Saruna ar dizaineri Lieni Rijkuri
Turpinājums no: MŪSU PIENĀKUMS: degt par taisnību arī sociālajās vietnēs. 1. daļa
Mazliet par tā saucamajiem “gaišajiem” cilvēkiem…
DDD: Vēl atgriežoties pie diskusijām feisbukā. Par tiem “gaišajiem” cilvēkiem, kuri mūs apsaukā, tu rakstīji: “Pārlasot vēlreiz viņu viedokļus, ir tik uzkrītoši viņu naidpilnie apvainojumi, kas vērsti pret mums kā pret cilvēkiem: slimi, pabiras, nacisteļu margināli, naida kurinātāji, Arāja brigāde… Nevarēju tik ļaunus apsaukājumus atrast no mūsu puses, kas būtu vērsti pret viņiem. Kad lūdzām “gaismas un mīlestības” cilvēkam Ciekuram kādu komentāru par dekokolonizāciju, viņš augstprātīgi klusē. Šī ignorance man stipri atgādina A. Gobzema taktiku. Izskatās pēc iepriekš norunātas stratēģijas, kā izturēties pret nacionāli domājošiem latviešiem, – tātad totāli ignorēt. Jo sakarīgu argumentu pret dekolonizāciju viņiem jau tāpat nav, tāpēc ir tikai apsaukāšanās vai klusēšana… Ka tik pats Gobzems ar Šleseru arī nestāv aiz šī “Brīvvalsts TV” projekta? Bez ievērojamas naudas tādu nevarētu uztaisīt… Šie jaunie “gaismas, brīvības un mīlestības nesēju” projekti ož pēc tā paša…”
Liene Rijkure: Jā, tā es tev rakstīju. Visu cieņu, ka viņi atmasko kovida afēru, tas ir ļoti svarīgi. Vienlaikus viņi paši sevi dēvē par gaismas cilvēkiem, bet kad mēs norādām uz galveno kļūdu, kas redzama viņu raidījumos, tad sāk mūs apsaukāt.
DDD: Kāda ir šī kļūda?
L.R.: Valsti nevar veidot pamatnācija kopā ar ārējiem ienaidniekiem, okupantiem. Vispirms ir jāveic dekolonizācija! Bet, ja viņu darbībā nav šī mērķa, tad būtībā ir skaidri redzams: viņi vēlas novilkt svītru pāri pagātnei un būtībā piedāvā restartu, tikai savā mērcē. Globālisti piedāvā vienu, bet viņi liek pretī savējo. Abi noliedz visu pagātni. Globālisti kā jau globālisti. Bet šie “gaišie” cilvēki no “Brīvvalsts TV” un “Gaismas tīmekļa” kopā ar okupantiem piedāvā mums, latviešiem, citu restartu – visi kopā sadosimies rokās un cīnīsimies pret velnu. Tādas kļūdas jau pagātnē ir izdarītas. Es arī to nezināju, bet, pārlasot vēstures grāmatas, izrādījās, ka arī 1914. gadā latviešu strēlniekus valsts domnieks Jānis Goldmanis Valsts Domes sēdē aicināja: “Iesim līdz galam kopā ar krievu tautu atsist kopējā ienaidnieka uzmākšanos!” Tas vēl bija Pirmā pasaules kara laikā. Nepagāja ne īss brītiņš – latviešu strēlnieki cieta milzīgus zaudējumus, jo krievi negāja ar viņiem kopā, un latvieši cieta lielus upurus. Tad vairs neaicināja: “Iesim kopā ar krieviem.” Jau tad atklājās, ka krievi turēja latvju zemi par svešu, kuras dēļ nav vērts cīnīties. Līdz Krievijas guberņām viņiem nav tālu…
Nav jābaidās no strīdiem
DDD: Manuprāt, tas ir briesmīgi, ka par dekolonizāciju mums ir jāstrīdas ar pašiem latviešiem.
Liene Rijkure: Tas tik tiešām ir ļoti personīgi un aizvainojoši. Es teiktu, daudziem cilvēkiem gluži vienkārši prātiņš ir par īsu. Jūs jau gadiem ilgi avīzē “DDD” esat visu tik pareizi un pamatoti uzrakstījuši, labāk nemaz nevar. Jūsu darbība tiek balstīta Dzīvajā Ētikā, kur centrālais, cik saprotu, ir Uguns simbols.
