Vilhelms Ļuta, žurnālists
Latviešu valoda ir galvenais mūsu nācijas pastāvēšanas priekšnoteikums. Tēlaini sakot, tā ir tautas sirds un dvēsele. Valodas nozīmi viedi prata izvērtēt izcilais jaunlatvietis Juris Alunāns aicinādams: “Turiet savu tēvu valodu godā un cieņā, un jums labi klāsies virs zemes. Jo, kas sevi pašu negodā, to arī citi negodās.”
Par valodas pastāvēšanu latviešiem allaž ir bijis smagi jācīnās ar agresoriem. Cara Krievija latviešu skolas slēdza, liedza latviski runāt iestādēs un citās sabiedriskās vietās. Komunistu gados latviešu valodu uzskatīja par “buržuāzisku elementu” un darīja visu, lai iedzimtos pārkrievotu. Neaizmirsīsim, ka par latviešu valodas aizstāvēšanu ar paša PSKP genseka Hruščova gādību no augstiem republikas amatiem tika padzīti Eduards Berklavs, Vilis Krūmiņš, Pauls Dzērve, Vilis Lācis, Aleksandrs Nikonovs un daudzi citi.
Tagad 30 gadus dzīvojot no okupācijas [it kā] atbrīvotā valstī, šķiet, vairs nevajadzētu raizēties par latviešu valodas statusu. Ņemot vērā mūsu zemes etnisko sadrumstalotību, nacionālā valoda būtu jāuztver ka politiski, sociāli un kulturāli vienojošs elements. Diemžēl šādā aspektā šis elements nedarbojas, jo varneši izvairās no deokupācijas, no programmas, ko iesaka paveikt Aivara Gardas vadītā Latvijas Nacionālā fronte.
Mūsu valstī izveidojusies ļoti nepatīkama situācija. Krievu īpatsvars Latvijā nepārsniedz 25 procentus, bet krievu mēles lietotāju īpatsvars veido vismaz 37 procentus. Tas nozīmē, ka mūsu zemē sabraukušie migranti izvairās apgūt latviešu valodu un pieslienas krievu kopienas mēlei.
Valsts valodas izplatību ārkārtīgi samazina arī fakts, ka trešdaļa latviešu ir spiesta dzīvot pārkrievotajos reģionos – Rīgā un Latgalē. Savas mazvērtības dēļ daļa iedzimto pakļaujas vairākumam. Sāk darboties princips, ka, atrodoties starp vilkiem (lasi okupantiem), ir arī vilciski jākauc. Tādu īpatņu skaits, kas no latviešu valodas lietošanas ir pārgājuši uz krievu mēli, Rīgā jau sasniedzis 23 tūkstošus, bet Latgalē 182 tūkstošus.
No valsts drošības viedokļa, īpaši bīstama situācija izveidojusies pussimtā austrumu pierobežas pagastu, kur norit kaut kas līdzīgs abrenizācijas procesam. Tā, piemēram, Asūnes pagastā, kur pirms kara mita 6035 latvieši un īpatsvars sasniedza 94 procentus, tagad ir palikuši tikai 402 tautieši un to īpatsvars krities līdz 50 procentiem. Līdzīga situācija ir izveidojusies arī Indras pagastā, kur latviešu skaits samazinājies no 3872 līdz 177 un to īpatsvars noslīdējis no 57 līdz 11 procentiem. Tādā veidā pierobeža atbrīvojas no latviešiem un valsts valodas.
Latviskuma graušanā lielu postu rada pārlieku plašais krievu skolu tīkls, kas okupantiem nodrošina lingvistisko pašpietiekamību. Krievu skolu uzturēšanai ik gadus nākas izšķiest 400 miljonus eiro no nācijas līdzekļiem. Te jāatgādina, ka ar šādu žēlsirdību nenodarbojas pat tik bagātas valstis kā ASV un Vācija, kur krievu ir daudz vairāk nekā pie mums. Pārliecinoši ir rīkojusies arī Ukraina, atsakoties no krievu skolām, kaut šajā valstī dzīvo 7 miljoni krievu.
Latvijā bez krieviem uzturas citu tautību migranti un to skolām valsts tērē 17 miljonus eiro gadā, tas ir 23 reizes mazāk nekā krievu skolām. Tādējādi te nevar runāt ne par demokrātiju, ne par tautību vienlīdzību. Varneši domā padomiskā garā un krievu šovinistus vērtē augstāk par citiem. Klanīšanās prokremlistu un probriselistu priekšā izslēdz jebkādu iespēju kaut vai daudzmaz parūpēties par latviešu valodas progresu, par latviskuma atdzimšanu Latvijā.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 1(495), 2022. gada 14.–27. janvāris