Turpinājums no: PAR TAUTU. Latviešiem: BŪT vai NEBŪT? 2. daļa
Alfrēds Ābele
KAS LATVIEŠIEM TRAUCĒ BŪT LATVIEŠIEM?
Tā nu ir iekārtota pasaule, dzīvā daba, ka tajā notiek pastāvīga cīņa par izdzīvošanu – par vietu zem saules. Cilvēku spēkos nav šo kārtību mainīt. Pats cilvēks arī pakļauts šim dabas likumam un spiests cīnīties ar dabu, ar citiem cilvēkiem par izdzīvošanu – par sev, bērniem, ģimenei, dzimtai, ciltij un etnosam nepieciešamo. Nepieciešamo ne tikai vēderam, mantisko, bet arī garīgo – dvēselisko! Homo sapiens – cilvēks kā domājoša būtne – šo cīņu atvieglo ar garīgu un miesīgu kolektīvismu: ģimeni, dzimtu, cilti, etnosu un tautu. Dabīgi, arī ģimenes, dzimtas, ciltis, etnosi un tautas savā starpā cīnās par izdzīvošanu un treknāko kumosu sev.
Ja ir zirgs (pūlis), tad gudrinieki, lai iekārtotos tam mugurā, vienmēr atradīsies, savukārt no zirga gudrības ir atkarīgs, vai tam no šiem jātniekiem būs kāds labums? Etnosa pašsaglabāšanās instinkts ir tas, kurš tādiem gudriniekiem traucē – un jo stiprāk, jo etnoss sasniedzis augstāku attīstības stāvokli. Šis instinkts visstiprākais ir etnosiem, kas sasnieguši tautas stāvokli, jo savas valsts izcīnīšana tos kolektīvi norūdījusi. Tāpēc pasaules jātnieku galvenā uzmanība ir vērsta tieši pret tautām, un vispirms mazākām un vājākām. Nacionālā nīdēšana un vispasaules migrācijas (etniskā maisījuma radīšanas) stimulēšana ir šo gudrinieku ellišķīgs plāns. Vai latviešu tauta būs pietiekami stipra, lai nostāvētu pret šo plānu?
Dabas resursi ir ierobežoti – visiem un vienādi trekni nekad nepietiks! Turklāt cilvēka raksturā, atšķirībā no pārējiem dzīvās dabas iemītniekiem, ir grābt no dabas vairāk, nekā tas spēj apēst un patērēt. Arī varā pār savai iztikai nepieciešamo teritoriju un citiem cilvēkiem tas sevi ierobežot nespēj. Cilvēks cenšas sev iekarot un iezīmēt aizvien lielāku dzīves telpu. Viena grābšanas lauks atduras pret citu. Tāpēc neizbēgamas un dabīgas ir cilvēku sadursmes. Sadursmju tēma ir tikpat bezgalīga, cik cilvēces vēsture.
Cieš vienmēr vājākais. Etnosu, tautu starpā tie ir mazie etnosi un mazās tautiņas. Starp tiem arī latvieši un viņu valstiņa.
Kas tad šodien globāli apdraud latviešu tautu?
Sorosa roka
Džordžs Soross ir tikai izvēlēts kā ilustratīvs pārstāvis draudiem, kas slēpjas aiz individuālisma un “cilvēktiesību” aizstāvības, postliberālisma, globalizācijas un superdemokrātisma teorijām.
Eksistē vispasaules bodnieki, cilvēkmīļi-farazeji, kuru sirdsapziņa nepieņem atsevišķu noziedznieku sodīšanu ar nāvi, bet kuri gatavi ar bumbvedējiem noslaucīt no zemes virsas veselas tautas, kas cīnās par savas etniskās identitātes saglabāšanu. Šie, etniskās sajaukšanas apustuļi, vienota pasaules pūļa veidotāji, par visām varītēm grib cilvēcei nokasīt to augstāko, ko daba tai devusi, ar ko cilvēku kopienas viena no otras atšķiras, – nacionālās garīgās kultūras slānīti. Paši sev gan viņi, kā izredzētie, to savā nacionālā valstī grib saglabāt, bet pārējiem etnosiem uzspiež “multikulturālismu”. Pašreizējā nacionālā dažādība esot saimnieciski neefektīva, tai izšķiesto varot racionālāk izmantot.
