Kā 12. maijā ziņoja LSM.lv Ziņu redakcija, Uzvaras parkā esošā padomju [okupācijas] pieminekļa nojaukšana izraisījusi asu reakciju no Krievijā valdošā režīma amatpersonām. Latvijai tiek draudēts gan ar ekonomiskām sankcijām, gan ar pilsoņu kara tuvošanos.
Foto: Liene Rijkure
Lienes Rijkures saruna ar latviešu nacionālistu, zemnieku un zemessargu Normundu Sakalovski
Šiem ļaudīm piemīt aziātiskais kareivīgums…
Liene Rijkure: Vai tu saredzi pilsoņu kara draudus Latvijā? Manuprāt, lai tas vispār būtu iespējams, tautā jābūt divām pretējām karot motivētām ideoloģijām, piemēram, šķiru cīņai. Šādus draudus es nesaskatu. Taču es redzu, ka piektā kolonna, kurai 4. maija režīms noziedzīgi piešķīris pilsonību un daudzi “valsts piederīgie” vēl ir nepilsoņa statusā, gan apdraud Latvijas valsti un tautu.
Normunds Sakalovskis: Mums, latviešiem, vajadzētu prasīt atbildību no tādiem apoloģētiem kā Anatolijs Gorbunovs, Eiženija Aldermane, Nils Muižnieks, Egils Levits, Vaira Vīķe-Freiberga, Raimonds Pauls, Māra Zālīte, no visas tā saucamās “elites”, kas strādāja Krievijas labā, stāstīja mums, ka ir iespējams okupantus naturalizēt un pievērst latviešu kultūrai. Prakse rāda, ka visu šo 32 gadu laikā tas nav noticis. No latvieša viedokļa raugoties, tūlīt var manā sētā ienākt ar ložmetēju un atņemt māju, mašīnu. Integrācija ir izgāzusies! Viņu rīcībā bija miljoni, bet viņi neprata naturalizēt un ir radījuši briesmas Latvijas valstij un tās pamattautai. Tai latviešu daļai, kura grib izdzīvot, palikt savā sētā un zemē, pret to ir jācīnās. Pretējā gadījumā mūs pievienos aziātiem vai aizsūtīs aiz polārā loka. Latvijas jaunpienācēji, aziāti, pēc būtības ir daudz agresīvāki par latviešiem. Kāpēc viņiem to nedarīt?
9. maijā es aizgāju pie pieminekļa un redzēju, kā tur nebeidzamā straumē nāca tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku. Apkārt dzirdēju tikai krievu valodu. Krievvalodīgajiem ir viņiem zināma motivācija, kas balstās uz impērijas ideoloģijas. Viņi ir ar mieru savu ideoloģiju aizstāvēt arī ar ieročiem rokās. Šiem ļaudīm piemīt aziātisks kareivīgums.Latvija ir otrā valsts pasaulē, kur dzīvo visvairāk krievu (pirmā ir Krievija). Krieviem ir piešķirta Latvijas pilsonība. Viņi šeit ir izjutuši demokrātismu, kas valda Rietumos. Viņu vēlēšanās ir: lai Latvija būtu demokrātiskās Krievijas sastāvā. Tātad civilizētā un demokrātiskā veidā mēs, latvieši, savu valsti varam pavisam pazaudēt.
Krievi robežas abās pusēs
Normunds Sakalovskis: Pagājušogad es kā zemessargs kādu pusgadu braucu sargāt mūsu robežu. Izrādās, mūsu Latvijas robežu sargā 80 procenti krievu! Robežsargi abās robežas pusēs runā krieviski, tikai dokumentācija Latvijas pusē tiek rakstīta latviski. Tā ir uz mūsu austrumu robežas ar Baltkrieviju. Tātad Latvijas robežu noabām pusēm “sargā” krieviski runājošie!Es nezinu, kā ir tajā “draudzības kurgānā” tur tālāk, kur Krievija sākas.
Pagaidām Latvijā, vismaz formāli, viss notiek latviešu valodā, bet reāli visi savā starpā runā krieviski.Spilgts piemērs: kad biju aizbraucis uz Latgali sargāt Romas pāvestu, dzirdēju, kā Zemessardzes Latgales bataljonā zemessargi cits ar citu sarunājās krieviski, bet latgaļu valoda kā tāda sērdienīte no malas noskatījās. Kādā medijā dzirdēju, kā žurnāliste Olga Dragiļeva, intervējot iekšlietu ministri Mariju Golubevu, abas ar akcentu sarunājas latviski par 9. un 10. maija pretvalstiskajiem pasākumiem. Vai viņas latviski sarunājas arī aizkadrā?
