību, atdevi.
Lai Dailē skan ikviena dzīves stīga,
Kas Tevi spārnos ceļ, kopš piedzimi.
Paldies Visaugstākajam sirdī sakām,
Bez viņa nav, kas kopā savestu.
Un spējām kopā iet pa Gara takām,
Uz virsotnēm – un sīko pamestu.
Aivars Garda
Steidzīte Freiberga
Maija Redele
Liene Apine
Izdevās, jo ir labs Skolotājs
Līga Muzikante: Jā, kad kļuvu par laikraksta “DDD” galveno redaktori, man bija nepilni 30 gadi, taču šo cīņu mēs uzsākām jau iepriekš – rakstot vēstules citām avīzēm, izsludinot domrakstu un likumprojektu konkursus. Līdz tam es biju nodarbojusies ar keramiku, audzinājusi bērniņus un palīdzējusi vīram kino studijās. Man nebija algota darba pieredzes, taču Aivars Garda man piedāvāja to, ko es vismazāk spēju iedomāties – šķiet, “neiespējamo misiju” mājsaimniecei, māksliniecei, mazu bērnu māmiņai – kļūt par nacionāli radikāla laikraksta galveno redaktori. Turklāt vēl viņš pieņēma mani darbā apgādā “Vieda” par direktori. Lieki teikt, ka mākslinieciskā vidē uzaugušai mājsaimniecei bija jāveic milzīgs izaugsmes lēciens. Taču izdevās, jo man ir labs Skolotājs. Vēlos, lai ikviens saprastu un cienītu mīlestību un gādību, ar kādu Aivars Garda mani un arī citus “DDD” darbiniekus kā sēkliņas ir uzdiedzējis, izaudzinājis. Pilnīgi par visu, ko citi tagad apbrīno, es varu pateikties tieši viņam.
DDD: Taču ir dzirdēts: meitenes jau labas, bet tas Aivars Garda…
L.M.: Tā runā vai nu nejēgas, maziski cilvēciņi, vai specdienestu aģenti, kuru uzdevums ir šķelt un iesēt šaubas. Lielāku nejēdzību nevar pateikt, jo tieši Skolotājs palīdz attīstīties skolnieka talantiem. Viņš, kurš ir izdevis tik vērtīgas grāmatas, šīs zināšanas pats nes sevī un nodod tālāk mums.
Protams, arī mani vecāki – tētis Raimonds un mamma Ausma Muzikanti – sniedza man nacionālu audzināšanu. Arī garīguma iedīgļus viņi ielika. Taču to, kā nacionālismu likt lietā saskaņā ar Dieva jeb Kosmiskajiem likumiem, iemācīja tieši Aivars Garda. Viņš attīstīja manī pašaizliedzību, darba mīlestību, izturību, kuru māca Agni Joga. Bez darbinieku pašaizliedzības laikraksts “DDD” nespētu iznākt 20 gadus, jo katrs būtu aizskrējis sava labuma meklējumus, noguris no lielās slodzes. Jā, slodze mums patiešām nav maza, it īpaši pēdējos gados, kad apgāds “Vieda” vairs nespēj nodrošināt avīzes uzturēšanu, mūsu ir palicis mazāk un ir jāveic darbs ārpus redakcijas. Taču mans Skolotājs vienmēr prot atrast uzmundrinājumu visgrūtākajā paguruma brīdī.
Tas ir arī pilsoņu karš
DDD: Vai šo divdesmit gadu laikā, kopš iznāk laikraksts “DDD”, ir bijusi sajūta, ka darbs ir velts?
