Viesturs Rudzītis
Psihoterapeits
Esam pieraduši, ka karā ir frontes līnijas, lielgabali, bumbu patvertnes un virspavēlniecība, kas domā, kā labāk aizsargāt savu teritoriju un iedzīvotājus. Ja tā visa nav, pat neiedomājamies par to, ka varbūt ir karš.
Tiesa, 2014. gada notikumi Ukrainā un tai piederošajā Krimā parādīja, ka var būt arī cita veida karš. Arī ar zaļo cilvēciņu palīdzību iespējams karot pa jaunam – pārņemt teritorijas un cilvēkus, neizdarot nevienu šāvienu.
Taču nu jau varam droši teikt, ka ir vēl jaunāks izgudrojums kara mākslā. Notiek tāds karš, kurā vairums cilvēku pat nezina un neaizdomājas, ka ir tajā iesaistīti. Velnišķīgs plāns: vispirms iekarot visu valstu valdības, valsts pārvaldes, masu medijus, nevis teritoriju – to pēc tam. Šo plānu detaļās mēs redzam darbojamies jau kopš 1990. gadu vidus – kopš Sorosa darbības sākšanās Latvijā. Tikuši izaudzināti Latvijas pilsoņi, kas ir naidīgi pret savu valsti un tās tradīcijām. Viņi karo pret mums. Un tādi ir visās pasaules valstīs.
Ja cilvēki šo saprastu, viņi nebūtu tik apjukuši kā tagad. Ja ir skaidrs, kas ir ar mums un kas pret mums, tad lielām psiholoģiskām ciešanām nav pamata. Cilvēki darītu, kas jādara, savu iespēju robežās. Taču tagad neskaidrība jautājumā par karu ir vairumam cilvēku, un tas rada ciešanas. Tās šķeļ ģimenes un draugus. Ir noformējušās divas frontes – es tās saukšu par nacionālistiem un globālistiem. Pēdējie ir izteiktā mazākumā, taču viņiem pieder Sorosa stratēģijas rezultātā dabūtā vara un šķietams pārsvars.
Ir vairākas frontes, kurās notiek karš. Kaut vai LGBT+, transgenderu un migrācijas jautājumi, Stambulas konvencija. Tie nav ļoti dziļi nomaskēti – Davosas foruma līdera Klausa Švāba intervijas un grāmatas par Lielo Resetu ir publiski pieejamas, tajās ir arī sajūsma par to, ka C-19 ļoti palīdz viņa antikapitālistiskajai teorijai un praksei. Šobrīd visaktīvākā darbība notiek C-19 frontē, un tajā ir arī visvairāk reālu kritušo. Šajā jautājumā ir bezjēdzīgi kaut ko argumentēt, jo pretējās puses ieklausīšanos ir velti gaidīt. Propaganda ir panākusi, ka kādam tikt pretējās puses pārliecinātam un mainīt savu pozīciju vairs nešķiet iespējami. Kas nav ar mani, tas ir pret mani – kā jau karā.
Sīkāk neiedziļinoties (nav vērts), tikai nosaukšu tos vaļus, uz kuriem balstās mana pozīcija.
- Sejas maskas ir bezjēdzīgas no vīrusa transmisijas viedokļa. Bet tās ir arī kaitīgas, jo apgrūtina gāzu apmaiņu plaušās un pasliktina mikroorganismu izdalīšanu no elpošanas ceļiem.
- Sociālā distancēšanās nespēj ietekmēt vīrusa transmisiju, tikai palēnināt. Taču tam nav nozīmes, jo bezsimptomu pārnēsāšana – inficēšanās, nevis saslimšana – ir dabiska vakcinēšanās, kuras rezultātā pret attiecīgo vīrusu veidojas imunitāte uz mūžu. Šādu inficēšanos vajadzētu stimulēt, nevis ar to cīnīties.
- Internetā var iepazīties ar dažādu speciālistu domām par C-19. Tikai nezin kādēļ mūsu medijos tiek translēti tikai vieni – tie, kas atbalsta to, kas, manuprāt, izkaus mūsu tautu. Un ne tikai mūsējo.
- Lokdauni, pārvietošanās traucēšana, ekonomikas bremzēšana un citi valdību soļi skaidri parāda, ka mērķis nav rūpes par cilvēku veselību. Mēs ik dienas to jūtam, bet sašustam, šausmināmies un ceram, ka kolektīvais Kariņš&Levits nāks pie prāta – tā vietā, lai saprastu, ka no savu saimnieku pozīcijas viņi darbojas loģiski un saskaņoti, neizdara nevienu nepareizu soli. Bet – viņi ir okupēti, viņi ir ienaidnieki.