Visiem latviešiem-idiotiem (seno grieķu izpratnē idiots apzīmē cilvēku, kurš neinteresējas par politiku, nepiedalās sabiedrības dzīvē) interesē tikai karogs, zaļš mauriņš un spīdīga mašīna.
Liene Rijkure: Viss sākas ar domu jeb ideju. Latviešiem šodien pietrūkst gudras inteliģences, kura nestu tautā spēcīgu nacionālo ideju. Pirms 100 gadiem, kad Latvija tapa, latviešu inteliģence bija gudrāka nekā tagad, bija spēcīgs latvju tautas karaspēks, kas uzticīgs Latvijas Pagaidu valdībai, kura gādāja par latviešu tiesībām uz savu valsti.
Normunds Sakalovskis: Mūsdienu Latvijā integrācijas dēļ ir izveidotas divas grupas. Viens pilsoņu kopums politiski ir prokrievisks; otrs pilsoņu kopums ir politiski izplūdis. Varbūt viena latviešu daļa grib savu valsti, bet par otru latviešu daļu nav zināms, ko viņi grib. Man liekas, ka viņi nemaz negrib savu neatkarīgu valsti.
Latvietim ir jāprot karot
Normunds Sakalovskis: Man pazīstamos zemniekus neinteresē nekas vairāk kā jauns kombains, nekas vairāk kā paplašināt savus zemes īpašumus un izaudzēt lielāku ražu. Tas viss ir ļoti labi! Viņi ir ļoti labi un centīgi cilvēki! Bet tas ir labi līdz brīdim, kamēr nenotiek kā Ukrainā – kad krievu okupanti atbrauc uz tavu saimniecību, savāc tavu kombainu, kas maksā pusmiljonu, un aizved uz Čečeniju vai kur citur tirgot. Visi šie cilvēki negrib par to ne runāt, ne dzirdēt, ne aizstāvēt savu zemi.
Piemēram, Zemessardzē rudenī tīrām ieročus, ekipējumu, ieročus sakārtojam, jo gads rit uz beigām. Tā notiek visās armijās. Tur notiek saruna: “Kāpēc tu nāc vispār uz Zemessardzi?” Kāds atbild: “Tāpēc, ka man ir interesanti.” Cits saka: “Lai tiktu projām no ģimenes rūpēm, no sievas un bērniem. Jo šeit vismaz ar večiem var parunāt.” Taču lielākā daļa nāk tāpēc, ka vismaz var nopelnīt 30–40 eiro par vienu mācību nodarbību. Braucienam uz robežu kādus 90 eiro maksāja par 12 stundām.
Liene Rijkure: Kāda bija tava motivācija iestāties Zemessardzē?
Normunds Sakalovskis: Es iestājos Zemessardzē 2015. gada pavasarī. Ja man jāatbild – kāpēc, tad es parasti atmetu visu nacionālo, atmetu nost visas saimnieciskās lietas. Mani motivē mana tēva stāsts. Mans tēvs kopā ar savu māti, brāli, māsu un citiem kalpu bērniem dzīvoja mājās “Muriņi” Bārbelē. 1949. gada 25. martā viņam bija 12 gadi. Tajā dienā atnāca krievu okupanti uz Muriņu māju pēc mājas saimnieces, kurai bija 42 gadi. Vīra viņai nebija. Kamēr viņa pakoja savas mantas, cik nu krievi deva laiku, manu tēvu kā lielāko no zēniem saimniece sūtīja uz kaimiņu māju 200–300 metru attālumā, lai pasaka viņas māsai, ka krievi viņu ved prom. Mans tēvs skrēja, un krievi šāva viņam pa kājām ar automātu. Bet tikai aizskāra, neiešāva. Nu, protams, viņš vairs nekur neskrēja un negāja… Saimnieci aizveda uz Sibīriju.
