Ukraiņu nacionālistu, karavīru, kustības “Azov” medicīnas un inženierkorpusu komandieri, Jaroslavu Soloduhu Rīgā satikām jau 2016. gada 16. marta gājienā. Toreiz viņš devās gājienā ar “Azov” pulka karogu rokās. To pamanījis, Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības Imants Parādnieks “palūdza” Jaroslavu Soloduhu atstāt gājienu, sarullēt “Azov” karogu un pašu nodeva policijai…
Šobrīd Jaroslavs Soloduhs atkal ir Latvijā, kur ķirurgs viņam veicis neatliekamu gūžas operāciju, lai komandieris spētu turpināt savas kaujas gaitas Ukrainā. Atveseļošanās laikā aicināju viņu uz sarunu.
“Vates” palikšana Latvijā: tā ir katastrofa
Saruna ar “Azov” pulka medicīnas un inženierkorpusu komandieri Jaroslavu Soloduhu
Latvieši palīdz karā pret Krieviju
DDD: Pie mums runā, ka ukraiņi izcīna arī mūsu karu. Vai nav aizskaroši, ka tavai tautai jāziedo dzīvības arī par latviešiem, kas nav spējuši un gribējuši atbrīvoties no ārējā ienaidnieka jau kopš 1940. gada 17. jūnija – no apjomīgās krievu okupantu piektās kolonnas savas valsts teritorijā?
Jaroslavs Soloduhs: Nē, mēs apvainotos, ja jūs, latvieši, mums nepalīdzētu.
DDD: Kā ukraiņu karotāji jūt latviešu palīdzību?
J.S.: Patiesībā šī palīdzība ir ļoti spēcīga. Un paldies par to. Latvija bija pirmā, kas uzdāvināja Ukrainai pretgaisa aizsardzības raķetes “Stinger”, arī naudu ziedo nepārtraukti. Tikai vēlāk citas valstis “pieslēdzās”. Jau pirmajās kara dienās mums bija problēmas, piemēram, ar ēdināšanu. Kvieši bija, bet dzirnavu ne. Kā maizi izcept? Lūk, draugs Jānis no Zemkopības ministrijas atsūtīja mums 58 tonnas – divas lielas mašīnas – ar makaroniem, miltiem, putraimiem… Trīs nedēļas noturējāmies, pateicoties šīm divām kravām. Latvijas pārtikas ražotāji vēl joprojām palīdz. Jau pirmajās kara dienās Latvijā tika vākta nauda, sākās un turpinās pilnpiedziņas automašīnu, pat smago mašīnu apjomīga piegāde. Tāpat militārais ekipējums, medicīnas preces, ģeneratori un citas karā nepieciešamās lietas. Palīdzība patiešām ir liela. Par to īpašs paldies latviešu nacionālistiem, kuri darbojas visaktīvāk. Jau ap 300 automobiļiem aizsūtīti uz Ukrainu! Mums tas viss ir vajadzīgs cīņās – lūk, tādēļ uzskatām, ka latvieši palīdz izcīnīt šo karu. Mēs sasitīsim krievus!
DDD: Krievijai vairs nebūs spēka nākt “atbrīvot savējos” Latvijā?
J.S.: Nebūs. Es domāju, ka Latvijai karš nedraud. Un jums šī situācija ir jāizmanto, tiekot vaļā no “vates” Latvijā.
DDD: Taisnība. Taču liela daļa latviešu cer tikai uz ukraiņiem, ziedo, bet par mūsu tautu un valsti piemirst. Šeit, Latvijā, ir milzīga krievvalodīga okupantu masa, lielākajās pilsētās latvieši ir pat mazākumā vēl 30 gadu pēc tā saucamās neatkarības atgūšanas, bet latvieši to neredz. Kas tas ir par stulbumu? 700 tūkstoši ārējo ienaidnieku, kas iebraukuši okupācijas laikā vai šeit dzimuši…
J.S.: Jums simtprocentīgi, noteikti ir kaut kas jādara, jo tā pie jums ir katastrofa. Kad es ieraudzīju, kas notiek pat šogad pie pieminekļa 9. maijā, – viņi ir visur un ir naidīgi pret latviešiem. Es eju ar “Azov” emblēmu pie apģērba, redzu viņiem dusmu putas uz lūpām, siekalas tiem tek. Viņi uzvārās no emblēmas vien. Jums noteikti ir jārīkojas, lai šo situāciju atrisinātu. Es esmu labēji radikāls cilvēks, tādēļ man ir ļoti labi saprotams tavs sašutums par viņu – šīs “vates” – klātbūtni Latvijā. To vajag iznīcināt jebkuriem paņēmieniem. Viņus vajag aizvākt no šejienes!
DDD: Jā, viņus vajag aizvākt. Lūk, mūsu avīzes nosaukums ir “DDD” – tātad: deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija. Jau 20 gadus rakstām, intervējam, analizējam no dažādiem aspektiem dekolonizācijas jautājumu, lai latvieši beidzot apjēgtu tās nepieciešamību un iedrošinātos rīkoties. Latvijai ir starptautiskas tiesības veikt dekolonizāciju – pat tiesā esam to pierādījuši.
