Edgars Bindemanis
Ceturtdien, 24. februārī, Krievija sāk militāru uzbrukumu Ukrainai – “denacifikāciju” – plkst. 6.00.
Sākās plaši protesti pie Ukrainas vēstniecības. Arī es ar savu auto braucu garām Krievijas vēstniecībai un skaļi taurēju. Vēroju plakātus, bet neredzu neko par Latvijas lietām. Nolēmu izgatavot savu plakātu, izmantojot televīzijā dzirdēto Zeļenska izteikumu, papildinot ar latviešiem svarīgo. Rakstu gan latviešu, gan krievu valodā, lai visi saprot.
1. martā piedalos piketā. No plkst.14.00 līdz pat 18.40 nostāvēju ar plakātiem. Man apkārt TV operatori, žurnālisti, fotogrāfi, bet neviens “neredz” manus plakātus, lai gan turpat, metra attālumā, filmē zīmējumu, kas nolikts uz ietves. Tikai daži autovadītāji, braucot garām, uztaurē un rāda dūres vai pat vidējo pirkstu. Tātad: esmu izvēlējies pareizos tekstus.
4. martā rit varnešu organizēts gājiens no Brīvības pieminekļa uz Krievijas vēstniecību. Runas, nosodījums, bet atkal nekas par situāciju Latvijā. Labi, ka paspēju uztaisīt jaunu plakātu, atgādinot, ka nav tādu “mūsu krievu”. Daudzi izlasa, bet bailīgi nolaiž acis. Tikai viens vecāks vīrs izlasa un parāda īkšķi uz augšu; vēl divi gados jaunāki vīrieši neslēpj atbalsu. Taču cilvēku ir daudz, un šie daži pozitīvie gadījumi nevar nosegt bailes, jo tikai retais spējīgs izlasīt manu plakātu līdz galam. Laikam teksts neatbilst viņu sovjetiski iedresētajai uzvedībai. Mediju pārstāvji izliekas mani neredzam. Garām ar mikrofonu rokā pāris metru attālumā aizsteidzas Ansis Bogustovs no TV24. Smīnu. Viņš arī tā kā vainīgi pasmaida: nu, saproti taču mani! Mani izliekas neredzam arī bijušais iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens.
Pat 16. martā Nacionālā apvienība izliekas neredzam manus plakātus. Kāda bailība un gļēvums! Lestenē pulcējas daudz cilvēku. Runātājiem parastā vāvuļošana, tikai šoreiz par Ukrainu. Bordānam runājot, uzgriežu muguru. Vienmēr pēc Abrenes atdošanas Krievijai, Lestenē un Morē esmu pagriezis muguru arī Pabrikam.
25. martā izkaltušā egles stumbrā iestiprinu tekstus un dodos uz centru, lai piedalītos represēto gājienā. Avotu un Čaka ielas stūrī jauna sieviete ar naidā sašķobītu ģīmi (tātad krieviete – okupante) fotografē. Kr.Barona ielā viens no aizmugures ar rāvienu nogrūž plakātus man no pleca. Kliedzot un ar kāju sperot, salauž krievu valodā sarakstīto plakātu. Situ pretim, atskan kliedzieni krievu valodā: “Перестаньте!” (“Beidziet” – “DDD”piez.) Uzbrucējs aizskrien, iesēžas auto un aizbrauc. Paspēju tik pierakstīt auto numuru.
Represēto gājienā nostājamies starp Rubiķi, kurš nes koka krustu ar dzeloņdrāšu vainagu, un divām jaunām sievietēm, kuras nes karogu. Gājienam tuvojoties piemineklim, Rubiķis aizgāja tuvāk represēto karogam. Rīgas domes deputāts Ratnieks fotografē jauno sieviešu turēto karogu. Paskaļi – tā, lai dzird arī oficiālie sērotāji, karoga turētāji, – saku: “Plakātus neredzēs!” Jaunā sieviete paskatās uz manu pusi un tā kā nosarkst zem grima kārtiņas. Smīnu. Tā arī ir.
Vai tiešām mēs tik ļoti traucējām gadskārtējo omulīgo sērošanu? Vai arī vajadzēja lielu panorāmas foto bez kaitīgiem elementiem?
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr 9(503), 2022. gada 13.–26. maijs