Nu, lūk, esmu atnācis uz Zemessardzi tāpēc, lai manā pagalmā nevarētu iebrukt krievi un šaut man pa kājām. Es negribu, lai ienāk krievi Latvijā tā kā Vācijā 1945. gadā vai tā kā Ukrainā tagad. Nepieļaušu, ka izvaro manu meitu, manu sievu un latviešu sievietes vispār. Es esmu gatavs karot un aizstāvēt savu Latvijas valsti.
Daudzi iedomājas, ka pietiek būt medniekam, kuram ir bise mājās, un viņš būs spējīgs atvairīt ienaidnieku. Tāda doma ir ļoti naiva. Cilvēkam ir jāmāk izdzīvot, bet viens to nevar. Ir vajadzīga armija, kurā ir militāri apmācīti un motivēti cilvēki, kas var stāties pretī iekarotāju armijai.
Liene Rijkure: Tu reiz minēji, ka būtu stājies Zemessardzē jau 1990. gadu sākumā, bet toreizējā Zemessardzes priekšnieka Anatolija Gorbunova dēļ neiestājies. No malas izskatās, ka Latvijas Zemessardzei mērķis ir izplūdis, jo priekšplānā tiek izvirzīta cīņa par Latvijas tautu, kuras sastāvā ir iekļauti arī naturalizētie okupanti jeb piektā kolonna. Un tomēr: ko latvietis, kurš grib cīnīties par tiesībām uz savu valsti var, dienējot Zemessardzē, iegūt?
Normunds Sakalovskis: Runājot par krievvalodīgajiem, kas ir Latvijas pilsoņi, viņu mērķis ir ļoti skaidrs – aizsargāt Latviju no Rietumu imperiālistiem viņu izpratnē. Viņi kā aziāti negrib dzīvot Eiropas kultūrā. Jā, viņi grib izmantot Eiropas materiālos labumus, bet grib dzīvot aziātu telpā. Būtībā viņiem zem jēdziena “Latvijas tauta” ir Krievijas guberņa, kur visi savā starpā sarunājas krieviski. Viena liela daļa Latvijas zemessargu cits ar citu runā krieviski. Zemessardzē visu nosaka augstākie komandieri un politiskā vara. Zemessardzē problēma ir augstākie komandieri, jo Zemessardzē ir maz demokrātijas izpausmes – armijā pavēles neapspriež.
Komandieri, kurus es pazīstu, ļoti labi pasniedz nodarbībasno kara mākslas viedokļa. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc ikvienam latvietim būtu vērts dienēt Zemessardzē. Viņi pārzina savu lietu un tehniskos līdzekļus, kas ir mūsu armijas rīcībā. No manis kā ierindnieka visa cieņa profesionālā dienesta karavīriem! Tomēr ikdiena Zemessardzē mēdz būt ļoti neinteresanta. Piemēram, man liek slēpnī sēdēt no pieciem rītā, vienalga kādos laika apstākļos. Nedrīkst kustēties, un ir jāgaida, kad brauks kaut kāda mācību mašīna nezin cikos. Varbūt pēc 5 stundām, varbūt vairāk. Visu laiku ir jātēmē, instruktors aiz muguras dod instrukcijas: “Nekusties, neguli, kur tu skaties…” Un tā 6–7 stundas. Zemessargam jābūt nomaskētam, lai viņu nevar redzēt. Jāsaprot, ka īstos kara apstākļos būs vēl trakāk. Mācību mērķis ir sagatavot karavīru īstiem kaujas apstākļiem. Ja karavīrs lietū salīst, vai salā nosalst, viņš pats ir vainīgs, jo nebija iemācījies, ko viņam mācīja. Viņam samazinās kaujas spējas. Viņam viss tika dots, bet viņš nebija spējīgs atbilstoši sagatavoties kaujas apstākļiem.
Liene Rijkure: Par spīti izplūdušajiem mērķiem, kas tur valda, tu uzskati, ka latviešiem ir jāstājas Zemessardzē?
Normunds Sakalovskis: Cilvēki tagad iedomājas, ka, ja nu kaut kas sāksies, tad nu gan mēs iesim karot. Es uzskatu, ka karot var iet tikai cilvēks, kurš jau iepriekš ir apguvis militārās prasmes. Lai izveidotu armiju, vajadzīgi vismaz 20 gadi. Cilvēkiem ir nepieciešama apziņa, ka mēs gribam aizstāvēt savu valsti vai savu sētu, savu ģimeni vai savu sociālo iekārtu, vai struktūru. Ir vajadzīga armija. Ir vajadzīgi ieroči. Motivēti cilvēki.
