Saruna ar LNF priekšsēdētāju Aivaru Gardu
DDD: Nenorimstoši aktualitāte nr. 1 ir kovids, vakcinēšanās, ierobežojumi. Esmu dzirdējusi dažus sakām, ka šobrīd laikraksta “DDD” galvenie temati: deokupācija un dekolonizācija nav aktuāli. Sabiedrība jau tā esot sašķelta, ka šķelt vēl arī pēc nacionalitātes, valodas nevajadzētu. Vai tiešām deokupācija un dekolonizācija šajos apstākļos zaudējušas savu svarīgumu? Varbūt tiešām cīņa ar vīrusu ir būtiskāka?
Aivars Garda: Mēs nekad neesam dalījuši cilvēkus pēc tautības un valodas. Dalīšana likumīgajos Latvijas pilsoņos un okupantos nav dalīšana pēc tautības un valodas. Tie, kuri stāsta, ka LNF tā dara, ir nekrietni meļi.
Gluži otrādi: tā saucamā okupantu integrācija ar latviešu tautu patiesībā ir latviešu šķelšana, kas nemitīgi turpinās. Protams, deokupācija, dekolonizācija un deboļševizācija bija, ir un būs visaktuālākie latviešu tautas un valsts jautājumi tik ilgi, kamēr tās netiks īstenotas dzīvē.
DDD: Šķiet, kovids ir pierādījis, ka ar cilvēkiem vieglāk manipulēt, viņus pakļaut, ja sabiedrībā sēj bailes – īpaši bailes no nāves. Vai ir iespējams atbrīvoties no bailēm?
A.G.: Protams, ka ir iespējams atbrīvoties no bailēm. Ir jāsaprot, ka eksistē dzīve pēc fiziskā ķermeņa nāves. Tad zudīs arī bailes no nāves. Protams, ir jābūt piesardzīgiem pret kovidu, bet piesardzīgums nav bailes.
Patiesība nenoveco
DDD: Mūsu lasītāji jau būs ievērojuši, ka atkārtoti ievietojam jau iepriekš publicētus rakstus un intervijas. Viena no šādām publikācijām bija jūsu komentārs par “cionas gudro protokoliem”. Saņēmām lasītāja jautājumu, vai varētu būt, ka šobrīd dzīvojam to pārmaiņu laikā, par kurām runāts šajos protokolos?
Aivars Garda: Domāju, ka tagad mēs dzīvojam to pārmaiņu laikā, par kurām jūs jautājat. Daudzi cilvēki, kuri vēl nesen uzskatīja šos protokolus par sazvērestības teoriju, tagad tos uzskata nevis par teoriju, bet par īstu sazvērestības praksi, kas notiek reāli.
DDD: Vai jūs pašu pārsteidz, ka pirms daudziem gadiem jau publicēto rakstu un interviju aktualitāte nav mazinājusies arī šodien?
A.G.: Patīkami pārsteidz, ka tajos mūsu redakcijas darbinieku rakstos ir pausta patiesība. Kaut arī tad mēs, avīzes “DDD” veidotāji, bijām vēl pavisam jauni un varējām kļūdīties. Bet priecājos, ka tādas kļūdas neesam pieļāvuši.
DDD: Atkal esam mirkli pirms gadu mijas, kad cilvēki ierasti izvērtē padarīto un kaļ plānus nākamajam gadam. Esam vērsušies pie mūsu lasītājiem ar aicinājumu aktīvāk iesaistīties kopējā darbā, ziedojot līdzekļus laikraksta izdošanai. Vai ir jūtama atsaucība? Kāds gaidām laikrakstam nākamais gads?
A.G. Atsaucība ir mazliet lielāka nekā pagājušajā gadā. Par to sirsnīgs paldies visiem ziedotājiem! Protams, tā nav pietiekama, lai avīzes veidotājiem nevajadzētu strādāt citu algotu darbu, lai sagādātu sev elementāru iztiku dzīvei. Avīzes izdošanas finansēšanu šie ziedojumi pagaidām vēl nenodrošina.
DDD: Vai lasītāji bieži zvana uz redakciju?
