Alfrēds Ābele
Grāmatu “Par tautu”, “Par valsti”, “Latvietība” autors
Dabas rota – dažādība
Pēdējā laikā pasaules domai tiek uzspiesta cilvēces unifikācijas ideja. Ja pasaules saimniecība esot vienota, tās sastāvdaļas savstarpēji atkarīgas un saistītas, tad arī tautām esot jātiecas uz savstarpējo savienošanos jeb integrāciju. Aizmirsts tikai kāds būtisks apstāklis – ja saimnieciskajā jomā visi elementi (ražošana-patērēšana, prece, nauda, tirgus) visu tautu saimniecībām savos pamatos ir vienādi, tad pašus cilvēkus un viņu kopienas Daba-Radītājs ir radījusi ļoti dažādus – gan fiziski, gan garīgi. Pat ceļš pie Dieva jeb ticības Viņam ir dažādas. Turklāt Daba-Radītājs šo dažādību īpaši aizsargā – cilvēkos ir ielikts savas un savas kopienas identitātes cilvēciskais pašsaglabāšanās instinkts. Cilvēciskais pašsaglabāšanās instinkts mobilizē pārdomātu un organizētu pretestību jebkurai vardarbībai pret sevi. Jauktā barā cilvēciskais paralizējas un aktīvs kļūst dzīvnieciskais pašsaglabāšanās instinkts.
“Daba-Radītājs šo dažādību īpaši aizsargā – cilvēkos ir ielikts savas un savas kopienas identitātes cilvēciskais pašsaglabāšanās instinkts.”
Vai tad cilvēkiem ir tiesības sadumpoties un apzināti atmest šo dabas rotu – dažādību? Varbūt tomēr neizaicināt dabu un vardarbīgi neiejaukties, nepostīt tās radītos šedevrus! Pat ja nekas slikts it kā nenotiktu, tomēr cik neinteresanta tad kļūtu pasaule! Lūk, faunas un floras pārstāvju daudzveidību mēs cenšamies saglabāt: ieviešam sarkanās (īpaši saudzējamo sugu aizsardzības) grāmatas, saudzējam, pat cenšamies atjaunot jau sen izmirušās sugas. Kāpēc tad ar cilvēkiem mēs izrīkojamies pretēji?
Cilvēces sastāvs
Mūsdienu cilvēce nav homogēna. Tās cilvēciskās sastāvdaļas nav identiskas, t.i., vienkārši integrējamas. Tās ir atšķirīgas gan pēc lieluma, gan pēc satura, gan pēc savas garīgās un fiziskās attīstības stadijas. Arī izcelsmes avots un iemesls tām nav viens un tas pats. Piemēram, dažādās cilvēku rases nu nekādi nevar būt izcēlušās no viena un tā paša pirmcilvēka. Tādējādi cilvēci – pasaules iedzīvotājus – šodien var uzskatīt tikai par visu zemeslodes cilvēku un to atsevišķu kopienu kopu (nevis kopienu!). Vārdam “kopiena” ir daudz stingrākas tās locekļu savstarpējās saites jēga nekā vārdam “kopa”. Kopiena jau ir kaut kas uz vienotiem pamatiem integrēts, var pat teikt – unificēts.
Daba-Radītājs nav radījusi ne valsti, ne kādu citu mākslīgu pašu cilvēku apvienību. Kā dabiskās cilvēces sastāvdaļas ir tikušas radītas jeb noteiktas pamatkopienas: ģimenes, dzimtas, ciltis un etnosi.
Cilvēks ir kolektīva būtne. Savu būtību un dabu tas var iegūt un izteikt tikai līdzīgo vidū. Šī līdzīgo vide vēstures gaitā ir pastāvīgi paplašinājusies: sākot ar ģimeni, dzimtu, cilti, šodien tā ir sasniegusi savu augstāko punktu etnosa veidā un turpina attīstīties.
