Turpinājums no: PAR TAUTU. Latviešiem: BŪT vai NEBŪT? 7. daļa
Alfrēds Ābele
Gudrība
Cilvēka prāta darbības radīto un uzkrāto zināšanu un izpratnes kvalitatīvais un kvantitatīvais kritērijs ir to izmantošanas gudrība –sabiedrības novērtējums zināšanu izpausmei. Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Vitālijs Gavrilovs uzsvēra: “Tas, ka esi bagāts, nozīmē, ka tev ir laba izglītība, pieredze, tu spēj īstenot savas idejas, ka esi līderis.” Taisnība! Tas, bez šaubām, liecina par gudru cilvēku. Tikai bagātais cilvēks, tāpat līderis var atrasties arī cietumā. Indivīda gudrība var izpausties pavisam egoistiski, pat noziedzīgi. Nav un nez vai var būt kādi absolūti kritēriji indivīda vai cilvēku kopas gudrības novērtēšanai. Tā ir situācijas, laikmeta, vēstures, pat modes lieta. Jo, kas savā laikā bija gudrība, vēsturiskā skatījumā var izrādīties muļķība.
Jāsaprot, ka ir būtiska starpība starp zinošu cilvēku un gudru cilvēku. Telefonu grāmata, pat vesela bibliotēka galvā nenozīmē, ka šis cilvēks ir gudrs. Drīzāk pat pretējo. Bet viens otrs, tikai pāris klašu beigušais, dzīvē izrādās gudrāks par titulētu akadēmiķi.
Piemēram, mazizglītotais Staļins ar kaut kādu desmito prātu nojauta, kādas briesmas viņa totalitārajai varai slēpjas vadības zinātnē – kibernētikā, tāpēc to aizliedza un paziņoja par viltus zinātni. Ka viņam bija taisnība, to pierādīja pēcākie šīs zinātnes “sasniegumi” PSRS. Sākās ar zinātnisku darba organizāciju, turpinājās ar automatizētām vadības sistēmām, kas sākumā aptvēra tikai atsevišķas rūpnīcas un ražošanas sektorus, bet beigās izplatījās pa valsts vadības institūcijām. Analītiskā prāta ielaišana valsts augstākajā vadības sistēmā ātri pierādīja tās neefektivitāti. Un tas jau bija totalitārās valsts vadības sistēmas gala sākums.
Šo mācību, šķiet, ņēmusi vērā Latvijas valstī valdošā kliķe, kurai visnepieprasītākā profesija ir pašmāju analītiķi. Pat bailes no tiem! Mūsu Rietumiem un nezin kam izkalpīgā valsts vara ļoti baidās no neatkarīgi domājošiem cilvēkiem un dara visu, lai viņu uzskatus neviens nedzirdētu. Esam nonākuši pat līdz tam, ka par “neatkarīgās” Latvijas analītiskā centra izveidi reālu interesi izrāda multimiljardieris Dž. Soross. Saprotams, ne jau latviešu interesēs.
Mums uzspiestie “komunālie kaimiņi” uztver šodienas latvieti kā nacionālā prātā pašvakāku – tautiski stulbu, dažkārt par mūsu nepamatoto lielmanību un neattīstīto kopības izjūtu dzēlīgi pazobojas. Un ne bez zināma pamata.
Šodienas latviešu dzīves prāts nereti neatšķir galveno, svarīgāko no otršķirīgā. Tas, ka gudrs zinātnieks ģeogrāfs, kad Rīgā vēl ir krievu tanki, paķer cirvi un lāpstu un jož Latvijas Austrumu robežu iezīmēt; ka gudrs zinātnieks valodnieks pašreizējā demogrāfiskajā un politiskajā situācijā ķer latviešu valodas blusas, liecina par abu augsto profesionālo prātu (gudrību) un diemžēl par pilnīgu dzīves prāta trūkumu (muļķību). Abi tie sabiedriski politiskam darbam ir bīstami, jo abiem priekšā rēgojas perfekti ierobežota Latvija, kuru apdzīvo vistīrākajā latviešu valodā runājoši krievi.
