Uldis Osis
Ekonomikas doktors, bijušais finanšu ministrs
EIROPAS PARLAMENTA 1983. GADA REZOLŪCIJA PAR BALTIJAS VALSTĪM –Eiropas Parlaments 1983. gada 13. janvārī pieņēma rezolūciju par Baltijas valstīm. Tajā PSRS agresija pret Baltijas valstīm viennozīmīgi nosaukta kā šo valstu okupācija un aneksija. Minētajā rezolūcijā politiskās sadarbības[1] ārlietu ministru konferences tiek aicinātas Baltijas valstu jautājumu nodot skatīšanai Apvienoto Nāciju Dekolonizācijas apakškomitejai. Taču, pieejamos avotos nav informācijas par šīs AN apakškomitejas aktivitātēm šajā jautājumā un vai vispār Baltijas jautājums tai jebkad ticis iesniegts.
–
Papildinot šo pirms pusotra gada manis rakstīto, atzīmēšu, ka Eiropas Parlaments (EP) ar minēto rezolūciju par Baltijas jautājuma nodošanu AN Dekolonizācijas apakškomitejai (šobrīd Dekolonizācijas Speciālā komiteja) uzskatīja okupētās Baltijas valstis par dekolonizācijas priekšmetu, uz kuru attiecas visi principi, tajā skaitā, arī Ženēvas Konvencija (IV, 49) par okupētājvalsts civiliedzīvotāju izvietošanas okupētajā teritorijā nepieļaujamību.
No tā izriet, ka EP ar savu rezolūciju uzskatījis, ka Baltijas valstīs veicama PSRS okupācijas laikā iebraukušo PSRS civiliedzīvotāju izraidīšana atpakaļ uz PSRS teritoriju jeb, citiem vārdiem, – dekolonizācija.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas dekolonizācijas jautājums ne Latvijā, ne EP, ne AN vairs netika skatīts. Tieši otrādi, zem Krievijas spiediena, no vienas puses, un vairuma Rietumvalstu, tajā skaitā arī EP un AN institūciju, no otras, Baltijas valstis to PSRS civiliedzīvotāju daļu, kura iepriekš okupēto teritoriju nevēlējās pamest, bija spiestas naturalizēt. Taču tas nenozīmē, ka Baltijas dekolonizācijas jautājums līdz ar to ir atrisinājies.
Krievijas totalitārā ārpolitika, it īpaši tās militārā iebrukuma Ukrainā fāzē, parāda, cik netālredzīga un bīstama bijusi šāda Rietumu “samierināšanās” politika ar Krieviju uz Baltijas valstu rēķina, būtībā to pusgadsimtu ilgušo okupācijas pazemojumu un ciešanas pārnesot visā vairāk nekā trīsdesmit gadu ilgajā neatkarības laikā un telpā.
Formāli pilsoniskā, bet neintegrējusies un nedraudzīgā, Krievijas agresīvo politiku atbalstošā iedzīvotāju daļa nozīmē ievērojamu Baltijas reģiona drošības apdraudējumu, padarot to par vājāko ES un NATO posmu.
Līdz ar to jau sen aktuālais dekolonizācijas jautājums Latvijā šobrīd ir kļuvis kritisks, un dekolonizācijas politikas īstenošana uzsākama nekavējoties. Ko tā ietver?
Pirmkārt, jāpārtrauc faktiskā divvalodības pastāvēšana valstī: izglītības sistēmā, sākot jau no bērnudārziem, publiskajā pārvaldē un valsts kontrolētajos medijos, ieviešot stingru atbildību par attiecīgo likumu un noteikumu neievērošanu, ja nepieciešams, tos papildinot.
Otrkārt, papildus administratīvai ieviest arī kriminālatbildību par aizliegtās totalitāro režīmu – nacistiskās Vācijas, PSRS un Krievijas – simbolikas izmantošanu.
Treškārt, jāparedz kriminālsodāmības atcelšanas vai neierosināšanas iespēju, apmaiņā pret sodītās personas brīvprātīgu atteikšanos no Latvijas pilsonības, ja tāda ir, līdz ar citas valsts pilsonības iegūšanu, pēc kā šīs personas no valsts ir neatgriezeniski izraidāmas.
Šī, protams, ir dekolonizācijas politikas vispārēja ieskice – ietvars, kas
nepieciešams valsts politiskās dienaskārtības uzstādīšanai, sākot ar politisko
partiju pirmsvēlēšanu programmām un konkrētiem to rīcības plāniem.
[1] Runa ir par PSRS un Rietumvalstu sadarbības ārlietu ministru konferencēm.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.10(504), 2022. gada 27. maijs–9. jūnijs