Turpinājums no: ATKRIEVISKO LATVIJU! 1. daļa
Saruna ar dzejnieci Liānu Langu
Vēsturiski iekrievoti
DDD: Vai spējās pārmaiņas sabiedriskajā domā Latvijā neliek bažīties, ka, mainoties “partijas vējiem”, lielā sabiedriskā straume pēkšņi atkal mainīs virzienu un ar tikpat lielu entuziasmu cīnīsies par pilnīgi pretējo?
Liāna Langa: Tas nav izslēgts.
DDD: Šāda locīšanās līdzi “vējiem” liecina, ka latvieši kā nācija nav nobriedusi, tai nav stabilu vērtību.
L.L.: Tieši tā tas ir. Pirmkārt, mēs esam vēsturiski ārkārtīgi iekrievoti. Mēs esam joprojām lielā Krievijas ietekmē. Man nepatīk šādi salīdzinājumi, tās ir metaforas, bet šoreiz ir jāpiemin Igaunija, kas cenšas kļūt par mazo Somiju, un Lietuva, kas savukārt cenšas kļūt par mazo Poliju. Latvija, ar skumjām to saku, ir kļuvusi par mazo Krieviju. Iekrievotības pakāpe ir fenomenāli liela, jo daudzi latvieši, piemēram, nesaprot, ka ar ukraiņiem varētu sarunāties arī citā valodā, ne tikai krievu. Tā ir iekrievota mentalitāte, iekrievota apziņa. Feisbukā man ir bijušas daudzas sarunas. Kad pajautāju, kādā valodā Polijā sarunājas ar diviem miljoniem Ukrainas bēgļu, ir klusums. Tas nozīmē, ka cilvēkiem pat neienāk prātā, ka varētu sarunāties kādā citā valodā. Krievu valoda kā neizbēgamība.
Video bija redzams, kā 9. maija rītā pie pieminekļa pavērts nožogojums un ielaisti Krievijas vēstniecības pārstāvji ar vainagiem. Policija viņus ielaida. Par ko tas liecina?!
Objektīvi mums ir bijusi ļoti īsa valstiskuma pieredze, esam ārkārtīgi traumēti, visvairāk pārkrievoti, piedzīvojam visspēcīgāko Krievijas ietekmi, tāpēc pie mums situācija ir visbēdīgākā.
DDD: Policijas pavērtais žogs pie okupantu pieminekļa man atsauc atmiņā kādu nesenu sarunu ar Krāslavas skolotāju, kurš neslēpa sašutumu un neizpratni, kādēļ robežsargiem algas palielina, bet skolotājiem ne. Viņš, pēc tautības krievs, atklāti pateica, ka viņam pazīstamie robežsargi, krievi, ja nāks Krievijas armija, pacels balto karogu un bez cīņas ielaidīs to Latvijā. Viņš man, latvietei, jautāja, kādēļ valsts tādiem maksā algas? Man nebija viņam ko atbildēt…
L.L.: Par to ir jāziņo drošības dienestiem.
DDD: Vai tev šķiet, ka dienesti nezina patieso situāciju?
Ciešanas atver acis
DDD: Tu pieminēji latviešu mazo valstisko pieredzi, bet jau vairāk nekā trīsdesmit gadus dzīvojam it kā neatkarīgā valstī. Nāk prātā Kārļa Skalbes “Mazās piezīmes”, kur viņš raksta par latviešu nespēju domāt un rīkoties valstiski, par nācijas apziņas neesamību, par sīkumainību, utainību un “desas luņķa” domāšanu, sava mazā labuma meklēšanu. Kas, tavuprāt, var izmainīt mūsu tautu uz labu?
Liāna Langa: Kaut kādas pārmaiņas jau notiek. Vēroju soctīklos notiekošo. Pamanu, ka liberāļiem, kreisajiem un progresīvistiem sāk atvērties acis. Ukrainas karš atvēris acis un samazinājis ilūziju slāni. Pirms pusotra vai diviem gadiem man bija saruna ar draugiem.lv pārstāvi Jāni Palkavnieku, kura domāšana ir ļoti liberāla. Viņš tviterī ar mani runāja kā ar ļoti dīvainu sievieti, jautājot: Langas kundze, vai jūs tiešām iztēlojaties, ka krievu okupanti klauvē pie jūsu durvīm? Viņš pat nepieļāva domu, ka tāds brīdis patiešām var pienākt. Tagad, kad krievi okupē Ukrainu, viņam rakstīju: Jāni, vai tagad tu spēj iztēloties, kā ir tad, kad krievu okupanti klauvē pie durvīm? Viņš man neko neatbildēja. Pieļauju, ka tagad pat tādi kā Jānis to spēj iztēloties.