Līga Muzikante: Nē, šādas sajūtas patiešām nav bijušas, jo es, tāpat kā citi “DDD” veidotāji, spēku rodu Agni Jogā, kas paskaidro, ka neviens darbs vispārības labā nav velts. Pat ja trūkst ārēju panākumu un viss liekas virzāmies uz slikto pusi, ieguldītās taisnīgās domas, jūtas un darbi nesīs labus augļus. Vajag tikai izturēt līdz galam, nedrīkst padoties. Protams, bez sarūgtinājuma gan neesam iztikuši. Kā gan nenoskumt un kā lai nesāp sirds, kad redzi, cik maz latviešu saprot dekolonizācijas obligātumu un vēl krietni mazāk ir spējīgi kaut ko darīt, lai šo procesu tuvinātu. Latviešu vienaldzība, spītīgais stulbums un kašķīgums bieži atņem spēku. Tad jāprot tos atjaunot. Būtībā šis ir ideoloģiskais karš ne tikai ar okupantiem, bet arī ar saviem tautiešiem – tātad notiek arī pilsoņu karš.
Uzsākot izdot avīzi, mēs domājām, ka divdesmit gadu laikā jau nu noteikti okupanti tiks padzīti. Taču izrādās, ka ar mūsu tautu ir krietni bēdīgāk, nekā varējām iedomāties. Vairumam interesē tikai personīgais labums, komforts, labsajūta, viņi nav gatavi neko ziedot no savas mietpilsoniskās dzīves, lai atbrīvotu Latviju. Pat pāris eiro mēnesī nespēj no sevis atraut kopīgā mērķa labad. Ne tikai naudas līdzekļus un mantību, bet arī stāvokli sabiedrībā un savus nervus viņiem žēl. Vairumam latviešu gribas dzīvot mīkstā, siltā, pūļa atzītā labklājībā – kā Kārļa Skalbes Miera un Pieticības zemē… To izmanto globālie spēki, kuriem nepieciešama latviešu tautas nacionālā degradācija, lai latviešus padarītu par saviem vergiem. Tiek stimulēta patērētāju un dzīves baudīšanas ideoloģija, sajauktas, degradētas vērtības, vienlaikus padarot mūsu tautu atkarīgu no personīgo un valsts parādu atdošanas. Kredīti un augļošana kļuvusi par normu. Un, kamēr latvieši ir pārņemti ar rūpēm par savu labklājību un mierīgas dzīves meklējumiem, starptautisko megamiljardieru interesēm kalpojošie slepenie dienesti meistarīgi sarīda mūsu tautiešus savā starpā, iesēj šaubas un pat nepatiku pret laikrakstu “DDD”, lai latviešvalodīgais pūlis netop par pašapzinīgu tautu.
DDD: Vai grūtības, ko nācās pārvarēt, piemēram, tiesā aizstāvot Aivaru Gardu un sevi, nav radījušas vēlmi mest visu pie malas?
L.M.: Noteikti, nē. Krimināllietā, kas bija safabricēta pret laikrakstu “DDD” pēc Krimināllikuma 78. panta, kurš atrodas sadaļā “Noziegumi pret cilvēci”, mēs nevis aizstāvējāmies, bet devāmies uzbrukumā, pierādot, ka Latvijas valsts pienākums ir veikt dekolonizāciju. Ja mēs būtu nobijušies un sāktu taisnoties, mūs notiesātu. Taču tiesas sēdēs, saņemot pretī Aivara Gardas, Ilzes Liepas un manus argumentus, Sorosa atalgotie eksperti – Artūrs Kučs, Sergejs Kruks, Līga Bikseniece, kas nodrošināja “pierādījumus”, – izgāzās kā vecas sētas. Visās tiesu instancēs mēs guvām uzvaru – tiesneši gluži vienkārši nevarēja mūs neattaisnot, jo taisnība bija mūsu pusē, to redzēja un dzirdēja visi tiesas zālē klātesošie. Un šī uzvara bija bīstama valdošajam 4. maija režīmam. Līdz tam pamatstraumes prese centās mūs nomelnot, nopelt, dēmonizēt. Pēc uzvaras tiesā iestājās pilnīgs klusums – it kā mūsu un laikraksta “DDD” vairs nebūtu. Par mūsu attaisnošanu klusēja. Un par mums pašiem arī.
