NO “DDD” ARHĪVA: JOPROJĀM AKTUĀLI
[2009. gada] 9. maijā grupa latviešu patriotu no Kronvalda parka devās protesta gājienā uz Okupācijas pieminekli, kur okupanti svinēja savas orģijas. Sasniegušas galamērķi, Latvijas Nacionālās frontes biedres – Līga Muzikante, Liene Apine, Ilze Liepa un Maija Redele – nolika ziedus ar sēru lentēm un iesprauda laikrakstu “DDD” Krievijas vēstnieka atnestajā vainagā kā mūžīgo atgādinājumu, ka Latvija ir latviešu zeme un dekolonizācija ir nenovēršama un neapturama. Pie pieminekļa esošajiem tika izdalīts arī laikraksta “DDD” pielikums krievu valodā.
Okupantu dzīres latviešu skatījumā
Aivars Garda,
LNF priekšsēdētājs:
Esmu pateicīgs visiem, kas piedalījās 9. maija protestā, lai arī protestētāju bija nedaudz. Es pats diemžēl attaisnojošu iemeslu dēļ nevarēju piedalīties. Šim protestam bija jābūt – it īpaši tāpēc, ka katru gadu redzam, kā pieaug okupantu un okupantēnu (okupantu bērnu un mazbērnu) skaits, kas apmeklē šo pieminekli un atklāti ņirgājas par mums, latviešiem. Izsaku tikai nožēlu, ka bija tik maz protestētāju – latviešu, jo tikai tā mēs okupantus varam kaut kādā veidā no Latvijas dabūt ārā. Mūsu valsts vara neko nedara, viņi ir gatavi iznīcināt latviešu tautu.
Gribētu uzsvērt, ka laikraksta “DDD” 24. aprīļa numurā Roberts Klimovičs, kurš arī bija klāt 9. maijā, izteicās: gan vēl dzirdēsit, ka būs kārtīgs pasākums! Taču, ja pēc šāda paziņojuma atnāk tikai nedaudzi latvieši, tad tas ir vairāk nekā jocīgi… Tad jāpadomā, vai šādus paziņojumus bija vērts sniegt? Roberts Klimovičs pats atnāca, no partijas “Visu Latvijai!” atnāca tikai Imants Parādnieks, un viss… Paldies, ka vispār kāds atnāca! Tomēr, vai tad mums būtu jāsaka par to “paldies”? Visiem jauniešiem taču vajadzēja protestēt! Ne tikai jauniešiem, bet arī pensionāriem – nav ko sēdēt un baidīties! Kā nācija mēs ejam bojā, šīs okupantu ordas mūs asimilē. Ja mēs nepretosimies, un mēs nepretojamies, tad ir vakars uz ezera! Diemžēl mūsu vara, oligarhi – pašu bāleliņi – ir nostājušies paši pret latviešu tautu.
Es izsaku īpašu pateicību visām četrām Latvijas Nacionālās frontes sievietēm, kuras nolika ziedus sēru noformējumā. TV5 ziņu raidījuma vadītājs Vladislavs Andrejevs ļoti nekaunīgi pārmeta, ka mēs tos ziedus tur likām un bradājām pa puķēm. Taču, ja latvieši bradā okupantu ziedus, tad tas ir svēti, tas ir pieļaujami! Salīdzināsim – Krievijas vēstnieks Vešņakovs ar savu svītu, lai noliktu vainagu pie paša pieminekļa, ar saviem netīrajiem zābakiem gāja tieši ziediem virsū. Viņi – nelieši, ar vēstnieku Vešņakovu priekšgalā, – varēja nolikt vainagu tur, kur ziedi beidzas. Lūk, uz to Andrejevam vajadzēja norādīt, kā vēstnieks šļop, šļop ar saviem netīrajiem zābakiem mīdīja savu veterānu atnestos ziedus! Vai tā viņš parādīja cieņu? Pēc tam ūdens peļķē Vešņakovs mazgāja zābakus, laikam domādams, ka tos ar ziediem sasmērējis.
Lai arī es atļautu bradāt okupantu ziedus, jo tas nav nekāds grēks un pelna uzslavu, tomēr televīzijā redzēju, ka Latvijas Nacionālās frontes sievietes īpaši uzmanīgi centās iziet starp ziediem, tos nesaminot. Pat tur mēs esam pieklājīgāki par Krievijas vēstnieku Šuriku Vešņakovu un vispār par šiem okupantiem! Bet Andrejevs, kurš tik nekaunīgi muldēja, lai vācas prom, ja viņš ir tāds mūsu tautas ienaidnieks! Neviens viņu šeit netur.