Ar saviem domubiedriem uzsākām pasionāru kampaņu “Tautas āmurs” ar aicinājumu demontēt okupeli. Ir pagājuši tikai divi mēneši un lēmums par demontāžu pieņemts valsts augstākajā līmenī.
DDD: Divus gadu desmitus aicinājām nojaukt to kauna stabu, bet vienmēr no latviešiem, kas ir pie varas, saņēmām atbildes, ka tas nav iespējams, ka tāds aicinājums ir nacionālā naida kurināšana. Atlika tikai notikt kam tik briesmīgam kā karš, kad domas strauji mainījās. Diemžēl cilvēkus mainīties piespiež tikai ciešanas…
Starp citu, visu laiku šī “pieminekļa” saglabāšanu attaisnoja ar Birkava “valdīšanas” laikā noslēgto notu, par kuru neviens atklāti nerunā, jo tai, lūk, esot valsts noslēpuma statuss. Kādēļ tiek slēpti no tautas tās “varoņu” vārdi?
L.L.: Saprotu, ka tas notika, pateicoties Birkava un Riekstiņa kungiem, kuri šo papildus notu noslēdza, bet tas vairs nav aktuāli, jo nota Latvijai vairs nav saistoša.
DDD: Ukrainā jau pirms vairākiem gadiem pareizticīgā baznīca tika atdalīta no Maskavas patriarhāta. Latvijā diemžēl valda Maskavas pareizticīgā baznīca. Kā tev šķiet, vai tas nav liels drauds Latvijas drošībai, jo nav noslēpums, ka Krievijā pareizticīgā baznīca ir spēcīgs politisks ierocis?
L.L.: Nešaubīgi! Es pati esmu pareizticīgā. Man ir problēmas apmeklēt Maskavai pakļautu baznīcu un klausīties to, kas tur tiek runāts. Gaidu mirkli, kad Latvijā notiks tas pats, kas Ukrainā, kas daļēji ir īstenots arī Igaunijā – Pareizticīgo baznīca ir Konstantinopoles patriarhāta pakļautībā. Tā tas bija Latvijā pirms padomju okupācijas, un tā tam vajadzētu būt arī tagad.
DDD: Ceru, ka notiekošais Ukrainā, liks mainīt savas domas Tieslietu ministrijas amatpersonām, kas pretojas šādam procesam. Varbūt karš ļaus Latvijai atgūt arī Abreni, ko noziedzīgi valsts vadītāji un negodīgi tiesneši atdeva Krievijai, pretim pieņemot Putina dāvātās sprāguša ēzeļa ausis?
L.L.: Domāju, ka tad, kad uzvarēs Ukraina, ļoti daudz kas mainīsies. Iespējams, arī mēs atgūsim mums nozagto teritoriju.
DDD: Mēs atbalstām ukraiņus viņu varonīgajā cīņā, sakot, ka viņi izcīna arī mūsu karu. Vai, tavuprāt, tas nav aplami, gļēvi, ka paļaujamies tikai uz ukraiņiem? Vai arī mums nevajadzētu drosmīgi sakārtot lietas savā mājā, piemēram, izraidot no Latvijas visus naidīgos, Putina politiku atbalstošos cittautiešus?
L.L.: Protams, mums ir jārīkojas aktīvāk. Klausījos premjera teikto, ka pēc pēdējām socioloģiskajām aptaujām tikai pieci procenti Latvijā ir nelojāli, ka šāds apjoms esot ikvienā valstī. Man grūti slēpt savu sašutumu un neizpratni par šādiem apgalvojumiem. Esam gadiem ilgi sevi mānījuši ar socioloģisko aptauju interpretācijām, jo ir ļoti daudz krievu, kuri atsakās atbildēt. Mums patīk to interpretēt kā viņu lojalitāti, bet patiesībā varbūt tas apliecina tieši pretējo? Es ceru, ka Latvijas valsts parādīs spēku un ierādīs šiem nelojālajiem pilsoņiem, iedzīvotājiem viņu patieso vietu. Pagaidām tās ir tikai cerības, jo ir pārāk liela pasivitāte, rīcības trūkums. Kaut kāds Rosļikovs var publiski draudēt, ka appludinās drošības dienestus ar iesniegumiem pret latviešiem, bet viņam nekāds sods par to nav! Tas ir tikai viens neliels piemērs, lai gan skaidrs, ka kaujinieciski naidīgo ir ļoti daudz. Bet par kādām tiesībām viņi cīnās?! Viss, ko viņi grib ieviest Latvijā, jau ir pieejams Krievijā – lai dodas uz turieni! Latvijā viņiem nekad nebūs tādu tiesību, tādēļ aicinu viņus dzīvot tajā valstī, kuru atbalsta, – Krievijā.
