Turpinājums no: NELIKUMĪGI REPRESĒTIE JOPROJĀM NAV ATTAISNOTI. 1. daļa
Saruna ar Mag. iur. Linardu Muciņu
Vainīguma prezumpcija: okupantu tiesas stūrakmens
DDD: Nav šaubu, ka okupācijas laikā lietas tika safabricētas, cilvēki notiesāti nelikumīgi. Un tomēr, kādi ir galvenie argumenti apgalvojumam, ka tās netika izmeklētas, ka notiesājošam spriedumam nebija pamata?
Linards Muciņš: Pirmkārt, šajās lietās ir tikusi pārkāpta nevainīguma prezumpcija. Totalitārisma ideoloģija šo kriminālprocesa pamatpostulātu aizvietoja ar citu – vainīguma prezumpciju. Lietās redzamas segregācijas izpausmes – personas tiek tiesātas par piederību kādai iepriekš noteiktai sociālai grupai.
Otrkārt, šajās lietās pārkāptas personas tiesības neliecināt pret sevi. Totalitārisma valstī atzīšanās tika uzskatīta par pierādījumu karalieni. Saprotams, ka šādos apstākļos lietā tika liktas ne tikai psihiskās ietekmēšanas, bet arī, galvenokārt, fiziskās ietekmēšanas līdzekļi. Izmeklētāji sevi neapgrūtināja ar citu pierādījumu vākšanu. Ieskatīsimies Alfrēda Novika[1] krimināllietā. Tiesa konstatēja tiesājamā, kā arī Semjona Šustina[2] lietā, kādas darbības, karam sākoties, 1941. gada jūnijā tika veiktas Valmieras cietumā: “Atklājās šausmīgi skati – sēta notriepta ar asinīm, virtuvē katlos ar ūdeni peldēja cilvēku ādas gabali, noslepkavotajiem bija drausmīgas spīdzināšanas pēdas – noplaucētas rokas, salauztas kāju locītavas, sakropļotas sejas, vīriešiem bija saspiesti dzimumorgāni, nomaukti nagi, galvā sadzītas naglas…”
Treškārt, šajās lietās nebija nodrošināta jurisdikcijas neatkarība. Totalitārā valstī tiesisku principu vietā darbojās ideoloģizēta pieeja: tikumisks ir viss, kas atbilst revolūcijas, proletariāta un komunisma interesēm. Prokurori un tiesneši bija totalitārisma ideoloģijas realizētāji – tiesājamie jau pirms apsūdzības bija izslēgti no cilvēces skaita, bet terors attaisnots ar iecerēto rezultātu: “pilnvērtīgas komunistiskās sabiedrības” uzcelšanu.
Ceturtkārt, lietās nebija nodrošināta nekāda aizstāvība. “Troikas” tiesāja cilvēkus, tos neredzot un viņiem par to nezinot. Procesi klātienē bieži vien notika bez aizstāvja, taču arī advokāta klātbūtne reti ko mainīja, pielaisti lietās tika tikai aizstāvji, kuri bija čekas akceptētā sarakstā, lietās bieži bija iesaistīti aģenti. Tiesas sēdes notika ātrā tempā, spriežot pēc ierakstiem sēdes protokolā, spriedums jau bija uzrakstīts iepriekš. Aizstāvība nebija kvalitatīva, totalitārā valstī vispār apšaubāma tās sistēma – advokāti politiskās lietās drīkstēja piedalīties tikai pēc speciāla, izmeklētāju apstiprināta saraksta.
Daudzi gaida reabilitāciju
DDD: Vai deviņdesmito gadu sākumā likuma “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju” pieņemšana ritēja bez aizķeršanās?
Linards Muciņš: Man pašam nebija liela pieredze likumu rakstīšanā, bet daudzi mani kolēģi, savukārt, nebija iedziļinājušies šajā jautājumā. Bija dažādas diskusijas, kurās iesaistījās dažādi juristi. Vieni aicināja atzīt par nelikumīgiem jebkurus tiesu spriedumus politiskās lietās, citi biedēja, ka tādā gadījumā likums nedarbosies. Vieni juristi aicināja reabilitāciju uzticēt administratīvām, pat pašvaldību iestādēm, otri biedēja, ka čeka neizdos nepieciešamās krimināllietas no sava arhīva (pirms puča), ja to nedarīs augstas tiesu un prokuratūras iestādes. Vieni aicināja reabilitāciju veikt administratīvā kārtībā saskaņā ar jaunveidojamo likumprojektu, otri pieprasīja to darīt kriminālprocesā noteiktā uzraudzības kārtībā vai pat tiesu sēdēs. Nācās izšķirties un pieņemt lēmumu.
