Turpinājums no: PAR TAUTU. Latviešiem: BŪT vai NEBŪT? 5. daļa
Alfrēds Ābele
Tēvzemiešu vēsturiskā misija
Pareizāks virsraksts šai sadaļai būtu: pašu latviešu naivums un lētticība. Tēvzemieši (partijas “Tēvzemei un Brīvībai” biedri) izvēlēti tikai kā redzamākais piemērs tām neredzamajām rokām, kurām latvieši Latvijā ir tikai traucēklis.
Ar krievvalodīgās PCTVL draudu palīdzību tēvzemieši kā ķīlniekus sev piesaistīja to latviešvalodīgo vēlētāju daļu, kas prasa ar pirkstu norādīt konkrētu ienaidnieku. Ar tautas prātu apveltītā latviešu daļa, kas latviešu tautas pastāvēšanai spēj saskatīt kompleksas briesmas, redz tēvzemiešu negodīgi liekulīgo nacionālisma imitāciju, redz to vēsturisko misiju – latviešu nacionālo kustību un intereses “ielaist vatē”.
Zem lozunga “Latvieti, nepadodies!”, pašiem sēžot ērtajos un ienesīgajos Saeimas krēslos, vaidulīgie tēvzemiešu vadoņi ir pacentušies nacionālāko latviešu daļu iemānīt aizsardzības ierakumos. Savā zemē, savā mājā latvietis tagad sēž aizbarikadējies un tikai atkaujas no uzmācīgiem un nekaunīgiem viņa dzīves telpas iekārotājiem?! Ne ar ko latviešiem pozitīvu, izņemot nacionālu muldēšanu, tēvzemieši izcēlušies nav – tāpat kopā ar “Latvijas ceļu” un Tautas partiju nes galveno atbildību par stāvokli valstī.
Tēvzemieši bijuši valdībās, kas komunistiskā režīma upuriem atņēmušas visas privilēģijas. Pilsonības likumu, atsakoties no naturalizējamo kvotām, mīkstināja tieši tēvzemieša G. Krasta valdība! Vai tāpēc, lai paātrinātā sveštautiešu naturalizācija LR pilsonībā dotu vairāk nelojālu pilsoņu valstij? Zīmīgi, ka LPSR gara turpinātāji – PCTVL – Eiropas Parlamenta vēlēšanās saņēma tieši tik balsu, cik tēvzemieši ir sanaturalizējusi LR pilsoņos. Tēvzemiete, Eiroparlamenta deputāte I. Vaidere skaidri un atklāti pateica (skat.: “Vesķi, 15.05.06.): “Ja Latvija būtu gribējusi atbrīvoties no nepilsoņiem, tas būtu izdarīts jau 1990. gadu sākumā. (..) taisni pretēji, nepilsoņu atrašanās Latvijas teritorijā tika legalizēta…” Ar godāto par “Zemes Māti” dēvētās tēvzemietes Annas Seiles izstrādāto Zemes aizsardzības likumu faktiski tika legalizēta Latvijas zemes izpārdošana ārvalstniekiem.
Ja šodien tēvzemieši ceļ trauksmi par Abrenes apriņķa zaudēšanu un atsaucas uz 1920. gada Latvijas un Krievijas Miera līgumu, tad jājautā, kāpēc viņu premjers G. Krasts no tautas noslepenoja un parafēja robežlīgumu, kurā par labu Krievijai maina Miera līgumā noteikto Latvijas robežu?
