Pārdomas Ziemassvētkos: Vai Kristus izpirka manus un tavus grēkus?
Līga Muzikante
“DDD” galvenā redaktore
Ziemassvētku priekšvakarā sanāca ilgāka saruna ar kādu mūsu avīzes lasītāju, ziedotāju un pašaizliedzīgu atbalstītāju. Viņš vēlējās pateikties par “DDD” publicētajiem Aleksandra Klizovska grāmatas “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamati” fragmentiem un Aivara Gardas sniegtajiem Dzīvās Ētikas jeb Agni Jogas skaidrojumiem. Lasītājs iegādājās visas apgādā “Vieda” izdotās Agni Jogas, Rērihu ģimenes grāmatas un ziedoja līdzekļus “DDD” darbības turpināšanai. Šis mums ir kā gaišs sveiciens Ziemassvētkos un cerība, ka Jaunais gads nesīs vēl vairāk cilvēku apziņas Atmošanos. Patiešām, tik tumši kā tagad vēl nav bijis nekad. Ne tikai citur pasaulē, bet arī latviešu tauta, nepadzīdama okupantus un pamazām piekāpdamās ultraliberāļu diktatūrai, bauda savus egoistiskos, cilvēka garīgajai evolūcijai neatbilstošos centienu augļus. Tik tiešām – vairumā gadījumā latviešiem priekšplānā ir materiālais labums, pašlabuma iegribas, nevis garīgā izaugsme jeb patiesa Kultūra. Bet kur gan liksim materiālo labumu, ērtības un baudas, ja garīgi būsim degradējušies: samierinājušies ar okupantu klātbūtni, ar homoseksuālistu “laulībām” un bērnu adoptēšanu, ar sapratnes par ģimenes un tautas nozīmes devalvēšanu mūsu prātos un sirdīs… ja lētticīgi dosimies melno ložu lamatās? Jā, kovids – tas ir viens no viņu līdzekļiem, kā pakļaut lētticīgus prātus un remdenas sirdis.
Mūsu atbalstītājs uzdeva konkrētu jautājumu – aptuveni šādu: “Man ir grūtības atbildēt baznīcticīgajiem, jo baznīca sludina, ka Kristus ar savu Upuri jau ir izpircis visus cilvēku grēkus – arī tos, kas vēl tikuši sastrādāti nu jau 2000 gadu garumā. Pēc viņu domām, viss ir Dieva rokās un sanāk, ka pašam cilvēkam šādā gadījumā nekas nav jādara ar sevi, tikai jānotic Kristum?”
Lasītājam atbildēju, ka viņš pats jau labi zina Karmas likumu, arī Reinkarnācijas likumu – zina, ka katrs esam atbildīgi par savām domām, jūtām, darbiem, lai garīgi pilnveidotos. Sekas, kuras piedzīvojam personīgi un kuras piedzīvo arī mūsu tauta, pat visa cilvēce, ir tikai un vienīgi cilvēku pašu domu, jūtu, darbu augļi. Citādi nevar – par nelabām, patmīlīgām domām, jūtām, darbiem pagātnē mēs baudām rūgtus augļus tagadnē, lai iemācītos nostāties Gaismas pusē nākotnē.
Sirsnīgā tikšanās ar lasītāju rosināja publicēt fragmentu no Helēnas Rērihas vēstules, kas rakstīta 1936. gada 8. jūnijā līdzdarbiniekiem Eiropā (skat.: Helēnas Rērihas vēstules, II sējums. Rīga: Vieda, 1999, 238.-239.lpp.). Vēstulē skaidrota gan ziedošanās vērtība, gan nodevēju naids, kuru mēs redzam arī pie varas esošajos latviešos, kas atsakās padzīt ārējos ienaidniekus no mūsu tautas valsts.
Vēlot skaistus, mīļus Ziemassvētkus un garīgu izaugsmi Jaunajā gadā, aicinu iedziļināties Helēnas Rērihas rakstītajā.
Helēnas Rērihas vēstule līdzdarbiniekiem Eiropā
Lielā Upura sakraments ir cēlies no senajām mistērijām. Pēdējā iesvaidīšanā neofītam pasniedza ar granātābolu sulu (tā simbolizēja asinis) pildītu kausu. Saņēmis to, viņš izlēja saturu uz visām četrām pusēm, apliecinot gatavību ar dvēseli un ķermeni kalpot pasaulei, tas ir, ciest Patiesības dēļ. Arī Kristus gribēja saglabāt šo simbolu savu mācekļu vidū, lai nākamās paaudzes neaizmirstu varoņdarbu un novēlējumu. Taču nekāda mehāniska piedalīšanās rituālā nespēj glābt mūsu dvēseles, jo “ticība bez darbiem ir nedzīva”.
Atceros savu sarunu par Kristus Upuri ar kādu misionāri, kura sita sev pie krūtīm un histēriski kliedza, ka zinot, ka Kristus esot cietis par viņu un līdz ar to izglābis viņu no mūžīgām mokām. Uz to es viņai atbildēju: “Jūs kļūdāties, Kristus cieta nevis par jums, bet jūsu dēļ.”Protams, mēs ar viņu vairs nesatikāmies, bet tikām pasludināti par pagāniem un spiegiem un apveltīti ar citiem tamlīdzīgiem tituliem.
Manā uztverē nav nekā zaimojošāka kā iztēlot, ka Visžēlīgais Dievs-Tēvs upurē Savu Vienpiedzimušo un Vienīgo Dēlu, kā izriet no Svētajiem Rakstiem, Paša radīto cilvēku grēku dēļ! Tas atgādina to Akadas valdnieku, kas upurēja dēlu, lai izvairītos no savu grēku sekām. Seno laiku vēsture fiksē un nosoda šādu kanibālisku tēva jūtu izpausmi. Vai gan iespējams, ka vēlākos laikos šāda tipa tēva mīlestība tiktu pacelta Dievišķības statusā? Ikviens patiesi mīlošs Zemes ļaužu tēvs vai Zemes ļaužu māte ar prieku upurēs sevi, lai glābtu dēlu. Vai tiešām Dievišķais Tēvs morālā ziņā būtu liekams zemāk par Paša radītajiem cilvēkiem?!
Pasaule balstās uz labprātīgu upurēšanos jeb pašuzupurēšanos. Pašuzupurēšanās Kauss Augstākajās Pasaulēs laistās neizsakāma prieka ugunīs, un tikai mūsu plānā, pārbaudījumu un skumju plānā, šis kauss ir pilns rūgtuma un indes. Gars, kas izjutis pašaizliedzības prieku, ir augstākā Daile. Daile un Pašuzupurēšanās ir Esības pamats.
Jūs jautājat, kā saprast Jūdas satriecošo nodevību. Bet mēs zinām okulto likumu, ka Gaisma pievelk tumsu, un tādēļ – jo spilgtāka Gaisma, jo melnāka tumsa. Tāpēc visos lielajos ceļos nenovēršama ir tikšanās ar tumsas dienderiem, ar dažādas pakāpes nodevējiem, viņi kā ēna seko Gaismas Avotam. Tieši (pats) tumšo naids piesaista viņus ienaida objektam. Protams, pašā Jūdā slēpās šādas nodevības iespēja, tāpēc arī tumšais spēks izmantoja viņu un virspriesteru un farizeju naidu kā sava noziedzīgā nodoma īstenošanas ieročus. Tādēļ Jūdu var uzskatīt arī par kolektīvas nodevības paudēju.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.24(494), 2021. gada 23. decembris–2022. gada 13. janvāris