Integrācijas politika ir izgāzusies. Okupanti negrib integrēties, bet vēlas, lai mēs kļūstam par krieviem. Viņi šeit ir izveidojuši mums pilnīgi svešu kopienu (es gan negribētu lietot šo vārdu). Latvija nav divkopienu valsts, un nekad mēs to nepieļausim. Lai viņi piesargās no taisnīgas atmaksas! Gan celsies latviešu strēlnieku gars! Lai Andrejevs izlasa Anda Kokneša rakstu šajā avīzē par mūsu karotājiem Kurzemes Cietoksnī. Tieši tāpēc jau arī baidās no latviešiem, Zemessardzei atņem ieročus, jo mēs, latvieši, protam karot un protam iedot pa zobiem!
Ne velti čečenu prezidents Džohars Dudajevs, kā arī pārējie čečenu vadītāji ar sajūsmu bija izteikušies par strēlnieku karotprasmi. Es atbildēju, ka čečeni ir no strēlniekiem pārņēmuši šo varonīgo garu – mums tas ir zudis, apzināti pazaudēts. Izlasiet, latviešu jaunieši, šo Kokneša rakstu un esiet taču drosmīgāki! “Visu Latvijai!”, Nacionālistu klubs – nu kas tie ir par klubiem, ja nespēj tad, kad vajag, okupantiem, tēlaini izsakoties, pa zobiem iedot?!
Steidzīte Freiberga,
LNF priekšsēdētāja vietniece:
Trūkst vārdu, lai vērtētu kaut ko tik absurdu un amorālu kā atklāto un publisko okupantu uzvaras svinēšanu pār latviešu tautu 9. maijā. Tā ir ņirgāšanās mums sejā! Ar to “uzvaru” taču mūsu tautas vēsturē sākās visdrausmīgākā okupācija – visbriesmīgākais genocīds pret latviešu tautu. Pie normālas valdības, Latvijā jau sen vajadzēja novākt šo mūsu tautas apņirgšanas un kauna stabu. Tas ir – pie normālas valdības… Bet pie tādas, kas aizstāv savas zemes okupantus un faktiski ir Latvijas pamattautas, latviešu, pamāte, neko normālu sagaidīt nevar. Kaut kā neesmu dzirdējusi, ka būtu vēl otra tāda valsts pasaulē, kur tik konsekventi cenšas iznīdēt savu pamatnāciju.
Un kamēr Rīgu vēl “grezno” šis baigais monstrs, latviešiem 9. maijā ir jāiet uz turieni ar sēru simboliem, kā to darījāt LNF biedres, mūsu drosmīgās latviešu patriotes, ar ziediem sēru noformējumā un laikrakstu “DDD”! Un laikraksts, ko viņas ielika Krievijas vēstnieka noliktajā vainagā, izskatījās tur tik atbilstoši, ka okupanti, cik varēja redzēt, bija šokā.
Okupantiem taču ir jālasa “DDD”, lai beidzot saprastu, ka mūsu zemē viņi ir okupanti un nekad nebūs nekas vairāk. Tāpēc šajā dienā “DDD” studēšanai būtu jābūt viņu orģiju neatņemamai sastāvdaļai. Tikai tā var sagaidīt 9. maiju, un visiem latviešiem būtu jāsēro, kā to darām citās mūsu tautas sēru dienās. Mūsu drošībniekiem ir nevis jābremzē – jāaiztur latviešu patrioti (kā izrīkojās arī ar Viktoru Birzi, aizliedzot viņam aiznest dzeloņdrāšu vainagu, un pērkoņkrustieti Igoru Šiškinu), bet gan jānodrošina, lai latvieši brīvi var paust sēras par okupācijas dienu.
