“Es joprojām gaidu, kad cilvēki netiks šķiroti un diskriminēti tikai tāpēc, ka izvēlas brīvprātīgi neinjicēt savā organismā kaut ko, kas nav un nevar būt obligāts, jo ir eksperimentāls,” ar šādiem vārdiem sava koncerta sākumā skatītājus uzrunāja izcilais pianists Vestards Šimkus. Šis teikums izraisīja, kā tagad mēdz teikt, šitstormu (shitstorm, sūdu vētra – angļu val.), kas gāzās pāri mūziķim.
Elita Veidemane
Bet ne jau šis miermīlīgais teksts radīja pārdomas. Cerību un neatbildētu jautājumu kamoli veļas pāri mūsu ikdienai katru dienu, uz jautājumiem konkrētu atbilžu nav, ir tikai tukšas pļāpas, kuras kā dziļdomīgus viedokļus pasniedz mūsu valsts “vadoņi”.
“Un kāpēc gan šiem “vadoņiem” uz kaut ko atbildēt, ja, pirmkārt, viņi atbildes nezina, otrkārt, viņi arī netaisās tās meklēt. Ir tikai viens mērķis: kultivēt bailes.”
Ārsts Pēteris Apinis savā publikācijā raksta: “Attiecībā uz Veselības ministriju, gluži kā uz ārstiem attiecas princips: primum non nocere (visupirms – nekaitēt). Galvenais ārstu un arī ministra profesionālais pienākums ir izvairīties no papildu kaitējuma pacientiem, veicot darbības pret viņiem. Pavļuts pārkāpj šo pienākumu, viņa paziņojumos iracionālu un ārkārtēju baiļu rosināšana pārsniedz jebkādu informācijas saturu. Viņa paziņojumi nodara nopietnus psiholoģiskus un sekundāri – somatiskus veselības bojājumus daudziem cilvēkiem. Valdības baiļu politikas rezultāts ir ielaistas slimības, hronisku slimību neārstēšana, novārtā pamestas rūpes par savu veselību un imunitātes stiprināšanu.”
Atliek tikai saprast, kā vārdā šis mērķis – baiļu sēšana – ir izraudzīts. Pamatotas aizdomas, ka Eiropas finansējuma vārdā. Bet arī tas nevar būt bezgalīgs. Vēl pamatotākas ir aizdomas, ka tiek izmantots seno romiešu princips “skaldi un valdi” – sašķelt sabiedrību, lai vienkāršāk to būtu pārvaldīt. Un sabiedrība vēl nekad nav bijusi tik sašķelta kā tagad.
Lūk, ko Vestards Šimkus teica pirms koncerta:
“Es joprojām gaidu, kad cilvēki netiks šķiroti un diskriminēti tikai tāpēc, ka izvēlas brīvprātīgi neinjicēt savā organismā kaut ko, kas nav un nevar būt obligāts, jo ir eksperimentāls. Vēsture, sevišķi tā vēsture, kas mums stāsta par 20. gadsimtu, lieliski mums ir parādījusi, ar ko beidzas dažādas cilvēku šķirošanas idejas, piemēram, tādas lietas kā brīvprātīgas piespiedu darbības. Vēsturiskās paralēles ir nepārprotamas (..), vēsture ir dažādu notikumu, ar laika distanci atdalītu notikumu virtene. Šie notikumi vienmēr ir savstarpēji radniecīgi. Un vēsturiskā radniecība, vēsturiskās paralēles būs arī šā koncerta centrālā tēma. Jo šajā koncertā skanēs dažādu laikmetu un komponistu mūzika, ar kuras palīdzību es centīšos uzsvērt, kas šos laikus un komponistus vieno savstarpēji, nevis šķir vienu no otra.”
Ja kāds varētu atrast jelkādu niansi, kas Vestarda tekstā norādītu uz to, ka viņš cilvēkus aģitē nevakcinēties – tad, lūdzu, uz priekšu. Vestarda tekstā ir vien cerības un neatbildēti jautājumi – kā jau teicu iepriekš. Un viņš savu viedokli par šodienas aktualitātēm, kas ilgst jau vairāk nekā gadu, var un drīkst izteikt itin visur – arī savā koncertā. Tieši tāpat kā desmitiem (varbūt pat simtiem) citu mūziķu, kuriem skatuve ir izteikšanās platforma ne tikai mūzikas valodā vien. Kā iesmēja kāds tviterists: “Kāpēc gan pianists Šimkus nedrīkstētu izteikt savu viedokli tieši tāpat kā pianists Pavļuts?”
Labi, ja ir tikai iesmējiens. Bet ir arī ciniski naida izvirdumi. Tā, piemēram, kāda aktīviste raksta: “Ceru, ka tie Šimkus domubiedri, kas no Covid mirst šobrīd, kad savu dzīvību varēja izglābt vakcinējoties, pēdējā gaitā tiek izvadīti ar Šimkus mūziku.” Kas tas ir? Aicinājums likvidēt veselu grupu “citādi domājošo”? Vai “tikai” norāde, ka pie “visa vainīgs” Vestards Šimkus?