Kopš tiesāšanas jau ir pagājuši 14 gadi, un daudzi latvieši vairs nezina par “DDD” esamību, jo tā saucamā lielā prese par mums vairs neraksta, mūs nerāda, uz intervijām neaicina. Kādēļ? Tāpēc, ka “DDD” paustā taisnība nav atspēkojama – ir jāveic Latvijas deokupācija un dekolonizācija, kas nav bijusi 4. maija režīma darba kārtībā.
Ne reizi vien esam teikuši, ka latviešu tautas saliedēšana ar ārējiem ienaidniekiem, tas ir, dekolonizācijas neveikšana, ir noziegums pret cilvēci. Uz Ukrainas kara fona kļūst labāk redzams arī nacionālais apdraudējums, ko rada nenovērstās okupācijas un kolonizācijas sekas.
DDD: Tu savām acīm redzēji, manuprāt, mūsu laikraksta pastāvēšanas laikā visbriesmīgāko notikumu – Aivara Gardas slepkavības mēģinājumu. Esam pateicīgas Augstākajam par to, ka Aivars Garda izdzīvoja. Diemžēl lielas daļas sabiedrības nostāja pret šo slepkavības mēģinājumu bija, maigi izsakoties, amorāla. Ko tev nozīmēja šis vardarbīgais uzbrukums?
L.M.: Uzbrukums jeb Aivara Gardas slepkavības mēģinājums un viņa automašīnas sadedzināšana gaišā dienas laikā “DDD” redakcijas logu priekšā bija latviešiem naidīgu spēku mēģinājums ne tikai nogalināt Aivaru Gardu, bet arī mūs un citus latviešus iebiedēt, lai mūsu darbību iznīcinātu. Šis noziegums netika atklāts, kas liek domāt, ka tajā ir iesaistīti slepenie dienesti. Ne velti drīz pēc tam Drošības policija ierosināja vairākas krimināllietas pret laikraksta “DDD” veidotājiem, par kurām sacīju jau iepriekš.
Redzēju uzbrucējus – četrus melnās maskās un kaujinieku kostīmos tērptus labi trenētus vīriešus. Atceros pirmos vārdus, kurus teica Aivars Garda, nākot pie samaņas: “Cerams, latvieši beidzot sapratīs!” Ļoti bēdīgi, ka nesaprata. Prātam neaptverami, ka šāds nežēlīgs uzbrukums latvietim par to, ka viņš cīnās par savas tautas un valsts brīvību, neiedvesmo pārējos tautiešus kļūt drosmīgākiem. Tomēr atkal visu izprast ļauj Agni Joga, kas paskaidro, ka nekas nezūd. Domāju, ka ciešanas, kuras izjuta Aivars Garda, gūstot dzīvībai bīstamas traumas, ir atbrīvojušas enerģiju, kas var palīdzēt mūsu tautai atgūt patiesu brīvību.
Lai nekas netraucē aizstāvēt savu tautu!
DDD: Laikraksta “DDD” divdesmitgade sakrīt ar ļoti nozīmīgu tavu dzīves jubileju. Kā darbs laikrakstā “DDD” ietekmējis tavu kā personības attīstību?
Līga Muzikante: Jau iepriekš minēju, ka par manas personības attīstību ir jāpateicas manam dzīves Skolotājam – Aivaram Gardam. Priecājos, ka ar šo apziņu varu sagaidīt savu 50. dzimšanas dienu.
Jau līdz 1999. gadam, kad satikāmies, vecāku audzināšanas dēļ ļoti asi sajutu un redzēju, ka latvieši tiek pārkrievoti. Es nevarēju ar to samierināties. Un mani kaitināja, ka tik daudzi latvieši to neredz un par to neinteresējas. Tādēļ Latvijas Kultūras akadēmijā 1. kursā apmeklētās Aivara Gardas lekcijas “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamati” man bija kā skābeklis un dzenulis, kas savieno pārpasaulīgus dzīves jēgas jautājumus ar šīszemes uzdevumiem un pienākumiem. Esmu pārliecināta, ka arī tevi, Liene, tas iedvesmoja. Žēl, ka no daudzajiem studentiem, kas klausījās šīs vērtīgās lekcijas, atsijājās tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi darbinieki.
