Helēnai Blavatskai – 190
Šā gada 12. augustā pieminam izcilās domātājas, rakstnieces, Teozofijas biedrības dibinātājas Helēnas Blavatskas 190. dzimšanas dienu.
Helēna Blavatska piedzima 1831. gada 12. augustā Jekaterinoslavā (tolaik Krievijas impērijas, tagad Ukrainas teritorijā), Hānu ģimenē. Septiņpadsmit gadu vecumā viņa apprecējās ar Erevānas vicegubernatoru Nikiforu Blavatsku, taču drīz laulības dzīvi atstāja, lai pašaizliedzīgi kalpotu Augstākajam – apgūstot zināšanas no Austrumu Mahātmām, sniegtu tās tālāk tumsonībā nogrimušajai cilvēcei.
Helēnas Blavatskas tautiete Helēna Rēriha 1934. gada 8. septembrī vēstulē saviem līdzdarbiniekiem raksta:
“… H.Blavatska bija Baltās Brālības kvēlā sūtne. Tieši viņa bija tai uzticēto zināšanu izplatītāja. No visiem teozofiem tieši H.Blavatskai bija laime saņemt mācību tieši no Lielajiem Skolotājiem vienā no Viņu Ašramiem Tibetā. Tieši viņa bija lielais gars, kas uzņēmās grūto uzdevumu dot impulsu cilvēces apziņai, kura bija sapinusies sastingušos dogmu tīklos un drāzās ateisma strupceļā. Tieši ar H.Blavatskas starpniecību varēja tuvoties Baltajai Brālībai, jo viņa bija Hierarhijas Ķēdes posms.” (Helēnas Rērihas vēstules I. Rīga: Vieda, 1998, 356.lpp.)
Pasaulē Helēna Blavatska ir pazīstama kā vairāku grāmatu – “Slepenā Doktrīna” (1888), “Atmaskotā Izīda” (1877), “Klusuma balss” (1889), “Atslēga uz teozofiju” (1889) un citu – autore, kā arī Teozofijas biedrības dibinātāja. Teozofijas biedrību viņa kopā ar saviem draugiem – ASV pulkvedi Henriju Olkotu un Viljamu Kvānu Džadžu – nodibināja 1875.gada 17.novembrī, Ņujorkā. Biedrības devīze bija lakoniska: “Satyat Nasti Paro Dharmah” (“Neviena reliģija nav augstāka par patiesību” – tulkojums no sanskrita). Šie paši vārdi ievada arī “Slepenās Doktrīnas” izdevumu krievu valodā, kura priekšvārdā teikts:
“Zināšanas ir augstākas par visu. Katrs, kurš atnesis daļiņu zināšanu, jau ir cilvēces labdaris. Katrs, kurš savācis zināšanu dzirkstis, būs Gaismas devējs.”
“Slepenā Doktrīna” ar apakšvirsrakstu “Zinātnes, Reliģijas un Filozofijas Sintēze” sākotnēji tika uzrakstīta un izdota angļu valodā. Zīmīgi, ka krievu valodā tā pirmo reizi iznāca tieši Rīgā, 1937. gadā. “Slepeno Doktrīnu” no angļu uz krievu valodu iztulkoja Helēna Rēriha.
Helēna Blavatska, apveltīta ar īpašām spējām savā prātā uztvert un izteikt Patiesību, ir pavērusi cilvēcei ceļu uz iepriekš apslēptām zināšanām par Dievu, Kosmosa, Zemes un cilvēka smalko uzbūvi un likumiem. Helēna Rēriha savā 1934. gada 15. novembra vēstulē uzsver:
“Kā jūs zināt, H. Blavatska tika sūtīta pasaulē ar uzdevumu dot izcilo darbu “Slepenā Doktrīna”, lai izkustinātu strupceļā nonākušo cilvēces apziņu, kā arī lai pateiktu patiesību par spritismu un tādējādi novērstu daudzās postošās sekas, ko var izraisīt šī aizraušanās… [..]” (Helēnas Rērihas vēstules I. Rīga: Vieda, 1998, 396.lpp.)
