Turpinājums no: NO LATVIEŠU LAUKU ZĒNA PAR PROFESORU. 1. daļa
Saruna ar profesoru, Dr. med. traumatologu ortopēdu Juri Matisonu
Atrast labāko risinājumu!
DDD: Viss liecina, ka arvien skaidrāk iezīmējas labvēlīgi apstākļi, lai Latvija veiktu deokupāciju un dekolonizāciju. Profesor, vai jūs tam piekrītat?
Juris Matisons: Protams, bet vienkārši nebūs. “Zvērinātie” krievvalodīgie atradīs visādus motīvus, lai tikai traucētu šim procesam.
DDD: Bet starptautiskās tiesības ir mūsu pusē.
J.M.: Jā, tā tas ir. Manuprāt, vajadzētu, lai arī ārzemēs dzīvojošie latvieši atgrieztos, lai tauta kļūtu stiprāka. Izskatās, ka latviešu aktivitāte jau palielinās.
DDD: Jūs daudz tiekaties ar cilvēkiem, ar pacientiem – vai pēdējā laikā dzirdat vairāk pārrunu par nacionālajiem jautājumiem?
J.M.: No krievvalodīgajiem ļoti maz, gandrīz nemaz. Viņi izvairās ar mani runāt par citām tēmām, izņemot ārstniecību. Visticamāk, ka lielāko daļu krievvalodīgo ir sazombējuši Krievijas masu saziņas līdzekļi.
DDD: Bet latvieši?
J.M.: Jā, latvieši patiešām ir sākuši vairāk par visu domāt un jau mazāk baidās izteikt savu sašutumu. Savukārt krievvalodīgie, ar kuriem tiekos, lielākoties jūtas piederīgi Krievijai. Lielā Krievzeme – re, kā mūsējie tos tur ukraiņus uzvar…
DDD: Patiesībā jau Krievijas iebrukums Ukrainā nes lielu postu un nāvi pašiem krieviem, jo ukraiņi cīnās ļoti varonīgi.
J.M.: Piekrītu. Bet šeit dzīvojošie krievi arī gaida, kad lielā Krievzeme nāks uz Latviju pie viņiem. Viņi pat neapjēdz, ka Krievijas iebrukuma gadījumā šī piektā kolonna tāpat tiktu slepkavota… Lai vai kā – no visas šīs nelaimes mums, Latvijai, vajag atrast labāko variantu. No piektās kolonnas ir jāatbrīvojas pēc iespējas ātrāk.
Milzīga, reāla sazvērestība
DDD: Sanāk, ka karš Ukrainā ir nomainījis kovidu. Vai kovida ierobežojumi, kas sadragāja daudzu mazo un vidējo uzņēmēju, arī vienkāršu darbinieku, dzīvi, bija samērīgi ar vīrusa bīstamību?
Juris Matisons: Man ir sava teorija. Uzskatu, ka tā bija milzīga, reāla sazvērestība. Faktiski, izplānota jau sen – lielās farmācijas industrijas plāns vispasaules līmenī. Jau iepriekš bijuši visādi mazāka mēroga mēģinājumi, piemēram, cūku gripa. Un tagad mēs labi redzam, ka vairs nekādas runas nav par kovidu – te tas bija, te pēkšņi pazuda…
DDD: Daudzās nozarēs pie mums bija faktiski piespiedu vakcinēšanās. Ja cilvēks negribēja zaudēt darbu, tad vajadzēja potēties. Taču slimoja tāpat – ar vai bez potes. Turklāt no vakcīnas ir bijušas un varbūt vēl būs daudzas un dažādas komplikācijas. Ko jūs kā ārsts atbildētu: vai pieejamās vakcīnas pret kovidu ir drošas?
J.M.: Noteikti nav. Slimība ir jauna, nezināma, īpatnēja. Droša vakcīna pret to vēl nav atrasta. Vissliktākais, ka pieejamās potes pret kovida saslimšanu sadragā cilvēka imūnsistēmu, sabojā audus. Kur cilvēkam imūnsistēma ir stingrās pozīcijās, aizsargājot, piemēram, nieres, kuņģi un citus orgānus, no turienes visa imūnā aizsardzība mobilizējas vakcīnai, un konkrētais orgāns kļūst vājš.