DDD: Jā, Agni ir Uguns. Tādēļ Dzīvo Ētiku sauc arī par Agni jeb Uguns Jogu.
L.R.: Lūk, tas ir svarīgi: vai nu tu esi karsts, vai auksts! Ja esi karsts kā uguns, tu nevari būt vienaldzīgs pret netaisnīgumu, tu vienmēr meklēsi taisnīgumu, tiesiskumu.
DDD: Tomēr ir cilvēki, labsirži, kas saka: “Nevajag strīdēties! Nav jēgas tām diskusijām feisbukā.” Taču tu, cik saprotu, līdzīgi kā mēs uzskati, ka pat strīdi sociālajās vietnēs ir labāki nekā valdošais sastingums un klusums?
L.R.: Es domāju, ka strīdi mums, latviešiem, šobrīd ir pat ļoti vajadzīgi. Tas, protams, paņem laiku, bet es domāju, ka tas ir mūsu pienākums – iesaistīties un veidot diskusijas sociālajās vietnēs. Kā gan citādi?!
DDD: Kam tas ir vajadzīgs?
L.R.: Tiem, kas lasa šīs diskusijas! Kāds mans feisbuka draugs bija ielicis kaut ko par nacionālismu, un apakšā tika skribelēti muļķīgi komentāri. Tad ievēroju, ka Jānis Miezītis ir uzrakstījis vairākus vērtīgus komentārus kā atbildes uz neloģiskajiem sacerējumiem – es tos pat saglabāju. Es jau neesmu vienīgā, kas lasa, domā, mācās diskutēt. Uzskatu, ka ļoti daudz tādu ir.
DDD: Kā jau mēs runājām, latviešiem ir bail strīdēties, grūti izturēt spriedzi, kas rodas strīda laikā.
L.R.: Tā ir pilnīga taisnība. Bet ir jāiemācās par taisnīgu lietu iedegties, pastāvēt, un nav jābaidās no strīdiem. Mums ir jāattīsta sarunu kultūra, skolās to nemāca, cik nu kuram ģimenē. Arī ģimenē bieži vien ir tā – tiklīdz sākas kādas asākas diskusijas, tā vecā māmiņa ir klāt un saka: “Kuš, kuš!” – un tā viss paliek neizrunāts. Tā teikt, labāk parunāsim par ievām, kas zied, bet svarīgas lietas izpaliek. To vajag izskaust. Jebkura saruna drīkst būt arī emocionāla, dedzīga, nav jau vienmēr jānotiek bez emocijām un rāmi, ja vien tā ir patiešām par nopietnu lietu, par taisnību.
DDD: No spriedzes nav jābaidās?
L.R.: Nē, kāpēc gan? Izstrīdas, bet ilgi nenaidojas, tas ir pats galvenais.
DDD: Naidu vajag mācīties nejust arī strīda laikā – ir jāsaprot strīda jēga, vai ne?
L.R.: Kā jau teicu, mums šī sarunu kultūra, kurā ietilpst arī strīds, nav mācīta ne ģimenē, ne citur.
Izpausts vārds: milzīgs spēks
DDD: Ja cilvēks tev apgalvo, ka latviešiem ir jāsaliedējas ar okupantiem vai jāļauj homoseksuālistiem adoptēt bērnus, kā tu tādam neiebildīsi?…
Liene Rijkure: Bet, tikko iebilsti, sākas strīds. Kas tad ir labāk: izstrīdēties un nolikt visu pa plauktiņiem vai pacelt ķepiņas un mīļā miera labad piekrist netaisnībai? Kāds lasīs šo diskusiju. Ir ļoti, ļoti svarīgi nebaidīties no strīdiem. Vispār vārdam ir liela nozīme – gan izteiktiem, gan uzrakstītiem – tiem ir liela nozīme. Arī mūsu tautasdziesmas to apliecina:
“Ej, māsiņ, taisnu ceļu, / Runā taisnu valodiņu: / Tad Dieviņš palīdzēs / Taisnu ceļu nostaigāt.”
