Saruna ar Kurzemes Ugunsdzēsēju arodbiedrības priekšsēdētāju Rolandu Miloševski
Rolands Miloševskis: Tieši pirms gada izveidojām Kurzemes Ugunsdzēsēju arodbiedrību. Vienmēr esmu bijis cilvēks, kam ārpus darba nekas cits īpaši nav interesējis – kur nu vēl politika. Tad pamanīju, ka kolēģiem rodas problēmas ar dienesta vadību. Redzēju, kā puiši sašļūk un nogurst, zaudē cerību, ka kaut kas kādreiz mainīsies. Es vienkārši to nevarēju pieņemt. Viens no kolēģiem, kurš ir krietni vecāks par mani, ierosināja uztaisīt arodbiedrību. Izpētījām likumus, kas regulē arodbiedrību darbu, un paši saviem spēkiem tādu arī nodibinājām.
Vadībai, protams, nepatika mūsu iniciatīva. Līdz ar valdības lēmumu par obligāto vakcinēšanos atnākuši grūtie laiki, bet man jau nav variantu – man tie vīri ir jāaizstāv. Ja esmu devis zvērestu, tad nevaru pagriezt viņiem muguru.
Kad paradījās pirmās ziņas, ka ugunsdzēsējiem būs obligāti jāpotējas, sākās aktīva pašorganizēšanās. No nelielas cilvēku grupiņas esam izauguši līdz vairākiem simtiem, jo puišiem nav vēlēšanās samierināties ar nelikumībām, ar viņu tiesību pārkāpumiem. Savu rīcību balstām likumos, tādēļ jūtamies pārliecināti par savu taisnību.
Diemžēl daļa ir nobijušies, valdība un dienesta vadība ir veicinājusi šķelšanos un neuzticēšanos. Tas mūsu dienestā ir ļoti bīstami, jo darbā mūsu dzīvības ir atkarīgas tieši no savstarpējās uzticības. Kas var būt labs, ja ikdienā puišiem “borē”, ka viņi ir sliktie, jo nepotējas, lai gan tam nav nekāda sakara ar cilvēku dzīvību glābšanu, kas ir mūsu ikdienas uzdevums. Sašķeļot dienestu divās frontēs, nekas labs nebūs.
DDD: Izklausās pēc apzināta mēģinājuma kaitēt un padarīt glābšanas dienestu par neefektīvu. Tā ir noziedzīga politika! Vai, piemēram, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) priekšnieka vietnieks Kristaps Eklons, kurš ir ticies ar tevis vadīto arodbiedrību, to nesaprot?
R.M.: Saprot! Bet viņu, manuprāt, psiholoģiski apstrādā, un viņš izpilda, ko liek.
Mākslīgi sašķeļ un grauj dienestu
DDD: Kādas domas raisās galvā, kad dzirdi no Saeimas deputātiem nievas: kas tie par glābējiem, kuriem bail no potes?!
Rolands Miloševskis: Braucu mājās un klausījos. Pirmais, kas ienāca prātā: dabūt viņa tālruņa numuru, piezvanīt un izskaidrot, kas ir ugunsdzēsēji. Protams, ka nepiezvanīju. Taču, ja viņš nesaprot, kas ir ugunsdzēsējs-glābējs, tad būtu labāk paklusējis. Mēs neesam policija, kas bieži vien cilvēkus soda, tādēļ sabiedrībā ir zināmas bailes no policistiem. Mums, ugunsdzēsējiem-glābējiem, cilvēki uzticas, jo nelaimes brīdī esam viņu vienīgais glābiņš – cilvēki jebkurā situācijā mūs sagaida sabijušies, bet priecīgi. Kad publiski tiekam nosaukti par neliešiem, gļēvuļiem, jo negribam potēties, cilvēku uzticēšanās tiek grauta.
DDD: Tātad dienests tiek grauts, sašķeļot iekšēji un iedragājot sabiedrības uzticību. Kā iekšējā sašķeltība ietekmē ikdienas darbu?
R.M.: Psiholoģiski ir grūti, jo esam sadalīti “labajos” un “sliktajos”. Ja valsts tiešām cīnās ar vīrusu (uzsvars uz vārdu “tiešām”), tad kontroli var gūt tikai ar visu darbinieku testēšanu pirms katras maiņas. Testēšana visiem sniegtu pārliecību, ka esam veseli un nejaušais klepus nebūs apdraudējums citu veselībai. Tas, manuprāt, ir vienīgais loģiskais virziens, ja mēs cīnāmies ar vīrusu.
DDD: Kādēļ tu nevēlies potēties?