Helēnas Blavatskas darbs tika paveikts dažus gadu desmitus pirms Dzīvās Ētikas Mācības jeb Agni Jogas pierakstīšanas. Dzīvajā Ētikā viņa tiek minēta kā bezbailības un pilnīgas uzticības piemērs, godinot šo svētvaroni par Upasiku. Helēna Rēriha ir izskaidrojusi viņas ezotēriskā vārda dziļo nozīmi: “Upasika nozīmē skolnieci zemes dzīvē. Tā Lielie Skolotāji sauc mūsu H.Blavatsku.” (Helēnas Rērihas vēstules II. Rīga: Vieda, 1999, 283.lpp.)
Kā visi diženie gari, arī Helēna Blavatska savā dzīvē pieredzēja smagu nodevību un apmelošanu. Vēl tagad izglītoti muļķi, tumsoņi apmelo H.Blavatsku, apsūdzot viņu melnās maģijas praktizēšanā. Patiesībā Helēna Blavatska ir īstens gara varoņa paraugs, jo savas spējas nodeva Augstākā rokās, pašaizliedzīgi un drosmīgi īstenojot savu dzīves uzdevumu, neapstājoties šķēršļu priekšā. Taču nodevība, apmelojumi atstāja neatgriezenisku iespaidu uz Helēnas Blavatskas veselību. Viņa mira 1891. gada 8. maijā, Londonā, nepabeidzot “Slepenās Doktrīnas” pēdējos sējumus. Šo dienu viņas sekotāji katru gadu piemin kā Baltā Lotosa dienu.
Latvijas Nacionālās frontes un laikraksta “DDD” vadītāji ir pateicīgi Helēnai Blavatskai par viņas pašaizliedzīgo darbu cilvēces apziņu attīstības labā, kuru cilvēki pilnībā sapratīs un novērtēs tikai nākotnē – Jaunajā Laikmetā. Dzīvās Ētikas Mācībā par Helēnu Blavatsku ir teikts:
“Upasika bija dzīvē pilnīgas bezbailības paraugs. Visos apstākļos viņa bija drosmīga, un bailes viņā nerada sev vietu. Senā pagātnē Upasikas dzīve bija pārpilna baiļu iespējamībām. Viņa tika dažādi vajāta, apmelota, viņai trūka līdzekļu un no visām pusēm mācās virsū apvainotāji. Patiesi, bezbailības pārbaudes akmens! [..]” (Dzīvās Ētikas Mācība, 6.sējums, “Pārpasaulīgais”, 37.§. Rīga: Vieda, 1998.)
“Urusvati zina, ka doma par Daiļo aizved pie Skolotāja. Pat vislielākā apmulsuma brīžos doma par Daiļo veido labāko tiltu uz Brālību. Tieši kā dziedinošas zāles var ieteikt prasmi virzīt domāšanu uz kaut ko daiļu. Cilvēki nesaprot, kāds varens līdzeklis viņiem tiek dots. Viņi atzīst par labāku sūdzēties, pukoties, raudāt, nesaprotot, ka tāds ceļš vienīgi traucē izmantot labākos vadus.
Šā atzinuma pareizību apliecina Upasikas piemērs. Pat visgrūtākajos brīžos viņa vērsās pie Mums. Tāds gribasspēks radīja varenu vibrāciju. Neviens un nekas nevarēja viņu piespiest kaut vai aplinkus nosodīt Skolotāju. Arī tieša nelaime nespēja viņu piespiest aizmirst Brālību. Pat kuģa avārijas laikā viņas domas bija cieši pievērstas Brālībai, un tāda apņēmība stiprināja svēto vibrāciju. [..]” (Dzīvās Ētikas Mācība, 6.sējums, “Pārpasaulīgais”, 135.§. Rīga: Vieda, 1998.)