Ja Latvijas varas pārstāvji apkaro latviešus šai taisnīgajai akcijai, tad ar to atklāti pierāda, ka neatzīst arī okupāciju. Nu tad jāatzīst: ja mūsu varturi ignorē savu tautu un kalpo ienaidniekam, piekopjot antilatviskumu Latvijā, tad jāpieņem, ka Igora Žuravska (savulaik pret lielkrievu šovinistiem kareivīgi noskaņots krievs, kurš agrāk publicējās laikrakstā “DDD” – red.piez.) proponētā aktīvā cīņa par taisnību ir vienīgais līdzeklis, lai tā pa īstam “uzspertu gaisā” arī to okupantu monstru, kas tiek saudzēts, lai okupanti tur atklāti varētu demonstrēt savu visatļautību, svinot neģēlīgo uzvaru pār latviešiem, bet mums aizliedzot sērot par to…
Aivars Gedroics
Latviešu nacionālists:
Izsaku sirsnīgu pateicību drosmīgajiem latviešu patriotiem, kas devās uz “okupantu monstru” protestēt pret svešo ieklīdeņu orģijām latviešu zemē. Žēl, ka šādu cilvēku neatradās ne tūkstoši, ne simti, bet tikai pāris desmiti. Nelikumīgi aizturētajiem (V.Birzem, I.Šiškinam) noteikti ir jāvēršas prokuratūrā ar prasību sodīt vainīgos policistus.
Nenoliedzama varonība no LNF dāmu puses, kuras izgāja cauri okupantu tūkstošiem un pašā pūļa uzmanības vidū nolika ziedus sēru noformējumā un iesprauda avīzi “DDD” Krievijas vēstnieka vainagā! Cepuri nost!
Mārtiņš Kālis,
Lundas universitātes (Zviedrija) doktorants:
Ja pārējām pasaules tautām Vācijas kapitulācija bija labā vēsts par mieru un brīvību, tad Baltijas valstīm tā nozīmēja vienīgi nonākšanu Staļina rokās. Nezinu, kas šajā faktā ir svinams – Latvijā par to priecāties spēj tikai okupanti, kas vēlētos mūsu zemi atkal redzēt Krievijas “apskāvienos”. Patiešām, pie t.s. Uzvaras pieminekļa redzamais balagāns ik gadu atgādina laupītāju dzīres, ar PSRS un Krievijas simboliku priekšplānā.
Varētu 9. maiju uztvert arī citādi – tā ir akcija, kas atgādina latviešiem par joprojām pastāvošo kolonizāciju. Neviens nacionālistu pikets pie Krievijas vēstniecības un tamlīdzīgi pasākumi neatsver to grandiozo okupācijas ainu, kas paveras Pārdaugavā. Varētu pat ironizēt, ka okupanti paši dara to, kas būtu jādara latviešiem – desmitiem tūkstoši cilvēku pulcējas ielās, lai atgādinātu par Latvijas okupāciju un kolonizāciju! Kad redzu šo daudzgalvaino krievvalodīgo pūli, kas pieprasa atpakaļ savas “okupantu tiesības”, vienīgā doma ir par Latvijas dekolonizāciju. Zinu piemērus, ka pēc 9. maija jandāliņa latvieši sākuši apjēgt dekolonizācijas nepieciešamību vai vismaz tuvojas šai izpratnei.
Protams, lai konceptuāli pārvērstu 9. maija svinības par demonstrāciju dekolonizācijas nepieciešamībai, latvieši nedrīkst pasīvi nolūkoties no malas. Latvijas Nacionālās frontes pārstāvju ierašanās, pie t.s. Uzvaras pieminekļa noliekot ziedus sēru noformējumā un veterāniem sniedzot laikraksta “DDD” pielikumus krievu valodā, būtībā izgāza kolonistu šovinistiskos plānus. Ar savu drosmīgo rīcību (neapšaubu, ka tā prasa uzdrīkstēšanos!) LNF pārstāves pateica latviešiem būtiskāko: šie nav uzvaras svētki, bet ir okupantu dzīres. Daudzi to saprata!
Ainis Sproģis,
LNF biedrs, protesta gājiena dalībnieks:
Rīgas domes mīkstmiesības dēļ 9. maija “dzerstiņš” pie Pārdaugavas “falla” tagad nu ir mūsu Rīgas vizītkarte. Katru gadu dodos “apciemot” šos kolonistus, jo tikai tur var tā īsti ieskatīties okupantu “uzblīdušajās” sejās, kas naidpilni nīst latviešu tautu un tās gara mantojumu. Tieši tur rodu spēku cīņai ar šiem “parazītiem”.
To, kas tur notiek, ir grūti vārdos izteikt. Alkohols, lamas, urīna dvaka un tukšas konservu kārbas… Grūti iedomāties, kas būs nākamgad, apzinoties, kāds varētu būt jaunais Rīgas domes sastāvs…
Varu tikai apbrīnot LNF darbinieču un citu latviešu drosmi, kas, nebaidoties no represijām un okupantu iedzimtās agresijas, devās Pārdaugavas “falla” virzienā, lai atgādinātu šiem neliešiem par to, kas būs šīs zemes saimnieki.
