LAIKRAKSTAM “DDD” – 20 GADI!
Divdesmit gadi – tas ir izcili īpašs sasniegums! Ne visiem kas tāds izdodas, jo pat tā saucamās lielās avīzes – “Latvijas Avīze”, “Diena”, kuras uztur miljonāri no ārzemēm – slēpj savas patiesās tirāžas, kuras salīdzinoši ir smieklīgi mazas. Nav jau arī nekāds brīnums, ka cilvēki šīs avīzes nevēlas lasīt, jo gandrīz viss, ko tās publicē ir melīgs un tendenciozs. Masu informācijas līdzekļi apzināti laiž muļķi, publicējot bezjēdzīgus savārstījumus un tukšas runas, manipulējot ar cilvēku prātiem. Vienīgais, kas šādus medijus interesē: kā pasaules globālistiem apmuļķot cilvēkus, lai kļūtu par pasaules valdniekiem. Saimniekiem pārdevušies žurnālisti cītīgi strādā, lai īstenotu nelietīgos plānus, kas novedīs pie cilvēku iznīcības, atstājot tikai apmēram divus procentus iedzīvotāju – cilvēkus, kas viņiem būs vajadzīgi kā paklausīgi kalpi, kā podiņu iznesēji.
Šajos laikos, kad valda totāla degradācija, plaukst un zeļ antikultūra, pie varas esošie izceļas ar īpašu tumsonību, – noturēties divdesmit gadus virs ūdens, izdot izcilu avīzi ir īsts varoņdarbs. Turklāt, jums ir ne tikai izdevies vienkārši izdot laikrakstu, bet noturēt augstu līmeni gan žurnālistikas, gan tematikas ziņā. Avīze ir kvalitatīva un ļoti interesanta!
Man ir žēl, ka latvieši nav pilnībā izmantojuši iespēju kļūt gudrāki. Ikviens taču varēja regulāri lasīt laikrakstu “DDD” un kļūt apskaidrotāks. Bet daudzi gluži pretēji paziņo, ka rakstītais neatspoguļo realitāti, ka esot daudz svarīgākas problēmas. Tagad, kad Krievija īsteno militāru uzbrukumu pret Ukrainu, bravūrīgie sāk mainīt savas domas. Piemērs ir mana kādreiz publicētā intervija par plāniem Ukrainā. Tagad izrādās, ka “absurdās fantāzijas”, par kurām runāju laikrakstā “DDD”, vairs nav tik absurdas. Arī notikumi Ukrainā, kurus šobrīd mums rāda, nav tik viennozīmīgi vērtējami. Es aicinu cilvēkus skatīties dziļāk.
Gribu atgādināt ASV prezidenta Trumena vārdus 1943. gada 23. jūnijā (par prezidentu gan viņš kļuva divus gadus vēlāk): “Mēs palīdzēsim tiem, kuriem švakāk ies…” Šo frāzes daļu atceras gandrīz visi, jo vairāk par septiņiem vārdiem reti kurš uztver. Taču svarīgāka bija Trumena teiktā otrā daļa: “…lai pēc iespējas vairāk viens otram nolaistu asinis.” Man žēl skatīties, kā mūsu nabaga tantiņas ada zeķītes, vāc makaronus, drēbītes, lai cilvēkiem Ukrainā palīdzētu. Tas, protams, ir labi, bet, ja nesaprot, kur ir īstā ļaunuma sakne… Jā, ir jārunā, ka nevainīgus cilvēkus bezjēdzīgi nokauj, bet nedrīkst ignorēt patiesību. Mēs mūžīgi varēsim palīdzēt, apgādāt, bet tam nebūs nekādas jēgas.
Laikraksts “DDD” visus šos divdesmit gadus pašaizliedzīgi dara visu iespējamo, lai cilvēki iemācītos redzēt galveno, ieraudzīt patiesību aiz miglas, ko mums ik dienas pūš acīs pie varas esošie un viņiem iztapīgie plašsaziņas līdzekļi. Šobrīd Ukrainā notiekošais ir kā brīdinājums mums, latviešiem, – ja neveiksim deokupāciju un dekolonizāciju, par ko neatlaidīgi runā laikraksts “DDD”, tad Ukrainas liktenis sagaidīs arī Latviju.
Novērtējot lielo darbu, ko neatlaidīgi veic laikraksta “DDD” veidotāji, vēlu, lai laikraksts tiktu izdots miljons eksemplāros, lai katrs to lasītu un tur rakstīto īstenotu dzīvē. Ja tas tā notiks, tad laikraksta veidotāji varēs beidzot darīt arī ko citu – izdot grāmatas un klausīties mūziku.
Juris Lapinskis
Radio žurnālists un mūzikas ierakstu kolekcionārs