Jebkuru pasaules kundzības kārotāju ideoloģija balstās uz it kā attīstītākā un spēcīgākā dabiskām tiesībām iznīcināt mazāk attīstītāko un vājāko. Tā no pasaules radīšanas brīža dzīvajā dabā esot iedibināts. Pasaules izredzētie, t.s. zelta miljards, pastāvīgi risina problēmu, ko darīt ar (no Maltusa “Pasaules pārapdzīvotības teorijas” izrietošajiem) “liekajiem” cilvēkiem? Vispirms tie ir jāatrod – jāizdala no derīgajiem. Tam jābūt kādam kritērijam – kvalitatīvai mērvienībai. Tās izvēlē līdz šim valda vērtētāju pilnīga brīvība. Šodien vismazāk subjektīvais un vistuvāk “zinātniskumam” stāvošais kritērijs esot tas pats ASV dolārs ar tā Volstrīta noteikto kursu. Saprotams, ka tādas vērtēšanas pamatā nav nekas cits kā ekonomiskā lietderība. Bet, ko tad darīt ar šiem “liekajiem”?
Pašreizējā vecākā paaudze vēl labi atceras uz šādas “zinātniskās teorijas bāzes” balstītus “jauna progresīvāka tipa cilvēka” veidošanas eksperimentus lielkrieviski-kosmopolītiskā sociālismā un lielvāciski-nacionālā sociālismā, kur progresīvākos atlasīja, “nederīgos” individuāli fiziski iznīcinot. Abi šie eksperimenti beidzās ar eksperimentatoru krahu. Bet ar to pasaules kundzības kārotāji un viņu “zinātniskā fantāzija” nebeidzās. Teorija attīstījās plašumā un dziļumā. Plašumā – tagad panamerikāniska un paneiropeiska jauna progresīvāka tipa cilvēka un sabiedrības veidošana tiek realizēta ar etnosu kolektīvo iznīcināšanu, ko pamato (kāds cinisms!) ar cilvēktiesību aizstāvību. Dziļumā – iznīcināšanu, izrādās, var veikt arī bez fiziskas vardarbības, pietiek ar plānveidīgu etnosu sajaukšanu.
Tālāk daži vārdi arī par Sorosa teoriju.
Kā filozofs, Soross ar milzīgo finanšu līdzekļu atbalstu izplata atvērtās sabiedrības ideju, kuras būtība: cilvēkiem ar atšķirīgiem uzskatiem ir jāsadzīvo, un neviena grupa nedrīkst uzspiest savus uzskatus citiem, jo galējā patiesība neeksistē. Bet, kā filantrops, Soross ar saviem līdzekļiem cīnās arī pret savas līdztiesības filozofijas sekām – intelekta komercializācijas un visādu “pseido” mācību un kultūru (līdz pat narkomāniem un homoseksuālistiem) prasībām pēc savas atklātās vietas zem saules.
Kaut gan pats Soross atzīmē, ka viņam nav skaidrs, vai atvērtā sabiedrība nozīmē reālu sabiedrības veidu vai tikai sabiedrības ideālu, kāds ir šīs sabiedrības mērķis, kur šajā sabiedrībā vieta vēstures faktiem un politiskai varai, – tomēr viņš finansē šīs ideoloģijas (kaut pats par ideoloģiju to neatzīst) izplatību. Vispirms gan mazākās valstiņās, jo tā ir lētāk. Tātad dara to apzināti. Eksperimentē? Ar kādu nolūku?
Manuprāt, Soross ar savu “kritisko domāšanu” meklē kapitālismam, kā sabiedriskai sistēmai, glābiņu no draudošajām pārmaiņām, grib mazināt tā nedrošību, saglābjot būtību. Šim nolūkam piemērojot paša izgudrotus un praksē pārbaudītus finanšu kapitāla tirgus (azart)spēles noteikumus. Kā to kapitālismu grib iepakot Soross, kādā kulītē – par to šeit ne, bet par tiem pašiem vēžiem gan tālāk.