Edvīns Šņore,
Filmas “Padomju stāsts” veidotājs:
Manuprāt, tas, ko mēs redzējām 9. maijā Pārdaugavā ir tiešs līdzšinējās integrācijas politikas rezultāts. Tā ir izgāzusies! Tas nu beidzot katram ir skaidrs.
Atceros, savulaik vērsos pie ĪUMSILS vadītāja Nila Muižnieka ar rakstisku jautājumu, kādēļ ĪUMSILS (Īpašu uzdevumu ministrijas sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts) apzināti nerealizē valsts programmu “Sabiedrības integrācija Latvijā” (skat.: http://www.politika.lv/temas/sabiedribas_integracija/4106/), konkrēti tās III sadaļas punktu “Atbalsts personām, kuras vēlas izceļot no Latvijas”, kas paredz, pirmkārt, apzināt šādas personas un pēc tam sniegt tām palīdzību, kura piesaistāma arī no Rietumu partneriem. Konkrētu atbildi tā arī nesaņēmu.
Nekas šajā jomā nav ticis darīts. Tā vietā, kā pareizi atzīmē vēsturnieks Aivars Stranga (LA, 12.05.2009.): “Integrācija Latvijā balstījās uz birokrātisku kaktos izdomātu iedomu, ka var izšķiest miljoniem latu brošūriņām un konferencēm, kurās uzstājās tie paši lektori.”
Tā nebija Aivara Gardas politika, kuru pēdējos 17 gadus īstenoja valsts un kas Latvijā eskalējusi starpnacionālās attiecības līdz pašreizējam līmenim. Tā bija Aldermanes un Muižnieka politika! Gan es, gan daudzi citi vēl tālajā 1995. gadā apgalvojām, ka patiesa integrācija nebūs iespējama, neveicinot vismaz daļas krievvalodīgo iedzīvotāju izceļošanu. Bez tā nekas nesanāks! Sanāks Kuldīgā (kur krievvalodīgo proporcija PSRS okupācijas laikā netika ievērojami palielināta), bet noteikti ne Rīgā, Jelgavā vai Liepājā. Ne velti šo punktu ietvēra pat 2001. gada Integrācijas programmā.
Nu šīs bēdīgās prognozes ir piepildījušās. Kuldīgā ar integrāciju problēmu nav, bet Rīgā un citās lielpilsētās situācija arvien vairāk eskalējas. Atbildība pilnībā gulstas uz Aldermani, Muižnieku un pārējiem katastrofālās integrācijas politikas arhitektiem un realizētājiem.
Es atbalstu latviešu paveikto akciju – nolikt ziedus ar sēru noformējumu pie Okupācijas pieminekļa! 9. maijs būtu svētki arī mums, latviešiem, ja “krievu atbrīvotāji” būtu aizgājuši. Bet viņi palika.
Mārtiņš Jēkabs Veide,
Latviešu nacionālists un patriots no Rīgas, protesta gājiena dalībnieks:
Man ir kauns par mūsu varas struktūrām, kas šo Okupācijas pieminekli nav nojaukušas un pieļauj regulāro 9. maija “murgu”. Man kā Pārdaugavas iedzīvotājam ikdienas maršruti diemžēl ved tam garām un uz šo okupācijas simbolu diendienā ir jāskatās.
Šobrīd 9. maijs Latvijā ir okupācijas slavināšanas svētki, kad tiek “svētītas” visas padomju zvērības, kas īstenotas ne tikai Latvijā, bet pusē Eiropas. Slepkavības, izvarošanas, pusgadsimts vissmagākās verdzības… Tikai un vienīgi to tur svin. Šī diena ir vislielākais pierādījums, ka nekāda integrācija nav un nevar būt, un Latvijai uzplaukums nespīd, kamēr visa okupantu varza atrodas uz mūsu zemes!
Man ir kauns par Rīgas domes un Administratīvās tiesas divkosību. No vienas puses, viņi aizliedz 16. martu un latviešu sēru gājienu uz Okupācijas pieminekli 9. maijā; no otras puses, viņi atļauj okupantu ālēšanos un tikko vēl notikušo homoseksuāļu “praidu”! Murgs un vairāk nekas!
Man ir liels prieks un lepnums par to, ka LATVIEŠU GĀJIENS tomēr izdevās, lai arī dzeloņdrāšu vainagu policija atņēma! Latviešu vēsts tika aiznesta līdz galam! Arī man pašam bija iespēja šajā gājienā piedalīties.