DDD: Vaipareizi, ka šīs vakcīnas atšķiras no citām, piemēram, no potēm pret ērču encefalītu, gripas vīrusu?
J.M.: Jā, protams. Šī nav izpētīta vakcīna. Kā jau ir skaidrots, parastās vakcīnas ievada niecīgu, mikroskopisku tās pašas sīkbūtnes – vīrusa vai baciļa – devu. Šī daļiņa ir pietiekami nekaitīga, taču labs iniciators, lai organisms veidotu antivielas. Bet vakcīna pret kovidu ļoti nopietni, kā var saprast, sajauc pašu DNS pamatu. Sekas parādīsies vēlāk. Visa organisma ģenētika tiek sajaukta.
DDD: Laikraksts “DDD” veltīja diezgan lielu uzmanību, lai sniegtu alternatīvu informāciju par kovida vakcīnām, jo tā saucamie “meinstrīma” plašsaziņas līdzekļi tās tikai popularizēja. Man atmiņā palicis Gvelfas universitātes asociētā profesora, imunologa Bairama Bridla teiktais, ka pēc vakcinācijas pīķa proteīns – toksīns, ko satur kovida vakcīna, – vairākas dienas cirkulē asinsritē, nosēžoties dažādos orgānos un izraisot dažādus to bojājumus, turklāt pētījumos ar dzīvniekiem zinātnieki pamanījuši, ka ievadītais proteīns, nonākot asinsritē, nodarījis kaitējumu arī smadzenēm. “Pīķa proteīns ir tas, kas izraisa kardiovaskulārās sistēmas bojājumus,” uzsvēra asociētais profesors Bridls. Ko tas nozīmē? To, ka vakcīna var izraisīt trombozi, asiņošanu, bojāt smadzeņu darbību un ietekmēt citu orgānu normālu darbību?
J.M.: Jā, par to gandrīz nemaz nerunā. Labi, ka tagad šī vakcinācija ir pārtraukta.Savā praksē es redzu, ka tieši pēdējā gada laikā pastiprinās nervu slimības. Bija gadījums, ka vīrietis pēc vakcīnas nespēja nostāvēt uz kājām.
DDD: Varbūt mana fantāzija, bet fakts, ka “kovids beidzās kā pēc burvja mājiena un sākās karš Ukrainā”, vedina uz pārdomām…
J.M.: Pareizi, vedina uz pārdomām. Kā šie notikumi ir faktiski saistīti? Ja gudri padomā, var sagaidīt vēl kaut kādas briesmas. Iespējams, vakcīnas, kuras par lielu naudu iepirka valstis, arī Latvija, īstu panākumu nedeva, tāpēc tika nolemts – taisīsim karu. Un tādu karu, kad lielām valstīm neviens neuzbruks, bet visa pasaule ir atkal iesaistīta. Es redzu šos procesus kopsakarībās. Ja paseko līdzi, notikumi ir ļoti secīgi.
DDD: Aiz visa stāv viens melns, spalvains, ragains režisors?
J.M.: Viņu – lielbagātnieku – vārdus pat nezinām, jo tie jau nekādi nereklamējas. Nesen lasīju par Džordžu Sorosu, kurš, izrādās, patiešām ir bīstams vīrs. Izgudrojis vienu nāciju pār pasauli – visi vienādi.
Okupanti Latvijā – atstāti tīšuprāt
DDD: Džordžs Soross ir diezgan sīks pakalpiņš pasaules varenajiem, kuru tīklveida organizācijas ir caurvijušas arī Latviju, lai samaitātu latviešu prātus. Tagad Ukrainas kara aizsegā tiek pieņemti latviešiem kaitīgi likumi – piemēram, par t.s. civilo savienību. Gluži kā no komandtiltiņa nāk atļauja pieprasīt okupantu uzvaras pieminekļa nojaukšanu – un ko mēs redzam? Laikrakstam “DDD” pat preses relīze par 20. maija gājienu netika atsūtīta… par spīti tam, ka mēs jau 20 gadus dažādos veidos esam to pieprasījuši.