J.S.: Noteikti kaut kas ir jādara, citādi latviešiem viss beigsies slikti. Es, piemēram, kontaktējos ar nacionālistiem no Nacionālās spēka savienības. Viņu ir maz, bet radikāli. Neviens negrib šai partijai pievienoties, lai darītu kopēju darbu.
DDD: Varbūt baidās. Ja šī partija konsekventi un aktīvi meklētu veidus, kā veikt dekolonizāciju, ja dekolonizācija būtu partijas programmā, tad šis būtu reāls darbs, ko kopīgi darīt.
Vai Zemessardze nostāsies latviešu tautas tiesību pusē?
DDD: Latvieši vēl joprojām baidās aizstāvēt savu tautu, jo tas prasa uzupurēšanos. Daudzi pat baidās abonēt mūsu avīzi, jo pastnieks un kaimiņš uzzinās… Ir arī tādi, kam slinkums, prāta mazspēja lasīt avīzi un interesēties par tautai vissvarīgākajiem jautājumiem. Ko iesākt ar gļēvuļiem? Vai ukraiņi arī bija gļēvi līdz karam?
J.S.: Jā, bija tādi. Kaut gan pie mums varbūt nav tik daudz gļēvuļu, cik pērkamo.
DDD: Arī Latvijā daudzi ir uzpērkami. Latviešos gļēvumu visvairāk rada bailes zaudēt savu pašlabumu, nespēt tik daudz nopelnīt, ja sāksi cīnīties par dekolonizāciju. Absolūtam vairākumam lielākās, neaizskaramās vērtības ir mietpilsoniska dzīve pie pilnas putras bļodas un atpūta ārzemēs…
J.S.: Jums taču ir Zemessardze?
DDD: Jā.
J.S.: Manuprāt, Zemessardzē “vates” nav, tur iestājas tikai patrioti.
DDD: Gribētos cerēt.
J.S.: Arī jums ir liels svars, taču ja no Zemessardzes nāktu kolektīvā atklātā vēstule valsts vadībai, tas būtu ļoti spēcīgi. Tā taču ir militāra struktūra, kurai ieroči rokās. Zemessargiem vajag aiziet pie valsts varas un pieprasīt jaudīgu likumu, kas spētu tikt galā ar “vati”. Piemēram, kaut ko izpļāpāji, pāris vārdus pret valsti pateici – viss! Vienu vārdu pateici – divi gadi, divus vārdus pateici – 5 gadi, trīs vārdus pateici – 15 gadi cietumā… Vai arī izvēle: čemodāns, stacija, Krievija. Citādi tā ir katastrofa. Ar jebkuriem līdzekļiem viņus vajag aizvākt no šejienes.
DDD: Šķiet, ja latviešiem būtu tāds “Azov” pulks, šis jautājums ātri vien tiktu atrisināts…
J.S.: Jā, “Azov” ir labējie nacionālisti, tas daudz ko izsaka. Tagad visa Ukraina ir “Azov” – tā mēs karojam pret ienaidnieku.
Ārējais ienaidnieks apvieno ukraiņu nāciju
DDD: Kāpēc jau 2014. gadā nesākās bruņota pretestība? Kādēļ bez neviena šāviņa tika atdota Krima? Pēc tam Donbass – izrādījās, tur lielākās slānekļa gāzes atradnes Eiropā! Tas ir, reāla perspektīva, ka pa Ukrainas gāzes transporta sistēmas caurulēm uz Eiropu kādreiz plūdīs Ukrainas gāze, ja vien tiks sakauts ārējais ienaidnieks. Taču Ukrainas valdība būtībā atteicās no Donbasa…
Jaroslavs Soloduhs: Kādēļ nebija valsts organizētas pretestības? Krimu pārdeva. Protams, sacēlās brīvprātīgie bataljoni, ukraiņu nacionālisti “Labējais sektors”, kas nebija mierā un pēc tam redzēja, cik spēcīgi ir pretinieka spēki. Bija ap 14 bataljoniem, tas ir, aptuveni 4600 brīvprātīgo kaujinieku ar nereģistrētiem ieročiem. Valsts lika šiem bataljoniem legalizēties. Mariupolē izveidojās mūsu pirmā azoviešu gvarde – “Azov” pulks, īpašo spēku brīvprātīgā vienība. 2014. gada novembrī “Azov” tika formāli iekļauta Nacionālajā gvardē. Bet “Azov” pulkam bija smagie ieroči, tādēļ bija jāiziet specvienības apmācības. Pēdējo astoņu gadu laikā šai vienībai piesaistījās ap 15 000 kareivju. Un, protams, tieši nacionālisti. Daudzi kļuvuši par veterāniem. Kad sākās pilna mēroga karš, “Azov” dibinātājs un pirmais komandierisAndrejs Biļeckis, uzstājoties TV, deva rīkojumu – visiem azoviešiem, arī tiem, kas ārzemēs, atgriezties Ukrainā, lai aizstāvētu Dzimteni. Un visi bijušie “Azov” dalībnieki arī ieradās! Sākās jauna formēšanās, tagad visa Ukraina ir “Azov”.