Kamēr šis Kauna Stabs stāvēs uz mūsu zemes, kamēr pie tā notiks okupantu jandāliņi, kamēr kaut viens okupants uz Latvijas zemes vēl atradīsies, tikmēr šādi latviešu gājieni uz Okupācijas pieminekli būtu jārīko katru gadu – par spīti tam, ko saka mūsu gļēvā valdība!
Mareks Gabrišs,
Latgaļu nacionālists, protesta gājiena dalībnieks:
Vēsturiski 9. maiju vērtēju kā PSRS okupācijas atjaunošanas un kolonizācijas uzsākšanas dienu. Mūsdienās 9. maijs ir okupantu, kolonistu un rusifikatoru redzamākā protesta diena pret latviskumu, pret latviešiem kā saimniektautu, pret latviešu valodu kā valsts valodu, pret formāli neatkarīgo un brīvo Latviju.
Līdzīgi kā latviešiem 16.marts, kad pieminam leģionārus un protestējam pret boļševistisko 4. maija režīmu, kas neatbalsta un baidās veikt Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju, krievvalodīgie 9. maijā piemin PSRS karavīrus un galvenokārt sev atgādina, ka jābūt vienotiem, stipriem, pamanāmiem, visuresošiem un daudzskaitlīgiem, lai atgūtu tās privilēģijas, kas viņiem bija līdz 1990. gadam. Notiek muskuļu un spēka demonstrēšana, teritorijas “iezīmēšana” ar savu “kultūru”, karogiem un citiem simboliem. Pagaidām, vismaz Rīgā un lielākajās pilsētās, šajā cīņā latvieši zaudē, un tas atkal okupantus iedrošina uz vēl lielākām nelietībām un nekaunīgākām prasībām.
Nesen izlasīju citātu: “Gan latviešu leģionāriem, gan latviešu sarkanarmiešiem bija pareizais ienaidnieks – taču šajā karā latvieši neuzvarēja.” 9. maijā līksmo mūsu nelatvieši-pretinieki, kas šeit ieradās bruņoti ar tankiem, pēc kāda laika saveda savus radiniekus, un viņi joprojām nav aizvākušies no Latvijas. “Atnācu, sagrābu, kļuvu par saimnieku!” – tāda ir krievvalodīgo devīze. Dzīvie latviešu sarkanarmieši un viņu ģimenes, vairāk vai mazāk, ir kopā ar latviešu tautu un latviskumu.
Prieks, ka šogad 9. maijā notika latviešu nacionālistu akcija, kuras dalībnieki atgādināja, ka latvieši Latvijā ir saimniektauta, ka Latvijā reiz notiks deokupācija un dekolonizācija, ka krievvalodīgajiem kolonistiem ir laiks kravāt čemodānus, nopirkt biļeti un braukt atpakaļ uz etnisko dzimteni. Arī es piedalījos šajā akcijā, jo mana pašcieņa nepieļauj, ka latviešu tautu krievvalodīgie okupanti mīda kājām un pazemo. No daudziem okupantiem saņēmu apvainojumus, ka esmu fašists un atbildīgs par miljonu sarkanarmiešu nāvi… Jocīgi sanāk – mans vectēvs no Latgales tika iesaukts Sarkanajā armijā un karoja pret vāciešiem, bet es, viņa mazdēls, tikai tāpēc, ka esmu latvietis un atbalstu Latvijas deokupāciju, uzreiz tieku padarīts par fašistu vai nacistu? Sajūta, ka okupantiem “nacisti” ir visi, kas nerunā krieviski… Lielkrievu šovinisms Staļina garā – kas pret mums, tie visi jāiznīcina! Neiztika arī bez grūstīšanās un fiziskiem uzbrukumiem no okupantu “bābām”; vīriešveidīgie okupanti bija sabijušies un bez 100 gramiem kaujai nespējīgi… Dzirdēju, kā okupanti pavisam atklāti sprieda, ka Latvija esot krievu zeme un latviešiem ir vieta Īrijā, ja negrib atkal nokļūt Sibīrijā…
Žēl, ka akcijā piedalījās salīdzinoši maz latviešu. Ir nepieciešami tūkstoši, visas latviešu tautas atbalsts! Tomēr notikušais vieš cerības, jo izskatās, ka okupanti ar savām izdarībām beidzot kūtrajiem un pārāk iecietīgajiem latviešiem sāk atvērt acis.