Cilvēces sīkākā pamatkopiena ir ģimene – tā ir brīvprātīga divu pretēja dzimuma indivīdu savienība, kas Dabas-Radītāja priekšā ir uzņēmusies atbildību par cilvēku sugas nākotni. Ģimenei šo svēto, sev līdzīgo reprodukcijas pienākumu palīdz pildīt dzimta. Dzimta ir cilvēku kopiena, kurā tās tuvākās asinsradniecības saites uzliek ģimenisko kopatbildību tās locekļiem. Dzimtas tālāk apvienojas ciltīs, bet tas jau ir sociāls, ar ražošanas spēku (darba ražīgumu) attīstību saistīts veidojums. Tāpēc par cilti uzskatīsim radniecisku cilvēku kopienu, kuru, tāpat kā ģimeni un dzimtu, vieno asinsradniecība un kopēji izkopts dzīves stils – kultūra. Ciltīm, apvienojoties vienotā kultūrā, rodas tāda cilvēku pamatkopiena, kuru apkārtējie ierauga jau kā jaunu, atšķirīgu kopienu – etnosu.
Etnoss ir tas, ap kuru šodien pasaulē norit prātu kaislības: kas tas ir; vai tas ir kas labs vai nīdējams; kādas tam dodamas tiesības? Līdz šim etnosa tiesības uz dzīvību un neatkarību tikušas atzītas, kaut gan īpašu starptautisku tiesību normu veidā tās pilnībā un vispusīgi noformulētas un apstiprinātas nav. Taču ir radīta speciāla starptautiska (lasi, starpetniska) organizācija – Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) – starpetnisko problēmu risināšanai.
Etnoss
Lai sīkāk iedziļinātos etniskajās problēmās, vispirms jāaplūko, ko tad šodien pieņemts uzskatīt par etnosu?
Etnoss ir cilvēku kopiena – tādu cilvēku, kuriem ir vienādas etniskās pazīmes (rase, valoda, kultūra, pamatnodarbošanās un uz to bāzes veidojušās specifiskas rakstura īpašības), kuri piekopj etnosam raksturīgo dzīves veidu, ir sociāli un teritoriāli saistīti (dzīvo kompakti) – šādu cilvēku kopiena atrodas kaut kādā attīstības stadijā, ir skaitliski nozīmīga un pašpietiekama savās etniskajās robežās (spējīga patstāvīgi un ilglaicīgi reproducēt sevi) un dzīvo savā vēsturiskajā (izcelsmes) teritorijā.
Tātad cilvēku kopiena, kuru uzskata par atsevišķu etnosu, dzīvo savā etniskajā dzimtenē, tai ir sava oriģināla, no citām pasaules kopienām atšķirīga kultūra; kopiena ir spējīga skaitliski pašatjaunoties vai pat palielināties, tā ir spējīga pati sevi nodrošināt ar iztikas līdzekļiem. Faktiski tādu kopienu būtu pareizāk saukt par etnosociālo kopienu, jo pie etnosa pieder arī atsevišķi etnosociālas kopienas pārstāvji, kas nedzīvo kopienas teritorijā, bet izklaidus pasaulē. Šeit vēl jāpiezīmē, ka ar vārdu “kultūra” šajā gadījumā jāsaprot brīvu cilvēku kopienas ilglaicīgs, labprātīgs un stabils dzīves stils, veids, kā tā iekārtojusi savu dzīvi dabā. (Tikai latvieši savu kultūru mēra ar simts gramiem – LTV1 raidījums “100 grami kultūras”!)
Tiem, ko pasaule ierauga un atzīst par atsevišķiem etnosiem, kas turpina savu attīstību, tā nenoliedz tiesības uz neatkarību, pat līdz tiesībām nodibināt savu valsti. Savu valsti izcīnījušu (neviens jau to nedāvina!) etnosu var godāt par tautu. Sava valsts, protams, ir laba lieta, jo tā var ievērojami veicināt etnosa attīstību. Taču sava valsts nav obligāta, arī pats etnoss to var nevēlēties, bet palikt tautības stāvoklī un izvēlēties dzīvi cita lielāka un/vai valstiskota etnosa aizvējā. Etnosiem, kas ir mazāki par 2–3 miljoniem, sava valsts praktiski neko labu nedod, var būt tikai apgrūtinājums – mazais iedzīvotāju skaits nespēj nosegt visas valstij nepieciešamās funkcijas.