Šī cīņa mums jāuzvar
Normunds Sakalovskis: Es biju Ļvovā, kur kopā ar kolēģiem satikām ģimeni, kurā bija tēvs, māte un meita. Viņi bija aizbēguši no Austrumukrainas tāpēc, ka viņiem tur vairs nav kur dzīvot, jo blakus deviņstāvu mājai, kurā viņi dzīvoja, nokrita bumba. Visām deviņstāvu mājām tajā kvartālā vairs nebija logu un visām privātmājām tika norauti jumti. No šīm izpostītajām teritorijām civiliedzīvotāji bēg projām. Bet, ja tu esi militāri apmācīts, tev visam nepieciešamajam ir jābūt klāt. Pats galvenais, ka tev ir tavi cilvēki, kuri mobilizējas, tev ir pārtika, ko dod volontieri. Tagad mēs palīdzam Ukrainai. Ukraiņi ir apmācīti, viņi ir karojuši, bet tāpat viņi ļoti daudz iet bojā.
Liene Rijkure: Kādēļ tu brauci uz Ukrainu?
Normunds Sakalovskis: Mans mērķis bija iegūt militāro pieredzi. Mācības ir laba lieta, bet karot var iemācīties īstā karā. Izveidojot latviešu kaujas vienību, dzīvi palikušie atgrieztos Latvijā un radītu savu Azova bataljonu, un mēs dekolonizējam Latviju. Jo demokrātiskā ceļā mēs vairs nevaram neko izdarīt. Krievvalodīgie, kas ieguvuši Latvijas pilsonību, nekad nebalsos par likumprojektu, lai veiktu dekolonizāciju. Ar mīļu lūgšanu mēs nepiespiedīsim okupantus pamest mūsu zemi. Es, protams, apzinos, ka varu aiziet bojā. Nav jau tā, ka man nav bail. Ukraiņi jau mūs saudzē, jo latviešu tur maz, tie visi ir vīri gados. Mēs tur tikai kādi seši bijām.
Reizēm domāju, ka varbūt latviešu sievietes zemapziņā vēlas, lai Latvijā ienāktu sveša cilts,kura izkauj latviešu vīriešus, un tad šīs svešās cilts vīrieši kļūtu par viņu bērnu tēviem? Ja latviešu sievietes zemapziņā gribētu, lai vīri viņas aizstāv iebrukuma gadījumā, tad viņas visas rosinātu savas ģimenes vīriešus stāties Zemessardzē.
Liene Rijkure: 1914. gadā latviešu Latvijā bija 1 miljons 620 tūkstoši. Zaudējums latviešu tautai pēc Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņām bija gandrīz pusmiljons latviešu jeb 28 procenti tautas. 1920. gada tautas skaitīšanas dati uzrāda 1 miljonu 162 tūkstošus latviešu. Ja pieņem, ka šodien latviešu īpatsvars Latvijā ir 60 procenti, tad mūsu ir vairs tikai 1 miljons 112 tūkstoši[1]. Tātad vēl mazāk nekā pēc Pirmā pasaules kara. Domāju, ka pusmiljonu zaudējumu mēs vairs nevaram atļauties. Ir vajadzīgas otrās Brīvības cīņas, bet šoreiz ar latviešu tautas gara spēku pret karaspēku.
Normunds Sakalovskis: Vai tu tam tici?
Liene Rijkure: Jau 20 gadus latviešu nācijas sirdsapziņai iznāk laikraksts “DDD”. Šīs avīzes “Facebook” lapā ir rakstīts: “Mēs sējam atveseļojošas sēklas.” Ikviena lasītāja spēkos ir atbalstīt un izplatīt šo avīzi, lai tā sasniegtu pēc iespējas plašāku auditoriju un ātrāk panāktu savu mērķi – dekolonizēt Latviju un īstenot tiesisku valsts atjaunošanu. Rakstnieks, publicists un pedagogs Jānis Lapiņš reiz teicis šādi: “Lai taptu Latvijas valsts, vispirms bija jāizcīna idejiska cīņa latviešu sakropļotajās dvēselēs.”
Intervēja Liene
Rijkure
[1] Pēc Latvijas oficiālās statistikas https://stat.gov.lv/lv.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.11(505), 2022. gada 10.–29. jūnijs