Filips Babinskis,
Students, protesta gājiena dalībnieks:
Šogad 9. maija dzīres klātienē vēroju pirmoreiz un, jāsaka, par to vērienu un klajajām koloniālisma ideoloģijas izpausmēm esmu šokēts. Normālā valstī šāds šovinistu “praids” netiktu pieļauts vai vismaz tā dalībniekiem būtu jālūdz armijas palīdzība, lai pasargātu sevi no neapmierinātu latviešu tūkstošiem. Diemžēl realitātē sabiedrības pasivitāte okupantu visatļautību un agresiju ar katru gadu tikai vairo.
Tādēļ svarīgs ikviens, kurš pauž neapmierinātību par joprojām nelikvidētajām okupācijas sekām – kaut vai noliekot ziedus sēru noformējumā pie okupantu pieminekļa! Apsveicami, ka Latvijas Nacionālās frontes pārstāvēm, neraugoties uz okupantu un tiem pakalpīgās policijas pretsparu, tas izdevās!
Turpmāk gan, lai mazinātu varas iestāžu patvaļas iespēju, manuprāt, būtu vēlams rīkot oficiālas protesta akcijas. Jebkurā gadījumā apklust nedrīkstam – it īpaši šobrīd, kad pat sabiedriskie mediji sākuši runāt okupantu balsī, vēsturiskās patiesības vietā piedāvājot pļāpas par dažādām vēstures interpretācijām, okupantu pretlatviskajā nostājā vainojot latviešu neizrādīto pretimnākšanu, kā arī velkot paralēles starp 9. maiju un 16. martu. Starp citu, 16. martā man nekad nav nācies redzēt kādu nacistiskās Vācijas okupantu…
Kārlis Zuika,
teologs:
9. maijs saistās nevis ar atbrīvošanu, bet gan ar okupāciju un vēlmi iznīcināt latviešu nāciju. Tieši tāds bija okupantu mērķis. Tā ir aplamība no krievvalodīgo puses teikt, ka viņi mūs atsvabinājuši no fašisma, ja paši ir daudz lielāki fašisti. Ne jau vācieši, bet krievi mūs verdzināja piecdesmit gadus un turpina to darīt vēl šodien. Kā citādi, ja ne par sarkanajiem fašistiem mums jādēvē tie, kuri nesaprot, ka latviešu tauta grib būt brīva, grib pati lemt par savu likteni?!
Daudzskaitliskā okupantu un kolonistu masa kā tāda tumša ēna klājas pār latviešu tautu un valsti. To mums, latviešiem, nekad nevajadzētu aizmirst! Tas ir tik liels ļaunums, kas ticis un joprojām tiek darīts mūsu tautai, ka mēs to nemaz nedrīkstam piedot. Arī Dievs to nepiedod, jo Viņam nav tāda plāna, ka kāda tauta drīkstētu otru tautu okupēt, pilnībā pārņemt un iznīcināt.
Tieši tādēļ arī man 9. maijs ir latviešu tautas lielākās nelaimes sākums. Sākās ne tikai fiziska, bet arī garīga mūsu tautas iznīcināšana un sakropļošana. Kā gan citādi, ja ne par gara kroplību jāuzskata to latviešu ačgārnais prāts, kurš šajos laikos spēj samierināties un pat veicināt Krievijas piektās kolonnas nostiprināšanos Latvijā? Tas, ka daudzi latvieši nemana vai izliekas nemanām, kā sarkanais fašisms plaukst mūsu zemē, ir tiešas okupācijas sekas.
9. maijā ne tikai četrām jaunām sievietēm, bet valdībai un visiem latviešiem vajadzēja nolikt ziedus ar sēru lentām. Pie katras mājas vajadzēja izkārt karogu sēru noformējumā un nelaist okupantus pie viņu pieminekļa. Nožēlojami, ka Saeimā – Jēkaba ielas stūra mājā – sēž latviešu tautas nodevēji, kas būtībā piedalās paši savas tautas iznīcināšanā. Kauns tiem, kuri atļāva ar medāļiem apkarināto fašistu un viņu pēcnācēju orģijas pie tā saucamā Uzvaras monstra!