Atgriežoties pie pazīstamiem klasiķiem – ja imperiālisms tiem bija kapitālisma augstākā stadija, tad pēc analoģijas totalitārisms jeb globālisms ir imperiālisma augstākā stadija. Šajās stadijās kapitāla būtībā un mērķī lielas atšķirības nav. Atšķirība ir mērķa sasniegšanas līdzekļos. Kapitāla vara izgājusi no ražošanas sfēras. Totalitārismā jeb globālismā pieaugusi fiktīvā jeb finanšu kapitāla kā kapitāla kopējā organisma funkcionēšanas asins loma un vara. Finanšu kapitāls iejaucas cilvēces garīgajā sfērā un cenšas to padarīt sev ērtāku maksimālas peļņas gūšanai. Tam jātiek vaļā no visiem ar kapitāla vairošanu tieši nesaistītiem papildus (principā nevajadzīgiem) izdevumiem. Uzbrukumi tiek vērsti pret visu, kas traucē maksimālas peļņas gūšanu, un visu, kas apdraud t.s. Zelta miljarda izveidotās pasaules pārvaldīšanas sistēmas drošumu.
Kāpēc jāpārmaksā par darbaspēku? Kapitālistam izdevīgāk taču ir lēto darbaspēku valstī ievest nekā gatavu ražošanu pārcelt uz citu, lētāka darbaspēka valsti. Tur viņam (bez ražošanas pārcelšanas) būtu jātērējas vēl arī ražošanai vajadzīgās infrastruktūras attīstībai jaunajā vidē. Tāda cilvēciska labdarība taču samazinās kapitāla peļņu! Tāpēc tiek iestāstīts, ka pat tehnoloģiski augsti attīstītās valstis, pat ar pozitīvu nacionālo demogrāfisko bilanci, šodien nevar iztikt bez viesstrādniekiem un valstīm jāatver savas robežas imigrācijai. Ja vēl visai pasaulei izdodas iestāstīt, ka nacionālismam nākotnes nav, var uzskatīt, ka vispasaules uzkundzēšanās nodrošināta – pretinieki praktiski atbruņoti.
Globalizācija, ar efektīvāku kapitāla izmantošanu, it kā solot pasaules telpas attīstības izlīdzināšanu, faktiski realizē pretējo. Kapitālam liekā pasaules iedzīvotāju daļa pusbadā dzīvos (jau dzīvo) mazattīstītajās pasaules zonās, produkcijas ražošanai derīgākā un izglītotākā pilnīgi nodarbināta un apgādāta – ražošanai speciāli atvēlētajās zonās, bet Zelta miljards, neierobežoti patērēdams, baudīs dzīvi pasaules labākajās dabas teritorijās. Cilvēces attīstība tiek virzīta pretējā virzienā!
Cilvēces garīgums – ar baznīcas ētiku vai bez tās – līdz šim balstījās uz taisnīgumu, kura pamatā ir labā un sliktā kritēriji. Tikai uz šīs bāzes veidojusies sekulāra valstiska likumdošana. Tāda kārtība tūkstošgadēs palīdzējusi cilvēcei atsijāt labo no sliktā, izdzīvot un attīstīties.
Tagad no šīs ētiskās bāzes piedāvā atteikties, virs tās paceļot valsts likumdošanu. Turklāt par mērķi tiek pasludināts: nodrošināt cilvēkiem iespēju nodzīvot savu dzīvi pēc savām vēlmēm, meklēt laimi un justies brīviem. It kā sociums vairs netiek uzskatīts par cilvēka radītāju? Cilvēktiesības paceļot virs etnosa (tautas) tiesībām, cilvēks tiek atmests atpakaļ dzīvnieciskumā. Tas ir ceļš uz cilvēces degradāciju! Kam tas ir vajadzīgs vai izdevīgi? Tas ir izdevīgi tikai t.s. Zelta miljardam, kas pieaugošā pasaules iedzīvotāju skaitā un apgaismībā jūt draudus savai pasaules kundzībai.
Turpmāk vēl…
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.21(491), 2021. gada 12.–25. novembris