Vilhelms Ļuta
Žurnālists
Atjaunojot valstiskumu, lielas izvēles nebija. Vajadzēja veidot latvisku Latviju vai arī palikt kā surogātvalstij. Par pamatrisinājumu, protams, derēja tikai deokupācija un dekolonizācija, tas ir, tādas programmas īstenošana, ko bija izstrādājusi Aivara Gardas vadītā Latvijas Nacionālā fronte. Atteikšanās no šīs programmas nozīmēja neko citu kā vienīgi latviešu nācijas piespiedu salaulāšanu ar okupantiem. Taču tieši šādu salaulāšanu pieprasīja Kremlis. Un mūsu varneši šai prasībai padevās.
Tādējādi netika apjēgts, ka divām tautām nekad nav bijis viens un tas pats dievs. Ja šie dievi sajaucas kopā, tad arī tautas sajaucas un mirst līdz ar saviem dieviem. Tauta nespēj dzīvot bez saviem svētumiem.
Nicinot nacionālpatriotus, “tautas kalpi” ar lielu degsmi atbalstīja okupantus, lai tik tie Latvijā nejustu nekādu diskomfortu. Tika centīgi gādāts par to pašu prasību izpildi, kuras vēl 1944. gadā formulēja impērijas vēsturnieki, deklarējot, ka “mēs gribam krievu vēsturi un krievu apstākļus”. Aiz cieņas pret okupantiem eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga visus šos Latvijā sabraucējus ierosināja dēvēt par latvijiešiem.
Tagad, pēc 32 gadiem, kā uz delnas ir saredzams, kas no šādas latvijiskošanas iznācis. Valstī uz nebēdu ir apmetušies 0,7 miljoni sabraucēju un īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā pārsniedz 37 procentus. Krievu vairums Latvijā 3 reizes un Rīgā pat 7 reizes pārsniedz pirmskara līmeni. Pilnā sparā noris pārkrievošana. Trešdaļa latviešu ir spiesta dzīvot pārkrievotajās pilsētās un novados. Tā dēvētās integrācijas rezultātā 140 tūkstoši jeb 60 procenti no šī kopskaita ir kļuvuši par krievvalodīgajiem un spēj runāt tikai krievu mēlē. Par krievvalodīgajiem ir pārtaisīti arī 50 tūkstoši latviešu. Atšķirībā no citām zemēm Latvijā nezin kāpēc valsts budžets uztur krievu skolas.
Visidiotiskākais “varoņdarbs”, ko tautas kalpi izprātoja un realizēja, ir “fokuss” ar naturalizāciju. Pilsonība okupantiem uz atvieglotiem noteikumiem tika dāļāta pa labi un pa kreisi. Vairāk nekā 160 tūkstoši okupantu Latvijas pasi saņēma pat bez noteikumiem – “pa blatu”. Šādas rīcības rezultātus nevajadzēja ilgi gaidīt. Valodas referendumā 273 tūkstoši jaunpilsoņu nobalsoja pret Latvijas konstitūciju.
Nepatikšanas sanāca arī pašiem “tautas kalpiem” – naturalizācijas kūrētājiem.
Prāvu daļu pašvaldībās un Saeimā iesildīto krēslu nācās atdot jaunpilsoņiem, kuri bija iecerējuši Latvijā izveidot Krievijas guberņu. Jūtami saasinājās politiskās cīņas, un daudz ieceru izkūpēja gaisā.
Par atteikšanos no deokupācijas un dekolonizācijas nācās dārgi samaksāt visai tautsaimniecībai. Okupantu uzturēšanai bija jāizdod trešdaļa no valsts budžeta līdzekļiem. Tas viss radīja ekonomisko pagrimumu. Starp Eiropas Savienības valstīm Latvijā ir viszemākās algas un pensijas un vislielākais nabadzības risks.
Okupantu dēļ Latvija demogrāfiskajā ziņā izskatās kā baltais zvirbulis Eiropā. Ja pamatiedzīvotāju vidējais īpatsvars Eiropas Savienības valstīs sasniedzis 92 procentus, tad Latvijā neesam tikuši pat līdz 63 procentiem. Valsts drošība pie mums ir ārkārtīgi zemā līmenī. Tās ir sekas tam, ka “tautas kalpi” joprojām auklējas ar okupantiem, zinot, ka 80 procenti no tiem ir prokrieviskā fašisma režīma piekritēji.
Tagad, kad Latvija ir uzņēmusi apmēram 40 tūkstošus kara bēgļu no Ukrainas, proporcijas dēļ no Latvijas uz Krieviju vajadzētu ar likuma spēku izsūtīt visus 50 tūkstošus, kuriem ir impērijas pases.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.11(505), 2022. gada 10.–29. jūnijs