Tātad vēl par sevis pilnveidošanu. Sākot darboties laikrakstā “DDD”, mums visiem bija kādas nopietnas sajūtas – tās nebija gluži bailes, kas sastindzina. Jā, es baidījos no neizdošanās, taču citādi nevarēju – darbu darīju, par spīti visam. Es sevi nicinātu, ja šo pienākumu nebūtu uzņēmusies. Tādēļ pat neprātoju – uzreiz piekritu piedāvājumam. Kaut ļoti labi apzinājos savu atbildību. Turklāt atbildību arī par bērniem un iespējamo okupantu niknumu pret viņiem. Manai meitiņai tobrīd bija 7, dēlam – 9 gadi. Vīrs diemžēl neatbalstīja mani ne nacionālajos, ne garīgajos jautājumos un iesniedza šķiršanās pieteikumu. Jā, es varēju nešķirties, atteikties no aktīvās nacionālās darbības un turpināt sadzīvot ar cilvēku, kas nav mans domubiedrs vissvarīgākajos jautājumos. Taču tādā gadījumā es nebūtu tā, kas esmu tagad, un nedarītu darbu, kuru daru tagad. Es būtu pelēka pūļveidīga latviete…
DDD: Vai tu tāda varētu būt?
L.M. Nē, nevarētu. Tā būtu briesmīga izvēle, neciešama veģetēšana, kādā, starp citu, dzīvo daudzi cilvēki, daudzas ģimenes. Ir taču skaidri redzams latviešu tautas un valsts apdraudējums – nenovērstās okupācijas un kolonizācijas sekas. Un katra latvieša pienākums ir darīt to, ko viņš vislabāk prot, lai tuvinātu deokupāciju, dekolonizāciju un iedrošinātu citus latviešus padzīt ārējo ienaidnieku. Ņemot vērā savu pieredzi – kad dzirdu, ka kādam traucē mazi bērni vai mazbērni, sieva, vīrs, bizness vai nezin vēl kas, kādēļ nevar pievērsties cīņai par latviešu tautas tiesībām, man kļūst gan neomulīgi, gan pārņem sašutums. Bērni var tikai iegūt, ja vecāki ir varonīgi. Kā gan citādi viņi kaut ko vērtīgu iemācīsies?
Ceļā uz patiesu Atmodu
DDD: Šobrīd kara Ukrainā dēļ strauji mainījusies sabiedrības nostāja pret jautājumiem, par kuriem laikraksts “DDD” rakstījis divdesmit gadus, izpelnoties ļoti plašu nosodījumu. Tavuprāt, vai šo mirkli varam uzskatīt par tautas Atmodu, kuru tik ļoti gaidījām?
Līga Muzikante: Atmodai līdzīgi procesi patiešām notiek. Par to ir ļoti liels prieks. Protams, nav arī svešas bažas, ka specdienesti varētu visu pārņemt savā vadībā, kā tas notika astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito gadu sākumā. Ļoti briesmīgi, ka pie varas esošie politiķi ir tik izvirtuši, ka tagad sākuši tēlot nacionālistus, vienlaikus radinot latviešus pie pederastijas un lesbisma atzīšanas par normu. Slikta dūša metas, domājot, cik veikli okupantu uzvaras pieminekļa nojaukšanu ir pārņēmuši praida atbalstītāji, piemēram, mūziķis Ralfs Eilands. Tomēr, ja man jautā attieksmi, tad es labprāt redzētu, ka šādi šmurguļi nojauc okupantu pieminekli, nevis to aizstāv. Pēc tam ar šmurguļiem tiksim galā.