Tu nedrīksti klusēt, pret demagoģiju tev jāliek pretī savs vārds. Kamēr tu esi dzīvs, tev jāpauž sava nostāja, klusēt nedrīkst. Jo klusēšanu vienmēr saprot kā piekrišanu.
Ja vārdam nebūtu spēks, tad nebūtu neviena, kas velētos aizbāzt mums muti, kad runājam par taisnu lietu.
Tāpēc es aicinu cilvēkus pārstāt klusēt, bet rakstīt, runāt, diskutēt. Aicinu pievienoties feisbukam, iesaistīties diskusijās, arī citās sociālajās vietnēs. Nevis tikai likt īkšķīšus uz augšu, bet rakstīt, diskutēt, vārdos un darbos atbalstīt. Man ir prieks, ka atrodas domubiedri, kuri publikācijai pieliek atzīmi “patīk”, taču mudinu sākt arī rakstīt, runāt, nevis paust tikai klusējošo atbalstu. Tā ir ļoti svarīga enerģija, kas tiek ražota ar izpausta vārda spēku.
DDD: Mūsu redakcija grib tev pateikt paldies par avīzes jaunāko numuru video pieteikumiem, kurus tu veido. Kā tev radās ideja šādi mums palīdzēt? Tas tomēr ir tavs brīvais laiks, ko tu ieguldi.
L.R.: Vienkārši vajag šo patieso vārdu, ko jūs avīzē rakstāt, izplatīt. Kurš tad to zinās, ja neviens nerunās? Nedrīkst turēt sveci zem pūra, jādara viss, lai cilvēki uzzinātu. Svarīgi ir ne tikai lasīt “DDD”, bet arī atbalstīt ar saviem darbiem.
DDD: Arī par regulāriem ziedojumiem paldies!
L.R.: Vajag pārtraukt klusējošo atbalstu, vajag iesaistīties darbos un izrādīt atklātu atbalstu, nevis prātot – ko tad es, es jau neko nevaru. Mēs katrs varam kaut ko piepalīdzēt, lai kopīgais darbs uz priekšu iet.
Esmu domājusi arī par lauciniekiem. Viņiem jāsaprot, ka nevar balstīties tikai uz to, kas degungalā, bet vajag paskatīties plašāk, kas Latvijā notiek, kas ar visu latviešu tautu notiek, ka Rīga un citas lielākās pilsētas pilnas ar krievvalodīgiem padomju laika okupantiem. Mēs esam tik maz, ka nevar atļauties tikai uz savu degungalu skatīties un par savu privātīpašumu rūpēties. Latvieša pienākums ir pienākums pret savu tautu – ieguldīt spēkus, līdzekļus, darbu, lai atjaunotu latviešu valsti. Bet lielākā daļa latviešu šobrīd guļ lāča miegā. Tāpēc vismaz ar feisbuka diskusijām un sarunām ikdienā dažu labu var satracināt, lai pamostas. Citādi nemodīsies.
Bet tie, kas pamodušies, – lai katrs padomā, ko var darīt kopējās lietas labā! Īsteno Latvijas pilsoņu neatliekams pienākums ir aizstāvēt savu pagājušā gadsimtā Brīvības cīņās izcīnīto nacionālo valsti arī mūsdienās, jo tā joprojām nav tiesiski atjaunota. Kopā ar okupantiem jeb ārējiem ienaidniekiem šo valsti nav iespējams atjaunot.
“Lai taptu Latvijas valsts, vispirms bija jāizcīna idejiska cīņa latvju sakropļotajās dvēselēs.” – pirmās brīvvalsts laikā teica publicists, rakstnieks un pedagogs Jānis Lapiņš. Laikraksts “DDD” jau 19 gadus pašaizliedzīgi strādā, lai modinātu latviešu apziņas. Lai katrs lasītājs padomā, kā atbalstīt un palīdzēt laikrakstā “DDD” rakstītajām nacionālajām idejām izplatīties un pamodināt citus latviešus! Tas ir mūsu visu pienākums.
DDD: Paldies, Liene!
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.11(481), 2021. gada 4.–17. jūnijs