- Bērnu vakcinācija – tas ir jautājums, kas beidzot izvedis tautu protestos. Absurdākas idejas būt nevar! Tomēr tas, ka tā tiek izvirzīta, parāda globālistu visatļautības sajūtu. Viņi grib apliecinājumu, ka nopietnas pretestības nav.
Es ļoti gribu ticēt, ka vakcinēšanās mērķis ir tikai un vienīgi nauda. Ka tādā veidā pasaules naudasmaisi grib kļūt par vēl dažiem triljoniem bagātāki. Bet man neizdodas tam noticēt. Mērķis, visticamāk, tomēr ir depopulācija – “lieko” cilvēku iznīcināšana. Runas par zelta miljardu – tātad katru septīto šobrīd uz planētas dzīvojošo cilvēku – visticamāk nav prasta sazvērestības teorija.
Šis ir jautājums, kurā es ļoti gribētu kļūdīties. Tomēr, kaut vai redzot, cik negribīgi notiek izmeklēšana par vakcinācijas blaknēm, tajā skaitā nāves gadījumiem pēc vakcinācijas, hipotēze par karu pret mums, lai mūs iznīcinātu, nostiprinās. Un daudz ticamāka kļūst vēl cita sazvērestības teorija – ka kādā no gaidāmajām revakcinācijām mums ievadīs vīrusu, kam inkubācijas periods ir nevis 14–30 dienas, bet no pusgada līdz gadam un kas ir simtprocentīgi letāls.
Kā mums attiekties pret valdību un tās apendiksiem? Kā pret okupācijas varu, protams. Ja mēs prasmīgi nevardarbīgi pretosimies, galīgas iekarošanas plāni neizdosies. Bet kā izturēties pret ļautiņiem, kas skrien vakcinēties tikai tāpēc, ka gribas uz koncertu, ārzemēm vai baidās zaudēt darbu? Nu, pajautājiet viņiem: kura kara laikā visas šīs privilēģijas bijušas iespējamas? Visos karos izklaides, ceļojumi un apmaksāts darbs ir bijuši tikai izredzētajiem. Tātad vislielākā problēma šodien – likt cilvēkiem saprast, ka ir karš.
Ir izdarīts ļoti daudz, lai lētticīgākie noticētu, ka visumā viss ir labi – cilvēki mirst no vīrusa, nevis no neārstētām sirds-asinsvadu slimībām un vēža. Ka vakcīnas pasargā, nevis nogalina. Ka ekonomika aug, nevis tiek drukāta nauda. Ka strādāt nevajag, jo var taču pārtikt no pabalstiem. Ka vīrusu uzveiksim un jauns neparādīsies.
Redzot šo dinamiku, likumsakarīgi rodas jautājums – kas izdzīvos? Kurš būs tas katrs septītais ar savu zelta lozi? Nekādi neizskatās ka tā būs kāda izredzētā nācija vai sociāls slānis. Bet izskatās, ka mirs ar propagandu viegli manipulējamie un komformisti. Tie, kuri pirmie aizskrēja vakcinēties, piemērām. Ir, protams, sazvērestības teorija, ka okupācijas administrāciju vadībai paredzētas nekaitīgas vakcīnas. Bet nekādi nevaru noticēt, ka tādas tiek spricētas arī tā sauktajiem žurnālistiem, kuri par savas tautas nogalināšanu šodien saņem ordeņus. Sunim būs suņa nāve.
Un, visbeidzot, par Baltijas ceļu. Manuprāt, šis ir analoģisks brīdis kā toreiz, kad tas notika pirmo reizi – es tajā biju. Runa ir par suverenitātes atjaunošanu – toreiz un tagad. Vājas, protams, cerības, ka okupācijas varai tas liks padoties. Manuprāt, tā ir gatava uz visu, arī uz asinsizliešanu. Bet Baltijas ceļš ir vajadzīgs mums pašiem – lai mēs noticētu sev un tam, ka tāpat kā citi skaidri redzam nepatīkamo patiesību. Tas ir vajadzīgs, kaut vai lai iespējami daudz latviešu iekļūtu zelta miljardā. Eksāmens, lai tas notiktu, nav grūts. Tikai jānotic, ka ir karš. Un ka karā jāuzvedas kā karā.
Šo un citus interesantus autora rakstus lasiet Viestura Rudzīša interneta vietnē: www.viestursrudzitis.lv
Publicēts laikrakstā: “DDD” 17(487), 2021. gada 16.–19. septembris