Nelaime tāda, ka tādu valstu, kurās dzīvo tikai un vienīgi viens etnoss – valsts subjekts, praktiski nav. Parasti valstīs bez pamatetnosa dzīvo arī kāds daudzums citu etnosu pārstāvju. Arī tas, ko šodien uzskata par etnosu, var būt veidojies nepiespiesti–dabiski vai radīts mākslīgi–vardarbīgi. Tas rada problēmas etnosu kultūru saskarsmes jomā. Problēmas ir arī citās jomās, bet tās šeit neaplūkosim. Pievērsīsimies tikai kultūru saskarsmei, jo šodien par modes vārdu kļuvis “multikulturālisms”,kā arī visa nacionālā nīdēšana.
Kultūru noturība
Cilvēks kā indivīds dzīvo it kā divās dimensijās: materiālajā un garīgajā. Līdzsvars starp tām vēstures procesā, pamatkopienu lielumam pieaugot, pastāvīgi nobīdās garīgās virzienā. Ciltis un etnosi obligāti ir divējādi organizēti. Divvadība iemiesota atdalītājā vadonībā. Garīgo vadonību realizē dažādi burvji, šamaņi, jaunstrāvnieki, garīdznieki, ideoloģiskie sekretāri. Nosaukumam nav nozīmes, svarīga ir būtība, ka viņi realizē paaudžu saiti − rūpējas par pamatkopienas identitātes un garīgo aizsardzību, uzturot tajā senču tikumus un ticējumus, raugās, lai kopienā neieplūstu sveši garīgie strāvojumi, kas varētu būt pretrunā ar ciltī uzturētiem tikumiem un ticībām. Jaunākajos laikos šo lomu pilda nacionālā inteliģence.
Materiālajai vadonībai ir dažādu tipu individuāli vai kolektīvi pavēlnieki. Katrai pamatkopienai ir kāds pavēlnieks, kurš rūpējas par tās miesīgo dzīvi: uztura ieguvi, sadzīvisko kārtību. Tā pienākums ir organizēt un vadīt kopienas fizisko aizsardzību no ārējiem ienaidniekiem, sagatavot jaunekļus tai. Garīgais vadonis ievieš šajos jaunekļos ticību šim pienākumam (ir sava veida “politruks” karaspēkam).
Turpinājumā mazliet par kopienu saplūšanu un sajaukšanos vai citādiem kontaktiem. Te liela loma ir garīgajiem vadoņiem. Tie seko un prognozē, kādus draudus viņu kopienām un kultūrām rada kontakti ar svešiniekiem. Pirmkārt, augstas kultūras indivīdu sajaukšanās un sakrustošanās ar zemāk attīstītiem, kā likums, pārsvarā rada vidējas kvalitātes pēcnācējus. Tikai ļoti niecīga procenta mutantu kvalitāte var pārsniegt augstākā izejmateriāla kvalitāti. Šī patiesība ir dzīvā dabā zinātniski pamatota un pārbaudīta. Otrkārt, no viena vai pāris indivīdiem-ienācējiem nebūtu jābīstas, tie nekādus draudus kopienai, tās identitātei neradītu, pat kaut ko jaunu atnestu – tos varētu uzskatīt kā mūsdienu televizorus. Tāpēc pasaules literatūra ir pilna ar piemēriem, kur kāds svešs ieceļotājs ticis labi uzņemts pat cilvēkēdāju ciltīs. Citādi ir, ja svešie ieceļotāji gāžas virsū bariem un pārpludina kopienas dzīves telpu. Te darbs kopienas vadonim un kareivjiem.
Turpinājums: KĀ TIEK IZNĪCINĀTI LATVIEŠI. 2. daļa
Publicēts laikrakstā: “DDD” 15(485), 2021. gada 6.–19. augusts