R.M.: Man svarīga sava veselība, manas ģimenes veselība. Negribu pakļaut savu ķermeni eksperimentam, zaudējot iespēju paplašināt savu ģimeni. Tagad valsts man liek izvēlēties starp savu sirds darbu un sirds ģimeni. Vai tas nav absurds?! Jā, šis ir mans sirds darbs, jo man vienmēr ir gribējies palīdzēt cilvēkiem. Uzskatu, ka aiznesot vēstuli uz Saeimu, arī cenšamies palīdzēt cilvēkiem: ne tikai sev, bet arī citiem.
DDD: Lai gan deputāts Rancāns centās pateikt, ka esat gļēvuļi, manuprāt, atklāti parādot, ka valdības lēmumi un dienesta vadības rīkojumi ir cilvēktiesību pārkāpums, apliecinājāt savu drosmi!
R.M.: Mēs nemaz citādāk nevarējām. Bijām gatavi atklāto vēstuli Saeimai aiznest divatā, bet prieks, ka galu galā daudzi izlēma neklusēt.
DDD: Klausoties amatpersonu, dienestu vadītāju teikto, rodas priekšstats, ka Latvijā ir skolotāju, policistu, ārstu, ugunsdzēsēju-glābēju pārpalikums, kas rindā gaida uz iespēju strādāt. Nav īpaši jāsatraucas, ka cilvēki, kuri nevēlēsies potēties, pametīs dienestu. Kā ir patiesībā?
Rolands Miloševskis: Kurš gan rausies uz darbu, kur par 600 eiro ir jāriskē ar savu dzīvību?! Vajadzētu padomāt loģiski. Jā, ir daži bonusi, piemēram, izdienas pensija, bet jaunajiem tas īpaši neinteresē, jo tas ir tikai laika jautājums, līdz arī tās likvidēs. Nekādas cilvēku rindas, kuri gaidītu, kad dienestā atbrīvosies kāda vieta, nav. VUGD mājas lapā redzam, ka ir ļoti daudz vakanču, jo par tādu atalgojumu, kādu saņemam, gatavi strādāt tikai entuziasti. Daļa entuziastu, baidoties zaudēt šo darbu, arī pakļāvās spiedienam un aizskrēja potēties, lai gan patiesībā ir pret vakcinēšanos.
DDD: Kādēļ tad pakļāvās?
R.M.: Diemžēl gadiem ilgi dienests ir degradēts, cilvēki ir atmetuši cerības, ka kādreiz kaut kas mainīsies uz labu. Mums tikai atgādina par zvērestu, ko esam devuši, bet, pretojoties uzspiestajai vakcinācijai, šobrīd, manuprāt, darām visu, lai mēs varētu pildīt doto zvērestu. Viss tiek sagriezts kājām gaisā: televīzijā un presē skandina, ka esam protestējuši, nevēloties pakļauties rīkojumiem. Tas pat nebija protests: mēs vienkārši nodevām Saeimai vēstuli, kurā izskaidrojām, ka jaunie noteikumi liegs mums pildīt darba pienākumus. Vai tiešām to tik grūti saprast?! Pat vēstules nodošana notika, ievērojot epidemioloģiskos noteikumus, kas regulē pulcēšanos. Mēs aicinājām pieņemt tādus lēmumus, kas patiešām pasargātu cilvēkus no vīrusa: visi testējamies un esam droši, ka cits citu neaplipināsim, jo arī vakcinētais pārnēsā vīrusu un var citus aplipināt. Diemžēl ir jāsecina, ka ugunsdzēsējs-glābējs valsts un dienesta vadības acīs ir tukša vieta, kuram nav nekādas tiesības. Lai gan tieši mēs esam tie, kuri gan valdībai, gan dienesta vadībai dod darbu.
Ja mums tiešām ir demokrātija, tad piespiest kādu vakcinēties nedrīkst! Man vairāk šķiet, ka šī ir nevis cīņa pret kovidu, bet gan iespēja komandieriem atbrīvoties no neērtiem, domājošiem cilvēkiem. Manuprāt, ir steidzami jānomaina VUGD vadība, valsts vadība, ieliekot tur tādus, kuri domā par tautas interesēm.
Intervēja Liene Apine
Saistītie raksti:
VAI DZĪVĪBU GLĀBĒJI BAIDĀS NO POTES?
VAI PIESPIEDĒJI IR KĀDU DZĪVĪBU IZGLĀBUŠI?
PIE VARAS ESOŠIE GRAUJ VALSTS IEKŠĒJO DROŠĪBU
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.20(490), 2021. gada 29.oktobris–11. novembris