Turpinājums no: ATKALIEMIESOŠANĀS LIKUMS. 13. daļa
Aleksandrs Klizovskis
Grāmatas “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamati” autors
Lai saprastu, kāpēc cilvēks attīstības ceļa pirmajā ceturksnī neradīja karmu, jāzina, kāds tanī laikā cilvēks bija. Par to Skolotājs Jaunajā Mācībā saka: “Ja jūs ieraudzītu pirmo radījumu attēlus, jūs pārņemtu šausmas.” Tāpat kā viss dabā, laikā, kas attīstījās līdz ar cilvēku, viņš bija gigantisks, ar pilnīgi caurspīdīgu ķermeni, kurš ļoti maz līdzinājās tagadējā cilvēka fiziskajam ķermenim. Viņam nebija saprāta, bet garīgajā organizācijā tas bija pārāks par mums. Runādams par cilvēka attīstību uz mūsu planētas, Skolotājs grāmatā “Austrumu Kauss” saka: “Tātad pastāv:
I aplis. Bezmiesīga būtne, nesaprātīga, taču ārkārtīgi garīga. Katrā nākamajā evolūcijas rasē, apakšrasē un vēl sīkākā rases atzarojumā tā attīstās par aizvien blīvāku būtni, tomēr joprojām paliekot drīzāk bezmiesīga nekā miesīga. Un, līdzās dzīvniekam vai augam, tā attīsta baismīgus ķermeņus, kas atbilst tai apkārt esošajam rupjumam un primitivitātei.
II aplis. Būtne joprojām ir gigantiska un bezmiesīga, bet tās ķermenis jau kļūst blīvāks, tā pamazām veidojas par fizisku cilvēku, tomēr vēl ir vairāk garīga nekā saprātīga, jo saprāta evolūcija ir lēnāka un grūtāka nekā fiziskā apvalka evolūcija – prāts nespēj attīstīties tik ātri kā ķermenis.
III aplis. Būtnei jau ir pavisam konkrēts jeb blīvs ķermenis, sākumā gigantiska pērtiķa formā, un šī būtne ir vairāk saprātīga (drīzāk viltīga) nekā garīga, jo lejupejošajā lokā sasniegusi punktu, kur tās sākotnējo garīgumu pārtrauc pieaugošās prāta spējas. Šā trešā apļa otrajā pusē gigantiskais augums samazinās, ķermeņa audi pilnveidojas (varbūt mikroskops to varētu pierādīt), un nu jau ir izveidojusies daudz saprātīgāka būtne, lai gan vēl joprojām tā drīzāk ir pērtiķis nekā Deva – cilvēks.
IV aplis. Šajā aplī ārkārtīgi strauji attīstās saprāts. Mēmās rases, kas apdzīvo mūsu planētu, iegūst mūsu, cilvēku valodu. Sākot ar ceturto rasi, valoda pilnveidojas un zināšanas par fiziskajām lietām paplašinās. [..] Ceturtās rases pirmajā pusē rodas zinātne, māksla, literatūra un filozofija, dažā nācijā apdziestot, bet citā no jauna iemirdzoties. Civilizācija un intelektuālā attīstība, tāpat kā viss pārējais, rotē, izejot cauri septiņkāršiem cikliem, un tikai otrajā pusē garīgais Ego sāk pa īstam cīnīties ar ķermeni un prātu, lai varētu izpaust savus transcendentālos spēkus. Kas nāks talkā šajā gaidāmajā gigantiskajā cīņā? Kas? Laimīgs tas cilvēks, kurš pats palīdz palīdzību sniedzošai rokai!”
V aplis. Tā pati relatīvā attīstība un tā pati cīņa turpinās.
VI un VII aplis. Par tiem runāt nav vērts.”
(Austrumu Kauss, 107.–108. lpp.)