Tomēr mums ir jābūt ļoti modriem, jo amorālās, bezdievīgās jēlības sāk iezīsties visos sabiedrības slāņos. Neesmu pārbaudījusi šo informāciju, bet tai ticu – proti, vakardien kāds man pazīstams mākslinieks stāstīja, ka Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolā nesen sasaukta pedagogu sanāksme, lai izskaidrotu, ka trīs audzēkņi ir nolēmuši mainīt sev dzimumu. Pasniedzējiem šī jauniešu griba ir jārespektē un turpmāk Jānītis jāsauc par Anniņu. Lūk, šādas preteklības man nesaistās kopā ar gaidīto tautas Atmodu!
Taču šis brīdis patiešām ir piemērots, lai mēs beidzot veiktu deokupāciju, dekolonizāciju, deboļševizāciju. Jābūt pavisam mazdomājošam un baiļpilnam indivīdam, lai to nesaprastu. Tādēļ katra latvieša pienākums ir veicināt šo procesu – tā es uzskatu. Tad notiks patiesa tautas Atmoda. Pēc atbrīvošanās no okupantiem būs jāsakārto arī latviešu prāti homoseksuālisma un citu noviržu adekvātā novērtēšanā.
DDD: Ne reizi vien esam saņēmuši jautājumus, kādēļ laikraksts “DDD” raksta par Himalajiem, atsaucas un skaidro Dzīvās Ētikas Mācību. Kas ir Mācība tev un laikraksta “DDD” veidotājiem?
L.M.: Dzīvās Ētikas Mācība jeb Agni Joga ir mūsu dzīves pamats un reizē attīstības ceļš. Tas, ka “DDD” raksta par Himalajiem, kur atrodas Baltā Loža, nav nekas neparasts. Kāpēc lai nerakstītu patiesību? Par tumšajām ložām jeb vispasaules sazvērestības praksi (nevis teoriju!) mēs taču zinām. Lūk, tādēļ ir jāpasaka arī, ka tumšajām ložām ir neuzvarams Pretinieks. Par to visu var izlasīt Dzīvās Ētikas Mācības grāmatās un šīs zināšanas likt lietā savā dzīvē, lai tuvinātu Jaunā Laikmeta iestāšanos, kad tumšie cilvēknīdēji kopā ar saviem remdenajiem pakalpiņiem tiks aizvākti. Tieši Dzīvās Ētikas Mācība, ja tā tiek apzināti pieņemta un likta lietā dzīvē, var veicināt patiesu tautas Atmodu.
Latvieši ir indoeiropiešu tauta – tātad sensenā pagātnē mūsu senči nākuši no Himalajiem. Vai gan Mācība, kas nāk no baltu tautu Pirmdzimtenes, var būt sveša latvietim, kurš alkst uzzināt Patiesību? Manuprāt, tā ir ļoti tuva. Vajag tikai atvērt sirdi un prātu. Mūsu tautasdziesmās daudz kas ir pateikts simbolos, Dzīvā Ētika šos simbolus nevis noliedz, bet atšifrē un atklāj vēl vairāk Kosmisku noslēpumu. Kādēļ gan nepieņemt to, kas palīdz apzināti dzīvot un pilnveidoties?!
Intervēja Liene Apine
Ausma Muzikante,
Līgas mamma, LNF biedre:
Šogad gaidot 30.jūniju, domās esmu kopā ar savu vīru Raimondu, mūsu mīļo tēti, jo
pirms 50 gadiem bija tik mīļi, kad sagaidījām mūsu pastarīti – meitiņu LĪGU!
Tieši viņa vienīgā no viesiem mūsu četriem bērniem nu jau vairāk nekā 20 gadus cenšas paust patiesību un nemitīgi atgādināt, ir jāveic dekolonizācija.
Mammu, pie tevis vienmēr ir ļoti, ļoti silti, mīļi un labi. Tu vienmēr esi mācējusi atrast pareizos vārdus un nomierināt. Tu māki būt stingra un nelokāma un ar apbrīnojamu spēku pastāvēt par sevi un visu sev dārgo. Mums ir milzīgs lepnums, ka mums ir tik mīļa, gādīga un spēcīga mamma.
Hermanis un Emīlija
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.12(506), 2022. gada 30. jūnijs–14. jūlijs