Vēl gribu nokaunināt latviešu preses pārstāvjus. Retais sabiedrību informēja par to, ko izdarīja LNF pārstāves. Bet tie, kuri tomēr rakstīja, apzināti vai neapzināti noklusēja visu patiesību. Piemēram, “Neatkarīgā Rīta Avīze” nepieminēja ļoti būtisku aspektu, ka latvietes ziedus nolika sēru noformējumā. Ir taču liela atšķirība starp ziediem, kurus lika okupanti un kurus nolika drosmīgās latviešu sievietes! Gluži tāpat ir atšķirība starp karogu ar un bez sēru lentas. Noliekot ziedus ar sēru lentu, tika skaidri parādīts, ka 9. maijs mūsu tautai ir nelaimes diena.
Man nav skaidrs, kas ir to latviešu galvās, kuri nesaprot patiesi notiekošo. Te vietā atcerēties Kristus vārdus: “Jūs redzēdami neredziet un dzirdēdami nedzirdiet un nesaprotiet!”
Andis Koknesis,
Grāmatas “Tautu tiesības” autors, LNF biedrs:
2009. gada 9. maijā notika kārtējā kara noziedznieku orģijas “Karātavu laukumā” pie “Bronzas briesmoņiem”…
Sievietes – LNF biedres –, riskējot, ka var tikt apdraudētas pat viņu dzīvības, simtiem šausmu pārņemtu okupantu acu priekšā tomēr nokļuva līdz “Bronzas briesmonim” un nolika ziedus ar sēru lentām sarkano briesmoņu upuru piemiņai kopā ar avīzi “DDD” un aicinājumiem okupantiem atstāt Latviju un atgriezties savās dzimtajās, pamestajās sādžās! Pēc sastinguma mirkļa tas tik ļoti bija nokaitinājis okupantus, ka tie sāka rupji klaigāt un pat draudēt. Šī sarkano fašistu orda taču briesmīgi ienīst savu etnisko Dzimteni, ja tā apvainojas uz tiem labas gribas cilvēkiem, kas viņiem grib palīdzēt no trimdas atgriezties Dzimtenē. Okupanti laikam ir vienīgie, kas savu dzimteni nemīl. Tas nudien NAV normālam prātam aptverams!
Vilhelms Klincāns,
Autoinženieris-izgudrotājs, LNF biedrs, zemessargs:
Tas, kas šogad 9. maijā risinājās Pārdaugavā, nekad vēl Rīgā nebija redzēts. Beidzot latvieši varēja visā krāšņumā pārliecināties, cik masveidīga, organizēta un zvēriskā naidā pret latviešiem saliedēta ir Latvijā atstātā piektā kolonna. Tas ir neveiktās dekolonizācijas un deokupācijas rezultāts.
No TV redzētā un Rīgas ielās novērotā ikkatrs varēja pārliecināties, ka šo pret latviešiem naida pārpilno masu pārsvarā veidoja jauni cilvēki un skolu jaunatne, ko Aldermanes kantoris, tērējot budžeta naudu, tik cītīgi integrēja un dāļāja tiem pilsonību.
TV redzējām arī daudznozīmīgu sižetu, kur vārda apmaiņā ar LNF priekšsēdētāja vietnieci Lieni Apini okupantu atvase atklāti pateica, ka latviešu vieta esot par kalpiem Īrijā vai kur citur pasaulē, bet ne Latvijā. Tātad skaidra valoda, ka latviešiem, kuri vēl nav aizbraukuši no Latvijas, jāvācas projām, jo te jāsaimnieko okupantiem, ja jau latviešiem nav dārga sava skaistā Tēvzeme…
Gadu simteņos latvieši pārdzīvoja vācu, zviedru, krievu caru aziātisko nežēlību un pat PSRS 50 gadu okupāciju un genocīdu, bet tas, ko ir izdarījuši ar savu tautu mūs pašu nodevīgie, zaglīgie un alkatīgie bāleliņi, rada nopietnas bažas par latviešu tautas turpmāko pastāvēšanu. Diemžēl šos nodevējus un zagļus varas krēslos atkal un atkal ievēlē nedomājošais vairākums, kuram laiks un enerģija paliek pieci tūkstoši “Hameleonu rotaļu” un pašmāju “Neprāta cenas” pāri simtam amorālo ūdensseriālu sēriju noskatīšanai – no tā arī visas smadzeņu rievas gandrīz pilnīgi izgludinātas.
Kā rāda aptaujas, Rīgas mēra krēslā vairākums vēlētāju gribot redzēt Šleseru… Nelietīgo tautas smadzeņu skalošanu ar ūdensseriāliem un citām tukšām TV pārraidēm dara mūsu pašu latviešu masu mēdiju žurnālisti Kleckina vadībā. Naudas tam pietiek pat dziļās ekonomiskās krīzes laikā, jo jādebilizē latviešu tauta, lai drīzāk šai zemē no tās atbrīvotos.