Latvieši pēc dabas ir skeptiķi un savstarpēji aizdomīgi, tāpēc visu jauno uztver pārāk kritiski. Aizdomīgums, neuzticēšanās, arī skaudība latvieti ierobežo savas gudrības čaulā. Tā ir ļoti bieza, un caursist to iespējams tikai kopīgas bēdas un nelaime, kas bieži ir mūsu sīkumainās cietpaurainības sekas. Tāpēc latvieši kā tauta kolektīvi nekur uz priekšu netiek. Tautas dzīves prāts ir embrionālā stadijā.
Nožēlojami, ka pēdējo pārdesmit gadu laikā latvieši nav spējuši izveidot ko līdzīgu nacionālai idejai vai stratēģijai, nacionālas inteliģences iedīglim, bet turpina dibināt aizvien jaunas “nacionālas” bluspartijiņas, kas faktiski ir tikai to varas un mantas kāro spices vīru grupas. Jājautā, vai nu tie spices vīri ir pārāk valdonīga prāta rakstura, vai tautiski stulbi un noziedzīgi? Vai arī tautas (pūļa) prāts ir pakļāvīgs, kas nozīmē, ka tā indivīdi nav pārsnieguši uztverošās un atdarinošās domāšanas slieksni. Bet varbūt abi reizē?
Pasaules kultūrā brīvība, pašcieņa un gods ir augstākie ētiskie jēdzieni, par kuriem cilvēki cīnās un pat viņu nāve tiek attaisnota un ar cieņu pieminēta. Latviešu ir maz, un, ja pretojas varenajiem ar spēku, tos var pavisam iznīcināt. Tāpēc latviešu dzīves gudrība ir – necentīga pielāgošanās varenajiem un sava izdevīgā momenta pacietīga nogaidīšana. Taču tāda gudrība latviešu raksturā attīstījusi arī sliktas īpašības, kad pielāgošanās un nogaidīšana pārvēršas izkalpībā un vergu dvēseļu atražošanā. Tikai izglītība un gudrība mūs pagaidām ir glābusi. Tāpēc dramaturga Paula Putniņa lielā filozofija ir: “Vispirms dzīvs, tad – brīvs. Jo otrādi nevar būt. (..) Mūsu ir maz, jābūt gudriem!” Dzīvs un brīvs automātiski nenozīmē arī gudrs. Manuprāt, svarīgāk ir būt vienotiem, kaut tam arī gudrība ir vajadzīga.
Gudrība, tāpat kā muļķība, var būt arī masu parādība. Gnīda, kas divu varenu kaimiņu saskarsmē pastāvīgi pielipis pie viena, agrāk vai vēlāk dabū pa kaklu no abiem. Tauta, kas pastāvīgi lamā savus negodīgos varas vīrus un tikpat pastāvīgi tos atkal un atkal ievēl, ir viņus pelnījusi, jo spēj tos pieciest. Tāpēc tautai jāmācās, tā jāmāca domāt! Citādi tā ir un paliks tikai pūlis, kuru kāds ganīs un vadīs kā aitu baru.
Gudrības novērtējums var būt absolūts un subjektīvs. Totalitārajās sabiedrībās cilvēkos iepotēts: jo augstāks statuss hierarhijā, jo gudrāks. Tur augsta cilvēka muļķība masās tiek pasniegta un attiecīgi uztverta kā gudrība, bet ierindas cilvēka gudrība tiek noklusēta. Šī totalitārā režīma palieka pagaidām vēl ļoti stipri sēž mūsu masu informācijas līdzekļos, kas jebkurā gadījumā apriori priekšroku dod titulēta cilvēka (diplomēta vai ar varu apveltīta) domas publiskošanai.
Tāpat vieglāk ir uzspodrināt atsevišķus politiķus nekā viņu komandu. Masas uztver cilvēku pēc viņa teiktā televīzijas ekrānā vai citādi veidota tēla, komandu – pēc tās darbības rezultātiem, ko izjūt uz savas ādas. Tāpēc ne tikai Latvijā iespējams tāds paradokss, ka ministri atsevišķi tiek vērtēti pozitīvi, bet valdības reitings ir zems. Tas pats attiecināms uz parlamentu.
Turpmāk vēl…
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.7(501), 2022. gada 8.–28. aprīlis