Juris Matisons: Taisnība. Sabiedrisko domu virza iepriekš minētās struktūrās īpaši sagatavoti viedokļu līderi. Visvisādi fondi, tā saucamās sabiedriskās organizācijas, kurās tiek iesaistīti psihiski nestabili cilvēki. Viņus ir viegli uz vienu vai otru pusi nosvērt, vērtības nonivelēt, lai neviens par patiesību galvu neuzdrošinātos pacelt. Bet, ja pavēle ir iestāties par patiesību, tad arī šis process tiek kontrolēts. Un tā falšā laulības dzīve, ka var diviem vīriešiem būt bērns – tas ir pavisam nesaprotami, maigi sakot.
Bet pavērojiet arī to dūmu aizsegu, aiz kura tiek paslēpti bēgļi no Ukrainas. Piekrītu, bēgļiem ir jāpalīdz. Taču visam jānotiek saprātīgi. Ļoti daudzi šo palīdzību izmanto savtīgi. Daudz ir tādu, kas grib izmantot piedāvātās privilēģijas, nevis gaida brīdi, kad varēs atgriezties dzimtenē. Varētu jautāt: ko mums darīt? Protams, jāpalīdz, bet arī pašiem vajadzētu justies labi, nevis izmantotiem un nospiestiem.
Arī padomju okupācijas laikā viss notika, tā teikt, ļoti savdabīgi, cēla rūpnīcas – un krievi iekšā. Un tagad dabū nu tos ārā!
DDD: Ir latvieši, kas brauc karot uz Ukrainu…
J.M.: Domāju, ka tas nu gan neko nedod – aizbraukt vienam, diviem, trijiem zaldātiem. Palīdzēt vajag, bet ir jādomā, lai mēs paši būtu stabili. Ja nostiprināsies ražošana Latvijā, cilvēku attiecības, tad arī valsts kļūs stiprāka.
DDD: Bez dekolonizācijas to nepanāksim – cilvēku attiecības labākas nekļūs. Mums pašiem šeit ir reāls ārējais ienaidnieks – okupants ir ārējais ienaidnieks, kas okupācijas laikā ir ienācis un sakuplojis Krievijas piektajā kolonnā. Ir jādomā un jārīkojas, lai dabūtu to ārā – nevis jākaro citā valstī, bet jābūt gataviem atbrīvot savējā. Un tagad, kaut arī no komandtiltiņa viss tiek regulēts, tomēr ir iespēja beidzot reāli risināt deokupācijas un dekolonizācijas jautājumus.
J.M.: Līdz šim Rietumiem ir bijis ļoti izdevīgi Baltijas valstis, arī Poliju par buferi pret Krieviju pataisīt. Latvija ir pirmā robeža, un citas valstis uzreiz necietīs, kamēr neizies caur Latviju…
DDD: Jūs domājat tādēļ okupanti šeit tīšuprāt atstāti?
J.M.: Jā, arī. Putinam, tāpat kā Hitleram savulaik, vienmēr ir bijusi doma, ka ar karogiem viņu te sagaidīs. Putina atbalstītāju Latvijā netrūkst. Un uzbrukuma gadījumā šis buferis pasargātu pārējo Eiropu. Arī tagad no kara Ukrainā militārā rūpniecība ļoti iegūst. Teiksim, ko tad Rietumvalstis ukraiņiem atdod? Nekādi ļoti jauni ieroči netiek doti. Uz visā šī fona Rietumi stiprina savu ekonomiku.
Tomēr arī es uzskatu, ka šie starptautiskie apstākļi ir brīdis, lai mēs atrisinātu savas nacionālās problēmas. Ir jātiek vaļā no Krievijas piektās kolonnas, šis patiešām ir izdevīgs laiks.
Latviešu ārsti un laikraksts “DDD”
DDD: Vai ārsti pārspriež nacionālos jautājumus, kā mēs to darām šobrīd?
Juris Matisons: Jā, mēs runājam par šīm būtiskajām problēmām. Bet, kā jau minēju, ārsta misija ir palīdzēt cilvēkiem, glābt veselību un dzīvību. Taču caur savu darbu var pārveidot arī savstarpējās attiecības.
DDD: Bet vai ir iespējams lielkrievu šovinistus pārveidot, padarīt par latviešu tautas draugiem? J.M.: Tādu kapitālu šovinistu jau, protams, nav iespējams. Vienīgi, ja ir labi draugi, kas sadzīvo kopā ar latviešiem.