Ukrainā nav tādu pilsētu, kur nebūtu “Azov” apakšvienību – bruņoto spēku vislabākās specvienības, kas tagad pakļautas Ukrainas ģenerālštābam, tātad tikai Valsts prezidents Zelenskis un bruņoto spēku ģenerālštābs ir virs “Azov”.
DDD: Sanāk, ka ārējais ienaidnieks apvienoja ukraiņus spēcīgā, neuzvaramā nācijā?
J.S.: Jā. Vienīgais, par ko krieviem varam teikt paldies! Viņi reāli apvienoja visus. Protams, ir dažādas nianses, mazliet domstarpības labējiem nacionālistiem… Taču karojam kopā, vienoti. Ir tāda ukraiņu anekdote – kur trīs ukraiņi, tur simts hetmaņi… Bet, kad ir karš, to aizmirst. Pēc kara noteikti sāks atkal dalīt, kurš bijis lielāks vadonis.
DDD: Ar latviešiem ir līdzīgi – kur divi latvieši, tur trīs partijas… un katrai savs vadonis. Latviešiem patīk tikai spriedelēt – virtuvēs strīdas par krieviem, šausminās par Krieviju, bet apvienoties, lai padzītu ārējo ienaidnieku no Latvijas, nespēj un negrib. Jo baidās. Tu pieminēji Zemessardzi – latviešiem vajadzētu tajā stāties, lai apgūtu militārās iemaņas. Taču, cik zinu, Zemessardze, vismaz vadības līmenī, vēl joprojām neatbalsta Latvijas dekolonizāciju, tas ir, no okupācijas laikiem šeit iekapsulētās piektās kolonnas likumīgu izraidīšanu. Zemessardze īsteno valsts politiku, jo ir iekļauta Nacionālo bruņoto spēku struktūrā.
J.S.: Vajag rīkoties, ar runāšanu vien nekas nebūs.
Krievi baidās no spēka
Jaroslavs Soloduhs: Krievi baidās no spēka; ja tev ir spēks, viņi atkāpjas. Tāpat pie mums bija – valsts līmenī ļāva, lai tauta runā, lai runā… Ko tas deva? Karu. Un tagad krievi nogalina bērnus, itin visus nogalina. To varēja un vajadzēja ar spēku novērst jau pirms vairākiem gadiem. Tā pati Mariupole – kad pirmo reizi “Azov” to atkaroja, tur bija, domāju, 70 procenti “vates” uz 30 procentiem ukraiņu. Spēku vajag parādīt, neko citu Krievija un krievi nesaprot.
Asprātīgi esot pateicis Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons: “Visi Putina un Lukašenko pūliņi atjaunot Padomju Savienību atgādina divu vecu geju mēģinājumus ieņemt bērnu. Jo vairāk cenšas, jo stiprāk sāp pakaļa.”
Saprotiet, Krievija, visa tā nācija ir slima. Līdzeklis ir spēks. Jums ir jāparāda reāls spēks. Labus likumus jums vajag, tad visa tā “vate” apklusīs.
DDD: Viņus vajag aizvākt no Latvijas, jo viņi okupācijas laikā šeit ieradās.
J.S.: Tādēļ jau runāju par spēku.
DDD: Kādēļ baidās no “Labējā sektora” melni-sarkanā karoga? Šogad 9. maijā pie okupācijas pieminekļa policija to atņēma latvietei Ivetai Lācei.
J.S.: Ukrainas valsts līmenī tas nav atzīts, bet nav arī aizliegts, pie mums tiek uzskatīts, ka tas ir kaujas karogs. Dzelteni-zilais ir miera laika jeb civilais karogs. Sākotnēji dzeltenā krāsa bija augšā, zilā – apakšā, simbolizējot sauli un ūdeni. Taču to apgrieza otrādi. Bet melni-sarkanais jau izsenis mums ir kaujas karogs un tiek saukts par “Brīvība vai Nāve”. Kad valsts iet karā, tā dodas ar šo karogu. Šis ir ļoti vecs karogs, vēl no kazahu laikiem. To izvēlas visas kaujas struktūras, piemēram, karojošie nacionālisti, jo viņi cīnās par taisnību. Dzirdēju baumas, ja karš beigsies, tad šo karogu padarīs par armijas, tātad sarkanmelnais “Brīvība vai Nāve” būs armijas karogs. Un tas būtu pareizi. To ļoti nemīl kopš Otrā pasaules kara, jo tas bija mūsu mežabrāļu – partizānu kaujas karogs. Tikai sarkanmelno viņi izmantoja.
Turpmāk vēl…
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.10(504), 2022. gada 27. maijs–9. jūnijs