DDD: Es tomēr vēlos jautāt tev kā dzejniecei: kur ir tavi kolēģi? Zinu Steidzīti Freibergu, redzu tavas aktivitātes, bet Latvijā taču ir daudz vairāk to, kuri sauc sevi par dzejniekiem? Arī citu radošo sfēru pārstāvji klusē. Ir koncerti Ukrainas atbalstam, bet nav, piemēram, koncerts par Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju.
L.L.: Nezinu… varu atbildēt tikai par sevi. Savu stāju neesmu slēpusi. Domāju, ka daudzus bremzē bailes, bailes tikt ierakstītiem radikāļos. Cilvēki negrib būt nacionālisti vai kultūrnacionālisti. Ir gan arī pozitīvas parādības, piemēram, žurnāls “Domuzīme”, kura galvenā redaktore Rudīte Kalpiņa neslēpjas. Arī prozaiķis Māris Bērziņš, romāna “Svina garša” autors, intervijā “Latvijas Avīzē” atklāti pasaka: Latvijai ir jādomā par dekolonizāciju. Balsis skan, bet tās nav masveidīgas, diemžēl. Tas laiks, kad varētu būt radošo savienību plēnums, lai radošie solidāri paustu nacionālu nostāju, vairs neatgriezīsies. Jaunākā paaudze ir pilnībā pārņemta ar progresīvismu, ar kreisi liberālām progresīvām, murgainām idejām. Kultūrnacionālisms viņiem galēji svešs un nepieņemams – viņi to uzskata par ļaunumu.
Liberālais totalitārisms
DDD: Kā tu vērtē liberastu uzbāzīgos centienus legalizēt viendzimuma “ģimenes”, slēpjoties aiz it kā nekaitīgas civilattiecību likumīgas atzīšanas? Vai tā nav sabiedrības apziņas degradēšana?
Liāna Langa: Interneta žurnālā “Telos.lv”lasīju interviju ar ievērojamu mūsdienu konservatīvu beļģu filozofu Dāvidu Engelsu. Viņš stāsta, kā ir glābis savu ģimeni, pametot Beļģiju, kas ir morāli izkurtējusi valsts, pārcēlies uz Poliju. Viņš to izdarījis savu bērnu dēļ, lai glābtu viņu apziņas. Es esmu nonākusi pie konservatīvisma, lai gan agrāk biju ļoti liberāli domājošs cilvēks. Priecājos, ka esmu piedzīvojusi šo pārmaiņu.
Diemžēl Latvija ir ieņēmusi liberālo virzienu, nezin kādēļ tiek nešaubīgi pieņemts, ka Latvijā ir jāvalda liberālajai demokrātijai, lai gan nekad nācija, kas pārsvarā ir konservatīva, nav balsojusi tieši par liberālo demokrātiju. Satversmē nekur nav teikts, ka pie mums ir tieši liberālā demokrātija. Pie mums ir parlamentārā demokrātija. Liberālā demokrātija mums tikusi uzspiesta un tiek uzskatīta par kaut ko pašsaprotamu. Tieši tam pretojas Polija, Ungārija. Atklāti sakot, man ir cerība, ka Ukrainas uzvara izveidos jaunus spēka centrus, ka Austrumeiropa kļūs par Eiropas līderi, ka būs trīs jūru savienība. Protams, Orbāna putinisms, kavēšanās sniegt palīdzību Ukrainai man ir kategoriski nepieņemams. Tikpat nepieņemams kā Šolca un Makrona putinisms un gļēvums.
DDD: Vai tiešām domā, ka dzīvojam liberālā demokrātijā? Iekārtu, kurā dzīvojam, man gribas saukt par liberālo totalitārismu, jo visi, kas nepiekrīt liberastiem, tiek represēti, piemēram, ar publisku nozākāšanu, izstumšanu no sabiedrības…
L.L.: Jā, man tev jāpiekrīt – tas ir totalitārisms! Piemēram, kad baznīctēvi grib piedalīties demokrātiskajā procesā un paust savu nostāju par atsevišķiem jautājumiem, liberāļi draud viņus noslaucīt no zemes virsas. Kad liberāļi stāsta, ka cilvēkiem var būt 83 dzimtes, tad tā ir demokrātija. Bet, ja uzdrošināsies iebilst, tad tiksi apsaukāts par tumsoni un visiem iespējamiem veidiem apklusināts. Liberālais totalitārisms… man tas nav pieņemams!
Latviešiem joprojām ir jāmācās kļūt par nāciju, jāmācās sarunāties, mazāk skaldīt matus un izšķirīgos brīžos būt vienotiem. Atsevišķos mirkļos mums tas ir izdevies, bet nav kļuvis par paradumu. Kļūšana par nāciju ir process, kuram ir jāpievērš uzmanība katru dienu, jāizturas atbildīgi ik mirkli ikvienam.
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.12(506), 2022. gada 30. jūnijs–14. jūlijs