Tēvzemieši “iedabūja” PCTVL līderi Tatjanu Ždanoku LR pilsonībā, lai latviešiem būtu ienaidnieks, ar ko cīnīties; Jaunais laiks – Eiropas Parlamentā, lai pasaulē “slavē” Latviju. Tēvzemieša G.V.Kristovska, kā aizsardzības ministra, vadībā Latvijas Bruņotie spēki tika atdalīti no tautas, no karaspēka pārveidoti par ASV izsūtamo – pasaules lauku žandarmēriju; pamazām likvidēts latviešiem uzticīgākais bruņotais spēks “Zemessardze”. Lai latviešu jaunā paaudze nebūtu sagatavota ieroču nešanai, ir likvidēts obligātais militārais dienests; ar reālu aizsardzību nesaistīti tiek iepirkts brāķa un principiāli nekam nederīgs dārgs bruņojums, piemēram, zviedru pretgaisa raķešu sistēma – mākoņu apšaudīšanai; visbeidzot – mūsu karavīri žandarmu funkcijas pilda jau četrās ārvalstīs. Kamēr divi tēvzemieši no Saeimas kanceles, ko rīkles tur, nolād okupāciju un okupantus, tikmēr viņu vadoņi klusītiņām, ko vien varēja sliktu latviešu tautai izdarīt, to arī ir jau izdarījuši…
Kaut kā taču jāmēģina attaisnoties tautas priekšā – tāpēc (LA, 27.05.08.) tēvzemietis Vilnis Zariņš filozofē, ka pēc 20. gadsimtā pārdzīvotā latviešu tautai “bija vajadzīgs kaut kāds mierīgs periods, lai atjēgtos. (..) Bija jāpērk laiks, kamēr valsts nostiprinās.” Tā laika pirkšana un valsts stiprināšana esot notikusi, ļaujot “prihvatizēt” sabiedrības bagātības. Nu viss “prihvatizējamais” ir “noprihvatizēts”, pārpalikušais pārdots vai ieķīlāts, un latvieši atjēgušies īstajā miera periodā. Nu Zariņš atklāj tēvzemiešu filozofijas dziļumus: “Lozungs: “Latviju latviešiem!” ir nereālistisks. (..) Latviska Latvija (..) ir pilnīgi iespējama.” Jābūt “filozofam”, lai spētu iedomāties, kā cittautiešiem piederoša Latvija būtu iespējama latviska! Normālam cilvēkam kaut kas tāds pat sapnī nerādīsies. Pats Zariņš gan ceļu šā murga īstenošanai nenorāda, bet prasa to no valsts stratēģisku plānu izstrādātājiem.
Ar savu latvietības pārstāvību (pēc principa “ne cīnīties, ne arī padoties”) tēvzemieši lielajām partijām nacionālajā politikā šķiet kā nodreijāta un vairs nevajadzīga plate. Ar latviešu iespundēšanu Latvijas tautā tās nacionālo jautājumu sev atrisinājušas neatgriezeniski un uz visiem laikiem. Tāpēc pirms 9. Saeimas vēlēšanām bijušais ilggadējais tēvzemiešu spices vīrs Normunds Lakučs varēja teikt: “Uzskatu, ka tēvzemieši savu vēsturisko misiju ir izpildījuši.” It kā dodot mājienu, ka vajadzētu prasties un laikus tīt makšķeres. Nekā – ir taču tik grūti atraut dibenus no iesildītiem un ienesīgiem sēdekļiem. Nav ne vainas, ka ģenerālā līnija pēkšņi būtu jāmaina pa 180 grādiem. Redzams, ka principiāli svarīga tā nebija ne pirms, ne pēc – ka tik spices vīri noturētos pie varas.
Tāpēc, kad uz 10. Saeimas vēlēšanu sliekšņa, tēvzemiešus neņēma nevienā lielo partiju apvienībā, tie centāss ielīst Saeimā caur partiju “Visu Latvijai!”. Un tiešām, pastāvošajā varas sistēmā (4. maija republikā) abām daudz kopēja. Abas plašākas ievērības gūšanai izmanto zemākās proves nacionālpopulismu, kurā nacionālais ir tikai savtīga karjerisma maskēšanai.
Latvietis
Jā! Šodien lielākais nedraugs sev ir pats latvietis. Latvieši paši ar sevi negrib neko darīt, negrib mainīties. Vēlas palikt tādi, kādi ir, toties nervozi gaida, lai pārējā Latvijas iedzīvotāju daļa attieksmē pret viņiem mainītos, kaut nezina – kā. Latvieša, etnosa locekļa, kondīcija – latviešu etnosa pašsaglabāšanās kondīcija – šodien ir tāda, kas ļauj apšaubīt latviešu tiesības uz tautas statusu, tiesības uz savu atsevišķu valsti ar tiesībām uz vadošo lomu šajā valstī.
Vai kāds liedza latviešu skolotājiem audzināt savus jauniešus nacionālā garā? Vai tam bija vajadzīga kāda speciāla programma un ministra atļauja? Tad kāpēc mūsu jaunieši šodien, izrādās, ir tik nacionāli infantili? Vai var būt tauta, kurai nav savas nacionālās inteliģences?