Tātad pirmo rasu cilvēkam saprāta trūkumu aizpildīja garīga zināšana, garīga redze un dzirde un citas gara pārākuma spējas. Turklāt viņā bija garīgs līdzsvars, jo viņš bija vesela, vēl nesadalījusies būtne. Viņam bija divas sākotnes: pozitīvā un negatīvā, vīrišķā un sievišķā. Viņš bija būtne, ko okultajā terminoloģijā sauc par androgīnu.
Pateicoties sava gara organizācijas pilnībai un savas iekšējās būtības veselumam, viņš bija brīvs no nerimtīgiem mūžīgiem meklējumiem un centieniem saplūst ar savu būtību, kas diferencējoties atdalījusies; tas ir visu turpmāko rasu cilvēku orientācijas un darbības galvenais motīvs.
Ķermenim pilnveidojoties un topot aizvien blīvākam un garam ienirstot matērijā, pamazām zūd gara pilnības spējas un tās aizstāj intelekts, kas attīstās arvien vairāk. Bet mūsu cikla pirmajās divās rasēs gars bija pārsvarā pār ķermeni un cilvēks karmu neradīja.
Karmas radīšana sākās tad, kad cilvēka būtnē matērija ieguva pārsvaru pār garu, kad cilvēks galīgi pazaudēja savas augstākās gara spējas, kad vīrišķais pirmsākums atdalījās no sievišķā un cilvēks no veselas būtnes pārvērtās būtnē ar pus-dvēseli; tas notika mūsu cikla trešās rases beigās.
Visu reliģiju mācībās atrodama teiksma par vīrišķā pirmsākuma nošķiršanos no sievišķā pirmsākuma. Pirmā Mozus grāmatā šis notikums izskaidrots tā, ka Dievs uzsūtījis Ādamam ciešu miegu un, kad viņš gulējis, paņēmis vienu no Ādama ribām, no kuras radījis Ievu. Talmuds to izskaidro citādi: “Vīrs un sieva sākumā bija viens ķermenis ar divām sejām. Tad Kungs pāršķēla šo ķermeni divās daļās un katrai iedeva savu mugurkaulu.”
Ar androgīnu nav jāsaprot hermafrodīts, jo ezoteriskajā mācībā teikts, ka tāds būtībā nekad nav eksistējis. Bijuši neveiksmīgi mēģinājumi, kas drīz izbeigti.
“Tādēļ ķēmīgajam hermafrodītam vai cilvēkam ar diviem mugurkauliem, vai arī apveltītam ar citādiem līdzīgiem nejēdzīgiem rakstnieku izdomājumiem nav vietas topošajā evolūcijā. Evolūcija virzās pa daiļuma ceļu, un nākamās rases atkarībā no garīguma attīstības savās formās uzlabosies un izsmalcināsies, lai sestās un septītās rases beigās atgrieztos sabiezinātā astrālā stāvoklī. Formu uzlabošanu un garīguma attīstību ļoti veicinās pareiza savienotība un laulības atbilstoši stihijām. Šajā slepenajā zinībā un darbībā cilvēcei palīdzēs Dižā Brālība. Bet mācība par dvēseļu pusēm ir pamatota; tā it kā pabeidz androgīna simbolu. Visu androgīnu mērķis ir norādīt, ka dzīvībai un līdzsvaram Kosmosā it visās izpausmēs ir nepieciešami divi pirmsākumi. Bet visas leģendas par divu dvēseļu radniecību pauž dižo patiesību, ka divu Sākotņu vienotību un saplūsmi nosaka Pirmatnējais Likums… Diferencējoties notiek Sākotņu sadalīšanās, un tās tiek aizrautas tālās sfērās. Sākotnēs ieliktam Magnētam visai ilgā pārvērtību, transmutāciju un attīrīšanās laikā jāsavāc un jāapvieno viena otrai piederīgās Sākotnes. Tas ir dižais Noslēgums jeb Kosmosa Vainags.”
