LAIKRAKSTAM “DDD” – 20 GADI!
PALDIES, KA JŪS ESAT!
Ir pagājuši 10 gadi, kopš regulāri iegādājos, lasu un abonēju avīzi “DDD”. Pirms tam gandrīz ar bezcerību raudzījos uz notikumiem Latvijā. Vadošie propagandas mediji pat režīmam iztapīgo Nacionālo apvienību “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”” bija uztaisījuši par “galēji radikāliem” un “naida kurinātājiem” latviešu lauku tantiņu acīs. Propagandas mediji, piemēram, Juri Dobeli un Pēteri Tabūnu, kuri vienīgie “saeimas” tribīnē nosauca okupantus par okupantiem, bāza vienā maisā ar Latvijas ienaidniekiem Lindermanu, Ždanoku & Co. Šie mediji, labākajā gadījumā, kariķē, sliktākajā – dēmonizē ikvienu latviešu nacionālistu.
Tā vien šķiet, ka Latvijas varturi jau kopš PSRS sagraušanas laikiem ir izstrādājuši un realizē speciālu programmu, kurai tiek piešķirti miljardi, lai latviešiem būtu neiespējami atjaunot 1918. gada 18. novembra Latviju. Varturi īpaši gādā, lai neviens vai nu neuzzinātu, ka ir tāda avīze “DDD”, vai arī, ja zinātu, tad tikai ko ļoti sliktu. Propagandas mediji par nodokļu maksātāju naudu apmaksātajos kanālos gan toreiz, gan tagad monotonās balsī “inteliģenti” gvelž stulbības. Rodas iespaids, ka viņi visi izgājuši vienu runas skolu. Viņu vāvuļošana LR1 u.c. līdzīgos medijos man atgādina vai nu karsta kartupeļa viļāšanu pa muti, vai bērnu spēli “Nesaki ne melns, ne balts; ne jā ne nē…”. Sak’, jā, okupācija bija, bet “okupantu nav”. Runāt tieši, saucot lietas īstajos vārdos, neesot “smalks tonis”.
Cik varturiem ir svarīgi, lai latviešiem pat domas nerastos, kur nu vēl tās tiktu vārdos noformulētas vai, vēl “trakāk”, pāraugtu rīcībā, lai mēs beidzot atbrīvotos no padomju okupantiem un spētu atjaunot 18. novembra Latviju! Viņu mērķis ir: lai latvietis nezina vairs ne rīta, ne vakara. Lai nomainās paaudzes un latvieši asimilējas kolonistos un citās tautās, kam te Latvijā durvis plaši atvērtas un piešķirtas priviliģētas tiesības. Tas, ka šādas rīcības rezultātā vairs nebūs ne latviešu valodas, ne kultūras, ne pašas latvju tautas, viņus neuztrauc itin nemaz. Gluži otrādi – valsts mediju studijās uzaicinātie eksperti pārgudri spriedelē, ka latviešiem kā tautai atlikuši 50 vai, labākajā gadījumā, 100 gadi, neko ļaunu tajā nesaskatot un trauksmi neceļot.
Pirmo reizi avīzi “DDD” ieraudzīju 2012. gada 16. martā, kad man to rokās iedeva kāds šīs avīzes izplatītājs leģionāru gājienā. Tā paša gada 18. februārī bija noticis Valodas referendums, kurā 25 procenti balsstiesīgo nobalsoja par krievu valodu kā otro valsts valodu. Tolaik esot bijuši 14 procenti Latvijas nepilsoņu, tagad to esot zem 10 procentiem. Okupantu naturalizēšana pa šiem 10 gadiem ir uzņēmusi apgriezienus, un no 2020. gada 1. janvāra dzimušiem nepilsoņa pēcnācējam var piešķirt LV pilsonību. Arī gadījumā, ja otrs vecāks ir citas valsts pilsonis. Interesanti, kāds procents balsstiesīgo tagad balsotu “par” līdzīgā referendumā? Un kāda var būt latviešu tautas un valsts nākotne, kad šie okupantēni pieaugs un sasniegs balsstiesīgā vecumu? Man ir aizdomas, ka šīs latviešiem naidīgās Latvijas valsts politikas rezultātā šodien vismaz 1/3 (ja ne vēl vairāk) Latvijas iedzīvotāju jeb tā saucamie “mūsu krievi” pilnā pārliecībā gaida X stundu, lai beidzot “pilnām tiesībām” pavērstu pret latviešiem ieročus. Krievijas iebrukuma Ukrainā dēļ tas kļuvis vēl skaidrāk redzams. Īpaši tagad krievu naids pret latviešiem skaudri atklājas. Diemžēl lielākā daļa latviešu joprojām atsakās atzīt, ka mūsu vidū atrodas tik daudz ārējo ienaidnieku ar Latvijas varturu ļaunprātīgi viņiem piešķirto LR pilsoņa statusu.
Tajā 2012. gada 5. numurā, kuru toreiz man iedeva rokās, bija skaidri un gaiši uzrakstīts Latvijas valsts atjaunošanas priekšnosacījums:
“Vienīgais risinājums – dekolonizācija.”
Vēl tur bija rakstīts: “Šobrīd 16. marts ir kā protests tam, ka joprojām nav likvidētas padomju okupācijas sekas.”
Pa šiem 10 gadiem situācija, kas saistīta ar nelikvidētajām padomju okupācijas sekām, kļuvusi vēl nokaitētāka. Un tomēr pa šiem 10 gadiem būtiski sarucis dalībnieku skaits Leģionāru gājienā. Vai šo parādību varētu tulkot tā, ka latviešu tautas pretestība okupācijas varām būtu samazinājusies? Ļoti ceru, ka nē. Toties svinētāju skaits pie tā saucamā “uzvaras pieminekļa” ar katru gadu palielinās. Par ko tas varētu liecināt?
Tomēr, par spīti visiem šiem ārējiem apstākļiem, kas šķietami piešķir latviešu lietai bezcerības nokrāsu, tieši šobrīd ir īpaši svarīgi, ka turpina iznākt avīze “DDD”, kas vienīgā no visiem Latvijas medijiem uztur dzīvu ideju par Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju. Tikai atbrīvošanās no ārējiem ienaidniekiem jeb okupantiem palīdzēs mūsu tautai saglabāties, atveseļoties, attīstīt savu kultūru un atjaunot savu valsti. Gribētos, lai tie, kuri jau lasa šo avīzi, veiktu kaut vai nelielus, bet regulārus ziedojumus. Tas ir mazākais, ko mēs kā lasītāji un idejas atbalstītāji varam darīt, lai palīdzētu iznākt šai avīzei arī turpmāk un sasniegt lielāku auditoriju. Novēlu, lai tuvākajā nākotnē “DDD” lasītāju loks strauji pieaug!
Par panākumiem, varētu šķist, bezcerīgā lietā!
Liene Rijkure
Avīzes “DDD” lasītāja un atbalstītāja, dizainere
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.8(502), 2002. gada 29. aprīlis–12. maijs