Esam nodzīvojušies tiktāl, ka mūsu sveštautiešu komunālie kaimiņi pat atklāti par mums ņirgājas. Ne mazums ir tādu, kas apšauba latviešus kā tautu, pat pašus latviešus. Tādu spriedelējumu varam lasīt presē (piemēram, Vesķi, 12.03.02.). Pie Latvijas tautas, pēc pasaules mērogiem, varot pieskaitīt ap 200 cilvēku, kas sevi uzrāda kā līvus, daļu poļu un nedaudz Latgales krievu – vecticībnieku. Vēl derot vācu baroni un krievu ieceļotāji, kas līdz krustnešu ienākšanai apmetušies pie Daugavas. Pārējie tagadējie Latvijas iedzīvotāji esot tikai okupantu pēcnācēji jeb vietējo iedzīvotāju vardarbīgas asimilācijas produkts. Tad, lūk, šis produkts šo gadu laikā neesot varējis atrisināt ne tikai 1991. gadā republikai radušās problēmas, bet pat savairojis kaudzi jaunu. Nemaz nerunājot par to, ka no sava vidus nav varējis izdalīt pāris simtus godīgu cilvēku darbam Saeimā un valdībā. Ko te lai saka – par tiem pāris simtiem zināma taisnība ir.
Par ko liecina “sasniegtais”? Visbūtiskāko kļūdu saraksts, kuras, “atjaunojot LR”, līdz šim pieļāvuši latvieši:
– aizmirsuši, ka ir tauta. Dzimstības problēmas risināšanu atstājuši valsts, t.i., ierēdņu ziņā, kas ir tas pats, kas valsts varai uzticēt sev vajadzīgas tautas sintēzi;
– lolo cerības, ka Rietumos kādu interesē latviešu tautas liktenis;
– nav izveidojuši vienotu latviešu nacionālo garīgo centru un neveic nekādu nacionālās audzināšanas un organizatorisko darbu latviešu tautā;
– pieļāvuši, ka latviešu tauta Latvijā tiek uzskatīta tikai par etnisku kopu;
– šokēti ar savas iedomības un uzpūtības neatbilstību praktiskajai varēšanai, latvieši pārstājuši vairoties un nu savus demogrāfiskos robus cenšas pieintegrēt ar sveštautiešiem;
– labprātīgi uzņēmušies visu atbildību par divu agresoru darbības sekām Latvijā: atstājuši Latvijā civilkolonistus un gatavi arī likumīgi Krievijai uzdāvināt daļu tās okupētās Latvijas teritorijas;
– uzreiz nav likvidējuši krievu skolas, t.i., nav atjaunojuši 1940. gada (Ulmaņlaika) izglītības sistēmu;
– uzskata, ka demokrātija ir visu vienlīdzība un visatļautība, ka tai visās valstīs, tostarp kā lielajās, tā mazajās, jābūt vienādai – unificētai pēc lielo valstu parauga;
– pieņēmuši, ka ekonomiski attīstītāko rietumvalstu dzīves standarti Latvijai ir aksioma – etalons, ka pašiem savu dzīves standartu mums nav un nevar būt;
– noticējuši, ka ne tikai starptautiski tiesiski, bet arī praktiski mēs varam atjaunot pirmo Latvijas Republiku – atgriezties pirmskara Latvijas valstī;
– pēc simts gadus veciem īpašumtiesību papīriem saārdījuši savu šūpuli – produktīvo Latvijas zemi, taču katram latvietim nesanāca pat pa Latvijas gabaliņam;
– noticējuši no Rietumiem atvestajai pasaciņai, ka brīvā tirgus neredzamā roka visu sakārtos un pašiem savas tautsaimniecības vadībā nekas, izņemot sarga lomu, nav jādara, kā rezultātā iedzīvojušies smagā ekonomiskā un politiskā krīzē;
– izlaiduši tautas (valsts) kapitālu no savām rokām (politiskās un ekonomiskās kontroles), pārdod ārzemniekiem savu zemi.
Turpmākais teksts būs veltīts mēģinājumam saprast, kas mēs, latvieši, un kāpēc tādi esam. Kas būtu darāms, lai mēs paliktu kā latvieši, bet augstākā nacionālā un cilvēciskā kvalitātē?
Turpinājums: PAR TAUTU. Latviešiem: BŪT vai NEBŪT. 7. daļa
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.24(494), 2021. gada 23. decembris–2022. gada 13. janvāris