Leonards Inkins
Šeit runa nebūs par apzinātu un mērķtiecīgu ļaunprātību vai savtīgumu, bet gan par to, kas notiek it kā pats no sevis, it kā dabiski.
Kā domā, kāds ir galvenais aplamību, neveiksmju un kļūdu cēlonis? Vai arī tu uzskati, ka tas tik šoreiz nesanāca, tā tikai gadījās, ka neizdevās tikai tagad, bet citās reizēs viss būs loģiski, pareizi un labi.
Vai tiešām tās un tie, esot pārliecībā un dzīvojot ar domu, ka viņš pret citām izturējās slikti, bet pret mani būs labs, un otrādi, saprot lietas būtību?
Es uzdrošinos apgalvot, ka galvenais muļķību, kļūdu, aplamību un pārestību cēlonis ir nejēgas. Nevis nejēdzības kā tādas, bet nejēgas ir tie, kuri mūsu dzīvē vairumā gadījumu rada grūtības un ievieš aplamības. Tas izriet no tā, ka lietu kārtību vairumā gadījumu nosaka un izlemj nejēgas.
Kā tas izpaužas, kur un kā par to var pārliecināties? Palūkojies, kā un pēc kādiem principiem, un, kādu kārtību ievērojot, mēs dzīvojam? Ievēlēsim skaistākos un daiļrunīgākos, lai viņi visu sakārto. Viņi arī sakārto, un rezultāts, kur ne lūkojies, ir redzams ar neapbruņotu aci.
Un tā nav tāpēc, ka viņi būtu slikti cilvēki vai vēlētu citiem ļaunu… Tā ir tāpēc, ka viņu lēmumu un rīcības pamatā ir ielikta muļķība un aplamība, kas izriet no nezināšanas un neizpratnes.
Reiz kādam bijušajam premjeram jautāja: “Kuru likt (amatā)?” Viņš atbildēja – to, kurš lielāks kretīns! Uztici ko darīt nejēgam, kaut simpātiskam un daiļrunīgam, un nejēdzības sekos viena otrai. Šis nebūs jāpieskata, lai centīgi “taisa sūdus”, jo tam pašam pietiks uzņēmības un centības.
Un cik ap mums ir vēl citu nejēgu, kuri vēl nelemj, bet rautin raujas un lauztin laužas pie lemšanas!? “Es arī gribu lemt, es arī, ļaujiet man!” Es arī gribu stabiņus likt, velo joslas ierīkot! Pat upes pagrieztu citā virzienā, ja man ļautu!
Es gribu, man vajag, es zinu!
Kas šiem nejēgām liek domāt, ka viņi ir zinoši tajos jautājumos, pie kuru lemšanas tie raujas vai par kuriem tie jau ir atbildīgi? Nekas, vienīgi tikai – es gribu, es esmu par visu labo un pret visu slikto.
Ar to vēl ir par maz, lai lemtu un valdītu. Vai viņi spēj atšķirt labo no sliktā, kaitīgo no derīgā? Nespēj, bet tas tiem netraucē kliegt – labs ir tas, kas labs ir man, un slikts ir tas, ko es nevēlos.
Vai tad tu iesi vēl pie tā zobārsta, kurš tev izrāva veselo zobu? Nu, protams, ka nē; bet valsts pārvaldē mēs to vien darām, kā nepārtraukti uzticam lietas kārtot nejēgām.
Vai tu iesi pēc padoma pie tā, kurš tevi maldināja un kura prognozes nepiepildījās, kura vērtējums izrādījās aplams? Domāju, ka nē; tomēr tu nepārtraukti buries tajā, ko dēvē par medijiem, un ieklausies nejēgās, kuri sevi dēvē par ekspertiem, pētniekiem un citādi. Vai tas liecina par tavu pareizu rīcību, vai drīzāk tā arī ir klasificējama kā nejēdzība?
Netici man? Palūkojies uz izglītības ministriem, cik bieži viņiem vispār ir bijis kāds sakars ar izglītību, izņemot to, ka paši kādā skolā mācīti!? Palūkojies uz Iekšlietu ministriju, cik bieži ministriem ir kāds sakars ar iekšlietām!? Palūkojies uz Aizsardzības ministriju un citām, bet ko nu par ministrijām vien… Ielūkojies pašvaldībās! Ielūkojies nevalstiskās organizācijās! Visur aina būs vienāda. Visur vienas un tās pašas sejas. Bet tu turpini viņos ieklausīties, tu izrādi tiem cieņu un esi pret viņiem bijīgs, kaut viņi paši bieži baidās no savas ēnas.
Nepārvaramā vara
Ko darīt, lai šo mainītu, lai valsts pārvalde un citas pārvaldes kļūtu efektīvākas? Uz šiem jautājumiem atbildēt nav grūti, vismaz man, bet es saskatu risinājumā vienu problēmu. Proti, to nav iespējams izdarīt. To neļauj tas, ko dēvē par nepārvaramo varu, jo šādas izmaiņas nevēlas ne tikai tie nejēgas, kuri tikuši pie valdīšanas un pārvaldīšanas, bet arī tādi paši nejēgas, kuri uztic minētajiem valdīt. Ja šo mainīt, tad nejēgas automātiski zaudēs savus amatus, bet ja sistēmu nemainīt, tad viss turpināsies kā ierasts vēl trīsdesmit gadus, ja vispār valsts tik ilgi pastāvēs.
Un pret to nedz pošu, nedz tablešu nav. Palīdzēt un veicināt var tikai žagars, bet to šais laikos nedrīkst.
Ir vēl kāds apstāklis, kas šo nejēdzību virkni pastiprina. Katrs nejēga ap sevi un savā pakļautībā pulcē vēl lielākus nejēgas, lai tie nespētu viņa ieņemamo stāvokli apdraudēt.
Viņi kategoriski nepieļauj, ka tiem blakus var nostāties kāds zinošāks, varošāks un spējīgāks, jo tas taču automātiski rada viņam konkurenci – un agri vai vēlu nāksies atdot vietu potenciālajam konkurentam. Lai tas nenotiktu, ap sevi ir jāpulcina tie, kas tev saka, ko tu gribi dzirdēt, un kas zināšanu un prasmju līmenī ir vājāki par tevi.
Tā aplamība tiražē un vairo vēl lielāku aplamību.
Vai tu domā, ka minētais neskar to, ko dēvē par speciālajiem dienestiem? Jā, jā, minētais attiecas arī uz tiem.
Vēlos uzsvērt, ka nejēgas ir sastopami ne tikai Latvijā. Tā lielā mērā ir visas cilvēces problēma.
Publicēts saīsināti
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.6(500), 2022. gada 25. marts–7. aprīlis