Tikai tad, Sākotnēm atdaloties, notika tas, ko baznīcas mācība sauc par grēkā krišanu un izdzīšanu no paradīzes. Okultajā mācībā tā ir garīgi pilnīga cilvēka sadalīšanās divos nepilnvērtīgos. Tad arī cilvēks sāk radīt karmu.
Zaudējis savu līdzsvarojošo Sākotni, cilvēks bija spiests meklēt citā to, ko viņš nevarēja atrast pats sevī. Viņš pazaudēja savas iekšējās būtības harmoniju, pusi dzīvotspējas, savu viengabalainību, savu spēcīgo pretošanās spēju, kas bija divu vienā ķermenī apvienotu Sākotņu saskaņotas darbības rezultāts.
Tā vietā nāca nenosvērtība, nepastāvība, neapmierinātība, savas nepilnības un fragmentārisma apziņa un no visa tā – mūžīga, nenovēršama tiekšanās pēc zaudētās Sākotnes, pēc sev radniecīgās otrās puses.
Kļuvis no vesela cilvēka par cilvēka pusi, viņš kļuva darbīgāks un aktīvāks, kas bija vajadzīgs viņa tālākajai evolūcijai. Taču šī aktivitāte un darbīgums pretējā Sākotnē neapvaldīti novirzījās tikai uz viņa jaunās dabas vajadzību un jaunradušos vēlmju un kaislību apmierināšanu un radīja cilvēkā tieksmi sagrābt un iegūt, attīstīja egoismu un veselu rindu citu ļaunumu, kas to pavada. Tikai tad, kad cilvēks iepazina ļaunumu, viņš sāka radīt savu karmu.
Cilvēks radīs savu karmu tik ilgi, kamēr turpināsies Sākotņu atšķirība; tik ilgi, kamēr viņš sapratīs, ka pilnīgs garīgs līdzsvars un neaptumšota laime, ko viņš meklē sev pretējā Sākotnē, būs sasniegti tikai tad, kad viņš atkal saplūdīs ar savas būtnes atdalīto daļu, sapratīs, ka visi mēģinājumi šajā virzienā daudzo dzīvju laikā bijuši tikai ilūzija, dzīšanās pakaļ mirāžai, ka tie nesuši vienīgi vilšanos un ciešanas un radījuši sliktu karmu. Tikai tiekšanās uz radniecīgo Sākotni, kura ceļa sākumā radīja aktivitāti un ar to saistīto karmu, pārvērtīsies centienos pilnveidoties. Vienīgi tas var dot labus rezultātus.
Jāpaskaidro, ka, Sākotnēm atdaloties, nenotika pilnīga pozitīvā atdalīšanās no negatīvā, bet katrā pozitīvajā jeb vīrišķajā daļā palika vēl arī kāda daļa no negatīvā jeb sievišķā – un otrādi. Citādi jau dzīve kļūtu neiespējama. Tādējādi netika pārkāpts dzīvības pamatlikums un cilvēkā vienmēr palika divas sākotnes, tikai viena no tām vienmēr ir pārsvarā – vai nu vīrišķais, vai sievišķais pirmsākums.
Tā dzīvē viss notiek pēc nemainīgiem, mūžīgiem evolūcijas likumiem. Lai tuvotos, ir jāattālinās; lai atrastu, ir jāzaudē; lai savienotos, ir jāsadalās; lai sasniegtu pilnību, ir jāiegrimst nepilnībā. Pirmā ceļa puse ir involūcija jeb attālināšanās no Absolūta jeb Dzīvības Pirmavota, otra – evolūcija jeb tuvošanās Absolūtam – Dzīvības Pirmavotam.
Turpmāk vēl…
Aleksandra Klizovska grāmatu “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamati” un citas apgādā “Vieda” izdotās grāmatas ir iespējams iegādāties grāmatnīcās visā Latvijā, kā arī apgāda “Vieda” interneta veikalā: www.vieda.lv