DDD: Par kādu risinājumu izšķīrāties?
L.M.: Likumprojekts tika izstrādāts īsā laikā, un saskaņā ar tolaik noteikto kārtību kā deputāts projektu iesniedzu parlamentā. Likumprojektā starp lasījumiem netika iesniegts daudz grozījumu, un tas trešajā jeb galīgajā lasījumā tika pieņemts 1990. gada 3. augustā, tātad trīs mēnešus pēc parlamenta darbības uzsākšanas un Neatkarības deklarācijas pasludināšanas.
Likumprojekta pamatā tika likts princips – tā kā krimināllietu fonds ir labi saglabāts un iespējams iepazīties ar katru krimināllietu, tad par to jāpieņem atsevišķs individuāls tiesu varas amatpersonu (Ģenerālprokuratūras prokurora vai Augstākās tiesas tiesneša) lēmums. Tomēr, lai nodrošinātu kvalificētu juristu klātbūtni reabilitācijas procesā, tas tika uzticēts Augstākajai tiesai un Republikas prokuratūrai.
Apspriedēs ar dažādu ministriju juristiem nonācu pie secinājuma, ka nav nedz juridiski, nedz praktiski iespējama vienlaidu deklaratīvās reabilitācija un, balstoties uz starptautisko tiesību principiem, jāievieš ģenerālā atrunas klauzula, ar kuru ierobežot reabilitāciju atsevišķām personām, kaut gan, atsaucoties uz iepriekš veikto totalitārisma valsts analīzi, reabilitējami būtu visi. Taču spēkā palika okupācijas laika spriedumi civillietās, administratīvie akti, vispār – kriminālo noziegumu spriedumi.
Tika nolemts par pamatu izmantot 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas 1. punktu, kurā atzīta starptautisko tiesību pamatprincipu prioritāte pār valststiesību normām, un ģenerālajā atrunas klauzulā, kas liedza reabilitāciju, iekļaut noziegumus pret mieru, cilvēci, genocīda noziegumus un noziegumus pret nekombatantiem.
DDD: Taču, piemēram, nacionālie partizāni, pretojoties padomju okupācijas varai, okupantiem, iznīcināja ne tikai armijniekus, bet arī civilos, kuri ieņēma kādu amatu un īstenoja represijas pret latviešiem. Ja reabilitē tikai tos, kas iznīcinājuši kombatantus[3], tad, manuprāt, netiek aptverti visi, kas patiesi cīnījās pret okupācijas teroru.
L.M.: Jums ir taisnība. Manuprāt, šī norma ir jālabo, jo termins “kombatants” sašaurina nelikumīgi represēto personu loku. “Kombatants” ir reālas karadarbības termins, taču pretošanās okupācijai bija cīņa pat bez formas tērpiem, bez ieročiem rokās. Tātad, ja tika iznīcināts nekombatants, pretojoties okupācijas varai, tad to arī var uzskatīt par kara daļu.
Vēl joprojām politiskais likums
DDD: Jūs piedalījāties likuma grozījumu sagatavošanā. Vai tas nozīmē, ka neesat apmierināts ar to likuma redakciju, kas šobrīd ir spēkā?
Linards Muciņš: Likums nav perfekts, un tajā ir jāveic grozījumi, lai varētu pārskatīt, piemēram, Liepājas policijas bataljona prāvas, kuru rezultātā 1970. gados uz nāvi tika notiesāti cilvēki par it kā žīdu šaušanu. Tā bija politiska lieta, daļai apsūdzēto tika piespriests nāves sods nošaujot, daļai, kas bija gatavi liecināt pret saviem biedriem, – piecpadsmit gadi nometnē. Tā bija safabricēta lieta, cilvēkus notiesāja par noziegumiem, kurus patiesībā nevarēja pierādīt, jo daļa no notiesātajiem konkrētajos datumos, kad notika žīdu šaušana, atradās pavisam citā vietā – ne tur, kur notika šaušana.
1990. gadā, kad tika izstrādāts un pieņemts likums, nācās respektēt esošās realitātes – Latvijā atradās okupācijas armija un darbojās čeka. Likumā netika ierakstīts 1961. gada LPSR Kriminālkodeksa 59. pants par dzimtenes nodevību un vēl daži citi panti.