Vēl kāda cita sniegpārsliņa principiāli birdināja sašutuma asaras, šņukstēdama, ka pēc “šāda Vestarda Šimkus teksta” būtu piecēlusies un izgājusi no zāles. Domāju, ka visi zālē palikušie būtu tikai laimīgi, ja starp viņiem nesēdētu tik nelaimīga būtne, kurai Vestarda Šimkus klavierspēle būtu palikusi nebaudāma tieši viena viņa teikuma dēļ.
Jābrīnās tikai par to, ka minētā sniegpārsliņa nav piecēlusies, lai kaut kur aizietu, kad viens cits pianists – veselības Pavļuts – aizgūtnēm stāsta, kā rudenī kovids pļaus sirmgalvjus, vienlaikus pats nedarīdams neko, lai aizklapētu robežas ar Krieviju, no kuras kā nepārvarama likteņupe plūst inficēto tūkstoši…
Bet, raugi, ko mums izstāsta Vestards Šimkus pēc sociālajos tīklos “izbaudītās” vētras.
– Kādas ir jūsu pārdomas par to negāciju vētru, kas gāzusies pār jums sociālajos tīklos pēc tam, kad izteicāt savu viedokli par piespiedu vakcināciju un cilvēku diskriminēšanu?
– Es, protams, biju rēķinājies ar tādu reakciju. Pūļa uzbrukumi dažādiem viedokļiem ir notikuši arī agrāk, un es nedomāju, ka pats varētu izsprukt sveikā. Tā ka mani šajā situācijā nekas nepārsteidz. Un tomēr man ir liels prieks saņemt arī milzīgu atbalsta vilni no tiem cilvēkiem, kuri domā līdzīgi man. Zinot, cik cilvēku ir vakcinējušies un kāds ir sabiedrības noskaņojums kopumā, saprotu, ka manā pusē ir daudz cilvēku. Tomēr publiskajā telpā šī sabiedrības daļa ir gandrīz nedzirdama.
Pēc vairāku mēnešu pārtraukuma man bija iespēja uzstāties, un tā sakrita ar laiku, kad kārtējo reizi piepildījās viena otra “sazvērestības teorija”, un es šādā brīdī nevarēju klusēt. Man bija ļoti skumji par to, kas sabiedrībā notiek, un mana tikšanās ar klausītājiem bija aptumšota. Daudzi, kuri gribēja mani dzirdēt, to nevarēja izdarīt, jo bija brīvprātīgi izvēlējušies nevakcinēties, līdz ar to tika diskriminēti.
– Kā jūs domājat: ja pašā vakcinācijas sākumā valdība un visi atbildīgie par šo procesu būtu rīkojušies citādi – loģiski, godīgi, rosinoši, tad situācija šobrīd būtu cita?
– Mani bažīgu dara manu oponentu izteiktie viedokļi par to, ka runas par obligāto vakcināciju sākušās tieši tāpēc, ka daudzi cilvēki nevēlas vakcinēties. Sak, ja nevakcinēsies, tad mēs tevi paņemsim ar varu – pats vainīgs! Acīmredzot cilvēkiem nav nekādas sajēgas par to, kas ir brīvprātīga rīcība. Tas viss līdzinās padomju laikos notiekošajam. Valdības amatpersonas vēl nesen svēti solīja, ka cilvēki netiks diskriminēti, kur nu vēl – atlaisti no darba… Tie izrādījās salti meli. Bet es esmu no tiem, kuri neaizmirst, ka man ir melots.
– Vai nenožēlojat to, ko pateicāt koncertā?
– Nē, ne brīdi! Es to varētu pateikt vēlreiz. Ja es nožēlotu to, ko esmu pateicis, man būtu kauns par sevi. Un vēl vairāk man būtu kauns, ja es to nebūtu pateicis.
– Vai pats esat vakcinējies? Tas gan ir privāts jautājums, varat arī neatbildēt.
– Domāju, ka no manis teiktā jau tāpat viss skaidrs… Un esmu mazliet izbrīnīts, ka daži cilvēki ir pārpratuši manu uzrunu koncerta sākumā: ka es it kā esot nodēvējis vakcinētos cilvēkus par muļķiem. Nu, protams, ne! Es nevienu vārdu neesmu teicis par vakcinētajiem cilvēkiem. Atkārtošos: es aizstāvu cilvēku tiesības brīvi izvēlēties – vakcinēties vai nevakcinēties. Bet koncertu, jebkuru koncertu, ir pelnījuši visi cilvēki – gan vakcinētie, gan nevakcinētie.
Pirmpublikācija: “Neatkarīgā Rīta Avīze” – www.nra.lv
Publicēts laikrakstā: “DDD” 14(484), 2021. gada 23 jūlijs–5. augusts