Saruna ar Mag. iur. Linardu Muciņu
DDD: Jau gandrīz divus Saeimas sasaukumus deputāti strādā pie “Grozījumiem likumā “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju””. Šobrīd spēkā ir 1990. gada 3. augusta likuma redakcija. Jūs bijāt likuma autors, piedalāties arī jauno grozījumu izstrādē. Kādēļ šāds likums vispār bija nepieciešams?
Linards Muciņš: Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju interesējos vēl pirms nokļūšanas parlamentā, kad darbojos Liepājas Tautas frontes nodaļā. Likuma izstrāde bija mans pirmsvēlēšanu solījums, ko realizēju, kā redzat, jau pirmo trīs mēnešu laikā.
Tas ir pārejas laika likumprojekts, kurš līdz pat šai dienai nav grozīts. Bija svarīgi vispār uzsākt procesu, otrkārt: nav iespējams lietu pārskatīt, ja tai netiek klāt. Visas lietas tolaik atradās slepenā čekas arhīvā. Augstākajai tiesai, kā jebkurai padomju iestādei, bija pirmā, slepenā daļa, kur sēdēja kaut kāds bijušais čekas pensionārs, kurš lielos čemodānos šīs lietas nesa uz Augstāko tiesu.
Kamēr likums vēl nebija pieņemts, tiesa tāpat individuāli uzraudzības kārtībā iesniedza protestus un pārskatīja lietas, kurās bija acīmredzami pārkāpumi. Svarīgi bija panākt, lai ar likuma spēku varētu saņemt lietas no čekas arhīva masveida reabilitācijas procesa īstenošanai. Mēs, protams, varējām arī paziņot, ka visi tiek reabilitēti bez lietu pārskatīšanas tiesā. Toreiz un arī joprojām uzskatu, ka līdz šai dienai vēl nereabilitēto personu lietu atkārtotai izskatīšanai un viņu reabilitācijai tomēr ir jānotiek individuāli gan Ģenerālprokuratūrā, gan Augstākajā tiesā, kam, protams, ir nepieciešami resursi: gan cilvēku, gan finanšu.
Taču, manuprāt, ir nepieciešams plašāks skaidrojums, kādēļ gan toreiz, gan šobrīd šāds likums vispār bija nepieciešams.
Genocīds pret latviešiem
Linards Muciņš: Padomju okupācijas un tai sekojošā terora rezultātā tika represēta latviešu tauta, katrs Latvijas iedzīvotājs. Pirms okupācijas tika pastrādāts starptautisks noziegums, proti: noslēgts Molotova–Ribentropa pakts un parakstīti tā slepenie protokoli. Noslēdzot šādu vienošanos, tika izdarīts noziegums pret mieru, dota iespēja izraisīt karu, kā arī ar bruņotas agresijas palīdzību okupēt Latviju. Šīs okupācijas rezultātā tika veikti noziegumi pret cilvēci – masu slepkavības, genocīds, utt.
Ja hitleriskās Vācijas amatpersonas un viņu ideoloģija ir atbildējušas Nirnbergas Starptautiskajā Kara tribunālā, tad totalitārās Padomju Savienības amatpersonas – nav.
Izvēršot teroru pret latviešu tautu, tika izdarīti noziegumi, latviešu tauta cieta no genocīda. Līdzīgi kā nacistiskā, arī sociālistiskā totalitārisma prakse no cilvēces sastāva izslēdza cilvēkus pēc kādām neindividuālām pazīmēm, proti, pēc sociālām pazīmēm – kapitālisti, buržuji, kontrrevolucionāri un citi, kurus kā ārpus cilvēces stāvošus vienkārši nogalināja vai represēja. Nacisti to darīja pēc rases un, uzskatu, ka komunisti – pēc sociālās pazīmes.