Jau iepriekš minēju, ka nepieciešams izslēgt pret nekombatantiem izdarītos noziegumus. Ja līdz ar okupāciju konsekventi atzīstam nācijas tiesības uz pašaizsardzību un pretošanos, šī rīcība būtībā notika kara apstākļos, kas ilga no 1940. līdz 1941. gadam un no 1944. gada līdz 1956. gadam un vietām vēl ilgāk un kuras rezultātā tika vajāti ap 10 000 nacionālo partizānu, no kuriem vairāk nekā 1780 nošāva kauju operācijās. Likumā nepieciešams izdarīt grozījumus arī par personām, kuras savas politiskās pārliecības un rīcības dēļ tika represētas nepamatoti, kvalificējot viņu nodarījumus pēc vispārējiem, ne valsts (politisko) noziegumu Kriminālkodeksa pantiem (Cēsu rajonā drukāja Bībeli).
DDD: Vai čekas maisu atvēršana maina kaut ko reabilitācijas procesā?
L.M.: Arī tādēļ, ka ir publicētas čekas kartotēkas, ir pieejami ziņojumi, manuprāt, ir jāveic likuma grozījumi, jo atklājas fakti, par kuriem iepriekš bija tikai nojausma.
DDD: Kādēļ, jūsuprāt, jau vairāk nekā astoņus gadus Saeima nespēj veikt grozījumus likumā “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju”? Tikko mūžībā aizgāja vēsturnieks Andrievs Ezergailis, kurš pētīja holokaustu Latvijā un nebaidījās runāt par safabricētajām lietām pret latviešiem, apvainojot viņus žīdu šaušanā. Feisbukā jūs, pieminot vēsturnieku, ierakstījāt: “Neizdarītie darbi, uz kuriem viņš norādīja – KGB safabricētās 70-to gadu krimināllietas pret leģionāriem vēl nav izskatītas un viņi reabilitēti?!” Kas kavē visu sakārtot un reabilitēt nepatiesi apsūdzētos?
L.M.: Jau no paša sākuma bija aizdomas, ka ar tā saucamajiem “žīdu šāvējiem” būs problēmas – un tagad redzam, ka tieši tādēļ arī notiek vilcināšanās. Ierosināju noteikt likumā, ka reabilitējamas ir personas, kurām nav nodrošinātas tiesības uz aizstāvību. Tas taču skaidrs, ka principā nevienam tajā laikā nebija normālas aizstāvības. Šādus priekšlikumus sagatavoju, jo uzskatu, ka tas ļautu lielu daļu lietu vēlreiz pārskatīt un viņus reabilitēt.
Atceros, ka pirms Latvijas iestāšanās NATO, no ASV atbrauca lobisti, kuri skaidri pateica: “Ja Latvija nesakārtos šos jautājumus, tad NATO netiks uzņemta.” Ar to tika domāta īpašumu atdošana žīdiem, “žīdu šāvēju” ķeršana, jo Latvija, lūk, esot par maz “šāvējus” noķērusi. Mēs gan teicām, ka nav jau ko ķert, jo visus jau čeka nošāvusi. Bija skaidrs: ja pret sevi noskaņosim šo lobiju, tad NATO Latvijai nespīd. Arī tagad tika izveidota īpaša deputātu darba grupa, bet process novilcinājās, un, iespējams, iesniegtie likuma grozījumi vispār netiks pieņemti.
DDD: Ļoti ceru, ka tomēr pienāks brīdis, kad Saeima būs tik drosmīga, lai pieņemtu likuma grozījumus, kas ļautu reabilitēt tos, kuri cīnījās un atdeva savas dzīvības par Latviju un latviešu tautu! Paldies par sarunu!
Intervēja Liene
Apine
[1] Alfrēds Noviks – čekists un LPSR NKVD tautas komisārs, kā genocīda un noziegumu pret cilvēci un latviešu tautu realizētājs notiesāts un sodīts ar mūža ieslodzījumu, miris cietumā.
[2] Semjons Šustins – čekists un LPSR NKVD tautas komisārs, pret viņu par genocīda un noziegumu pret cilvēci un latviešu tautu realizēšanu ierosināta krimināllieta, bet izbeigta sakarā ar viņa nāvi.
[3] Kombatanti – personas, kas ietilpst karojošo valstu bruņotajos spēkos.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.3(497), 2022. gada 11.–24. februāris