Vilhelms Ļuta
Žurnālists
Kopš valstiskuma atjaunošanas latviešu cerības uz labāku dzīvi nevis palielinās, bet strauji saplok. To apliecina statistikas dati. Līdz divtūkstošajam gadam demogrāfiskais stāvoklis vairāk vai mazāk stabilizējās. Pirmajā desmitgadē Latviju pameta 196 tūkstoši okupantu, bet no ārvalstīm iebrauca 19 tūkstoši latviešu. Sākoties jaunajam gadsimtam, diemžēl viss aizgāja greizi, demogrāfiskā stabilitāte pazuda. Okupanti savu izvākšanās tempu samazināja uz pusi, savukārt vairāk nekā simts tūkstoši latviešu šķīrās no savas tēvzemes. Šādas pārvērtības liek secināt, ka daudziem latviešiem dzīve savā valstī ir kļuvusi nepieņemama, turpretī okupantiem – labāka. To apliecina arī pamatnācijas zemais līmenis valstī, kas nespēj pārkāpt 63 procentu robežu.
Pamatnāciju postā dzen trīsdesmit gadus ilgais karš starp Tautas fronti un Interfronti. Tiesa, tagad šīs frontes ir sadalījušās latviešu un krievu partijās. Taču jaunie nosaukumi jau nemaina veco būtību.
Pasāktais karš rit ar mainīgām sekmēm. Jānožēlo, ka Tautas fronte ir pamatīgi degradējusi, atsakoties no deokupācijas un vieglprātīgi pieļaujot okupantu nelikumīgu naturalizāciju. Šī kļūme ļāva nostiprināties krievu kopienai, un bijušās Interfrontes akcijas ir strauji cēlušās.
Padomiski domājošie latviešu politiķi, var teikt, tīšuprāt, ļāva Rīgā ielaist Trojas zirgu ar tajā esošajiem “saskaņiešiem”. Šai prokrieviskajai partijai nu jau ceturtdaļa ir savu pārstāvju Saeimā. Nesenajā saietā “saskaņieši” apņēmīgi lēma par to, kā nākamajās Saeimas vēlēšanās savākt tik daudz balsu, lai spētu Latvijā pārņemt varu. Sarunas notika krievu valodā. Tas, protams, ir arī sava veida apliecinājums attieksmei pret konstitūciju.
Lai spriestu par to, kas mūs sagaida “Saskaņas” uzvaras gadījumā, ir jāatskatās uz viņu līdzšinējiem sasniegumiem. Saeimā “saskaņieši” visenerģiskāk karojuši par visvisādu priekšrocību nodrošināšanu okupantiem. Tā, piemēram V. Agešins, J. Urbanovičs, I. Ribakovs, V. Orlovs un citi “saskaņieši” neatlaidīgi pieprasīja bijušajiem sarkanarmiešiem piešķirt Otrā pasaules kara antihitleriskās koalīcijas dalībnieka statusu un piemaksas. Būtībā tā bija visciniskākā provokācija: cildināt sarkanarmiešus par to, ka 1939. gadā viņi kopā ar vāciešiem uzbruka Polijai un apkāva miljoniem poļu. Vēlāk sarkanarmieši šāva arī latviešu karavīrus un civiliedzīvotājus.
Saeimā sēdošie un pārējie okupanti latviešus, kas dienējuši leģionā, mēdz saukt par fašistiem. Šie apsaukātāji tīšuprāt negrib saprast to, ka leģionu izveidoja ne jau Latvijas valsts. Latviešus par leģionāriem pataisīja abi varmākas Staļins un Hitlers, kuri savā starpā cieši draudzējās, bet pēc tam saplēsās un savā kautiņā, ignorējot jebkādas starptautiskās tiesības, piespiedu kārtā iesaistīja latviešus. Abu fašistu dēļ dzīvības zaudēja ceturtdaļmiljons latviešu.
“Saskaņieši” ir ļoti ieinteresēti paplašināt krievu kopienu. Tāpēc viņi ar lielu prieku atbalstīja Šlesera priekšlikumu par termiņuzturēšanās atļaujām. Tās migrantiem no Krievijas dod iespēju tērēt atmazgātu naudu un Latvijā pirkt dažādus īpašumus. Šāds pircējs pēc tam uz Latviju saved visus savus radus un draugus, dodot tiem arī iespēju izklaidēties citās Eiropas valstīs. No šādiem ieceļotājiem Latvijas ekonomikai nav nekāda labuma, bet drošības orgāniem ir lielāka spriedze spiegošanas lietās.
Atrodoties Saeimā, “saskaņiešiem” ir lielas iespējas sekmēt sev labvēlīgu personu iecelšanu augstos amatos. Piemēram, par cilvēktiesību “komisāru” izdevās iebīdīt “pareizo” cilvēku Nilu Muižnieku, kurš nekādi nereaģēja uz krievu presi, kas regulāri apmeloja latviešus. Turklāt Nils Muižnieks neatzina nācijas tiesības un kritizēja patriotiski noskaņotos latviešus.
“Saskaņas” fans bija arī Loskutovs, kuru ievēlēja par KNAB priekšnieku. Izrādījās, ka šis kandidāts ir “savs puika”. Viņš taču bija ieguvis izglītību prestižā PSRS skolā un uzrakstījis disertāciju par tēmu “Kā apspiest cietumnieku dumpjus”.
Arī I. Bičkoviču ar “Saskaņas” balsīm ievēlēja par Augstākās tiesas priekšsēdētāju, neraugoties uz to, ka šī persona pilsonību bija ieguvusi apšaubāmā ceļā.
Uz pārējo deputātu fona “saskaņieši” izceļas arī ar savu sadzīvisku uzvedību. Šajā ziņā visspilgtāk sevi parādīja Nikolajs Kabanovs, kurš publiskā vietā atļāvās savus šņurguļus ieslaucīt Latvijas valsts karogā.
“Saskaņiešiem” ļoti zīmīgs cilvēks ir izrādījies Jānis Ādamsons, kurš uz Maskavu stučīja slepenas ziņas pa taisno no Saeimas datora un tagad nokļuvis apcietinājumā.
Tā nu darbojas tā mūsu lielākā un vislabāk apmaksātā partija. Un latviešu bāleliņi var “lepoties”, ka ir ļāvuši savā ligzdā izperēt šo dzeguzes olu.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.20(490), 2021. gada 29.oktobris–11. novembris