Totalitāra valsts ar kriminogēnās ideoloģijas palīdzību uz ideoloģiskiem kritērijiem balstīja segregāciju – personas iedalīja proletariātā un buržuāzijā. Veicot šādu segregatīvu dalīšanu, tika radīts pamatojums noziegumiem pret cilvēci, jo saskaņā ar kompartijas noteikto vienīgo patiesību par opozicionāru, tātad par buržuju, varēja uzskatīt jebkuru citādi domājošo, kas arī deva teorētisku iemeslu šīs personas represēšanai.
Novērtējot terora un represiju apmērus, kā arī ievērojot potenciālo upuru segregāciju, varam secināt, ka pret latviešu tautu tika realizēts genocīds. Arī Deklarācijā par Latvijas okupāciju konstatēts, ka visā Padomju Savienības okupācijas laikā mērķtiecīgi tika īstenots genocīds pret Latvijas pilsoņiem un tieši tādēļ latviešu nācijas īpatsvars samazinājās no 77 līdz 52 procentiem. Genocīda fakts juridiski konstatēts arī 1995. gada 13. decembra Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas spriedumā Alfona Novika lietā, kur norādīts, ka “A. Noviks, būdams par minēto represīvo iestāžu [NKVD, NKGB, MGB] vadītāju, realizēja genocīdu pret Latvijas iedzīvotāju grupām, kuras totalitārais režīms uzskatīja par sociāli bīstamām un šim režīmam kaitīgām. Tas tika darīts ar nolūku pilnīgi vai daļēji iznīcināt šīs iedzīvotāju grupas, nogalinot to locekļus, nodarot nopietnus miesas bojājumus, kā arī tīši radot tādus dzīves apstākļus, kas pilnīgi vai daļēji viņus fiziski iznīcināja, atņemot vai ierobežojot ekonomiskās, politiskās un sociālās cilvēku tiesības.”
DDD: Represijas pret Latvijas iedzīvotājiem tika uzsāktas līdz ar pirmajām okupācijas dienām, pat dažas dienas iepriekš. Daudzi tika iznīcināti bez jebkādiem tiesas spriedumiem. Droši vien bija gadījumi, kad cilvēku notiesāja jau pēc nāves.
L.M.: Tieši tā arī bija. Patiesībā represijas tika uzsāktas līdz ar pirmajām okupācijas dienām. Pat dažas dienas pirms okupācijas Padomju Savienības uzbrukums Masļeņiku robežsargu postenim uzskatāms par teroru, jo tas veica vienu no galvenajiem uzdevumiem – iebiedēšanu. Tika notriektas civilās pasažieru lidmašīnas.
Sods pirms sprieduma
DDD: Kā ir ar deportētajiem? Vai viņi visi ar tiesas lēmumu bija pasludināti par “dzimtenes nodevējiem”?
Linards Muciņš: Represēto grupas pēc laikposmiem un padomju “tiesiskā” pamatojuma tradicionāli iedalāmas šādi: deportācija administratīvā kārtībā – 1941. gada 14. jūnijā; deportācija 1949. gada 25. martā; citas mazākas deportācijas citā laikā.
1941. gada deportācija no 1949. gada deportācijas atšķīrās ar to, ka ģimeņu galvas arestēja un nosūtīja uz nometnēm, kur līdzi izmeklētājiem tika atvestas krimināllietas no Latvijas un pabeigta to noformēšana. Pēc gada vai vairāk arestētos oficiāli represēja. Bieži vien sprieduma pasludināšanas laikā tiesājamais jau lēģerī no bada un slimībām bija miris. Savukārt daļai arestēto krimināllietas pa ceļam bija nozudušas. Tomēr tas nekavēja, kaut arī nebija ne liecinieku, ne pierādījumu, sastādīt jaunu krimināllietu nometnē, balstītu tikai uz izmeklētāju pieredzi, izdomu un izsistām arestētā liecībām. Pēc tam, kad tiesājamais tika nošauts vai arī citādi iznīcināts, atradās pirmā krimināllieta, kuru pievienoja otrajai. Arhīvā šis lietu pāris ir vēl viens apliecinājums genocīda realizēšanai pret Latvijas Republikas pilsoņiem. Lai arī 1956.–1958. gadā, kā arī vēlāk, Latvijā sāka atgriezties uz mūžu izsūtītie, jāatzīmē, ka ne ar vienu padomju varas aktu netika atzīts, ka viņi ir tikuši represēti nelikumīgi un viņiem atdodams viss īpašums vai izmaksājama kompensācija viņiem vai viņu ģimenēm. Tieši pretēji: atgriežoties Latvijā, viņus turpināja vajāt un ierobežot tiesībās, tādējādi var teikt, ka represijas turpinājās. Sabiedriskās domas spiediena rezultātā jau 1988. gadā administratīvā kārtā deportētās personas tika reabilitētas, bet 1989. gadā noteica, ka ne viss, bet tām konfiscētais nekustamais īpašums atgriežams.