A.G. Nesen piezvanīja mūsu ilggadējā lasītāja un atbalstītāja Luīze Zīverte. Krieviete, kura pilnībā atbalsta Latvijas dekolonizāciju, ir izaudzinājusi divus dēlus – latviešus. Viņa ar sajūsmu teica, ka izlasa mūsu avīzi “DDD” no sākuma līdz galam, bet pēc tam to atdod savai kaimiņienei un draudzenei Ērikai – bijušajai skolotājai. Viņa ar nepacietību gaida, kad Luīze izlasīs avīzi. Pēc tam abas sievietes pārspriež izlasīto. Luīze man teica, ka lepojas ar mūsu avīzi “DDD”, noliec galvu tās veidotāju priekšā, ka viss tajā uzrakstītais ir pilnīga patiesība, ka viņa apbrīno avīzes veidotāju entuziasmu, gudrību un lielās darbaspējas. Luīze uzsver, ka avīze “DDD” ir un būs vēsturisks liecinieks nākamajām paaudzēm par to, ka bija latvieši, kas cīnījās par Latvijas dekolonizāciju un izdeva avīzi “DDD” arī tad, kad lielākā latviešu daļa bija nodevusies mietpilsoņu dzīvei.
DDD: Tas nav rets gadījums, kad mūsu avīzi “DDD” nodod no rokas rokā.
A.G.: Jā, es nezinu nevienu Latvijas mēroga avīzi, kuru tā nodod lasītāji no rokas rokā, kā vienīgi laikrakstu “DDD”. Tas ir ļoti patīkami. Luīze teic, ka viņas draudzenei Ērikai ir meita, kas speciāli brauc no Pierīgas uz Ķengaragu pie mammas pēc avīzes, lai izlasītu pati un dotu tālāk saviem kolēģiem skolotājiem kādā Pierīgas skolā. Izmantojot izdevību, sveicinu caur Luīzi viņas draudzeni Ēriku, Ērikas meitu un tos skolotājus, kuri ar nepacietību gaida laikrakstu “DDD” un uztraucas, ja tas aizkavējas.
DDD: Kāpēc šie skolotāji neabonē laikrakstu “DDD”?
A.G.: Jā, tas ir labs jautājums. Nezinu atbildi. Bet vienalga ir prieks, ka mūsu avīzi “DDD” lasītāji gaida tik ļoti – kā nevienu citu Latvijas avīzi.
Mans mīļākais rakstnieks Onorē de Balzaks pārmeta saviem lasītājiem, galvenokārt, bagātajiem Francijas hercogiem un hercogienēm, grāfiem un grāfienēm, ka viņi varētu finansiāli atļauties katrs nopirkt Balzaka grāmatas. Tomēr viņi un viņas to nedarīja, bet grāmatu nopirka tikai vienu kāds no bagātniekiem, bet citi pēc tam stāvēja rindā, gaidot, kad varēs paši izlasīt šo grāmatu. Lai gan vienkāršāk būtu nopirkt vēl vienu vai vairākas – katram. Protams, tas samazināja Balzaka ienākumus no grāmatu pārdošanas.
DDD: Kā Balzaks pats to skaidroja?
A.G.: Galvenokārt ar viņu skopumu. Balzaks rakstīja, ka, lai arī lepni skan: aristokrāts, bet arī aristokrātam var piemist tik neglīta īpašība kā skopums.
DDD: Kā ir ar mūsu lasītājiem?
A.G.: Grūti pateikt. Var būt dažādi iemesli. Viens no iemesliem varētu būt bailes. Piemēram, kad mums vēl bija labas attiecības ar Linardu Grantiņu (pirms viņš sāka neglīti apsaukāt laikraksta “DDD” veidotājus par krievžīdiem, tas ir, kamēr viņa prātiņš vēl bija mājās), Grantiņš stāstīja, ja es pareizi atceros, ka viņa mamma baidījās abonēt laikrakstu “DDD”, jo tad pastniece redzētu, ka viņa lasa tādu laikrakstu, kas neglauda pa spalvai esošajai valsts varai. Tātad bija bailes no Latvijas valsts varas.
DDD: Kā tad Grantiņš risināja šo jautājumu?
A.G.: Ja es pareizi atceros, tad viņš abonēja sev divus eksemplārus. Vienu viņš ielika lielā aploksnē un tad savai mammai sūtīja no Vācijas, kur viņš tajā laikā dzīvoja. Tādējādi pastniece neuzzināja, ka Grantiņa mamma lasa avīzi “DDD”. Bet avīze “DDD” sākumā ceļoja no Latvijas uz Vāciju. Pēc tam atpakaļ uz Latviju.
Protams, ne bailes, ne skopums nav tās īpašības, ar kurām kārtīgam latvietim vajadzētu lepoties.
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.24(494), 2021. gada 23. decembris–2022. gada 13. janvāris