Pa Rīgas ielām uz Pārdaugavas “karātavu stabu” plūda tūkstošiem ar piespraustām melndzeltenām lentēm, svešiem karogiem rokās vai pie automašīnām, sarkanarmiešu un kazaku formās tērpti un par asinsdarbiem sapelnītiem ordeņiem un medaļām apkārušies veci okupanti un to atvases. Atklāti tika izrādīti pat ieroči, ar kādiem okupēja un slepkavoja mūsu tautu. Tos policija netraucēja. Toties Igoru Šiškinu, kuram uz apģērba bija senlatviešu zīme “ugunskrusts”, mūsu varonīgā policija momentā savāca. Arī Viktora Birzes dzeloņdrāšu sēru vainags ar iespraustiem ziediem mūsu varaskalpus pārbiedēja ne pa jokam, un arī Viktoru savāca.
Kas notiktu, ja pie Brīvības pieminekļa 16. martā parādītos latviešu leģionārs formā, to var iztēloties katrs pats… Marina Kostaņecka dižo svinību laikā TV izteicās, ka pie Brīvības pieminekļa 16. martā pulcējoties āksti. Tā, lūk, latvieši savā zemē, savā svētvietā ir “āksti”, bet tie, kas 9. maijā pie “okupantu staba” pļēguro un nīst latviešu tautu, – “īstie un gaišie” tēli.
Valdošo nodevēju varu neuztrauc tas, ka šis draudīgais, pret latviešiem naidīgi noskaņotais spēks, ko redzējām Pārdaugavā, latviešiem, arī pašiem kangariem, var sagatavot Bērtuļu nakti.
Zemessardze, kas ir galvenais, patriotiskākais un uzticamākais Latvijas karaspēks un praktiski vienīgais “X” stundā varētu stāties pretī piektajai kolonnai, visiem līdzekļiem tiek vājināta. Par to ikkatrs varēja pārliecināties arī 15. maija TV5 krievu raidījumā “Bez cenzūras”. Zemessargi praktiski ir pilnībā atbruņoti. Arī pats, būdams zemessargs, savu personisko pistoli saglabāju tikai tāpēc, ka pārreģistrēju to policijā. Strēlnieku ieroči, ko zemessargi glabāja mājās seifos, ir atņemti un glabājas ļoti vāji apsargātās noliktavās. “X” stundā nelielas diversijas grupas bez problēmām tos var iznīcināt vai savākt piektās kolonnas vajadzībām. Par nodevīgo Zemessardzes atbruņošanu tās iniciatoriem (īpaši V.V.-F.) būtu jāstājas kara tribunāla priekšā.
Roberts Klimovičs,
filmas par Herbertu Cukuru veidotājs:
Starp mums dzīvo un mierīgi audzē muskuļus simtiem tūkstoši valsts un tautas latento ienaidnieku, bet Valsts un Drošības policija visnadzīgāk tvarsta patriotus. Vai dzīvojam latviešu zemē? – Jā! Vai dzīvojam latviešu valstī? – Nē!
Šī valsts, kuras vadībā visus gadus atrodas bijušie komunistu funkcionāri vai to pēcteči, valsts, kuru ilgstoši pārvaldījuši ar Krievijas kapitālu saistītas personas, valsts, kuras vadītāji neciena savu vēsturi, savus kareivjus un savu tautu, ir pseido Latvija – PADLATVIJA. Tā ir valsts-butaforija, kas pirms 18 gadiem nomainīja formu, bet ne saturu. Tā ir realitāte, kuru tik sāpīgi šodien ikviens no mums izjūt.
Tieši tādēļ akciju 9. maijā nolikt ziedus sēru noformējumā pie tā saucamā Uzvaras pieminekļa, kur bija sapulcējušies tūkstošiem latviešu tautas ienaidnieki, vērtēju kā ļoti drosmīgu un vīrišķīgu soli. Dziļā cieņā noņemu cepuri to dažu cilvēku priekšā, kuri, spītējot visam, izdarīja to, ko bija jāizdara 100 reižu lielākam latviešu skaitam.
Pirmpublikācija:
“DDD” Nr. 11(189), 2009. gada 22. maijs–4. jūnijs
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr 9(503), 2022. gada 13.–26. maijs