DDD: Saprotu, ka tie bija cilvēki, kuri tika deportēti, jo viņus uzskatīja par buržujiem. Vai tā? Bet bija taču tādi, ko okupācijas vara uzskatīja par kriminālnoziedzniekiem, kas apdraud Lielās Dzimtenes pastāvēšanu…
L.M.: Ja administratīvā kārtībā deportējamiem represiju pamats bija administratīvais akts, tad otra lielā represēto grupa tika terorizēta un ar Krimināllikuma starpniecību arī kļuva par genocīda upuriem, teroru cenšoties iekļaut likumības ietvaros. Visplašāk tika izmantots bēdīgi slavenais Krievijas Kriminālkodeksa 58. pants, kurš ieviests Latvijā jau 1940. gadā un arī simbolizēja jeb pierādīja okupācijas faktu un pamatoja genocīdu. Savā būtībā šis bezizmēra pants un lēmums par administratīvā kārtībā deportētajiem viens no otra daudz neatšķīrās. 58. panta būtība raksturojama īsi: noziegums ir jebkura darbība vai bezdarbība, kas kalpo padomju varas vājināšanai.
Pirmskara represēto apsūdzības savā būtībā veido ideoloģiskās klišejas – cilvēki tika apsūdzēti par to, ka neatkarīgās, suverēnās valsts laikā bija iekļāvušies dažādās “pretpadomju” organizācijās: aizsargos, “Latvijas sargā”, “Sokol”, arī ebreju fašistiskajās organizācijās, “Pērkonkrustā”, Zemnieku savienībā, korporācijās un studentu biedrībās, bija naidīgi noskaņoti pret padomju varu, veica pretpadomju aģitāciju un cīnījās pret revolucionāro kustību, palīdzēja starptautiskajai buržuāzijai vai arī kā sociāli bīstami elementi izmantoja algotu darbaspēku. Arī sodīšanas mehānisms pirms kara bija vienkāršs – “troikas”, nometnes, tribunāli; ja spriedums – tad īss un vienkāršots. Pirms kara represēto lielākā daļa – gan ieslodzītie nometnēs 1941. gada 14. jūnijā, gan represētie 1940. un 1941. gadā – tika vai nu nošauta, vai arī kā genocīda upuri mira nometnēs savdabīgās gāzes kamerās: no sala, bada, slimībām, pārmērīga darba, apavu un drēbju trūkuma, instrumentu, sadzīves priekšmetu, dzīvesvietas un kurināmā neesamības, kriminālnoziedznieku terora.
Pēc kara represēto personu lietas jau ir daudz apjomīgākas un galvenokārt izskatītas PSRS Konstitūcijā neparedzētos NKVD, NKGB, MGB kara tribunālos, taču iebildumi tie paši. Apkopojot lietas, kur personas represētas tā saucamajā procesuālajā kārtībā, no juridiskā viedokļa var secināt, ka ir pamats apšaubīt jebkuru totalitārā režīma izmeklētu krimināllietu un uzskatīt to par neatbilstošu civilizētas pasaules kriminālās tiesvedības vispārpieņemtām pamatprasībām – un līdz ar to tās nerada nekādas tiesiskas sekas.
Turpinājums: Nelikumīgi represētie joprojām nav attaisnoti. 2. daļa
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.2(496), 2022. gada 28. janvāris–10. februāris