DDD: Jums ir pazīstami ārsti, kas lasa vai kaut slepeni abonē “DDD”?
J.M.: Savā draugu pulkā man šīs avīze vienmēr ir līdzi. Bieži runāju, pieminu rakstus, kas publicēti avīzē “DDD”. Aicinu, ka tur var daudz svarīga izlasīt.
DDD: Kāds jums pašam noskaņojums pēc grāmatas “Izziņas ceļš: Prof. Dr. med. Juris Matisons” iznākšanas?
J.M.: Domāju, kā virzīties tālāk. Ja viens mērķis ir sasniegts, tad nedrīkstētu teikt: paldies, viss ir galā. Tagad gribētu ķerties pie rakstiem, rakstīt avīzei “DDD”. Varētu arī medicīnisko praksi izmantot, akadēmisko mācību studentiem. Tas viss ir ļoti diplomātiski jāstāsta, bet apstāties nevajadzētu, kamēr ir kustība, tikmēr ir dzīvība.
DDD: Kādas, jūsuprāt, ārstam ir svarīgākās īpašības?
J.M.: Tā ir gudrība, pareizāk, nojauta. Man ļoti patika Arčibalda Džozefa Kronina grāmata “Citadele”. Jaunajam ārstam bija jācīnās pret iesīkstējušo medicīnas sistēmu, jāliek eksāmeni Eiropas mērogā, lai dabūtu Anglijā atzinību, sertifikātu. Un viens no svarīgajiem komisijas locekļiem pajautāja: kāds ir jūsu dzīves moto profesijā? – Nekad nevari būt pilnīgi drošs par slimības diagnozi!
Mēs zinām trafaretu, bet vienmēr vajag padomāt, ko darīt, kas vēl ir iespējams. Nevis tas, ka tev kāja ir sasista, jāiet ar kruķi, bet padomāt, ko vēl var darīt, lai kļūtu labāk. Cik sevi atceros, vienmēr mani ir dzinusi uz priekšu zinātkāre, vienmēr esmu vēlējies atklāt jaunas, manis izauklētas ārstēšanas metodes, dot savu ieguldījumu Latvijas medicīnas attīstībā. Tātad savu pieredzi apvienot ar elastīgu stāvokļa novērtējumu un sekojošām darbībām – tas ārstam ir svarīgi.
DDD: Ikvienam cilvēkam tas ir svarīgi.
J.M.: Jā, un nedrīkst arī ļaut smadzenēm ierūsēt. Ejot mājās, maini maršrutu, neej pa vienu un to pašu ceļu. Arī rīta rituālus vajag pamainīt, nevis vienā un tajā pašā secībā visu darīt. Tāpēc man arī patīk būt kopā ar tiem studentiem, arī ekspertīžu darbs, kad jāliek pretī argumenti.
DDD: Nobeigumā, ko jūs mūsu lasītājiem un latviešiem kopumā novēlēsit?
J.M.: Lielāku brīvību, lielāku izaugsmi. Pašiem būt brīvākiem, plašākiem izvēlē un varenākiem. Tādus sasniegumus, kuros Latvijas vārds izskanētu. Arī ar maziem darbiem kļūt varenākiem, protams, pozitīvā nozīmē. Cilvēkiem vajadzētu iesaistīties garīgās dzīves meklējumos. Jābūt uzmanīgiem ar vēlmēm – tām vajadzētu uzlabot cilvēku kā personību, nevis visu uzmanību pievērst tikai materiālajām vērtībām. Labestīga enerģija ne tikai vairo gaišos spēkus, bet arī iespaido visas cilvēkam nozīmīgās lietas, kas notiek uz zemes.
Avīze “DDD” nupat nosvinēja 20 gadu jubileju – tas ir nozīmīgi. Es domāju, ka jūs ar savu darbu ļoti uzturat latviešu garu. Ja tā nebūtu, tad piektā kolonna tik tiešām būtu lepna, ka jau mūs nomākusi. Nepadoties – to es novēlu “DDD” redakcijai! No dzirksteles iedegas liesma.
DDD: Paldies!
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.10(504), 2022. gada 27. maijs–9. jūnijs